Lestera apstulbušās acis ieraudzīja marsiešus, kas slējās virs pūļa divdesmit pēdu augstumā un, kam bija sešas rokas; marsiešus, kas bija līdzīgi maziem odiņiem, bet – vispār bez rokām; četracainus, trīsacainus un marsiešus – vispār bez acīm, taču ar taustekļiem, kas auga no sejas; zilus, melnus, dzeltenus un violetus marsiešus, nemaz jau nerunājot par nenoteiktas krāsas marsiešiem: anilīnsarkaniem, ķirškrāsas, brūniem un caurspīdīgiem.

(Edmonds Hamiltons. “Neiedomājamā pasaule”.)

Marss tagad liekas jau ne tik daudz reāls debesu ķermenis, cik arhetips, simbols, sapņa iemiesojums tam, ka mēs neesam vieni Visumā. Pat ar vārdu “marsieši” sabiedrības apziņā bieži netiek apzīmēti tieši Marsa iedzimtie, bet atnācēji vispār, bez piesaistes konkrētai dzīves vietai. Tieši tāpēc Marss kļuva par pirmo planētu, par kuru stāstīs mūsu jaunā rubrika “Planetārijs”. “Mir fantastiki” sāk Saules sistēmas apskati – taču, nevis no astronoma, bet gan no rakstnieka redzes punkta. Ko, kā un kad par Marsu ir runājuši fantasti?

Parodiju, no kuras ir ņemts epigrāfs šim rakstam, ir sarakstījis Edmonds Hamiltons 1947. gadā. Cilvēki no Zemes, aizlidojuši uz Marsu, atklāj, ka to apdzīvo visi tie paši dīvainie radījumi, kurus bija izdomājuši Zemes rakstnieki. Par nelaimi, kosmonauti nespēja noslēpt to, ka viņi ir no Zemes, un sašutušie marsieši atriebjas adekvāti: “nolasījuši” no kosmonautu galvām informāciju par Zemi, viņi izdara tā, ka tagad mūsu planēta kļūst par poligonu marsiešu autoru sacerējumiem...

Apburoša humoreska, dažus “vaboļacainos” marsiešus spēj atpazīt pat mūsdienu lasītājs (kaut gan 90% no toreiz rakstītā jau sen ir palikuši pagātnē). Taču atceramies, ka tas bija 1947. gads! Ja jau tad marsiešu tēma prasījās pēc parodijas, ko tad runāt par mūsu laikiem? Ir pagājuši jau vairāk nekā 60 gadi, bet fantasti joprojām turpina terorizēt... atvainojiet, kolonizēt Marsu.

1001 marsiešu iebrukums.

Pirms Zemes cilvēki paši nokļuva līdz Sarkanajai planētai, visai ilgi noritēja pretējais process: marsieši desmitiem reižu iekaroja Zemi. Masveidīgu iebrukumu laikmets sākās, protams, ar Velsu un viņa “Pasauļu kariem”. Gigantiskie kaujas trijkāji pārsteidza lasītājus tik ļoti, ka pat pēc vairākiem gadu desmitiem Orsona, cilvēka ar tādu pašu uzvārdu, radioiestudējums guva graujošu efektu.

Jau nākošajā gadā parādās pirmie sikveli: Gareta Sevisa “Edisons iekaro Marsu” un Ārčija Brisbena “Iekarotāji no Marsa”. Pašmāju lasītājam ir pazīstams Lazara Lagina (visu mīluļa “Vecā Hotabiča” autora) pamflets “Majors Vels Endjū”, kurā tiek stāstīts par nodevēju, kas pāriet marsiešu pusē. Roku Velsa grāmatai ir pielikuši arī tādi korifeji kā Kristofers Prists, Deivids Brins, Anatolijs Dņeprovs...

No tā laika marsiešu iebrukumi notiek visdažādākajos veidos. Džeka Viljamsona stāstā “Lidojums līdz Marsam bez nosēšanās” (1939.) ļaunie atnācēji sāk pārpumpēt Zemes atmosfēru uz savu planētu. Brašais pilots Kārters dodas uz Marsu atmaksas ekspedīcijā... Patiesībai gan jāsaka, ka Marss šoreiz ir tikai darbības vieta, jo paši atnācēji izrādās ieradušies no vēl tālākām vietām.

