Fantastikas amazones.

Fantastikas agrīnajā attīstības posmā sievietes tur netika ielaistas. Masu literatūrā bija ļoti stingrs dalījums pēc dzimtes. Stāstus par veikliem supermeņiem-avantūristiem rakstīja vīrieši, bet lasīja zēni. Meitenēm un dāmām pienācās aizrautīgi lasīt Lidijas Čarskas, Džeinas Ostinas, Brontē māsu vai vismaz Žorža Sanda darbus. Kāda tur fantastika, Dievs, pasarg? Verns, Velss, Barouzs, Hovards, Laukrafts - sievietēm šī pasaule bija noliegta!

Vispār pat iedomāties nevarēja, ka dāma sāktu rakstīt fantastiku! Protams, ka oficiālu aizliegumu nebija. Turklāt, pat pirmo, pieņemto ZF-romānu bija sacerējusi sieviete Mērija Šellija ("Frankenšteins"). Taču sievietes-fantastes ilgu laiku neizdeva, tāpēc ka viņu grāmatas neviens nebūtu pircis. Pats nosaukumu salikums - sieviete un fantastika - tajos laikos skanēja mežonīgi un varbūt pat nepieklājīgi! Maksimums, ko sieviete varēja atļauties - uzrakstīt pasaku bērniem, kā Edīte Nesbite, kuras pasaku fantāzija Pieci bērni un Tas, bija visai populāra.

Kopā ar sabiedrību situācija mainījās, bet ļoti lēni. Stereotipi bija visai spēcīgi - tāpēc dažas talantīgas sievietes slēpās aiz vīriešu pseidonīmiem. Tā Ketrīna Mūra daudzas lietas rakstīja kopā ar vīru Henriju Katneru zem kopīga zīmola Lūiss Pedžets, solo gabalus pasniedzot ar neitrālu vārdu K. L. Mūrs. Viena no vislieliskākajām rakstniecēm Ursula Le Gvina arī sākumā parakstījās tikpat nenoteikti, ar iniciāļiem. Bet Mērija Elise Nortone literatūras karjēru sāka, pievienojot uzvārdam vīrieša vārdu Endrū.

Izņēmums bija tikai Lī Breketa (kaut arī te vārdu Lī tikpat labi varēja nest vīrietis). Galvenais Breketas nopelns bija tas, ka viņa drosmīgi ielauzās vīriešu fantastikas vissvētākajā vietā - kosmiskās operas pasaulē. Un izrādījās te labāka par vairums vīriešu, kas strādāja šajā žanrā, reizēm labāka pat par atzīto kosmooperas "karali" un, amatu apvienošanas kārtībā, pašas vīru Edmondu Hamiltonu! Lī Breketas kosmooperu atšķīra no citām īpašā uzmanība, kas tika piešķirta varoņu personiskajiem pārdzīvojumiem un zināms stila paceltais romantisms. Tajā pat laikā, viņas varoņi - teiksim, supermens Ēriks Stārks nedotu nevienu punktu priekšā pašam Konanam.

Ja piecdesmitajos gados dāmas vēl kautrīgi mēģināja iekarot fantastikas citadeli, ko pilnīgi bija ieņēmuši vīrieši, tad vētrainajos sešdesmitajos gruva daudzi ierasti tabu. Rietumu sabiedrība strauji pārkārtojās. Sievietes arvien drošāk parādās fantastikā, bet septiņdesmitajos gados jau notiek masveida ielaušanās: Le Gvinas Jūraszemes burvis, Nortones Raganu pasaule, Ennas Makefrijas Perna, Merionas Zimmeres Bredlijas Darkovera, Ketrīnas Kurcas Derini bruģē ceļu daiļajam dzimumam.
No tā laika situācija ir kardināli mainījusies. Tagad jau sievietes diktē modi daudzos fantastikas virzienos un īpaši jau fantāzijā. Tomēr pasaules, kuras rada rakstnieču vairākums, nekādi nav ievietojamas "sieviešu fantastikas" rāmjos. Labākie Kerolainas Čerijas, Loisas Makmasteres Budžoldas, Robina Hoba, Linnas Flevelingas un daudzu citu rakstnieču darbi vērsti uz lasītāja dvēseli un smadzenēm, nevis uz viņa dzimti.

