Otrepjevs un citi Viltusdimitriji.

Juku laiks Krievijā iesākās ar cara dēla Dmitrija nāvi, viņš bija Ivana Bargā jaunākais dēls. Vai viņu nodūra Godunova ļaudis, vai arī pats, spēlējoties uz nazīti, uzdūrās, precīzi nav zināms. Taču viņa bojā eja izraisīja to, ka viltvārži sāka parādīties kā sēnes pēc lietus. Par Viltusdimitriju I kļuva bēguļojošs mūks Grigorijs Otrepjevs, kurš ar poļu karaspēka atbalstu 1605. gadā kāpa Krievijas tronī, turklāt viņu atpazina pat "māte" - Marija Nagaja un "izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs", vēl viens nākamais cars - Vasilijs Šuiskis.

Griškam izdevās "pastūrēt" valsti gadu, pēc tam viņu nogalināja bajāri. Gandrīz tūlīt parādījās otrs "pretendents uz troni", kurš tagad jau uzdeva sevi par Viltusdimitriju I, kuram esot izdevies aizbēgt no bajāriem.

Vēsturē Viltusdimitrijs II iegāja ar iesauku Tušinas zaglis. Pēc sešiem gadiem Krievijas vēsture uzzināja vēl arī Viltusdimitriju III jeb Pleskavas zagli. Jāsaka, ka ne viens, ne otrs līdz Maskavai tā arī netika.

Viltusivaškas.

Par viltusivaškām Krievijas vēsturē sauc milzums Viltusdimitrija un poļu aristokrātes Marijas Mnišekas, kura bija gan pirmā, gan arī otrā "careviča Dmitrija" sieva, "bērnus".

Pēc vienas versijas Marijas Mnišekas īstais dēls Ivaška Vorjonoks tika pakārts pie Serpuhovas vārtiem Maskavā. Cilpa uz zēna kakla tiešām varēja nesavilkties mazā svara dēļ, tomēr visdrīzāk bērns aizgāja bojā no aukstuma.

Vēlāk par savu "brīnumaino izglābšanos" paziņoja poļu šļahtičs Jans Luba, kuru pēc ilgām pārrunām izdeva askavai 1645. gadā, kur viņš atzinās, ka ir viltvārdis, tāpēc viņu apžēloja. Vēl viens Viltusivaška uzradās Stambulā, 1646. gadā - tā nolēma sevi saukt ukraiņu kazaks Ivans Verguņenoks.

Cara Vasīlija Šuiska "dēls".

Ierēdnis no Vologdas Timofejs Ankudinovs par viltvārdi kļuva visdrīzāk apstākļu spiests. Sapinies lietās, vai pēc vienas no versijām, paspējis paķert līdzi ievērojamu naudas summu, viņš nodedzina savu māju (starp citu, kopā ar savu sievu, kura gribēja viņu nodot) un bēg uz ārzemēm. Un tur Timošu kā panesa... 9 gadus viņš braukā pa Eiropu ar "Lielpermas kņaza" vārdu, uzdodot sevi par nekad neeksistējušo cara Vasīlija IV Šuiska dēlu.

Pateicoties izdomai un artistiskumam, viņš iegūst visai varenu personu aizbildniecību, kuru vidū ir Bogdans Hmeļņickis, Zviedrijas karaliene Kristīne, Romas pāvests Inokentijs X.

Gadījumā, ja viņš kļūs par caru, viņš apsola "padalīties ar teritorijām" un piedāvāja citus labumus, formulējot tos likumos ar personīgu parakstu uz zīmogu. Rezultātā viņu izdod caram Aleksejam Mihailovičam, nogādā uz Maskavu un nocērt galvu.

Viltuspēteri.

Daudzi Pētera Lielā darbi izsauca tautā, maigi izsakoties, nesapratni. Laiku pa laikam valstī klīda baumas, ka valstī valda "samainīts vācietis". Gan vienā, gan otrā vietā sāka parādīties "īstie cari".