Jau 1943. gadā Kliforda Saimaka stāstā “Sūtījums no Marsa” atnācējiem no Marsa nākas papūlēt fantāziju un doties Odiseja pēdās. Marsieši visur ieaudzē uz Zemes brīnišķīgas lilijas, kas īstenībā ir viņi paši, un visas viņu pūles paiet, neļaujot Zemes cilvēkiem nokļūt uz Marsa un atklāt, ka ziedi, kas tiek sūtīti kā dāvanas, īstenībā ir paši marsieši – Zemes iekarotāji.

Taču pats nepatīkamākais iebrukums, pēc visa spriežot ir klasisko mazo, zaļo cilvēciņu iebrukums lieliskā satīriķa Frederika Brauna romānā “Marsieši, vācieties mājās!” Šeit marsieši izrādās nekaunīgi, uzmācīgi, ar taktiskumu un pieklājību neiepazīstināti radījumi, kas turklāt ir arī ļoti ziņkārīgi. Kopā ar spēju momentā pārvietoties uz citu vietu un nicinošo attieksmi pret visu, kas ir uz Zemes, ieskaitot cilvēkus, viņi izraisa uz Zemes īstu Armagedonu, kas nav pat rādījies sapņos Velsa trijkājiem.

Noslēdzošais akords šajā simfonijā ir divi darbi, viens no tiem pieder brāļiem Strugackiem, otrs – Kurtam Vonnegūtam.

Strugacku garstāstā “Otrais marsiešu iebrukums” Zemes iekarošanas ideja tiek novesta līdz absurdam: jā, marsieši mūs ir iekarojuši, nu un kas? Pašus marsiešus neviens pat neredz, tie eksistē tikai kā informatīvs objekts. Bet vienkāršajiem pilsoņiem dzīve ne tikai nav mainījusies, bet kaut kādā ziņā ir kļuvusi pat labāka.

Kurts Vonnegūts romānā “Titāna sirēnas”, tieši otrādi, apraksta pilnīgu citplanētiešu iebrukuma sagrāvi. Pusotrs simttūkstotis marsiešu piesaka karu visai Zemei un tiek sagrauti divu mēnešu laikā – un arī tas notiek tik ilgi, jo marsieši ierodas nelielām grupām ar lieliem pārtraukumiem.  Zemes cilvēki tik tikko pagūst izlocīt kaulus, bet karot vairs nav ar ko. Kurāžas vietā atnāk kauns – jauna reliģija, kas aicina apvienoties visām Zemes tautām vienā brālībā.

Dievi, sievietes, varoņi.

Vēl vienu marsiešu kanonu rada Tarzāna tēvs Edgars Raiss Berouzs. Viņa izpildījumā Marss-Barsums ir sarkanu džungļu un tuksnešu planēta, kur rodamas senas pilsētas un vareni priesteri. Realitāte drīzāk piederoša fantāzijai, nevis zinātniskai fantastikai. Kaut kur šis variants atgādina Hovarda Konana Hiperborejas pasauli. Berouza marsiešu ciklā ietilpst 11 grāmatas (pēc mūsu laiku rēķiniem – visai maz).

Trīsdesmitajos gados, kad Berouza romāni jau bija kļuvuši par klasiku, savu marsiešu ciklu publicē Klārks Eštons Smits. Trīs darbi par seno aihai rasi (“Johvombisas kapenes”, “Dzīļu iemītnieks” un “Valtums”) risināti līdzīgā fantastisku piedzīvojumu stilistikā, lai gan šoreiz prātā nāk, nevis Hovards, cik Lavkrafts: ko vien ir vērta marsiešu toponīmika!

Šešdesmitajos gados tradīciju turpināja Edmonta Hamiltona sieva Lī Breketa. Viņas Marss ir tā pati Hovarda Kimērija, tikai jau cieši saistīta ar kanonisko vesternu (ne velti viņas otrā specialitāte bija  - Holivudas vesternu scenāriste). “Rianona zobenā”, “Zemes cilvēku atnākšana”, “Sinharata noslēpumā” un citos rakstnieces garstāstos ir aprakstīta senas maģijas un mūsdienu tehnoloģiju hibrīdpasaule, zobeniem blakus atrodas blasteri, bet flaieri sadzīvo ar jūga reptīļiem.

