Viņš centās!

Ar saviem iespaidiem par kārtējo daudzsēriju sāgas blokbāsteru par burvju zēnu "Harijs Poters un jauktasiņu princis" dalās pazīstamais krievu fantasts.

Tulkojums no žurnāla "Jesļi" 2009. gada septembra numura.

Sākšu ar pašu brīnumaināko - man šī filma patika. Neskatoties, ka režisora Deivida Jeitsa garadarbs, akurāts un labi nostrādāts, izsauc Harija fanos visai saprotamu garlaicību, jo viss, ko labu par Jeitsu var pateikt - "viņš ir īsts britu režisors." Diemžēl, britu skurpulozitāte un viena pilsonība ar Hariju Poteru nepadarīja Jeitsa filmas par labām komēdijām - kā Krisa Kolambusa divām pirmajām filmām, ne par atklātu melno komēdiju - kā trešo Alfonso Kuarona filmu. Piektā filma, tāpat kā ceturtā (Maikla Ņūela), ir rūpīgi uzzīmēta (kaut ar nesaprotamiem iespraudumiem - no sevis) grāmatas ilustrācija. taču, kas ir īpaši bēdīgi, sestajā filmā šie pašdarinātie iespraudumi skaita ziņā jau kļūst draudīgi, bet dažas izmaiņas nonāk pretrunā ar varoņu raksturiem un grāmatas sižetu.

Tad kas šajā filmā ir labs? - jūs jautāsiet.

 

Sāksim no paša sākuma.

Kā zināms, Zēns-Kas-Dabūja-Šo-Lomu-Ne-Jau-Tāpēc-Ka-Viņa-Tētis-Ir-Producents - viņš arī Deniels Redklifs - tēlot kino nemāk vispār. Nu, varbūt, ka arī māk, bet negrib. Vai arī grib, bet nemāk. Pirmajā filmā, Kolambusa prasmīgajā vadībā un pateicoties bērnības apburošajam skatam, tas vēl īpaši nekrita acīs. Otrajā filmā sākās problēmas. Strauji izaugušais (bērniem piemīt tāda īpašība, ko parasti aizmirst režisori) Redklifs, kas mēģināja tēlot mazu zēnu, bija smieklīgs. Trešajā, ceturtajā un piektajā filmā disbalanss starp sižetu un lomu, no vienas puses un pārāk vecu, viduvēju aktieri no otras puses, sasniedza savu kulmināciju. Uz Hariju Poteru, kas centās tēlot pusaudzi, bija sāpīgi skatīties. Kontrasts starp bērnišķīgajiem piedzīvojumiem un svaigi noskūto Redklifa seju izsauca asaras acīs.

Sestajā filmā, lai slavēta Roulinga, sižets pārstāja būt "bērnišķīgs". Cūkkārpas audzēkņi beidzot bija pieauguši - un kļuva tādi paši kā aktieri. Un pēkšņi lēnišķā, nepārliecinošā Redklifa spēle, kuru pa lielākam lāgam pārvieto no vienas vietas uz otru, liekot paņemt to, nolikt šo to, aizskriet uz turieni, pastāvēt šeitan, beidzot sāka kļūt līdzīga grāmatas sižetam!

Varbūt patiesi, Džoanna Roulinga, paskatījusies pirmās filmas, saprata, kas notiek un tālāk sāka rakstīt grāmatas, kas pieskaņojas aktiera tēlam un iespējām?

Filma, kā jau es teicu, ir visai rūpīga ekranizācija. Sestās grāmatas sižets, ja godīgi, nav bagāts ar īpašiem atradumiem. Liek vilties arī Jauktasiņu princis un pilnīga iekšējā stāsta trūkums: kā iepriekšējos romānos. Vispār, šo grāmatu varēja nosaukt, nevis par sesto, bet gan par "piekto un trīs ceturtdaļām". Filma uztur un attīsta šo tendenci, dodot iespēju skatītājiem kā nākas sagatavoties septītajam, fināla gabalam, kas skatītāju lielākai baudai un producentiem par mierinājumu būs sadalīts divās daļās.

Ļoti žēl, protams, ka Poteriādes rāmjos uzsvars netika likts uz vienu no tendencēm – ne mēģinājums izveidot ļoti striktu, maksimāli atbilstošu grāmatai ilustrāciju, ne arī režisora mēģinājumam ieviest kaut ko pilnvērtīgi savu. Sestā filma tādā veidā izskatās kā tāda draiska multene, kur pelītes zīmēt nogurušie multiplikatori laiku pa laikam dibenplāna fonā iezīmē čurājošu ziloni, te demonstrē, ka Sniegbaltīte nav nēsājusi apakšveļu. Tā arī Deivids Jeits - te liek Harijam Poteram melanholiski vērot Dumidora nāvi, te desmitreiz samazinātu

milzu zirnekli, kas atmiņā palicis no otrās filmas.

Piedosim to viņam. Viņš centās!

Sergejs Lukjaņenko.