Ilgais ceļš līdz sikvelam.

1984. gads. Mazbudžeta lente, nezināms kanādiešu režisors, vienīgais pazīstamais aktieris - austriešu bodibilders, kurš slikti runāja angļu valodā. Filma negaidot izšauj kino nomā, savācot pāri par 70 miljoniem dolāru ar budžetu 6 miljoni. Holivudā mīl kalt dzelzi, kamēr karsts, un likās, ka drīz neizbēgami parādīsies "Terminatora" sikvels. Taču viss nebija tik vienkārši.

Kameronam atļāva personīgi uzņemt "Terminatoru" tikai pēc tam, kad viņš pārdeva tiesības uz filmu savai nākamajai sievai Geilai Ennai Hērdai par vienu dolāru, [ar noteikumu, ka viņa būs filmas producente - t.p.] Viņa atkal pusi no savas daļas pārdeva studijai "Hemdale". Shēma nostrādāja, taču turpmāk Kamerons vairāk nevēlējās sadarboties ar "Hemdale". Kā lai strādā ar cilvēkiem, kuri uzskatīja filmu par otršķirīgu šausmeni un ekonomijas dēļ spieda režisoru izgriezt finālu un pabeigt filmu ar benzīna vedēja sprādzienu? Kad tas neizdevās, producenti sāka bāzt Kameronam sprunguļus riteņos, neizdalīja naudu reklāmai, uzskatot, ka "Terminators" nevienam nebūs interesants.

Turklāt Kameronam bija citas saistības. Drīz viņš sāka filmēt "Svešos" un nekādi nevarēja ķerties klāt "Terminatora" sikvelam. Kamerons piedāvāja šo darbu Mārtinam Kempbelam (tagad viņš ir pazīstams pateicoties filmām "Zelta acs" un "Casino Royale"). Par laimi, darījums nenotika: Švarcenegers bija ar mieru filmēties "Terminatorā" tikai Kamerona vadībā.

Laiku pa laikam Kamerons apsprieda ar savu draugu, scenāristu Viljamu Višeru turpinājuma ieceres. Viņu pirmā ideja bija parādīt sikvelā nākotnes karu. taču no tā nācās atteikties, tādas filmas izmaksas būtu neiedomājami augstas. Vēl bija ideja kaut kā atkal savest kopā Sāru Konoru un Kailu Rīzu. Taču Kamerons nolēma, ka tāds sižeta pagrieziens ir pārāk līdzīgs "Atpakaļ nākotnē". Viņš arī noraidīja ideju, ka T-800 cīnīsies pret Terminatori-sievieti, baidoties, ka no tā varētu sanākt komēdija.

Interesantāks variants bija savest kopā divus T-800, labo un slikto. Šajā gadījumā Švarcenegers tēlotu uzreiz divas lomas. Taču kā izdarīt, lai skatītājs bez problēmām atšķirtu divus vienādus terminatorus? Turklāt sliktajam Terminatoram bija krietni jāpārspēj labais, citādi publikai nebūtu interesanti just līdzi "savējam". Protams, varēja izveidot slikti terminatoru spēcīgāku un lielāku par T-800, taču Kamerons saprata, ka tas ir taisns ceļš uz B kategorijas filmu.

1989. gadā Kamerons izšķiras no Geilas Ennas Hērdas, bet viņa jaunā filma "Bezdibenis" neattaisnoja cerības, jūtami atvēsinot Holivudas mīlestību pret kanādiešu tīrradni. Viņam vajadzēja uzņemt kaut ko iespaidīgu, lai atjaunotu savu reputāciju.

Tajā pašā laikā "Hemdale" sāka ciest no jūtamām finansiālām problēmām. Švarcenegers uzzināja par tām un piedāvāja studijas "Carolco" īpašniekiem Mario Kasaram un Endrū Vainam izpirkt tiesības uz Terminatoru. Tajos gados Kasars un Vaina bija galvenie miera traucētāji Holivudā. Viņi mīlēja riskēt pa lielam, iegādājās materiālu, kam neķērās klāt neviena cita studija, izmaksāja aktieriem pēc tiem laikiem rekordlielus honorārus. "Terminators" nekļuva par izņēmumu. Kasars un Vaina samaksāja pa 5 miljoniem "Hemdale" un Hērdai, izpērkot no viņiem visas tiesības.