Krievu fantastika attīstījās līdzīgā veidā, tikai ar lielu hronoloģisku aizkavēšanos. Padomju laikos autora dzimtei nozīmes nebija - visi rakstīja apmēram vienādi (dabiski, atkarībā no talanta). Pirmā "sieviešu" fantastikas bezdelīga bija Olga Larionova, kuras grāmatas pārsteidza ar tiem laikiem neparastu līrismu un romantismu. Sievietes satvēra veiksmi aiz astes tikai deviņdesmitajos gados un tagad var runāt par viņu fantastikas ekspansiju arī Krievijā. Labas fantastikas cienītāju mīlestību ir izpelnījušās Jeļenas Hajeckas, Marijas Semjonovas, Eleonoras Ratkevičas, Veras Kamšas, Anastasijas Parfjonovas un citu rakstnieču grāmatas.
Tātad, kas tad mums galu galā ir? ZF un fantāzija, ko raksta sievietes atšķiras ar uzsvērtu varoņu iekšējo pārdzīvojumu pasauli un viņu psiholoģiski ticamiem portretiem, attēloto pasauļu lielu detalizāciju līdz pat sīkām detaļām. Notikumi ir aprakstīti ļoti ticami. Ir, protams, arī vīrieši, kas raksta līdzīgā manierē (Gajs Gevriels Kejs - Gay Gavriel Kay, piemēram), taču atšķirība starp rakstniekiem-vīriešiem un rakstniecēm-sievietēm eksistē. Vīrieši vairāk akcentē uzmanību uz darbību un ideju, viņiem interesantāk ir kā un priekš kam. Sievietes vairāk uztrauc kāpēc. Varoņu iekšējā pasaule un viņu uzvedības iemesli. Tomēr īstas fantastikas kopējā iezīme ir tā, ka tā nedala lasītājus vīriešos un sievietēs, bet gan izdomā stāstus, kas ir interesanti visiem.

Supervaronis? Sieviete!

Sievietes - fantastikas varones - tēls laika gaitā arī ir būtiski mainījies. Sākumā, darbos, kurus, protams, bija radījuši vīrieši, sieviete spēlēja objekta lomu. Visbiežāk viņai tika lemts būt par nevainīgu upuri, aizgrābjoši nevarīgu aitiņu, kas žēli blēj citplanētiešu monstra vai tumšā burvja ķetnās. Bet, kad muskuļotais varonis sarāva nelieti sīkos gabalos, slaidajai skaistulei pienācās, noelšoties no sajūsmas, uzticīgi piekļauties vīrieša krūtīm un uzspiest uz varoņa vaiga maigu skūpstu. Nedaudz vēlāk maigās bučas uz vaiga pārauga kaislīgos apkampienos un skūpstos uz lūpām ar piesūkšanos. Turklāt, varonei noteikti bija jābūt minimāli apģērbtai. Īpaši tas bija jūtams Holivudas kino štampos.

Dažreiz sievietei atļāva pazīmēties blakus varonim, dodot vērtīgus padomus, kalpojot par attēlu kādreiz populārajam teicienam: "Aiz katra izcila cilvēka muguras atrodas izcila sieviete." It kā kompliments, īstenībā ņirgas. Pat Roberts Hovards Konanam blakus novietoja drosmīgo Zenobiju, kuras spējas tikai labāk izgaismoja lielā karotāja varoņdarbus.

