Veismillera padomdevēji olimpiskajam čempionam bija ieteikuši doties uz Holivudu un tur gaidīt savu zvaigžņu stundu, tas nozīmēja, ka peldētājam bez jebkādas izglītības nācās pārcelties uz Kaliforniju. Pa to laiku Veismilleru bija angažējusi kāda peldtērpu un apakšveļas ražošanas firma, kas olimpiskajam čempionam par vienīgo pienākumu uzlika laiku pa laikam pret atlīdzību parādīties peldbiksītēs. Ar šo honorāru pietika, lai Veismillers peldbaseina malā varētu sapņot par lielo lomu.

Jo vairāk rūpju, jo vairāk pārdotu kino biļešu

Prezidenta Huvera laikā 1929./30 gadā ASV piedzīvoja ekonomisko sabrukumu. Ceturtā daļa visu strādājošo pazaudēja darbu, vairāk nekā 13 miljoni cilvēku kļuva bezdarbnieki. Banku bankroti laupīja strādniekiem pēdējos ietaupījumus, vairumam galvenās rūpes bija nenomirt badā, jo drūmāka kļuva ASV  īstenība, jo vairāk tika apmeklēts kino. Aizvien vairāk cilvēku tiecās kaut uz īsu brīdi ilūziju pasaulē aizmirst savas rūpes. Tolaik iespaidīgākā persona filmbranžā bija Lūiss K. Maiers, lūžņu tirgotājs, kas bija nopircis „Metro-Goldwyn-Mayerno” (MGM) sabiedrību. Maiers izvērsa savu firmu veselā impērijā, un skaņu filmas tapšanas brīdī 1930. gadā viņa studija varēja atļauties luksusu līdzās daudzām zvaigznēm nolīgt arī 30 režisorus un 75 scenāriju autorus. Viens no šiem septiņdesmit pieciem saucās Sirils Hjūms, kuram bija uzdots izveidot scenāriju filmai par Tarzānu. Īsi pirms tam Maiera studija bija no Edgara Raisa Barova, kura fantāzija 1912, gadā bija radījusi stāstu par cilvēku, kas uzaug un dzīvo pērtiķu vidū, ieguvusi visas tiesības. Pats Barovs par šo tēmu bija sarakstījis 25. romānus.

Septiņas filmas par Tarzānu jau bija ar lielākiem vai mazākiem panākumiem izrādītas. Jo biedējošākas ASV parādījās dienas ziņas, jo lielākus panākumus guva stāsts par džungļu valdnieku, kas visbezcerīgākajās situācijās prata visu vērst par labu. Tagad arī „Metro-Goldwyn-Mayer” gribēja gabalu no šīs kūkas – vienīgā režisora van Daika problēma bija galvenās lomas tēlotājs. Van Daiks vēlējās sportistu, sākumā 1928. gada olimpiādes spēļu sudraba medaļas ieguvēju lodes grūšanā Hermani Briksu, taču pašreizējais futbolists nupat kā bija lauzis plecu. Tieši šajā laikā Džonijs Veismillers ar savu līgavu Bobiju Ernstu, viduvēju Brodvejas mūziklu spīdekli, slaistījās kāda Kalifornijas peldbaseina malā. Te izšķīrās Veismillera liktenis. Scenārija autors Hjūms ievēroja labi noaugušo olimpieti. Notika tikšanās ar režisoru, kas Veismilleram lika izģērbties sportbiksītēs, lai gluži kā zirgu tirgū aptaustītu peldētāja muskuļus. Veismillers noslēdza septiņu gadu līgumu, pēc tam, kad MGM bija atņēmis minētajai peldtērpu un apakšveļas ražošanas firmai monopoltiesības.

Koncerns izlēma kāzas un šķiršanās

1932. gada martā, kas vispasaules krīze bija sasniegusi zenītu, kinoteātros parādījās „Tarzāns, džungļu valdnieks.” 70 minūšu garā lente bija izmaksājusi veselu miljonu dolāru. Van Daiks bija radījis balto dižciltīgo ar neandertālieša smadzenēm, kurš džungļos piedzīvo visādas dēkas un starp citu glābj no nāves kādu angļu meiteni vārdā Džeinu. Filma kļuva par īstu sensāciju. Neparasts bija jau tas vien, ka Tarzāna gurnu apsējs bija tik īss, ka redzama bija pat naba, - kas – divus gadus vēlāk – uz īsu laiku ar ASV bīskapu rezolūciju tika nomainīts. Taču tas, ko 1932. gada kino apmeklētājiem MGM piedāvāja, tobrīd bija vienreizējs: erotiskas mīlas ainas starp Tarzānu un Džeinu mijās ar dramatiskām cīņām starp džungļu cilvēku un lauvām. Kurš gan ievēroja to, ka nevis Veismillers, bet gan kāds zvēru dresētājs tur cīnījās ar narkotizētām plēsoņām. No Barova triviālā stāsta nekas vairs nebija palicis pāri.