Tad nu Ziemassvētku priekšvakarā Mario Kasars piezvanīja Džeimsam Kameronam, pastāstīja par darījumu un jautāja, vai viņš negrib uzņemt "Terminatora" sikvelu. Tas atbildēja, ka nav īpaši ieinteresēts šajā projektā. Kasars neapmulsa un piedāvāja Kameronam sešus miljonus - tajā laikā režisoram neiedomājami lielu honorāru. "Labi, tagad es esmu ieinteresēts!"- kanādietis atbildēja.

Bija tikai viens "bet". "Carolco" jau bija izziņojuši, ka pirmizrāde būs 1991. gada 3. jūlijā. Kameronam palika tikai 18 mēneši tam, lai izdomātu stāstu un uzņemtu filmu.

Izdomājot "Terminatoru".

Kamerons ar Višeru sāka prāta vētru. Protams, ka viņi varēja vienkārši atkārtot oriģinālu ar vēl lielāku vērienu. Taču Kamerons gribēja iet pa "Svešo" ceļu un izveidot filmu, kas attīsta pitrmās daļas ideju un aizved to negaidītā virzienā.

Kādā reizē Kamerons parādīja Višeram papīru, uz tā bija uzrakstīts: "Jaunais Džons Konors un no nākotnes ieradies Terminators, kas kļūst par viņa draugu". No šīs idejas arī izauga filma. Kamerons nolēma par galveno varoni padarīt puisēnu, kurš pateicoties tam, ka satiek Terminatoru, iegūst morāles principus, apzinās cilvēka dzīvības vērtību un dod T-800 visa tā būtībai pretēju komandu - nenogalināt. Kamerons redzēja galveno sikvela ideju nevis tajā, ka mašīnas nolemj iznīcināt cilvēci, bet tajā. ka paši cilvēki zaudē cilvēcību un kļūst līdzīgi mašīnām.

Par spīti producentu iebildumiem, Kamerons atteicās rakstīt scenāriju bez Lindas Hamiltones piekrišanas piedalīties filmā. Viņš vienkārši neredzēja stāstu bez Sāras Konoras un ainas, kur viņa cenšas atmest visu cilvēcisko un mēģina kļūt par terminatoru, lai nogalinātu Mailzu Daisonu. Laimīgā kārtā Hamiltone piekrita atgriezties lomā. Viņas vienīgais noteikums bija, lai Sāra kļūtu nedaudz traka. Kamerons ar prieku piekrita iebāzt varoni psihenē.

Otrs kritiski svarīgs faktors kļuva T-1000. Vēl 1980. gadu sākumā Kamerons izgudroja robotu, kas māk mainīt formu un kļūt līdzīgs jebkuram cilvēkam. T-1000 bija jākļūst par ideālu ļaundari, kas ievērojami pārspēj labo Terminatoru.

Taču vispirms vajadzēja ierakstīt T-1000 sižetā; Kameronam bija skaidri jāzina, kā to var parādīt uz ekrāna. Viņš vērsās pie kompānijas ILM, kas bija radījusi slaveno ūdens taustekli "Bezdibenim". Tad specefektu meistariem bija vajadzīgi 9 mēneši, lai radītu 75 sekundes garo datorgrafiku. Bet tagad Kameronam bija vajadzīgs pilnvērtīgs personāžs. Speciālisti pārliecināja režisoru, ka tas ir iespējams, parādot testa kadru, kad T-1000 iznāk no liesmām.

Tikai pēc tam Kamerons un Višers ķērās pie scenārija rakstīšanas. Termiņi spieda. "Carolco" grasījās paziņot par "Terminatoru 2"Kannu kinofestivālā un uz šo momentu autoriem vajadzēja iesniegt scenāriju. Visam darbam palika ne vairāk kā divi mēneši.