Viss mainījās ar feministisko revolūciju sabiedrības apziņā, tās iespaidā sieviete fantastikā faktiski pārvērtās par aktīvu figūru. Varena amazone, kas ar vienu zobena cirtienu spēja uz mūžu nomierināt zvēram līdzīgu barbaru, vai zvaigžņu admirālis, kas koriģē fotona lielgabalu zalves pa citplanētu monstriem, kļūst par Rietumu ZF/fantāzijas izplatītām varonēm. Burve-karotāja Vastisa (Tanitas Lī No pelniem dzimusī), mērķtiecīgā ragana Džennija (Bārbaras Hemblijas Pūķu Gals), drosmīgā kapteine Esme Cviza no Elizabetes Mūnas cikla - lūk, tikai daži piemēri.
Kaut gan, tam, ka grāmatā galvenā varone ir sieviete, nav nekāda sakara ar feminismu. Sievietes kļūst par fantastikas centrālo personāžu arī ar dažu vīriešu pūlēm. Ģeniālā karavadone Viktorija Haringtone no Deivida Vēbera apjomīgā kara ZF seriāla, varonīgā Lira no Filipa Pulmana triloģijas Tumšie sākumi vai sīkstā Gunhilde no Pola Andersona romāna Vikingu karaliene ... Kaut gan jāsaka, ka sievietes padara par savu darbu varoņiem pretējā dzimuma pārstāvjus daudz biežāk un ar lielākiem panākumiem, nekā viņu kolēģi - vīrieši.
Tā kā, aktīva, darbīga varone - tā nemaz nav liecība, ka fantastikas grāmata ir domāta tikai kā dāmu lasāmviela. Vīrieši arī patērē tamlīdzīgus opusus, tik tikko aplaizīties pagūstot!

Dāmu pasakas.

Taču feminisma ZF/fantāzija ir domāta sieviešu auditorijai. Karojošais feminisms - ne vairs sieviešu līdztiesība, bet viņu dominēšana - ideja, kas iekaroja stingras pozīcijas Rietumu sabiedrībā, atspoguļojoties literatūrā, tajā skaitā arī fantastiskajā. Dažas pazīstamas rakstnieces aizrāva feminisma vilnis. Interesantas ir Ursulas Le Gvinas metamorfozes. Triloģija par Gedu, Jūraszemes burvi - gudrs, psiholoģisma un filozofijas pilns vēstījums - rāda mums tradicionālu varoni - vīrieti. Sieviešu tēli, līdzīgi Tenarai, ir nozīmīgi, taču atrodas aizmugurē. Tomēr, idejiskais pagrieziens, kas noritēja rakstnieces apziņā, noveda pie Tehanu rašanās, kur jau sievišķais pirmsākums svin uzvaru. Nākošās Le Gvinas grāmatas pārliecinoši turpina feminisma tradīciju.
Lielu ieguldījumu uzsvērti "sievišķīgas" fantastikas radīšanā ienesa Elizabete Linna un Barbara Hemblija. Kaut arī viņu grāmatas ir rakstītas "priekš visiem", rakstnieces bagātīgi izmanto daiļradē sieviešu psiholoģiskā romāna metodes un paņēmienus, piespiežot atcerēties tā klasiskos paraugus - Dafnes Dimorjē un Fransuāzas Sagānas grāmatas.
1983. gadā dienasgaismu ieraudzīja Merionas Zimmeres Bredlijas Avalona miglas , kur karaļa Artūra mīts ir ticis pārstrādāts feministiskās dekorācijās. Romāns kļuva par starptautisku megabestselleru, parādot, ka sieviešu fantāzija masās ir visai pieprasīta.
Bet 80-to gadu beigās uzlēca Mersedesas Lekijas "zvaigzne". Triloģija Valdemara heroldi bija kolosāli sekmīga un lielākā daļa no tās lasītājiem pārstāvēja daiļo dzimumu. Lekija spēja ļoti sekmīgi apvienot fantāziju ar mīlas romānu, kas pievilka daudz sieviešu viņas lasītāju pulkam. Tādu, kas līdz šim nebija izrādījušas interesi par tradicionālo fantastiku. Tālāka tēmas izstrāde atnesa Lekijai "romantiskās fantāzijas karalienes" titulu. Pa šo pašu taciņu devās daudzas rakstnieces - Robina Makinlija, Tamāra Pīrsa, Midori Snaidere, P. S. Hodžela, Kristīne Briteina, Diāna Paksone. Viņu grāmatu centrālās problēmas - varones rakstura veidošanās, savas vietas dzīvē meklējumi un, protams, ka mīla. Vairums fantastisko grāmatu, kas apzinoties tiek sacerētas, cerot uz lasītājām - sievietēm, nav veltītas asiņainiem piedzīvojumiem kaujas laukā, bet gan romantiskai mīlestībai un karstām jūtām.

