No Virdžīnijas Vulfas es biju lasījusi tikai “Deloveja kundzi”, un toreiz gāja man diezgan pagrūti. “Orlando” tiek uzskatīts par vienu no vieglāk lasāmajiem Vulfas darbiem, kaut gan būs cilvēki, kas jautās, cik grūtiem jābūt parējiem Vulfas darbiem, ja jau “Orlando” tiek uzskatīts par izklaidējošu. Bet “Orlando” tiešām ir skaists – kāda cilvēka dzīve kā rotaļa, spoža fantāzija, trauksmains domas lidojums.
Stāstījums par jaunekli Orlando sākas 1500. gadā – karalienes Elizabetes valdīšanas laikā. Toreiz saulrieti bija sarkanāki un spilgtāki, rītausmas baltākas un blāzmainākas, vīrieši valkāja cieši pieguļošas zeķubikses un izrādīja savas skaistās kājas, bet sieviete nevarēja ne potīti izbāzt no svārku apakšas, lai kāds bārdainis nekristu sajūsmas ģībonī.
Meitenes bija rozes, un ziedu laiks tām bija tikpat īss kā puķēm. Tās vajadzēja noplūkt, pirms iestājas nakts, jo diena bija īsa un diena nozīmēja visu.
Orlando ir bagāts galminieks, kurš krāšņi draiskojas ar augstdzimušām rozēm, domājot precēt te vienu, te otru, te trešo, līdz kāda saltā un sniegotā dienā satiek Viņu – melone, smaragds, lapsa sniegā! – noslēpumainu krievu kņazi, kura salauž Orlando sirdi. Bet ko gan var gribēt no noslēpumainās slāvu dvēseles – viņa aizlaižas, tikko atsalst Temza, bet Orlando gods un labā slava ir pagalam, viņu izraida no galma. Atgriezies dzimtajās mājās, viņš piedzīvo pirmo mīklaino aizmigšanu uz veselu nedēļu, bet pamodies pievēršas vēl vienai savai kaislībai – literatūrai. Orlando raksta dzejoļus, poēmas, lugas un klusībā apbrīno visus dzejniekus, kuri viņam šķiet pārāki par visiem zilasiņu aristokrātiem.
Teiksma par Orlando lido pāri laikam, un lai nevienu neizbrīna, ka stāsts, kurš sācies 1500. gadā, lasītāju atved līdz 1928. – tie ir tikai nieka četri gadsimti ar astīti, bet Orlando mūžā – pāris dēkainas desmitgades, kurās smuks jauneklis pārtop par piemīlīgu lēdiju. Jā, un kāpēc gan ne? Cilvēka garā – šai dīvainā elementā – iekļuvusi stunda var izstiepties piecdesmit vai simt reižu garāka par sava pulksteņa nomērīto ilgumu; no otras puses, uz prāta ciparnīcas stundai var atbilst viena sekunde. Neviens jau nevar ar pilnu atbildību novērtēt, cik ātri vai lēni kādā brīdī rit katra subjektīvais laiks un varbūt tiešām cilvēka dzīves ilguma noteikšana sniedzas pāri mūsu spēkiem, jo, tikko esam pateikuši, ka tā ir gadsimtiem ilga, mums tiek atgādināts, ka tā ir īsāka par mirkli, kurā birstoša rozes ziedlapa sasniedz zemi.
Kas attiecas uz Orlando pārtapšanu par sievieti, tas notiek harmoniski, kārtējo reizi atmostoties no ilga miega – 18. gadsimta sākumā, pēc piesātinātiem dzīves gadiem Konstantinopolē Orlando atgriežas Londonā jau kā sieviete un galīgi nekautrējas notraust aizkustinājuma asaras, ieraugot lielpilsētas svaigi celto diženumu. Kāpēc Orlando pārtop par sievieti? Varbūt tādēļ, ka romāns ir veltīts Vulfas mīļākajai Vitai Sekvilai-Vestai, bet varbūt tādēļ vien, ka ir diezgan garlaicīgi četrus gadsimtus nodzīvot viena dzimuma ādā un ierobežojumos, un Vulfa uzskatāmi parāda, ka katram dzimumam ir savas priekšrocības.