Par pirmo Viltuspēteri kļūst Terentijs Čumakovs, kurš savu ceļojumu sāka no Smoļenskas. Pēc visa spriežot, pa pusei traks cilvēks sauca sevi par Pēteri Aleksejeviču un "slepeni pētīja savu zemi, kā arī sekoja tam, kas un ko runā par caru". Savu "revīziju" viņš pabeidza turpat, Smoļenskā: mira, neizturējis spīdzināšanu.

Maskavas tirgonis Timofejs Kobilkins ir vēl viens "Pēteris Pirmais". Pa ceļam uz Pleskavu tirgoni aplaupa laupītāji. Mājās nākas doties kājām, bet atpūsties, saprotama lieta, lielceļa traktieros. Neizdomājis neko gudrāku, viņš stādās priekšā kā Preobraženskas pulka pirmais kapteinis Pēteris Aleksejevičs, tirgonis protams, tiek uzņemts ar godu un cieņu, kopā ar tiem, arī pusdienas un dzērieni "apetītei". Grādīgie dzērieni tik ļoti aizmiglo nabaga prātu, ka viņš sāk izsūtīt vietējiem vojevodām draudu depešas. Par stāstu varētu pasmieties, taču tam ir bēdīgas beigas. Kad Kobilkins atgriežas mājās, viņu arestē un pēc spīdzināšanas nocērt galvu.

Pētera "mantinieki".

Kā zināms, Pēteris Lielais, turot savu dēlu Alekseju aizdomās un valsts nodevībā, savam pirmdzimtajam piespriež nāves sodu. Pilnīgi likumsakarīgi parādās baumas par cara dēla brīnumaino izglābšanos, rezultātā uzrodas visai daudz "mantinieku", kuri ir gatavi nākotnē sēdēt tronī. Vēsture piemin vismaz septiņus Pētera "pēctečus". Neskatoties uz to, ka viņi visi bija traki, dzērāji vai klaidoņi, viņus gaidīja viens liktenis - nāves sods.

Pēteri III.

Īpaši "veicās" ar viltvāržiem Pēterim III, kuru no valdīšanas atcēla paša sieva Katrīna II un pēc tam viņš tiek nogalināts.

Tauta nenotic cara, "nabadziņa" nāvei. Iespējams, tieši tāpēc pirmo viltvārdi - bēguļojošu zaldātu Gavrilu Kremņevu un viņa pusotru tūkstoti lielo karaspēku, kas dodas uz Maskavu, tauta pavada ar svētbildēm un zvanu skaņām.

Tomēr, tikko ieraudzījis regulāro armiju, "cara" karaspēks ņem kājas pār pleciem. Katrīna žēlīgi izturas pret "pretendentu": liek tam iededzināt pierē burtus "БС" (bēglis un viltvārdis - krieviski), vadāt pa ciemiem, kur "caram" "jāuzstājas" ar runām, tad viņu sit ar pātagu, bet vēlāk aizsūta uz mūžu katorgā. Cariene ar viņai raksturīgu ironiju piesaka tautai gavēt ne tikai ar ēdienu, bet arī ar dzērieniem. Nedaudz vēlāk viņai vairs joki nebūs prātā, kad valsti satricinās Pugačovščina.

[Te jāpaskaidro sīkāk. No 1764. līdz 1773. gadam parādījās pat veseli septiņi Viltuspēteri III: A. Aslanbekovs, I. Jevdokimovs, jau minētais G. Kremņevs, P. Černišovs, G. Rjabovs, F. Bogomolovs, N. Krestovs, taču bīstamākais izrādās astotais - Jemeļjans Pugačovs, kuru mums padomju laikos pasniedza par tautas sacelšanās vadoni un dabiski neminēja, ka arī viņš alka pēc troņa. 1774. -1775. gadā sarakstam pievienojas "kņazienes Tarakanovas lieta", kura uzdeva sevi par Elizabetes Petrovnas meitu. - t.p.]

Aleksandrs I, miris vai dzīvs.

Cars Aleksandrs I mira Taganrogā, kur bija devies kopā ar saslimušo sievu, kurai ārsti ieteica doties uz dienvidiem ārstēties, ārsti gan ieteica Krimu, taču valdniekam iepatikās Taganroga. Rudenī viņš tomēr uz Krimu aizbrauc, bet atpakaļ dodas saslimis. 1. decembrī cars mirst. Procesija ar imperatora mirstīgajām atliekām dodas uz Pēterburgu, imperatrise paliek Taganrogā gandrīz pusgadu. Viņa mirst atceļā uz Pēterburgu.