Vēl vienu varenu marsiešu sāgu 1965. gadā izdeva Maikls Mūrkoks. Viņa triloģija par Maiklu Keinu (“Zvēra pilsēta”, “Zirnekļu pavēlnieks”, “Bedres saimnieki”) veidota tajā pašā tradīcijā, kā Berouza romāni. Smalkais postmodernists Mūrkoks precīzi iztur kanonu, romāni liekas uzrakstīti it kā pirms trīsdesmit gadiem.

Kopējā visu šo grāmatu iezīme – sižeta liela nosacītība, ko nelabvēlis var nosaukt arī par primitīvu. Tieši par to – uz Berouza cikla pirmo grāmatu piemēra – ar baudu pasmejas Aleksejs Sviridovs savā dzirkstošajā parodijā “Dievi, sievietes, kropļi un citi no Marsa”, kur trīs ne tik mazo sējumu saturs tiek pārstāstīts divās lapaspusēs praktiski bez zudumiem.

Revolūcijas eksports.

90% padomju bērniem Marss sākās ar Alekseja Tolstoja romānu “Aelita”. Aoli-marsieši un magacitli-atlanti, irigācijas kanālu lauki, kas noauguši milzīgiem kaktusiem... 1923. gadā uzrakstītais garstāsts sākumā nemaz nebija tik ļoti domāts pusaudžiem: daudz spēcīgāka bija mīlas līnija un filozofiskais pildījums. Sākotnējais nosaukums “Marsa noriets”, ko autors vēlāk nomainīja, pa tiešo norādīja uz Špenglera darbu “Eiropas noriets”. Taču galvenais palika nemainīgs: divi Zemes cilvēki – sociālisma ideju nesēji – sarīko uz Marsa visnaturālāko revolūciju.

“Aelitai” ir vairāki savdabīgi turpinājumi, tādā vai citādā veidā attīstot romāna idejas vai polemizējot ar tām. Tās, piemēram, ir Anatolija Andrejeva garstāsts “Zvaigznes pēdējās stars”, Vasilija Golovačova asa sižeta romāns “Magacitli”, Kira Buličeva ironiskais stāsts “Tev, vienkāršo marsieti!”, Viktora Potapova “Aelitas trešais stāsts”.

Interesanti, ka “Aelita” nebija pirmā pašmāju autoru “Marsa ekspedīcija”. Vēl 1901. gadā garo stāstu “Ceļojums uz Marsu” saraksta Leonīds Afanasjevs, taču tas nav sevišķi noslogots ar ideoloģiju, bet Aleksandra Bogdanova romāns “sarkanā zvaigzne” 1908. gadā ir pilnīgi kanoniska sociālistiska utopija, kas iegājusi visās mūsdienu antoloģijās. Kā arī tās mazāk izdevies turpinājums, romāns “Inženieris Mennijs”, kas sarakstīts 1913. gadā...

No tiem laikiem ne viens vien pašmāju fantastu desmits ir izvēlējies Marsu par būvējamā vai jau uzceltā sociālisma arēnu, bet dažreiz arī kā pasaules kapitālisma pēdējo patvēruma vietu: piemēram, Sergeja Sņegova “Brīnumdaris no Utainā strupceļa”. [Jau nosaukums daudz ko izsaka! Es te vēl gribētu pieminēt, Viktora Ņevinska romānu “Zem vienas saules” - t.p.]

Daļēji šeit var pieminēt arī Strugacku Marsu: auksti, smilšaini tuksneši, ķirzakas-mimikrodoni, lēkājošās dēles, adatainās kaktusu lodes un galvenais – svešu pilsētu drupas. Atšķirībā no Berouza un Breketas romāniem, Strugackiem Klejotāju bāze uzrodas nevis krāsu pilnas fantāzijas pasaules anturāžā, bet padomiski askētiskajā darba un zinātniskās sadzīves realitātē – un no tā rastais iespaids izrādās daudz spēcīgāks.

Ar darba romantiku aizrauj arī Sergeja Pavlova stāsts “Amazonija, Austrumu grēda” [Oriģinālā – Austumu jardangs, vārds nozīmē izstieptu grēdu, kas veidojusies vēja erozijā sausos apgabalos – t.p.] par Marsa naftiniekiem, kuru darbs beidzot nes augļus.