Par laimi, vēl filmējot pirmo daļu Kamerons bija izgriezis vairākas ainas, kur bija mājieni par turpinājumu. Vienā Sāra Konoracentās pierunāt Kailu Rīzu uzspridzināt kompāniju "Cyberdine Systems", lai novērstu karu. No citas mēs uzzinām, ka fabrika, kur tika iznīcināts pirmais Terminators, piederēja tai pašai "Cyberdine". Apvienojot šīs idejas, Kamerons radīja sižetam stingru mugurkaulu. Atlika tikai paspēt uz nozīmēto laiku.

Scenārijs.

1990. gada 10. maijā vienā Kalifornijas lidostā, pilnā lidošanas gatavībā stāvēja studijas "Carolco" izīrēta lidmašīna. Uz tās borta atradās pāri par simts uz Kannu festivālu braucošu slavenību, to vidū Pols Verhuvens, Arnolds Švarcenegers un Olivers Stouns. Kāds pajokoja, ja šī lidmašīna ciestu katastrofu, Holivudas kinoindustrija apstātos uz vairākiem gadiem.

Visi viņi gaidīja vēl viena cilvēka ierašanos. Mario Kasars nervozi skatījās pulkstenī, zvaigžņotie pasažieri kurnēja arvien stiprāk. Beidzot pie lidmašīnas piebrauca limuzīns, no tā izkāpa Džeimss Kamerons. Viņš izskatījās šausmīgi: acis pielijušas asinīm, āda bāla, kā mironim. Pēdējās 36 stundas Kamerons bez pārtraukuma rakstīja pēdējās 25 scenārija lapaspuses. Režisors termiņu nenokavēja. Lidmašīnā viņš iedeva scenāriju Kasaram un Švarcenegeram un momentā atslēdzās. Kad lidmašīna piezemējās Kasars paziņoja, ka filma būs. Sikvelam bija jākļūst par pašu dārgāko lenti kino vēsturē.

Uz papīra tas bija jau tas pats "Terminators 2: Pastardiena". Lielākā atšķirība starp scenāriju un filmu izrādījās paplašinātā nākotnes kara aina. Tai vajadzēja izskatīties sekojoši. Grandiozā virszemes kaujā pretošanās uzveic Skaineta armiju un sagrābj laika mašīnu. Pēc tam mēs redzam, kā Džons Konors instruē Kailu Rīzu un nosūta viņu pagātnē, bet pēc tam atzīstas saviem padotajiem, ka Kails ir viņa tēvs.

Sapieri gatavojas uzspridzināt iekārtu, taču Konors aptur tos un saka, vispirms kaut kas ir jāizdara. Viņš nokāpj terminatoru noliktavā un atrod rindu ar modeļiem T-800, viena no sekcijām ir tukša. Džons pieiet pie nākošās un ieskatās labi mums zināmajā sejā. Tas ir tas pats terminators, ko viņš sūtīs, lai aizsargātu sevi pašu pagātnē. Diemžēl producenti izņem šo ainu, uzskatot, ka tā ir pārāk sarežģīta ražošanai.

Bez nākotnes kara, no scenārija vēlāk pazūd arī citas epizodes:

- Sāras elektrošoka terapijas aina, tās laikā viņa atceras pirmās filmas notikumus,

- varoņi apmeklē trakās "zaļās beretes" Trevisa Ganta rančo, viņš kādreiz bija Sāras mīļākais un mācīja Džonu apieties ar ieročiem. Vēlāk rančo iekļūst T-1000 un iznīcina visus tā iemītniekus,

- Sāras alternatīvais sapnis, kur no bērnu rotaļu laukuma startējošo kodolraķešu liesmas sadedzina viņu un bērnus. Epizodei vajadzēja pārāk daudz dārgu efektu, to aizvieto ar "kautrīgāku" kodolsprādzienu,

- Mailza Daisona pirmsnāves vīzija. Pirms aktivizēt detonatoru, Daisons novēro, kā viņa ģimene iet bojā kodolsprādzienā. Pēc tam mākoņi izklīst, debesīs parādās saule un Daisona acu priekšā ir smaidīgā sieva un bērni. Zaigojošā saule pārvēršas par mirstošā zinātnieka aci. Kad tā aizveras, notiek sprādziens.

