No Atlantijas līdz Baltijai

Zinātniekus – vēsturniekus no Vācijas ziemeļiem, kuri nodarbojas ar zem ūdens nogrimušās senās valsts Atlantīdas meklējumiem, nodarbina jautājums par to, vai tā nevarēja atrasties netālu no Volinas salas kur Odera ietek Baltijas jūrā?

Pirmajā mirklī šķiet, šāda hipotēze ir pilnīgi absurda. Taču, ja atceras ceļotāja un pirmatklājēja Nikolaja Prževaļska viedokli, kurš reiz vērīgi pamanīja, ka patiesībā Atlantīda var “uzpeldēt jebkurā vietā uz planētas”, tad vācu vēsturniekiem ir pilnībā visas izredzes sameklēt, ja ne to, tad kaut ko līdzīgu ar līdzīgu likteni.

Tā arī notika. Atlantīdu vācieši neatrada, bet gan iespējamās drupas, kuras vēl pavisam nesen uzskatīja par mistisko pilsētu Vinetu, kas paslēpta zem biezā grunts un dūņu slāņa, jācer, norādīja. To izdevās paveikt, izanalizējot simtiem arhīva dokumentu, senu hroniku, aculiecinieku liecību.

Arī pasaules enciklopēdiju uzmanību piesaista mistiskā pilsēta. Vineta, pēc ģeogrāfa un ceļotāja Ādama Bremenska vārdiem, kurš turp ne reizi vien devies, pilsētu apdzīvoja grieķi, slāvi, sakši, barbari. Būdama liela osta, tā regulāri tika piepildīta ar precēm no visas pasaules. Tā bija pārpildīta tiktāl, ka svaigu maizi iedzīvotāji saņēma par velti. Plašo māju dakstiņus klāja kaut kāds sakausējums, kuru nevarēja atšķirt no zelta, pat nomākušās dienās tas radīja patīkamu “saulainuma” ilūziju. Ādams Bremenskis tāpat apgalvoja, ka Vinetu no plūdiem pasargāja sarežģītu dambju un slūžu sistēma. Galu galā šīs ietaises slaveno pilsētu pazudināja.

Kristiešiem stingri aizliedza, ja neatteiksies no ticības, apmesties pagāniskajā lielpilsētā. Rezultātā aptuveni pirms 700 gadiem “šie skauģi ļaunprātīgi sagrāva dambjus”. Virs plaukstošās pagāniskās galvaspilsētas spēcīgas vētras laikā, ar lieliem plūdiem, aizvērās Baltijas aukstie ūdeņi.

Lidojošie brīnumi

Berlīnes rakstnieks Ginters Vermušs, vēl VDR pastāvēšanas laikā, kurš guva milzīgu popularitāti, pateicoties grāmatām par senajiem naudas viltotājiem un nozaudēto mākslas darbu meklējumiem, arī ieguldīja zināmu artavu intriģējošajā jautājumā par to, “vai tikai sen pazudušās pilsētas periodiskās vīzijas nav fantazētāju neveselīgās apziņas auglis?” Profesionāls vēsturnieks, Vermišs, kurš virtuozi pārzināja mākslu “godbijīgi operējot ar faktiem”, iztaujāja simtiem fenomens (ko uzskatīja par mirāžu) aculieciniekus, izdarīja paradoksālu secinājumu. Novērojums brīnumainā, tajā pašā laikā racionālā veidā sakrīt ar Vinetas aprakstiem, kurus atstājuši ceļotāji, ģeogrāfi, vēsturnieki, kuriem ilgu laiku bija nācies pavadīt pilsētā, iedziļinoties “šīs pasaules iekārtas smalkajās sadzīves detaļās”.

Rezultātā Vermušs ieguva reālistisku, visai kolorītu nogrimušās pilsētas portretu. Minēsim tikai vienu fizikas skolotāja Johana Šolti liecību, kurš 2008.gada 22.augustā aptuveni pusotru (!) stundu vēroja “lielas apmetnes sadzīviskās, mainīgās ainas, kas protams, nekādi nevarēja peldēt pa bezvēja jūras virsmu turklāt pāri pusnaktij”.

No skolotāja vārdiem Vermušs raksta “Nav ne mazākā mērā iemesla neticēt cilvēkam, kuru sen pazīstu pats personīgi. Atlika tikai nobrīnīties par to, ka viņš skaidru saskatīja plašās ielas, apbūvētas ar divstāvu vienādām mājām, daudzos jātniekus. Tāpat viņš redzēja dīvainus ratus bez riteņiem, uz sliecēm, kurus līdz augšai piepildītus vilka cilvēki, tērpušies krāsainos halātos. Visneiespējamākais ir tas, ka Šolti ne tikai novēroja mirāžas malās zeltaino blāzmu, divu saules disku pāri virs jumtiem un zaļo augu biezokni, bet viņš tāpat dzirdēja daudzvalodu sarunas uz ielām, it kā atradās biezajā pūlī”.

