Šodien mēs visdrīzāk nespējam, iedomāties sporta jeb atlētiskās vingrošanas sacīkstes bez klasikām disciplīnām. Vīriešiem: 6 disciplīnas: brīvās kustības, zirgs, apļi, atbalsta lēciens, līdztekas un stienis. Sievietēm: 4 disciplīnas: lēciens, līdztekas, baļķis un brīvās kustības, kas atšķirībā no vīriešiem, notiek mūzikas pavadījumā.

Pirmā plašā vingrotāju tikšanās bija 1896. gada Olimpiskās spēles, kur Vācija faktiski aizslaucīja medaļu parādi. Septiņdesmit pieci vingrotāji no piecām valstīm sacentās vīriešu sacensībās: līdztekās, stienī, zirgā, apļos un atbalsta lēcienā. Brīvās kustības pievienojās vēlāk.

1900. gada spēlēs Parīzē tika rīkots tikai viens vingrošanas pasākums - individuāls kombinētais vingrinājums. Pirmās starptautiskās vingrošanas sacensības ārpus olimpiādes notika 1903. gadā Antverpenē, Beļģijā, un vingrotāji no Beļģijas, Francijas, Luksemburgas un Nīderlandes sacentās tagadējā pasaules čempionātā. Sentluisā 1904. gadā vīriešu komandu apvienotās sacensības tika pievienotas olimpiskajai programmai.

Interesanta pasaules čempionāta zīme ir tā, ka 1922. gadā sacensībām Antverpenē tika pievienoti peldēšanas un vieglatlētikas pasākumi. Drīz pēc šī eksperimenta sporta veida vadītāji vienojās, ka vingrošanas sacensībām ar peldēšanu nav nekāda sakara. Bet devītajā pasaules čempionātā, kas notika 1930. gadā Luksemburgā, sacensības ietvēra kārtslēkšanu, tāllēkšanu, lodes grūšanu, kāpšanu pa virvi un 100 metru sprintu. Vieglatlētika pilnībā nepazuda no pasaules vingrošanas čempionāta aprites līdz 1954. gada sacensībām.

1924. gada spēlēs Parīzē tika cieši nostiprināts mūsdienu olimpisko vingrošanas sacensību pamats. Sportisti (vīrieši) sāka cīnīties par individuālajiem olimpiskajiem tituliem katrā rīkā, kā arī kombinētos individuālajos un komandas vingrinājumos. 1928. gada spēles piedzīvoja pirmo sieviešu sacensību - komandu apvienoto vingrinājumu - debiju, kurā uzvarēja Nīderlande.

https://www.washingtonpost.com/wp-srv/sports/olympics/longterm/gymnstcs/artistic/gymhist.htm