Viņa izkāpa no mašīnas un seksīgi šūpodama pēcpusi, ko apsedza niecīgi, melni svārciņi, piegāja pie šofera durvīm. Viņš atvēra durvis un izkāpa no auto. Viņa piespieda puisi pie mašīnas pakaļējām durvīm un pielipa viņa kaklam.

- Paldies mazais, es būšu saudzīga. – Viņas balss skanēja kā pavedinoši čuksti.

Maiklā modās zvērs. Viņa padarīja puisi traku. Viņas izdarības šķita satriecoši seksīgas. Viņi bija pazīstami tikai trīs nedēļas, bet viņam bija sajūta, ka viņš meiteni  pazītu jau sen. Viņa prata nodibināt kontaktu un sajaukt puiša prātu.

- Vai esi gatavs braucienam? – Viņa pavērās Maiklā, kurš sēdēja līdzās.
- Ar tevi vienmēr. – Viņa lūpas savilkās smaidā.

Viņai patika ātrums. Auto nesās pa meža ceļiem, aiz sevis atstādams milzu putekļu vētras.

- Apstājies šeit. – Maikls norādīja uz ūdenskrātuvi pie ceļa.

Viņi izkāpa no auto un nostājās pie ūdens, kurā spoguļojās mēness. Viņš satvēra viņas roku savā plaukstā un pavērās meitenē. Viņas skatiens bija drīzāk perverss nevis romantisks. Viņai nebija nemazākās romantikas izjūtas. Viss viņai saistījās ar perversībām, seksualitāti un seksu. Bet viņam tas patika.

Viņš izģērba meiteni līdz apakšveļai un pats arī izģērbās. Maikls ielēca ūdenī un vēroja Selīnu. Viņas augumu apspīdēja mēness spožā gaisma, kas iekrāsoja meitenes ķermeni zilganā tonī. Viņa ienira ūdenī kā īsta profesionāle. Viņa piepeldēja pie Maikla, kurš satvēris meiteni, skūpstīja viņas maigās lūpas. Viņa acis bija cieši aizvērtas, tāpēc viņš neredzēja notiekošo. Selīnas ādas tonis kļuva zeltains un izstaroja dīvainu spīdumu. Ūdens uz viņas augumu atstāja dīvainu efektu.

Viņa atrāvās no Maikla un ūdeni kuldama izpeldēja no ūdens. Meitene iebēga krūmos lai nožūtu un zaudētu spīdumu.

- Vai es ko izdarīju nepareizi? – Maikls uzrunāja bēgli.
- Viss ir kārtībā. – No krūmiem bija dzirdama Selīnas balss.
- Tad kāpēc tu aizbēgi? – Viņš neizpratnē jautāja.
- Šķiet, es kaut kam uzkāpu. Varbūt tas bija kāds ūdens mošķis.
- Es jau eju pie tevis.
- Nē! – Viņa satrūkās.
- Kāpēc ne?
- Es jau tūlīt nākšu.
- Kā vēlies.

Viņa atguva normālu izskatu un iekāpuši mašīnā, uzsmaidīja Maiklam.

- Nu, vai braucam tālāk?
- Jā, braucam. – Viņš nopūtās.

Visu ceļu viņš lūkojās Elīnā, kas bija iekarsusi pie auto stūres. Viņas acīs mirdzēja velnišķīgas liesmiņas. Šī meitene bija pavisam neparasta.

Iezvanījās Selīnas telefons. Zvanīja Aļona.

- Jā zaķīt. – Selīna pacēla.
- Čau mincīt. Ko daries?
- Braukājos ar Maiklu pa meža ceļiem.
- Negribat atbraukt pēc manis?
- Labi, gaidi.
- Rupucīt, mums būs jāaizbrauc līdz Aļonai labi? – Selīna mīļām acīm pavērās Maiklā.
- Protams, manu drostaliņ, tikai pa ceļam paķersim Andi.
- Nav problēmu.