Nu un beidzot, daudzas sievietes ar baudu lasa grāmatas, kuru galvenie varoņi ir vīrieši. Nē, ne tā - Vīrieši!!! Ar lielo burtu! Tie paši vīrieši, kurus reālajā dzīvē - dienā ar uguni... Muskuļoti un neuzvarami... Vīrišķīgi un romantiski... Noslēpumaini un visvareni... Gādīgi un uzmanīgi... Visdažādākie - ideālais aizstāvis Vilkkāvis (Volkodav), uzticīgais varonis Heralts, ciniski-romantiskais Garets, noslēpumaini-viltīgais Santjaga... Pat kroplīši-pundurīši Mailzs Forkosigans un Tirions Lannisters spēj likt sisties straujāk sieviešu sirdis - ķiruģiski ass prāts arī valdzina daudzus!

Vēl ir viens žanrs, kas līdz mums vēl nav atkļuvis, tomēr tas eksistē. Lesbian SF/F neatšķiras no parastās fantastikas gandrīz ne ar ko, tikai ar tās varoņu seksuālajām nosliecēm, kā arī ar visai negatīvo varoņu - vīriešu vērtējumu. Nav brīnums, ka šīs grāmatas gandrīz vienmēr raksta autores-lesbietes un lasītājas arīdzan ir tādas pat. Starp pašām pazīstamākajām rakstniecēm, kas regulāri strādā šajā sieviešu fantastikas apakštipā, ir vairākas slavenas autores - Oktāvija Batlere, Sūzija Makija Čarnasa, Melissa Skota.Starp citu, angļu-amerikāņu fantastikā ir pat speciāla prēmija Lambda , kuru katru gadu piešķir par labāko ZF/fantāzijas darbu, kas veltīts seksuālo minoritāšu - lesbiešu, homoseksuāļu un biseksuāļu dzīvei un problēmām.

Lūk - tāda ir tā "sieviešu fantastika"! Bingo! Tā jau arī ir, kaut pat stāstus, kurus sievietes raksta sievietēm, mierīgi lasa daudzi vīrieši. Tomēr ir vēl viens literatūras virziens, pat vesels žanrs, kura patērētāji gandrīz 100% ir - dāmas.

Tiražētā mīla.

"Romance" (mīlestības romāns) - parādība, īpaša. Tas ir žanrs, kas pakļaujas pats saviem likumiem, šeit darbojas stingri noteiktas tradīcijas un stereotipi. Žanram ir divi obligāti kritēriji: mīla, kā sižeta jēgas piepildījums, un maksimāls hepi-ends. Ja šie divi galvenie priekšnoteikumi netiek ievēroti, tas nozīmē, ka grāmata pieder pie tādiem robežžanriem, kā sieviešu psiholoģiskā drāma vai romantiskā fantāzija.
Mīlestības romānam ir 10 vispārpieņemti virzieni, tajā skaitā 4 fantastiski - futuristiskais, fantāzija, pārdabiskais un ceļojums laikā. Futuristiskais romāns ir mīlestības zinātniskā fantastika, tajā skaitā arī kosmiskā opera, pat kiberpanks. Fantāzija - mīlestība maģijas pasaulē. Pārdabiskais stāsts - mīlestība pasaulē, kurā ir spoki, gari un vampīri. Ceļojums laikā - varonis vai varone nonāk citā laikā, kur arī iemīlas. Taču visur fantastika ir tikai anturāža, galvenais - jūtas un attiecības! Maigākā "romance" tiek stāstīts par augsto mīlu, taču eksistē vēl smagāks, erotiskais variants ar milzīgu gultas ainu skaitu . Krievijā šo žanru kāds ir trāpīgi nokristījis par "lavburgeru" - nevis literatūra, bet apzināti sarakstīta lasāmviela - košļene sieviešu smadzenēm un dvēselēm.