Kad 1933. gada sākumā izbeidzās prezidenta Hovera pilnvaras, ASV streikoja tēraudrūpnīcu strādnieki un pabalstu saņēmējiem tika atņemtas arī vēlēšanu tiesības. Krīzes smaguma punktam sekoja depresija, ko savā labā izmantoja arī Holivuda: filmas tagad cildināja atteikšanās varoni, kas piemērojas vienkāršajai dzīvei. Džonijs Veismillers pamazām sāka identificēties ar savu lomu, kaut arī režisoram van Daikam sagādāja daudz raižu. Režisoram vajadzēja tikt galā ar savas zvaigznes ierobežotajām aktiera spējām un viņa čerkstošo, skarbo balsi. Kamēr Barova Tarzāns runāt tomēr ... prata. MGM varoņa runa bija reducēta līdz minimumam. „Tarzāns! Džeina!” bija vai vienīgā frāze, kas no Veismillera līdzās viņa slavenajam džungļu kliedzienam tika prasīta. Tikai daudz vēlāk viņš nāca pie atziņas, ka paraksts zem viņa pirmā filmu līguma bija lielākā kļūda viņa mūžā. „Ar to,” viņš sacīja, „es Holivudā biju apzīmogots... kā cilvēks ar muskuļiem un maz smadzenēm.”

Tā kā Veismillers 1932. gadā bija spējiš atņemt siržu lauzēja laurus Garijam Kuperam un Klarkam Geblam, MGM bez vilcināšanās pagarināja līgumu. Taču tagad firma sāka iejaukties arī viņa privātajā dzīvē. Vispirms MGM gribēja tikt vaļā no Veismillera sievas, jo tās āriene mazināja Veismillera siržu lauzēja slavu. Bobe Ernsta atstāja tiesas zāli ar MGM sāpju naudu – čeku par 10 000 dolāriem. Studijas bosi tikmēr ieteica Veismilleram apprecēt kādu mazu ugunīgu meksikāņu aktrisi – līdz 1933. gadam, kas pēc MGM spiediena Lasvegasā šī laulība tika šķirta. Tajā pašā gadā pasludināja „New Deal” politiku, kas uz laiku atnesa kapitālistiskās industrijas plaukumu. Holivudai kā „sapņu fabrikai” tas bija īstais iemesls pārslēgties uz pamazām augošajām pirktspējām. Tagad Tarzāna darījumos iejaucās arī citas studijas un sākās īsta cīņa par zvaigznēm. Koncerni angažēja jaunus olimpiskos čempionus – peldētāju Klarensu Krebu un desmitcīņnieku Glenu Morisu -, taču visas pūles atņemt laurus MGM Tarzānam Veismilleram bija veltas.

Filmās Veismilleram vienmēr nācās piedzīvot visādas dēkas, taču ar laiku viņam šīs lomas sāka apnikt. Viņam bija apnicis izrunāt tikai pāris vārdu un izkliegt mežonīgas skaņas. Veismillers gribēja kļūt par īstu aktieri, tādu, kas saņem atbildīgas lomas. Taču izglītība MGM šķita zemē nomests laiks. Par kapitālu vajadzēja palit ķermenim, un tieši ar to ceturtajā gadu desmitā sen iesoļojušajam radās arvien vairāk grūtību. 1942. gadā MGM inscenēja pēdējo Tarzāna filmu. Veismillers palika bez līguma, četrdesmito gadu beigās viņš bija jau nabags. 1950. gadā kāda tiesa savā spriedumā konstatēja, ka Veismillers par savu triju bērnu uzturēšanu palicis parādā 5750 dolāru.

Viņu necieta vairs pat trūkumcietēju pansionātā

17 gadu Veismillera Tarzāns bija šūpojies liānās. Lēš, ka divpadsmit Tarzāna filmās viņš nopelnījis ap divi miljoni dolāru, kas viņam tūlīt aizripojuši. Holivudai viņa filmas bija pašas ienesīgākās, kādas vien bijušas. Taču tas, kas par šo panākumu bija rūpējies, tika aizraidīts turp, no kurienes nācis. No šī trieciena Veismillers vairs neatspirga. Viņam gan vēl ar gadiem izdevās dabūt dažas mazākas lomas otrā ranga filmās, taču ar sapņoto lielo mākslu bija cauri. Kāda peldbaseinu firma beidzot nopirka Veismillera vārdu un piešķīra viņam pāris tantjēmu. Beigu beigās Veismillers nonāca Lasvegasas „Catsar Palase” foajē, kur kopā ar Džo Luisu bagātniekiem par prieku uzstājās par oficiālajiem „roku spiedējiem”. Tur arī ar sirdi slimais Veismillers paklupa un salauza gūžu. Nu sākās ciešanu ceļš. 1979. gadā viņu ievietoja Holivudas trūkumcietēju aktieru pansionātā Verdlendā. Turienes direktors iecēla viņam aizbildni un ievadīja pat tiesas procesu, lai no olimpiskā čempiona tiktu vaļā. Nakts atpūtas laikā Veismillers, lūk, esot pārējiem traucējis miegu ar savu Tarzāna kliedzienu. Veismillera dzīves biedrei beidzot gan izdevās sagādāt vienkāršu dzīvokli Meksikas Akapulko, kur viņš 79 gadu vecumā arī mira.