Pēc stundas viņi četratā sēdēja pie Aļonas pirtiņā un malkoja “Malibu” kokteiļus. Maikls pasauca uz mirklīti Selīnu ārā. Viņš satvēra viņas roku un veda pie upes. Viņa ieraudzīja laipiņu pie upes malas un lēni gaja pa to, līdz pašam galam, Maikls viņai sekoja. Viņš apvija rokas ap meitenes vidukli un skūpstīja viņas kaklu. Selīna aizvēra acis, bija jauka sajūta. Tikai šķita, ka pietrūkst asuma. Viņa, daudz nedomādama pagriezās pret Maiklu un sāka kodīt viņa kaklu. Viena viņas kāja spiedās viņam bikšu priekšā.

- Ko tu dari? – Viņš jutās apmulsis.
- Iededzu tevī uguntiņas. – Viņas skatiens bija pagalam neķītrs.
- Beidz, nedari tā.
- Kāpēc ne? – Viņa uzspieda mazliet stingrāk ar celi pa bikšu priekšu.
- Rimsties. - Viņš atgāja soli nostāk.
- Kas noticis? – Viņa apjuka.
- Nekas. – Maikls aizgriezās un devās uz pirts pusi.

Selīna palika uz laipiņas viegli nopūzdamās. Viņa nejutās nepiekā vainīga. Viņai šķita, ka Maikls vienkārši nav omā.

Kad Maikls atgriezās pirtiņā, viņu pārsteidza aina, ko viņš ieraudzīja. Andis skūpstīja Aļonu, lēni un maigi pie kamīna. Skats bija satraucoši romantisks. Sārtās liesmas bija vienīgā gaisma, skanēja lēna mūzika. Viss bija perfekti. Maikls jutās vientuļš. Sākumā viņam šķita ļoti interesanti vienkārši dauzīties ar Selīnu un darīt visu pavisam neķītri, bet nu viņš vēlējās romantiku. Viņš nevēlējās perversu seksu ar meiteni, viņš vēlējās mīlēties ar maigumu un siltumu, taču viņa izstaroja tikai degsmi un neķītrības.

Vakara noslēgumā visi sabira pa mājām. Selīna piebrauca auto pie savas mājas.

- Kas tev šovakar notika? – Selīna jautājoši vēroja puisi.
- Nekas. – Viņš nolaida acis.

Viņa apsēdās Maiklam klēpī ar seju pret viņu un viņas lūpas uzspieda dedzinošu skūpstu puiša mutei.

- Karstus sapnīšus rupucīt. – Viņa izkāpa no mašīnas.
- Visu labu. – Viņš piespieda sevi pasmaidīt.

Braucot mājup, viņa prātu neatstāja domas par Selīnu un sevi. Visu laiku viņš bija vēlējies vieglu dēku, neķītrības un trakas izdarības. Romantika šķita nevajadzīga. Bet nu piepeši viņa domas bija mainījušās. Kas bija noticis? Vai viņš bija iemīlējies? Kāpēc viņš tik ļoti vēlējās romantiku? Varbūt viņas dēļ. Varbūt viņš vēlējās lai viņa izjūt maigumu un siltumu no viņa puses.

Katru reizi, kad viņi satikās, viņi netīši nonāca romantiskās vietās, kur varētu būt nudien jauki mirkļi, taču viņa vienmēr visu izbojāja ar seksuālām piezīmēm vai izdarībām. Viņam jau tas sāka apnikt. Taču atrodoties ūdenī, viņa sadomāja muļķīgas atrunas, lai izbēgtu no romantikas.

Vienu vakaru viņi sēdēja pie Aļonas pirtī, šoreiz trijatā. Viņi gāja pirtiņā karsēties un pēc tam lekt upē. Selīna izvairījās no lēkšanas ūdenī. Tas šķita dīvaini.