Kaut arī dzimumi ir tik atšķirīgi, tie tomēr savstarpēji sajaucas. Katrā cilvēciskā būtnē vērojama svārstīšanās no viena dzimuma uz otru, un bieži vien vīrieša vai sievietes veidolu uztur spēkā tikai apģērbs, bet zem tā dzimums ir pretējs tam, kas vērojams virspusē.
Bet varbūt viss – gan laiks, gan telpa, gan mūsu miesiskais veidols – ir tikai ilūzija, kurai mēs pakļaujamies, neredzamas varas valdīti… Varbūt mēs sastāvam no neizmērojama skaita mistiskiem “es”, kuri ir sakrauti kaudzē kā šķīvji uz oficianta plaukstas, un pie vajadzības ar zināmu piepūli tiek žonglējoši izvilkti un uzrādīti pasaulei. Vai dzīve ir sapnis, un atmošanās no tā nogalina?
https://burtkoki.wordpress.com/2013/02/20/virdzinija-vulfa-orlando-2001/
Virdžīnija Vulfa.
Virdžīnija Vulfa, dzimusi 1882.gada 25.janvārī. Mirusi 1941.gada 28.martā. Vulfa bija angļu rakstniece, nozīmīga 20.gadsimta modernisma pārstāve. Viņas pazīstamākie darbi ir romāni - ''Deloveja kundze'', ''Orlando'', ''Uz bāku'', eseja ''Sava istaba''. Visi šie darbi tulkoti arī latviešu valodā. Virdžīnija Vulfa ir viena no apziņas plūsmas tehnikas ieviesējām.
Virdžīnija Vulfa piedzima kā Adelaina Virdžīnija Stīvensa. Tas notika Londonā, 1882. gadā. Viņas tēvs bija Sers Leslijs Stīvenss - pazīstams autors, kritiķis un alpīnists. Viņas māte, Džūlija Prinsepa Stīvensa (dzimusi Džeksona, 1846-1895), piedzima Indijā un vēlāk pārvācās uz Angliju, kur viņa strādāja par modeli gleznotājiem. Jauno Virdžīniju izglītoja viņas vecāki. Tā kā abi bija iepriekš precējušies un kļuvuši par atraitņiem, ģimenes mājā bieži uzturējās bērni no viņu iepriekšējām laulībām. (Attēlā - Virdžīnija Vulfa kopā ar tēvu)
Liela ietekme Vulfas bērnības attīstībā bija viņas tēva sakariem ar literatūras augstākajām aprindām, kas nodrošināja ģimenes mājā milzīgu bibliotēku, no kuras Virdžīnija un viņas māsa Vanessa tika skolotas angļu klasiskajā literatūrā. Savukārt viņu brāļi ieguva formālu izglītību.
Viņas mātes pēkšņā nāve 1895. gadā, kad Virdžīnijai bija 13 gadu, un drīzā pusmāsas Stellas nāve pēc 2 gadiem noveda pie pirmā no vairākiem meitenes nervu sabrukumiem. Viņas tēva nāve 1904. gadā izraisīja vislielāko sabrukumu, un neilgi pēc tam viņa tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā.
Vairāki modernie eksperti (ieskaitot viņas māsas dēlu, biogrāfu Kventinu Bellu) Vulfas biežos depresijas un sabrukuma periodus vaino pie meitenes brāļu nodarītajiem seksuālajiem pāridarījumiem, kurus viņa un māsa Vanessa pārcieta bērnībā. Visu mūžu Vulfu nomocīja krasas garastāvokļa maiņas. Lai gan šī nestabilitāte ļoti ietekmēja viņas uzvedību un sociālo dzīvi, viņas literārās iemaņas no tās necieta. Pēc nāves Virdžīnijai diagnosticēja maniakālo depresiju, slimību, kas paspilgtināja viņas darbus, attiecības un dzīvi, un beigu beigās noveda pie pašnāvības.