Cara un imperatora nāve pēc īsas slimības, tas, ka tautai neļauj skatīt mirstīgās atliekas, rada baumas, ka cars ir dzīvs, bet apglabā citu. Parādās baumas, ka pēc slimības imperatoram ir kļuvis labāk, bet viņa vietā nogalināts kāds zaldāts. Caram it kā draudējuši sazvērnieki, tāpēc veikta mānīšanās, lai glābtu valdnieku.

Taču drīz sākas dekabristu sacelšanās un baumas par iepriekšējo caru izzustu, ja ne 1836. gads, kad Permas guberņā parādās cilvēks bez dokumentiem, pats sevi saucot par Fjodoru Kuzmiču, 60 gadus vecu. Klaidoni aizsūta vēl tālāk Sibīrijā. Vecais vīrs patiesi bija dīvains: saka, ka grāmatas nezina, bet pats brīvi runā franču valodā. Kazaks Berjozins Fjodorā Kuzmičā atpazīst mirušo imperatoru. Ar viņu pat tikties brauc Ļevs Tolstojs. Pats viedais vīrs neatzīstas, kas viņš ir. Tā kā viņš dzīvo ļoti Dievam tīkamu dzīvi, tad pēc nāves viņu ieceļ svēto kārtā.

Post Scriptum. 20. gadsimts.

[Īsumā jāpiemin pēdējais viltvāržu vilnis, kas pāršalc gadsimta sākumu - cara Nikolaja II ģimenes noslepkavošanu - atkal uzrodas virkne "brīnumaini izglābušos" imperatora bērnu, no kuriem zināmākā, bez šaubām, ir Anastasija.

"Slavenākā" Viltusanastasija ir Anna Andersone, kura liecināja, ka viņu no Ipatjevu nama izglābis kāds karavīrs Čaikovskis, jo redzējis, ka viņa vēl dzīva. Ir arī citas izglābšanās versijas. Jau gadsimta beigās un šajā gadsimtā izdodas pierādīt, ka Anna pat nav Anna, bet Franciska Šanckovska.

Vēl viena Viltusanastasija bija Jevgeņija Smita (Smetisko), māksliniece, kura ASV izdod savus, kā Anastasijas memuārus, un labi nopelna ar tiem, bet pēdējā no Viltusanastasijām - Natālija Bilihodze - mirst 2000. gadā.

Eleonora Albertovna Krīgere parādās Bulgārijā 1922. gadā kopā ar citiem krievu emigrantiem, viņas sekotāji rada leģendu, ka Anastasija tika apmainīta ar kādu kalponi, kas gāja nāvē, lai glābtu princesi.

Bija arī tādas "Anastasijas", kas Krieviju neatstāja, kā Aleksandra Peregudova, Maskavas Anastasija (īstais vārds nav zināms), Nadežda Ivanova-Vasiļjeva (Kazaņas psihiatriskās slimnīcas paciente) un citas.

2010. gadā filipīniete Ketrīna Petersone paziņoja, ka viņas mirusī vecmāmiņa Tasija Kažuhina esot Anastasija. Pavisam zināmas 34 Viltusanastasijas.

Kāds Anatolijs Čerkasovs, bijušais disidents no Samaras (tagad dzīvo Amerikā), ir pārliecināts, ka viņa māte Natālija Karetņikova (nogalināta 1936.) īstenībā ir bijusi cara meita Anastasija.

Sekmīgākā no Viltusolgām bija Marga Bodsa, kura pie apvāršņa parādās Francijā pirms Otrā pasaules kara kā "brīnumaini izglābusies lielkņaze". Tomēr viņu apcietina kā viltnieci. Otro reizi parādās pēc kara 1950. gados, noliedzot, ka ir pirmskara viltniece. Viņai izdodas pārliecināt Oldenburgas princi Nikolaju un kroņprinci Vilhelmu, kuri izmaksā viņai solīdu pensiju, kas ļauj viņai apmesties villā pie Komo ezera (Itālijā). Citas Viltusolgas: Končeta Fedele, Olga Andromeda... Pavisam bijušas 28 "Olgas".