- Kāpēc tu nevēlies peldēties? – Maikls neizpratnē lūkojās meitenē.
- Man nepatīk ūdens.
- Vai tāpēc, ka tajā esmu es?
- Nē taču. – Viņa iekoda puisim kaklā. Viņš sāpes atrāvās no Selīnas un šķita pagalam apmulsis.
- Ko tu dari? – Viņš pielika roku pie brūces, no kuras plūda asinis.
- Piedod rupucīt. – Viņa izbijās par nupat notikušo un apķēras Maiklam ap vidu.

Viņš atbrīvojās no meitenes skavām un nedaudz sabijies aizgāja līdz pirtij. Maikls jutās pavaism nelāgi. Šī meitene bija ne tikai ļoti atšķirīga no citām – viņa bija pārāk dīvaina. Viņš iegāja pirtī, kur uz dīvāna sēdēja Aļona. Viņa, ieraudzījusi viņa brūci, uzņēmās to apkopt. Aļonas pieskārieni šķita ļoti tīkami un silti. Viņi dzēra un runājās par sievietēm.

- Varbūt izejam ārā pastaigāties? – Viņš piedāvāja.
- Man nav iebildumu.

Viņi gāja pāri laukiem, līdz sasniedza ceļu. Viņu sarunas bija mierīgas un jaukas. Aļona stāstīja par savām attiecībām un vēlmēm, bet viņš sūdzējās kas viņam nepatīk viņa attiecībās. Viņi dalījās bērnības noslēpumos, kā čiepuši kaimiņiem ķiršus vai piena kanniņās salējuši ābolu sulas. Viņi lēni gāja līdz sasniedza tiltu, zem kura tecēja Mazā Jugla.

- Skaists vakars. – Aļona lūkojās uz upi zem viņiem.
- Jā, tev taisnība.

Viņi atradās soļa attālumā viens no otra un šis atstatums ar katru mirkli samazinājās, līdz viņu lūpas saskārās. Viņu augumi sajuta viens otru. Viņš juta meitenes ķermeņa trīsas. Viņu skūpsts bija pasaka. Maiguma pārpilns un satraucoši baudāms.

Pēkšņi viņus apspīdēja spilgta gaisma no garāmbraucošās automašīnas, kas paslīdēja viņiem garām. Šī gaisma lika viņiem atžirgt no skūpsta burvības. No auto nikna un mežonīga izkāpa Selīna.

- Vai cik aizkustinošs skats. – Viņa sarkastiski izmeta.
- Tas nav tā kā izskatās. – Aļona taisnojās.
- Jā. Jo izskatās mīlīgi, lai gan nav. – Viņa ņirgājās.

Selīnas ādas krāsa ieguva zeltītu nokrāsu. Viņas acīs dega liesmiņas.

- Viņš ir mans, tu lētā padauza. – Selīnas balss bija ļauna. – Selīna pavērās pret mēnesi spiedza pavisam smalkā balsī. Maikls satvēra galvu un nometās ceļos. Viņa brūce uz kakla kļuva tikpat zeltīta kā Selīna.
- Nāc pie manis rupucīt, nāc! – Viņa lūdza. Maikls uz ceļiem rāpoja pie Selīnas un skūpstīja viņas kājas.
- Un tu, mīļotā draudzene, pazūdi! Vai ar tevi var atgadīties kas nelabs. – Viņa neķītri palūkojās uz bailēs trīcošo Aļonu.

Selīna bija zudusī dieviete no senās Ēģiptes, kas bija zaudējusi savu mīļoto draudzenes dēļ un šajā dzīvē varēja atgadīties tas pats. Taču šoreiz viņa bija stiprāka.
Šīs nakts notikumi tika izdzēsti no Aļonas atmiņas, taču draudzeni viņa atcerējās gan. Selīnas un Maikla nāve sāpēja. Viņa bija ļoti mīlējusi draudzeni, bet nu bija Selīnu zaudējusi. Lai gan patiesībā, Selīna nebija mirusi, vismaz ne garīgi. Viņa bija atgriezusies Ēģiptē, savā templī, kopā ar iemīļoto.