Interesanti, ka ar laiku sākas pretējs process: kolonizētais Marss sāk iestāties par neatkarību. Par to – Grega Bīra romāns “Marsa kustība”, kas 1994. gadā iegūst Nebula prēmiju, Kima Stenlija Robinsona neticamā epopeja “Marss” (Nebula, 2 Hugo, 2 Locus), Džona Vindema “Telpas aicinājums”, Aizeka Azimova “Marsiešu ceļš” un Pola Verhovena slavenā filma “Absolūtā atmiņa” (“Visu atcerēties”), kas arī stāsta par sacelšanās dalībniekiem, kas cīnās par Marsa neatkarību.

Bet lūk, Frederika Brauna stāstā “Rokas nost!” līdz kolonizācijai lieta nemaz nenonāk. Bērnu grupa, kas bija transformēta Marsa apstākļiem, kaļ plānus nosist savus kuratorus no Zemes un iziet brīvajos Marsa plašumos ātrāk, pirms beigsies projekts.

Ne sliktāks par Zemi.

Viena no fantastikas pamatfunkcijām no paša sākuma bija mūsu pašu realitātes “trūkumu šaustīšana”, parādot tos košāk un uzskatāmāk. Šāda “palielināmā stikla” liktenim neizbēg arī Marss: tas ne reizi vien kļūst par satīrisku parodiju un patosa pilnu antiutopiju darbības vietu, kur mēs tikām atmaskoti un brīdināti. Protams, šajā ziņā Marss kā tāds vairs nav svarīgs. Andreja Salomatova stāstos “Imperators” un “Zemenes ar putukrējumu” darbības vietu varētu pārnest vienalga uz kurieni: pretkara pamflets pirmajā gadījumā un pārdomas par cilvēka dzīvi otrajā – no konkrētās vietas maiņas nezaudētu neko.

Arī daudzos citos gadījumos Marss ir tikai neobligāts un bieži ironisks anturāžs. Vasīlijam Berežnovam “Sensācijā uz Marsa” hitīna aborigens, atradis bezpilota aparātu no Zemes, tikai ar lielām pūlēm pierāda zinātnes birokrātiem, ka viņš runā taisnību. Uz Marsa norisinās Lao Še epohālo “Piezīmju par Kaķu pilsētu” darbība – tā ir viena no krāšņākajām parodijām par mūsdienu sabiedrību, bet Sergeja Žemaiša “Ugunīgā planēta” ir stāsts par civilizāciju, kas ir aizlaidusi postā savas planētas ekoloģiju.

Bailes un Šausmas.

Marsa pavadoņi rakstnieku-fantastu vidū gandrīz vienbalsīgi ir atzīti par mākslīgiem. Vladimira Mihailova grāmatā – debijā “Sevišķa Nepieciešamība” - tie ir kosmiskie kuģi. Brāļu Strugacku “Pusdienas ciklā” - Klejotāju stacijas. Uz Fobosa noslēpumainu citplanētiešu objektu novieto Jevgeņijs Hrunovs un Levons Hačaturjancs grāmatā “Esi sveicināts, Fobos!”

Marsa pavadoņi par mākslīgiem tiek uzskatīti arī rumāņu fantasta Radu Nora garstāstā “Trīs no Siriusa”, Ariadnas Gromovas un Viktora Komarova romānā “Pa nezināmā pēdām”, Aleksandra Kazanceva “Saules liesmā” (šeit Foboss ir Kazanceva iemīļoto faetu bāze), beidzot, Vasīlija Golovačova “Regulumā”.

Mežonīgais, mežonīgais Marss.

Vēl viena patstāvīga Marsa interpretācija rietumu fantastikā ir Amerikas iekarošanas laiku Mežonīgie Rietumi. Šeit ir divas pamatlīnijas: no vienas puses – jaunu zemju iekarošanas romantika un patētika, no otras – vainas komplekss par vietējo iedzīvotāju iznīcināšanu. Patiešām daudzās, izmirstošās Marsa civilizācijas kaut kur atgādina savā attīstībā apstājušās Ziemeļamerikas indiāņu civilizācijas, bet pēdējo marsiešu iznīcināšanas vēsture – indiāņu cilšu iznīcināšanas vēsturi. Šeit var minēt jau zināmos Lī Breketas “marsiešu vesternus”, bet, kas attiecas uz iznīcināto kultūru, tad pirmām kārtām jāpiemin Bredberija “Marsiešu hronikas”, ar daudzajiem ciklam tuviem stāstiem. Kaut gan, par Bredberiju runa ies vēlāk, tagad – daži citi piemēri.