Visos gadījumos aculiecinieki mirāžas ieraudzīja tikpat ātri, cik tās izzuda “tik strauji, it kā kaut kas neredzams ātri ieslēdza un izslēdza filmas projektoru”.

Peldošie zem mirāžām

Senās vēstures hronikas, kas tieši saistītas ar Vinetu un, kuras atraduši zinātnieki arhīvu meklējumu laikā, satriecoši līdzinājās ar Platona aprakstiem par Atlantīdu. Saistībā ar to Ginters Vermušs izdara pieņēmumu, ka tie – šie apraksti par Vinetu – nav nekas cits, kā tikai kalka. Savdabīgs plaģiāts.

Patiešām, Platons apgalvo, ka Atlantīdas pilsoņi dzīvoja mājās, ar satriecošu bagātību un krāsaina stikla vitrāžām logos. Ka viņi ēda no zelta šķīvjiem, dzēra no zelta kausiem. Ka karstā laikā nēsāja no smalka zīda auduma austas drēbes, bet aukstā laikā ietinās dārgās kažokādās. Tāpat Platons raksta, ka no māju jumtiem vienmēr izstaroja saules gaisma, jo saulainā laikā māju jumtu segumu apspīdēja saules stari, naktīs – milzīgu ugunskuru liesmas, kuros karstumu uzturēja kareivji.

Vai tā ir nejauša sakritība? Diez vai. Jo pilnībā iespējams, ka vēsturnieki vienkārši “izmantoja” Platona skaļo vārdu, pievienojot Aristoteļa autoritāti, kurš par Platonu atsaucās praktiski tāpat. Šīs atskaņas attiecas uz visiem, līdz šodienai, iespējamiem ģeogrāfiskajiem punktiem uz planētas, kur domājams varēja atrasties Atlantīda. Protams, viens no šādiem punktiem ir pilsēta Vineta. Kā uzskata daži vācu pētnieki – Vineta ir iespējamā Atlantīdas atlūza. Turklāt, nevienu īpaši nemulsina tas, ka pilsēta Vineta tika nogremdēta aptuveni pirms 700 gadiem. Domājams: Vineta izdzīvoja, tāpat kā līdzīgas lielās pilsētas. Bez tam tās iedzīvotāji, būdami Atlantīdas pilsoņu pēcteči, svēti glabāja senču mantojumu burtiski it visā, līdz pat arhitektūrai, mākslai, tiesību normām, apģērba stilam un saskarsmei.

Ginters Vermušs atsakās no tā, lai Vinetu uzskatītu par Atlantīdas atlūzu, nogrimušo pilsētu apveltot ar absolūtu autonomu statusu. Kā kuriozu gadījumu viņš min vilcēja “TU-945” komandas liecības, kas 1977.gada 12.septembrī pa Baltijas jūru vilka peldošu krānu un tai palaimējās pabraukt garām tieši zem Vinetas mirāžām. Jūrnieki stāstīja, ka sākumā viņi peldēja zem mirāžām, pēc tam it kā iekļuva pilsētas infrastruktūrā, viegli tu sašķeļot, bet nekaitējot. Turklāt, viņi novērojuši to pašu, kas aprakstīts senās hronikās. “Patiešām cilvēka saprāts nav izsīkstošs attiecībā uz pasaku tēliem, acīmredzot, dažos izņēmuma apstākļos atspoguļo to, par ko cilvēks lasījis, dzirdējis, sen aizmirsis!”, - ne bez izbrīna raksta Vermušs.

Vārds arheologiem

Vācu arheologi, rūpīgi izpētot Baltijas krastus, paziņoja par pilnīgu gatavību apsekot Penes upes grīvu, netālu no Rīgenas salas. Un, lūk, rezultāta. Cerība uz to, ka leģendārā pilsēta Vineta visbeidzot tiks izvelta no nebūtības, kā viņi uzskata, nav nepamatota. Supermūsdienīgi eholoti, cita grunts un ūdens dziļuma zondēšanas aparatūra jau ļāva radīt kartes, uz kurām redzamas nevainojamas ģeometriskas lielās apmetnes kvartālu un ielu aprises.

Mūsdienās vairs nav šaubu par to, ka tā ir Vineta. Taču, lai realizētu darbietilpīgo projektu, kas solās kļūt par XXI gadsimta sensāciju, nepieciešami ievērojami līdzekļi. Tāpat nepieciešams apvienot valstu – sponsoru spēkus. Pagaidām vēlēšanos piedalīties ir izteikusi tikai ASV. Sarunas ar ES kaimiņiem ir apturētas finansiālās krīzes dēļ. Taču, kā saka, nav labuma bez ļaunuma.