Taču arī bez šīm epizodēm "Pastardiena" kļūst par to laiku pašu vērienīgāko filmu. Tam izdala budžetu 88 miljonus dolāru. Vēlāk to palielina līdz 102 miljoniem. Ņemot vērā inflāciju, tas ir ekvivalents gandrīz 200 miljoniem. Mūsu dienās neviens nedotu tādu naudu filmai ar reitingu R (18+).

T-1000 un Džona Konora meklēšana.

Kameronam atlika atrast T-1000 un Džona Konora lomu tēlotājus. Par pirmo kandidātu uz šķidri-metāliskā terminatora lomu kļuva... Kaila Rīza lomas tēlotājs Maikls Bīns. Pēc režisora domas T-1000 vajadzēja kopēt Rīza izskatu. Tā bija traka ideja - pamainīt vietām pirmās filmas varoni un ļaundari. Taču vēlāk Kamerons nolēma, ka tas pārāk saputros skatītājus.

Par nākamo kandidātu kļuva Billijs Aidols. Kamerons izveidoja skeču virkni un kadrējumu T-1000 ar mūziķa izskatu. taču Aidols iekļuva visai nopietnā avārijā, tās rezultātā gandrīz zaudēja kāju un viņam nācās aizmirst par T-1000.

Tikai pēc tam tika angažēts Roberts Patriks. Kamerons speciāli paņēma nevienam nezināmu aktieri, kurš ideāli saplūstu ar pūli. Patrikam nācās veikt intensīvu gatavošanos izraēliešu komando Uzi Gaela vadībā, kurš mācīja aktieri apieties ar ieročiem (tādu pašu kursu izgāja arī Linda Hamiltone). Roberts katru dienu daudzas stundas pavadīja skrienot - T-1000 nebija jāizrāda tas, ka ir piekusis.

Džona Konora lomu ieguva 13 gadus vecais Edvards Ferlongs, kuram "Pastardiena" kļuva par debiju kino. Pēc Kamerona vārdiem Ferlonga kastings kļuva viņam par pašu šausmīgāko lēmumu visā "Pastardienas" uzņemšanas laikā. Filmas panākumi bija atkarīgi no tā, vai jaunajam aktierim izdosies radīt cilvēces nākamā glābēja tēlu. Par laimi - viņš nepievīla, lielā mērā tāpēc, ka Ferlongam bija daudz kopēja ar savu personāžu: viņš arī nepazina tēvu un faktiski uzauga bez mātes.

Filmas uzņemšana.

"Pastardienas" filmēšana sākās 1990. gada oktobrī un ilga 171 dienu. Vēlāk dalībnieki atcerējās, ka no pirmās dienas bija pārsteigti par lentes mērogu un sarežģītību. Filmas pirmās divas minūtes prasīja vairāk efektus, nekā viss pirmais "Terminators". Milzīgas dekorācijas, sprāgstošas ēkas un sagāztas cisternas, katra spriedzes aina bija kā "Cietā rieksta" fināls.

Veidotāji bieži improvizēja, lai padarītu filmu vēl skatāmāku. Piemēram, pēc scenārija T-800 šauj pa policijas mašīnām ar automātu MAC-10. Taču, kad nonāca līdz filmēšanai, kļuva skaidrs, ka tādam gigantam ir vajadzīgs lielāks šaujamais. Tāpēc tika iegādāts sešstobru ložmetējs M-134 - tas pats, ko izmantoja "Plēsoņā".