Viljama Morisona “Govju dakteris” ir stāsts par veterināru, kas ir spiests ārstēt nezināmo radību tikai tāpēc, ka patiešām ir vienīgais “govju dakteris”  uz daudzām jūdzēm. Mežonīgo Rietumu anturāža ir tik reālistiska, ka citplanētiešu “govs” liekas kā svešķermenis. Tikpat atpazīstamas ir reālijas Kliforda Saimaka stāstā “Mirāža”. Jā, un Roberta Šeklija “Absolūtais ierocis” - atcerieties – attīstās apstākļos, kas ļoti līdzinās vesternam.

Džona Vindema, rakstnieka, kam nemaz tik ļoti nav raksturīgs sentimentālisms,  “Atpūties, piekusušais ceļiniek!” ir gandrīz vai himna grēku izpirkšanai.

“Notika tā, ka pirmie cilvēki, kas izsēdās uz Marsa, izmantoja marsiešu vājumu un padevību, un sāka ekspluatēt tos, kā tikai bija iespējams. Aborigēni bija nabagi, atstumti, beztiesīgi. Tā kļuva ne tikai par Marsa, bet arī par Zemes traģēdiju, jau ne pirmo Zemes traģēdiju. Tagad, kad visam bija pienācis gals, cilvēkiem būtu vajadzējis stāties kontaktos ar marsiešiem, taču viņi atkal norobežojās no tiem, dzīvojot atsevišķās kolonijās. Ka viņi tā dzīvoja, Bertam pat bija kauns domāt...”

Pats galvenais varonis, cik nu var, palīdz marsiešiem, kuru sadzīve ļoti atgādina kaut kādus tur siu vai seminolus. Līdzīgus motīvus var atrast arī citā viņa stāstā “Trulā marsietele”, kur varoņa nopirktā “sieva”, kuru viņš netur nekādā vērtē, beigās izrādās nesalīdzināmi gudrāka un vairāk cieņu pelnoša, nekā viņš.

Marsa gudrība.

Dažreiz no Marsa nāk “jaunas vēsmas”. Bet dažreiz – ne visai jaunas. Marsiešu uzaudzēts Valentains Maikls Smits atgādā uz Zemi daudz neiedomājamu mācību un jēdzienu, bet galvenais, jēdzienu, ko apzīmē marsiešu vārds “groks”, kas kļūst par pamatu gandrīz vai jaunai reliģijai. Marsieši no Roberta Hainlaina romāna “Svešinieks svešā zemē” ir sena un gudra rase, kas apsteigusi cilvēkus par vairākām tūkstošgadēm. Pats Marss savukārt, ir neromantisks, auksts tuksnesis ar retinātu gaisu, kur cilvēks (jebkurš, izņemot  Valentainu Maiklu Smitu) nevar elpot bez skābekļa maskas. Marsieši uz Zemes arī ir bezspēcīgi – pārāk lielā smaguma spēka dēļ, tā kā par fizisku iekarošanu nevar būt ne runas, toties ideoloģiskā plānā...

|Spriežot pēc visa, tie paši marsieši ir attēloti arī romānā “Dubultzvaigzne”, tikai šeit darbība norisinās krietni vēlāk. Galvenā varoņa acu priekšā tie atklājas šādā veidolā: “Man pretīgi šie tipi, kas izskatās kā koku celmi ar uz tiem uzbāztām, no saules aizsargājošām ķiverēm, turklāt vēl prasot cilvēku privilēģijas. Man nepatīk, kā no viņiem aug pseidolocekļi – man tas atgādina čūskas, kas lien laukā no alām. Man ir pretīgs tas fakts, ka viņi vienlaikus var skatīties uz visām pusēm, protams, nepagriežot galvu, protams, pieņemot, ka tāda viņiem ir, jo redzēt jau to nevar.”