Par Tatjanu dēvēja Margeritu Lindseju, taču viņa nekad sevi par tādu nesauca, citiem likās aizdomīga viņas bagātība, kaut viņa it kā bijusi tikai dejotāja Konstantinopolē.

Īstā vārdā nezināma sieviete Mišela Anšē Francijā 1920. gados uzdevās par no Sibīrijas atbraukušo Tatjanu, kura, protams, izglābusies. Citi tiešām saskatīja līdzību ar īsto lielkņazi. Vēl bija neveiksmīgā Medisa Brendone Aiorta un neatlaidīgākā Natālija Meņšova-Radiščeva, kura pat centās dabūt audienci pie Dienvidslāvijas karaļa Aleksandra. "Tatjanu" ir 33.

Viltusmarijas parādās Dienvidāfrikā ("vecmāmiņa Aļina", kura gan pati sevi tā nesauca), Rumānijā (Česlava Šapska), Argentīnā (Marija Marti), Polijā (Averisa Jakovelli) un pat Japānā (Alisone Kabroka). Kopā ir bijušas 53 Viltusmarijas.

Tomēr visas Nikolaja II viltusmeitas pārspēj Viltusalekseji, vēsture tādus zina - 81.

Aleksejs Pucjato parādās pāris mēnešu pēc cara ģimenes nošaušanas, dodas uz Omsku, vēloties tikties ar admirāli Kolčaku. Viņš esot izlēcis no vilciena, kur veduši cara ģimeni. Viņu ātri vien atmasko cēzarēviča skolotājs Pjērs Žiljārs.

Vēl pieminami Vasīlijs Filatovs, Nikolajs Čebotarjovs, Filips Semjonovs, Eino Tammets (igaunis!), Džozefs Veress (ungārs! Magdalēnas Veresas - Viltusanastasijas brālis), Mihails Goļeņevskis (poļu oficieris, kurš Jevgeņijā Smitā un Annā Andersonē pēc kārtas pazina savu "māsu Anastasiju"), Frančesko Fedels (Končetas Fedelas - "Olgas" un Žozefīnes Fedelas - "Anastasijas" brālis). Par Leonīda Kņazeva atzīšanu par Alekseju pēc viņa nāves cīnās viņa meita. Georgijs Žudins sadarbojās ar Eleonori Krīgeri - "Anastasiju".

Kāds Anatolijs Jonovs pieprasa, lai viņa māte Anastasija Karetņikova tiktu atzīta par Nikolaja II meitu un apglabāta ceru kapenēs, bet viņš pats atzīts par "imperatoru trimdā", esot rakstījis pat Putinam.

Vēl atsevišķi jāpiemin Sjūzena Katarina de Grāfa, kura savulaik paziņoja, ka esot cara Nikolaja II "piektā meita" Aleksandra. Tāda pati "piektā meita" esot arī kāda Irina Romanova.

Tā kā cara Nikolaja II bērni, ja arī būtu palikuši dzīvi, laiks iet un tagad jau būtu miruši, tad kārta pienāk "mazbērniem". Ir tāds 1942. gadā dzimušais Nikolajs Nikolajevičs Romanovs-Daļskis, kurš sevi "kronējis" par Nikolaju III Aleksejeviču, jo... viņa tēvs Nikolajs Daļskis īstenībā esot dzimis kā lielkņazs Aleksejs. Ipatjevas nama apsardzes priekšnieks Jakovs Jurovskis it kā pavēlējis atstāt dzīvu pavārēnu Sedņevu, taču ar Jurovska piekrišanu tā vietā aizveduši Alekseju Romanovu. Viņu iekārtojuši kādā Objektovu ģimenē un zēns ieguvis šo uzvārdu. Vēlāk ar vārdu Nikolajs Daļskis "cēzarevičs" pārbraucis uz Saratovu, tur apprecējies, brīnumaini izārstējies no hemofilijas, aizstāvējis kandidāta disertāciju lauksaimniecībā, karojis, aizgājis līdz Berlīnei, no frontes atgriezies jau kā Sarkanās Armijas virsnieks, miris Saratovā, 1965. gadā.

