Vācieši ir apbrīnojama tauta. Lai ko viņi nedarītu, viss iesākas pie kāda alus kausa un desiņām. Tā arī 1927. gada vasarā daži cilvēki, kas dzīvoja nelielā, tolaik vācu pilsētiņā Breslavā, satikās restorāna dibentelpā un... radīja apvienību, kuras locekļi nolēma izplatīt idejas par cilvēka sūtīšanu kosmosā un uz citām planētām. Sevi viņi nosauca par “Verein für Raumschiffahrt”, taču pazīstamāki viņi kļuva ar nosaukumu Vācu raķešu biedrība. Par prezidentu ievēlēja Johanu Vinkleru, kurš drīz vien sāka izdot ikmēneša žurnālu “Die Rakete”, kurā biedrība popularizēja savas idejas. Žurnālu finansēja biedru nauda un ziedojumi. Tā kā biedrības biedru skaits auga ļoti ātri, tad drīz vien tā sāka finansēt oriģinālākos projektus, lai pārbaudītu, kā tie darbojas. No biedrības biedriem var minēt fiziķi Hermanu Obertu, lidotāju-izmēģinātāju Maksu Valji, inženierus Francu fon Heftu, Gvido fon Pirki, Eigenu Zengeru un daudzus citus. Hermanu Obertu bieži sauc par “vācu Ciolkovski”. Patiešām, viņš tieši tāpat jau 1923. gadā sāka izdot grāmatas par lidojumiem kosmosā un rakstīt par to, ko cilvēks no tā varētu iegūt, turklāt veicot rentabilitātes aprēķinus, pretstatā Ciolkovskim, kuru neinteresēja, cik tas viss varētu izmaksāt. Dažas Oberta idejas pat apsteidz laiku, piemēram, viņš piedāvā raķetes palaist no iespējami lielāka augstuma un pat “gaisa startu”. Viens no viņa kosmisko kuģu projektiem “Modelis E” pat ir ar visai cienījamiem izmēriem – raķetei ir jābūt četru stāvu mājas augstumā. Un tai ir jābūt divpakāpju. Nosaukums vietai, kur atradīsies cilvēki, gan mūsu ausīm skan dīvaini - “akvārijs Zemes iedzīvotājiem”. Atgriezt cilvēkus uz Zemi Oberts plāno ar izpletni. Oberts paredz arī to, ka cilvēks varētu iziet ārpus kuģa, atklātā kosmosā, kur gaisu viņam piegādāt pa šļūteni nebūtu ērti, tāpēc Oberts liek priekšā izmantot saspiesta gaisa balonus. Padomājis viņš ir arī par slūžām. Vispār, kad to lasi, tad liekas, ka A. Ļeonova pirmā iziešana atklātā kosmosā ir notikusi pēc Oberta scenārija. Grāmatas raksta arī citi biedrības biedri un drīz viņi no vārdiem pāriet pie darbiem.
Par spīti Vācijas sliktajam ekonomiskajam stāvoklim pēc 1. pasaules kara, Maksam Valje un viņa kolēģiem izdodas atrast finansētājus, piemēram, automagnātu Frici fon Opeli, kas finansē “raķešauto” būvi.
Izmēģinājumi notiek ar lielu troksni tiešā un pārnestā nozīmē, laba reklāma, kaut praktiskais rezultāts mazs. Valje piedāvā Opelim būvēt raķešu paātrinātājus lidmašīnām. Tomēr, izmēģinot jaunu raķešu dzinēju, viņš iet bojā. Taču citus tas neattur, 1928. gadā tiek gatavots planieris ar raķešu dzinējiem. To būvē fabrikā “Sinus”, kas pieder inženierim Fridriham Zanderam, arī biedrības biedram. Lidojuma tāluma labākais sasniegums – 1,5 km, taču pārsvarā neveiksmes. Arī otrais planieris avarē. Pa to laiku Hermanis Oberts pierunā vācu kinorežisoru Frici Langu, kas uzņem filmu “Sieviete uz Mēness”, finansēt īstas raķetes startu, kā reklāmas kampaņu filmai. [Starp citu viņš veido raķetes “Friede” modeli filmai. - t.p.]
Saņēmis naudu, Oberts ar kolēģiem sāk 1,8 m garas raķetes dzinēja Kegeldüse būvi. Tomēr dzinējs nedarbojas stabili. Pirmās neveiksmes bija kā auksta duša, taču tās neattur censoņus. Viņi turpina darbu un var oficiāli ziņot 1930. gada 23. jūlijā dzinējs sekmīgi darbojas 90 sekundes, sasniedzot vilkmi apmēram 7 kilogramus. Pēc dažām neveiksmēm Berlīnes apkaimē pie Reinikendorfas 1930. gada 27. septembrī tiek atklāts raķešu poligons, ko nosauc par “Raķešu aerodromu” (Raketenflugplatz). Te turpinās raķetes “Mirak” izmēģinājumi, veiksmīgi gan tie nav. Taču censoņi nolemj to modificēt. Pa to laiku tomēr izdodas palaist citu, tikai 60 cm garu reķeti, HWR-1, kas 1931. gada 14. martā sasniedz 500 m augstumu. Modificētā “Mirak” ar nosaukumu “Repulsor-1” startē tā paša gada 14. maijā, starts ir neveiksmīgs: aparāts trāpa kaimiņu mājas jumtam, veic nāves cilpu un ar dzinēju, kas joprojām darbojas, nogāžas zemē.
Tiek būvēts “Repulsor-2”, kas startē jau 1931. gada 23. maijā, arī šoreiz starts nav īsti veiksmīgs, raķete sekmīgi sasniedz 60 m augstumu, tad pāriet horizontālā lidojumā, pārlido visam laukumam un to beigās atrod iestrēgušo kokos 600 m attālumā no starta. Nākošais “repulsors” sasniedz 450 m augstumu, taču tā gals ir līdzīgs. Pavisam līdz 1933. gada beigām “lidlaukā” tiek veikti 87 raķešu starti un 279 dzinēju stenda izmēģinājumi. Kas notiktu tālāk, ja pie varas nebūtu nācis Hitlers, grūti teikt, raķešnieki nonāk armijas pārziņā, Kummersfeldes poligonā, pie Berlīnes, notiek jauni izmēģinājumi, taču militāristus tie īpaši nesajūsmina. Militāristi pārņem savā rīcībā arī “Raķešu aerodromu”. Biedrību neglābj arī steidzami radītais “Pilot-Rakete” projekts. Pēc projekta tai būtu jābūt tiem laikiem milzīgai (7,62 m) raķetei ar dzinēju, kura jauda ir pat 600 kg. Raķetes galvgalī atrastos kabīne ar pasažieri, degvielas bākas, citā nodalījumā – dzinēji un izpletnis. Raķetei bija jāsasniedz 1000 m augstums. Pirmais starts tiek plānots 1933. gada 9. jūnijā, protams, bez pilota, taču šis un pārējie starti nav sekmīgi.
Tālāk pa raķešu būves ceļu iet jau citi. Apmēram tajā pašā laikā Kummersdorfā bijušais biedrības biedrs, students, bet tagad - jauns inženieris Verners fon Brauns uzsāk darbu pie projekta, ko sauc A-1, bet tas jau ir cits stāsts.