Taču Hainlains izrādās ne pats skandalozākais Marsa “pirmatklājējs”.  Lielais izsmējējs un provokators Filips Fārmers izmitina uz Marsa nevienu citu, kā pašu Kristu – un turklāt vēl diezgan ortodoksālu ebreju kopienu. Romāns tā arī saucas: “Jēzus uz Marsa”. Vēl tas ir maz, ekspedīcijas apkalpe, kas viņus atrod, sastāv no visdažādāko konfesiju pārstāvjiem, kas izraisa visādas problēmas, tas un vēl arī otrā atnākšana izrādās pavisam reāla lieta...

Senu marsiešu pilsētu uz mirušās planētas atrod padomju-amerikāņu ekspedīcija no Viljama Tenna stāsta “Kaite”. Uz Zemes starptautiskais stāvoklis ir galēji saasināts un astronauti nevis pēta Marsu, bet gan paranoidāli izseko viens otru. Taču izrādās, ka skafandri nav līdzējuši un no mirušās pilsētas ir ievazāta nezināma infekcija. Apkalpe gandrīz pilnā sastāvā nokļūst medpunktā, bet beigās pēdējais, uz kājām palikušais apkalpes loceklis atklāj, ka tā nemaz nav slimība, bet vīruss-simbionts, kas daudzas reizes palielina cilvēka saprāta potenciālu, bet kopā ar saprātu – arī viņa morāli-ētiskos pamatus. Tā kā atgriešanās mājās sola Zemei epidēmiju, pēc kuras visi kari kļūs neiespējami. Viegli var pieņemt, ka runa ir par marsiešu kārtējo Zemes iekarošanas versiju (stāstā pretrunas šādai versijai nav, lielisks iznāktu fanfiks-spoguļattēls par šo tēmu!), taču pats autors nešaubās, ka no Marsa nāk glābiņš Zemei, kas atrodas bezizejas stāvoklī.

Slavenajā Kliforda Saimaka “Pilsētā” tieši marsiešu filozofs Džveins rada zinātnisku koncepciju, kas būtu spējīga pavirzīt cilvēci uz priekšu par simtiem tūkstošiem gadu dažu desmitu gadu laikā. Tajā, ka Zemes cilvēks, no kura viss bija atkarīgs, nespēja pārvarēt savas bailes, vainīgi nebūt nav marsieši.

Roberts Jangs “Pazudušajā Zemes cilvēkā” jau vispār apliecina, ka no orbītas uz Marsa var ieraudzīt Dieva pirkstu nospiedumus.

Marsa bestiārijs.

Tāda paša nosaukuma stāstā, kura autore ir jau minētā Lī Breketa, ir aprakstīts savdabīgs “zooparks”, ko ir izveidojusi sena marsiešu rase. Kā eksponāti tur tiek turēti okupanti no Zemes. Arī pašu Marsu fantasti ir iedzīvinājuši ar visdažādākajiem mošķiem. Visbiežāk, protams, Marsa dzīvnieku pasaule kalpo tikai kā fons attēlotajiem notikumiem. Taču dažreiz stāsti un garstāsti ir veltīti tieši kādam eksotiskam zvēram.

Dmitrija Biļenkina stāstā “Čara” Marsa paši lielākie un briesmīgākie plēsoņas izrādās parasti, kaut arī lieli kaķi, kurus pilnīgi noteikti var pakļaut ar mīļu “kis-kis-kis”.

Klifordam Saimakam stāstā “Marsietis” nezināms zvēriņš izrādās vienīgā Marsa ekspedīcijas trofeja un pie reizes – arī tās bojā ejas iemesls. Dzīvnieks izdod ultraskaņu, no kuras cilvēki sajūk prātā. Uz Zemi jau šo pa pusei saprātīgo “pūkaino kažokzvēriņu” nogādā, taču šeit nabagu nākas nogalināt.

Endrū Nortones “Peļu slazdā” dažādu briesmoņu dabiskās skulptūras, tā saucamie “smilšu monstri”, izrādās uz izmiršanas robežas – tās viegli iztur smilšu vētras, bet izjūk putekļos no vismazākā pieskāriena. Palikušās aizsargā tūrisma biroji, taču visi pasaules muzeji sola miljonus par eksemplāru. Un tikai viens dzērājs, kas ilgi ir vērojis smilšu peles, noskaidro, ka šīs skulptūras nav dabas rotaļa, bet gan dzīvnieki, kas noķerti īpašu Marsa augu lamatās, un ne tikai dzīvnieki, bet arī citplanētieši, kas reiz izsēdušies uz Marsa, pirms cilvēkiem no Zemes.