Par citu spriedzi radošu improvizāciju kļuva helikoptera lidojums zem estakādes. To lika priekšā pats kaskadieris. Operators atteicās filmēt triku, uzskatot, ka tas ir pārāk bīstami, Kamerons pats nostājās pie kameras. Kad filmēja vajāšanas ainu kanālā, noskaidrojās, ka T-1000 kravas mašīna ir pārāk augsta, lai izbrauktu zem tilta. Taču Kamerons izmantoja to, lai nogrieztu mašīnas jumtu un padarītu ainu daudz saspringtāku.

Reizēm notika pavisam jocīgas nesaistes. Kad filmēja T-800 ierašanos baikeru bārā, tur iegāja sieviete, kura tik ļoti gribēja nopirkt alkoholu, ka nepievērsa nekādu uzmanību visur izvietotajiem sofitiem un kamerām. Tikai tad, kad viņa novērsās no bāra letes, tad beidzot ieraudzīja savā priekšā stāvošo Švarcenegeru peldbiksēs. Uz viņas jautājumu, kas te notiek, Arnijs bez samulsuma atbildēja: "Vīriešu striptīza nakts".

Efektu radīšana.

Tagad daudzi uztver "Terminatoru 2"caur revolūcijas prizmu, ko radīja tā datora efekti. Pēc tās iznākšanas visi Holivudā sāka gribēt, lai viņiem būtu tāpat, kā Kameronam, tikai vēl „krutāk”. Taču nevajag aizmirst, ka pa visu filmu var saskaitīt tikai 3,5 datorgrafikas minūtes. Tās radīšana prasīja ILM 10 mēnešu ilgu darbu un 5,5 miljonus dolāru - tas ir pa 366 tūkstošiem dolāru par sekundi. Tāpēc visas ainas ar T-1000 bija rūpīgi izskaitļotas, citādi filmai vienkārši nepietiktu naudas. Ja "Terminatora 2" filmēšanas sākumā ILM ar datorgrafiku nodarbojās 35 cilvēki, tad finālā to skaits jau gāja pāri simtam.

Tomēr vairums "Terminatora 2"efekti bija dzīvie. Tās bija gan visai detalizētas miniatūras un lieliskās Stena Vinstona animatroniskās figūras (daudzi joprojām tās uzskata par datora efektiem) un graujoši triki. Katrs no tiem prasīja lielu uzņemšanas grupas enerģijas patēriņu. Tāpēc "Terminators-2" joprojām ir skatāms labāk par daudzām mūsdienu filmām.

Kas attiecas uz skaņas efektiem, tad par laimi to radīšana bija daudz lētāka par grafiku. Piemēram, skaņa, ar kādu T-1000 iziet cauri nožogojuma režģim, tika sintezēta ar suņu barības palīdzību, kas krīt laukā no konservu bundžas. Kamēr ILM tērēja desmitiem tūkstošu dolāru par vienu kadru, šī efekta cena bija tikai 35 centi.

Taču, neskatoties uz milzīgo budžetu, Kamerons nemētāja naudu pa labi un kreisi, un vienmēr izmantoja iespēju ekonomēt. Piemēram, ainā, kur T-1000 imitēja psihenes apsargu, filmējās dvīņubrāļi.

Lindai Hamiltonei arī ir dvīņumāsa Leslija. Kamerons atrada darbu arī viņai. Lesliju var redzēt ainā, kad tēraudlietuvē parādās divas Sāras, kā arī murga epizodē, kur Sāra oficiantes tēlā spēlējas ar mazuli rotaļu laukumā.

Taču pati interesantākā bija aina, ko kinoteātru versijā izgrieza, procesora izvilkšana no T-800 galvas. Tajā terminators sēž spoguļa priekšā, Sāra izņem no viņa galvas čipu, bet Džons spīdina luminescences lampu. Īstenībā spoguļa nebija. Ailas otrā pusē sēdēja Švarcenegers un Leslija, bet priekšplānā bija Linda un lelle, kas tēloja terminatoru. Šī aina prasīja no dalībniekiem ļoti daudz mēģinājumu, lai iegūtu pilnīgi sinhronas kustības kadrā. taču rezultāts bija tā vērts.