1912. gadā Virdžīnija apprecējās ar Leonardu Vulfu. Kopā viņi nodzīvoja 29 gadus. Viņiem bija īsta ''garīgas sapratnes un emocionāla atbalsta'' savienība. Pastāvēja uzskats, ka tikai ar Leonarda atbalstu, rūpēm un iejūtību Virdžīnija varēja atraisīt savu rakstnieces talantu. Viņai piemita apbrīnojama spēja pilnībā iemiesoties savu varoņu garīgajā pasaulē. Leonards bija jebkura viņas darba pirmais lasītājs un kritiķis – sākot no īsas recenzijas un beidzot ar romānu. Virdžīnija svēti ticēja viņa kritikai un allaž ņēma vērā ieteikumus. (Attēlā – Leonards Vulfs)
1923.gadā jau slavu ieguvusī Vulfa sāka rakstīt savu ievērojamo darbu ‘’Deloveja kundze’’. Virdžīniju mocīja dziļa depresija, kas bija saistīta ar nervu slimību un augošu neapmierinātību ar dzīvi. Viņas samocītajā galvā pamazām veidojās stāsts par respektablu, precētu dāmu misis Deloveju, kas gatavojas svētku vakaram, lai gan jūtas dziļi nelaimīga
Virdžīnija Vulfa bija ļoti skaista, viņa piesaistīja daudzu uzmanību, taču ar īstu mīlestību apveltīja tikai savu vīru Leonardu. Viņa augsti vērtēja draudzību un bieži no sirds aizrāvās ar savām draudzenēm. Ar vienu no tām – Viktoriju – Virdžīnija draudzējās teju visu mūžu.
Vulfu pārim savu bērnu nebija, un Virdžīnija to ļoti pārdzīvoja. Viņa ārkārtīgi mīlēja savus daudzos māsas un brāļa bērnus, īpaši Džulianu – jauno un perspektīvo dzejnieku. Taču Džulians 1938.gadā gāja bojā pilsoņu karā Spānijā. Rakstniece ar grūtībām atlaba no bēdām – viņai šķita, ka viņas pieķeršanās kādam nes šim cilvēkam nelaimi.
Viņa iegrima darbā, rakstot savu jauno romānu ''Starp aktiem'', par spīti iedragātajai veselībai , karam un bombardēšanai, arī draugu bojāejai. Viņu arvien biežāk mocīja drūmas halucinācijas, nakts rēgi, murgi, un ārsti uzstāja, ka viņa jāpārvieto uz psihiatrisko dziedinātavu. Virdžīnija visiem spēkiem pūlējās ar savām kaitēm tikt galā pati un nevēlējās apgrūtināt radiniekus.
Iespējams, ka viņa arī šoreiz izķepurotos, taču nakts bombardēšana Londonā pārvilka svītru viņas dzīvei. Šajā naktī tika sagrauts rakstnieces nams, nodega bibliotēka, gandrīz gāja bojā mīļotais vīrs. 1941.gada 28.martā slavenā rakstniece Virdžīnija Vulfa izgāja pastaigāties un – neatgriezās. Viņas vīrs Leonards atrada sievas pirmsnāves vēstuli, kurā viņa rakstīja, ka vairs nespēj dzīvot, ka jūk prātā un grib pielikt punktu briesmīgajai slimībai un savai nožēlojamajai, bezjēdzīgajai eksistencei.
Nevēlēdamās, lai atlikušo dzīvi vīrs pavadītu raizējoties par vājprātīgo sievu, un apzinādamās, ka viņas dvēsele vairs neizturēs turpmākos likteņa triecienus, Virdžīnija visam pielika punktu noslīcinoties Outsā (upe Anglijā, Saseksā). Lai neuzpeldētu, Virdžīnija pie svārkiem piesēja divus lielus akmeņus. Viņa negribēja tikt izglābta, jo bija pārliecināta, ka tas tikai vairotu bēdas šajā pasaulē.
https://spoki.lv/slavenibas/Virdzinija-Vulfa/323143/1/2
Nebija vērts rakstīt pašam par viņu, vai tulkot, jo citi jau bija uzrakstījuši.