Zināmā mērā šai pašai tēmai veltīts neparasti mīļš un līrisks Ņikitas Razgovorova stāsts “Četras staklītes”, kurā marsiešu zinātnieki cenšas nodibināt kontaktus ar suni, kas atlidojis no Zemes bezpilota kuģī. Kontakts neizdodas, taču marsieši veltī “citplanētu sūtnim” mīlestību un gādību, bet pats fakts, ka ir ieradies kosmiskais kuģis no citurienes, kļūst par stimulu kosmisko lidojumu attīstībai uz Marsa.

Marsa tēvs-dibinātājs.

Par Reja Bredberija romānu “Marsiešu hronikas” var runāt tikai atsevišķi. Attiecības šim Marsam ar kaut kādu realitāti nav, tā ir daudzšķautņaina, poētiska metafora, vienlaikus valdzinoša un baisma. Pasaule-sapnis, pasaule-lamatas, vientulības pasaule... Varoņi to redz te kā bērnības zemi, kur var aizmirst visas pieaugušo pasaules raizes un problēmas, te kā mazu pilsētiņu, noslēgtu un garlaicīgu, kur katrā skapī ir kāds skelets, te kā ieceļotājiem parastu frontīru, kur laimes recepte ir ātrā ēstuve ļaužu pilnā ceļu krustojumā, te kā noslēpumainas, senas pasaules nezzināmas gudrības krātuvi, pieskaroties kurai varētu saglabāt sevī pašu svarīgāko, cilvēciskāko. Lai gan, dažreiz uz Bredberija Marsa, lai paliktu par cilvēku, ir jākļūst par marsieti...

Daudzām lasītāju paaudzēm tieši “Marsiešu hronikas” un ciklam piederīgie stāsti nosaka Sarkanās planētas izskatu. Arī kolēģi-fantasti neapstrīd prioritāti. Tā stāstā “Mistfals atnāk no rīta” Džordža Mārtina varonis saka: “Sarunas laikā es minēju, ka esmu dzimis Bredberijā, kad mani vecāki pavadīja atvaļinājumu uz Marsa. Acis Sandersa iedegās un vēl apmēram stundu viņš trieca anekdotes par Zemes cilvēkiem...” Un nav nekādu jautājumu, kam par godu un kāpēc tā ir nosaukta lielākā, kolonizētā Marsa pilsēta.

Vladimirs Iļjins stāstā “Pēdējā nagla”, sūtot galveno varoni uz Marsu, iedod viņam līdzi “Marsiešu hronikas” kā galveno rokasgrāmatu. Bet Džons Stics romānā “Bojā gājušo skaits” uz “Hroniku” autora personības bāzes būvē jaunu marsiešu mitoloģiju:

“Kompensācijā par savu izlēcienu es aizvedu Bredu uz māju, kue bija dzimis Rejs Bredberijs, kura nezin kāpēc atradās Heliumā, nevis Ksīsitijā...

Pašā darījumu centra kvartālā, cilindrisku ēku un metālisku konstrukciju ieskauta, atradās mājīga, maza, koloniālā stilā celta mājiņa... Patiesību sakot, tas bija parasts muzejs, taču bērnus vilināja pati Bredberija personība un visādas dīvainas lietas iekšienē: šūpuļkrēsls, ratiņš, parketa grīdas, pītie paklāji, krāsns, ko vajadzēja kurināt ar malku un neiedomājami vecmodīgs dators.

Protams, Breds jau bija pietiekami pieaudzis un saprata, ka īstenībā Bredberijs nav piedzimis uz Marsa, un tomēr mēs lieliski pavadījām laiku...”

Gribas ticēt, ka viss tā arī būs. Ka reiz sarkanajos smiltājos tiks uzcelta pilsēta ar šādu nosaukumu, bet vēl pēc kāda laika Marsa iedzīvotāji strīdēsies par to, kurā no viņu pilsētām ir dzimis lielais pasaku meistars Rejs Bredberijs.