Tomēr arī kaut ko izdarīt neizdevās. Scenārijā bija aina, kur T-1000 atrod Salsedas nometni. Kad robots caurdūra meksikāņa plecu un pateica savu kroņa frāzi: "Es zinu, ka tas ir sāpīgi. Pasaki, kur ir Džons Konors?", tas izrāva granātas gredzenu. Sprādziens burtiski nones T-1000 galvu, kas pēc tam saplūst ar kurpi un atgriežas savā vietā. Aina bija jāfilmē viena no pirmajām. Taču tajā momentā daudzi no filmas efektiem bija pārāk jēli, un no tās atteicās.

Oriģinālais fināls.

"Terminatorā 2" Kamerons gatavojās pabeigt stāstu, neatstājot nekādus mājienus par turpinājumu. Viņš nofilmēja beigas, kur darbība norisinājās 2029. gadā alternatīvā nākotnē, tur karš vispār nebija iesācies, bet Džons Konors bija kļuvis par senatoru. Šai ainai Stens Vinstons izstrādāja vecas Sāras Konoras grimu. Runā, kad Kamerons ieraudzīja Lindu Hamiltoni grimā, tad nodomāja, ka Vinstons ir atvedis uz filmēšanas laukumu savu vecmāmiņu, ar ko visai uzjautrināja filmēšanas grupu.

Šis fināls nenonāca uz kinoteātru ekrāniem. Tagad to var redzēt īpašā, paplašinātā filmas versijā. Producenti nolēma atstāt kaut kādu spraudziņu sikvelam. Turklāt šo epizodi ne visai labi uzņēma testa seansos, jo tā pēc sava stila krita laukā no filmas kopējās tonalitātes.

Tā nu Kameronam nācās piekrist fināla izmaiņai. Taču no viņa redzes viedokļa, stāstam bija beigās likts trekns punkts, katrs saprātīgi domājošs cilvēks (izņemot Holivudas producentus) būtu sapratis to pat bez īpašas ainas beigās.

„Terminatora 2” mantojums.

Vēl pāris nedēļas līdz pirmizrādei filma nebija gatava. Kamerons un montāžas meistaru komanda strādāja caurām diennaktīm, savācot lenti kopā, spriežot, kādas ainas ir svarīgas, kādas – nē. Tas bija ļoti grūti, viņi bija uzfilmējuši pāri par 300 km lenšu. Rezultātā filmā iekļuva mazāk par 1% no visa materiāla.

Taču par spīti visām grūtībām Kamerons paspēja. Pirmizrāde notika 1991. gada 1. jūlijā, bet pēc divām dienām filma parādījās uz daudzu kinoteātru ekrāniem. Filma kļuva par graujošu hītu, iekarojot skatītājus visā pasaulē. Lenti citēja, parodēja, bet – galvenais – iemīlēja tāpat, kā Džons Konors iemīlēja T-800. Esmu pārliecināts par to, ka katrs no tiem, kurš lasa šo rakstu, atceras, kā sāpēja sirds, kad T-800 tika iegremdēts kausējumā.

Holivuda izdarīja savus secinājumus no lentes triumfa. „Pastardiena” radīja ēru, kad studijas sāka cienīt sikvelus vairāk par oriģināliem stāstiem, bet specefekti kļuva par panākumu pamatu. Taču, neskatoties uz visu vērienu, „Terminatorā” galvenais bija nevis skaista bilde, bet lielisks stāsts un interesanti personāži, kuriem gribējās just līdzi. Pateicoties visam tam tagad „Terminatoru” tu cieni vēl vairāk. Ceturtdaļgadsimta laikā mēs esam redzējuši veselu kaudzi krāšņu filmu-kaleidoskopu ar tādu pašu specefektu kaudzi, taču cik no tām patiešām aizskārušas mums dvēseli?

Liels cilvēcisks, paldies, Džeimsam Kameronam par to, ka viņš ir uzdāvinājis mums - vienu no visu laiku un tautu labākajiem kinostāstiem. Nākotne varbūt nav noteikta, taču savu vietu mūsu pagātnē „Terminators” ir ieņēmis sen un nevienam to neatdos.