Detektīvu žanrā ir veseli apakšžanri, kas veltīti neliešiem. Privātdetektīvi vienmēr paši arī ir nedaudz nelieši, ja viņi būtu taisnprātīgi un likumpaklausīgi, „nekas kā vienīgi fakti, mem”, tad viņi būtu kopi. Bet tā – viņi ir citādi.

Var turpināt arī tālāk. Beletristika, gotika, paranormālais, šausmas, kiberpanks, grāmatas par meitenēm, stīmpanks, pilsētas fantāzija, romāni par medicīnu, traģēdijas, komēdijas, erotika, trilleri, kosmiskā opera, zirgu opera, romāni par sportu, romāni par karu, romāni par kovbojiem... visur ir vieta neliešiem, kaut arī ne vienmēr, taču biežāk viņi tur izrādās paši iemīļotākie un paši atmiņā paliekošākie personāži.

Ne visi no šiem žanriem ir pārstāvēti šajā krājumā, diemžēl... kaut arī man daļēji to gribējās panākt. Varbūt, ka arī es pats emu nelietis, daļēji tāpēc, ka arī man patīk zīmēt tēlus ne pēc šablona, taču, liekas, tas ir tāpēc, ka man vienkārši nepatīk atzīt žanra ierobežojumus. Tagad es esmu vairāk pazīstams, kā fantāzijas žanra rakstnieks, taču antoloģija „Nelieši” netika iecerēta kā darbu kopums šajā žanrā... kaut arī fantāzijas te nav maz. Mans spalvas brālis – redaktors Gārdners Dozuā, pāris desmitus gadu ir strādājis par redaktoru zinātniskās fantastikas žurnālā, taču „Nelieši” nav kļuvuši arī par zinātniskās fantastikas antoloģiju, lai gan te ir daži zinātniskās fantastikas darbi, ne sliktāki par tiem, kas tiek publicēti ikmēneša izdevumos.

Līdzīgi kā mūsu iepriekšējās antoloģijās „Kareivjos” un „Bīstamajās sievietēs” „Nelieši” tika iecerēti kā kaut kas, kas pārkāpj visas žanru robežas. Tēma ir universāla, bet es un Gārdners mīlam labu literatūru, neatkarīgi no darbības laika un vietas, kā arī žanra, kādā tas rakstīts. Tā kā mēs vienkārši uzaicinājām pazīstamus autorus, kas raksta episko fantāziju, zobena un maģijas romānus, pilsētas fantāziju, zinātnisko fantastiku, romantiku, detektīvus (psiholoģiskos vai cietos), trillerus, vēsturiskos romānus, mīlestības romānus, vesternus, nuāru, šausmas... paši varat turpināt. Ne visi no viņiem pieņēma uzaicinājumu, taču daudzi bija ar mieru, un rezultātu jūs varēsiet redzēt tālākās lapaspusēs. Starp mūsu dalībniekiem ir cilvēki, kas saņēmuši pasaulē zināmākās balvas, bestselleru autori, strādājoši ducī dažādu izdevniecību. Mēs lūdzām viņiem tikai vienu – lai tas būtu stāsts par neliešiem, kas pilns ar asiem sižeta pagriezieniem, viltīgiem plāniem un veikliem gājieniem. Nevienam no mūsu autoriem mēs nedevām konkrēta žanra rāmjus. Daži nolēma rakstīt tajā žanrā, kurā visvairāk bija kļuvuši slaveni. Citi nolēma pastrādāt sev neierastā žanrā.

Priekšvārdā mūsu pirmajai starpžanru antoloģijai „Kareivji”, es stāstīju par to, kā piecdesmitajos uzaugu Baijonā, Ņudžersijas štatā, pilsētā, kur nebija neviena grāmatu veikala. Visu, ko es lasīju, es pirku avīžu kioskos, konditorijās no veikalu grozāmajiem stendiem. Šajos stendos grāmatas mīkstos vākos nebija izliktas pēc žanriem. Saspieda tikai pēc iespējas vairāk, pa vienam, pa diviem eksemplāriem. Varēja ieraudzīt „Brāļus Karamazovus”, kas bija iespiesti starp sieviešu romānu un pēdējo Mikija Spilleina grāmatiņu par Maiku Hammeru. Dorotija Pārkere varēja būt blakus Dorotijai Seiersai, Ralfam Elisonam un Džeromam Selindžeram. Makss Brands varēja gulēt cieši blakus Bārbarai Kārtlendai, Van Vogtam, Budhausam un Lavkraftam. Kas varēja būtu kaimiņos ar Skotu Ficdžeraldu. Detektīvi, vesterni, gotika, spoku stāsti, angļu klasika, mūsdienu „klasiskie” romāni un protams, arī zinātniskā fantastika, fantāzija un šausmas – tie vienmēr bija pārstāvēti pārpilnībā. Desmit tūkstošiem dažādu grāmatu.

Man tas patika un joprojām patīk. Pēc desmitiem gadu (baidos, pēc pārāk daudz desmitiem gadu) grāmatu izdošanas tradīcijas ir mainījušās, parādījušies tīmekļa grāmatveikali, žanru robežas ir pārakmeņojušās. Man žēl, ka tas tā ir noticis. Grāmatām ir jāpaplašina mūsu prāts, jāved turp, kur mēs nekad neesam bijuši, jāparāda mums to, ko mēs nekad neesam redzējuši, jāpalielina mūsu redzesloks un jāmaina mūsu skats uz pasauli. Ierobežojot savu lasīšanas loku tikai ar vienu žanru, mēs no tā izvairāmies. Tas ierobežo mūs, padara mūs mazākus. Man likās toreiz un liekas arī tagad, ka vienkārši ir sliktas un labas grāmatas, un tā ir vienīgā atšķirība, kam ir nozīme.

Mums liekas, ka mēs šeit esam savākuši pietiekoši labas grāmatas. Jūs iepazīsieties ar visu nokrāsu, ranga un mēroga neliešiem visdažādākajos apstākļos, grāmatās, kas ir labs žanru sajaukums. Taču jūs nezināsiet, kādā žanrā tās sarakstītas, pirms nebūsiet tās izlasījuši, jo es un Gārdners, labākajās pagātnes grozāmo stendu tradīcijās, labi esam tās sajaukušas. Dažas no tām, iespējams, ir sarakstījuši jūsu mīļākie autori, citas sarakstījuši autori, par kuriem jūs vispār neko nezinājāt (pagaidām). Mēs ceram, ka pēc „Neliešu” izlasīšanas daži no otrās kategorijas pāries pirmās kategorijas rindās.

Lasiet ar baudu... taču esiet piesardzīgi. Daži šo rindu džentlmeņi un brīnišķīgās lēdijas ne vienmēr ir uzticēšanās vērti.