Kaut ko vērā ņemamu (ne morāles, bet literatūras ziņā) lavburgerā atrast ir grūti. Izņēmumi ir ļoti reti - piemēram, Diāna Gebldona, kuras cikls "Izstumtais" ir sarakstīts laika ceļojumu apakšžanrā: varone tiek pārnesta uz Viduslaiku Skotiju, kur arī atrod savu lielo mīlu. "Izstumtais" ieguva popularitāti, ne tikai "romance" mīlētāju vidū, bet arī parastās fantastikas fanu vidū. Tas ļauj mums pieskaitīt šo autori Gebldoni pie "romantiskās fantāzijas" pārstāvjiem.

Romantiskā fantāzija eksistē uz robežas starp ZF/fantāziju un mīlestības romānu. Fantastika šeit nav tikai ārējā anturāža (stafāža - dekorācijas), bet arī sižeta neatņemama sastāvdaļa, bez kuras tas var sabrukt. Lūk, Rozmarijas Edhilas diloģija Karaļa vārdā (Endrū Nortones vārds uz vāka ir nekas vairāk, kā tikai mārketinga gājiens). Jaunā Sāra no Zemes 19. gadsimta tiek pārnesta uz paralēli alternatīvu vēsturisku pasauli, kur izrādās politisku, maģisku un mīlas piedzīvojumu centrā. Bet Keitas Jakobi Elites leģendu varonis, vīrišķīgais, kaut arī nedaudz melanholiskais skaistulis grāfs Duglass daudzus gadus pārdzīvo liktenīgu kaisli kopā ar cīņu pret Tēvijas naidniekiem.

Krievijā fant-lavburgerus tīrā veidā pagaidām neviens neraksta. Vistuvāk tiem ir tikusi Oksana Pankejeva. Meitene Olga nokļūst maģiskā pasaulē. Un, kaut arī varonei nav nekādu īpašu talantu un cienījamu īpašību (izskats, prāts, zināšanas, apburošs raksturs, harisma - viss viduvējs), apkārt viņai vienā mirklī sāk vīties karaļi, prinči, avantūristi un citi pievilcīgi veči. Nostrādinātas mājsaimnieces sapnis! Jā un bezgalīgie varones pārdzīvojumi par varbūtējo nevainības zaudēšanu, seksuālas ainas, erotiski-fetišistiskas pļāpas - visas lavburgera pazīmes kā uz delnas! Taču, tā kā otrā plāna tēli, līdzīgi karalim Šellaram pakāpeniski izspiež Olgu no priekšplāna, tad no cikla pazūd standata mīlas romāna pamati - centrā noteikti ir jābūt sievietei.

Kas attiecas uz krievu romanisko fantāziju, tad labākie tās paraugi ir daži Natālijas Ipatovas un Anastasijas Parfjonovas sacerējumi, kuri atšķiras ar augstu literatūras līmeni un teicamu tēlu raksturu izstrādi.
***
Karsti strīdi par "sieviešu fantastiku" ir raksturīgi tikai Krievijai, Rietumos tie jau ir sena vēsture. Tur jau ir izaugusi vesela sieviešu paaudze, kurai feminisms ir ierasta dzīves norma. Kas attiecas uz fantastiku... Kā arī visur, ir gudra, talantīga literatūra un ir komerciāli fufeļi, kurus var lasīt sabiedriskajā transportā ar sekojošu, trāpīgu metienu atkritumu urnā. Un kāda starpība, kas priekš kā raksta?