Par savu "izcelšanos" Nikolajs Daļskis uzzinājis 9 gadu vecumā no tēva. Taču atklāti par to sācis runāt tikai 1992. gadā. 1993. gadā izdevis Manifestu par impērijas atjaunošanu un pats sev piešķīris "ģenerāladmirāļa" pakāpi. Sācis politiķa karjeru, pat virzījis sevi par Krievijas prezidenta kandidātu, bet nav savācis vajadzīgās balsis.

1996. gada 19. decembrī Noginskas pilsētā notikusi viņa "kronēšana", ko veikuši pareizticīgās baznīcas galvas (vēlāk izrādījies, ka viņam izdevies sarunāt pārstāvjus no Ukrainas pareizticīgās baznīcas!).

Krievijas Muižniecības Sapulce viņu nodēvē par viltvārdi. Taču tas netraucē Daļskim tēlot imperatoru Nikolaju III, atceļot - 2000. gada Krievijas prezidenta vēlēšanas. Viņam ir visai garš titulu saraksts. Precējies ar "kņazi Musinu-Puškinu" (Natāliju Kovaļenko). Viņam ir divi dēli, viens no viņiem - Vladimirs jau paziņots par Krievijas troņa mantinieku. Tomēr, pagadām "imperatora" ģimene dzīvojot mazā Maskavas dzīvoklītī. 2001. gada 16. augustā "Nikolajs III" mirst (audzējs smadzenēs).

http://www.anticompromat.org/monarhisty/dalsky_nik.html

Vēl jāmin tādi viltus pretendenti uz troni, kā:

Eduards Šabadins-Koltunovs - izveidojis sev ģenealoģisko koku no Pāvela I, kuram esot bijis vēl viens dēls Konstantīns Simeons, kad Pāvelu I nogalina, imperatrise Marija Fjodorovna iznīcina īsto troņa mantošanas aktu un Konstantīns tiek atstumts, bet minētais Šabadins esot viņa pēctecis. Tāpēc sevi viņš sauc par "imperatoru Pāvelu II".

Valērijs Panteļejevs. Krievijas monarhistu partijas priekšsēdētājs. Tāpēc - "Krievijas troņa mantinieks".

Oļegs Filatovs. "Imperatora Nikolaja II mazdēls". Pārliecināts, ka viņa tēvs Vasīlijs Filatovs esot "brīnumaini izglābies" carevičs Aleksejs.

Aleksejs Dolgorukijs-Anžū. Dzimis 1946. gadā Luksemburgas inženiera ģimenē. Savus radurakstus atmudžinājis no pašiem kņaziem Dolgorukijiem, "brīnumaini izglābtās" cara meitas Marijas, Rjurikovičiem, serbu karaļiem utt. Tāpēc pretendē arī uz Ukrainas, Neapoles un Serbijas troņiem. Pats sevi dēvēja par Oļeļko II. Miris 1995. gadā Madridē.

http://www.anticompromat.org/monarhisty/samozv1.html

Bija jau arī tāds vīrs kā Aleksejs (Oļegs) Brumels, kurš pats sevi iecēla par Romanovu Nama reģentu un piedāvāja Krieviju pārveidot par impēriju, ieceļot par imperatoru Krievijas prezidentu Jeļcinu, Oļegu Rumjancevu vai rakstnieku Solžeņicinu, bet laikam tāpēc, ka viņi nepiekrita, par imperatoru 1992. gada 23. februārī iecēla pats sevi, kļūstot par Alekseju I Brumelu. Žirinovski viņš esot iecēlis par - Igaunijas karali.

Vēl par tagadējiem un bijušiem (20. gs.) viltvāržiem var lasīt te.

http://tsar-gryadet.ru/viewtopic.php?t=935

21. gadsimtā par caru krieviem margināla sektantu grupa virza kādu Georgiju-Mihailu Vladimiroviču Romanovu. Īstajā vārdā - Jurijs Hudjakovs. Dzimis 1966. gadā. Sektanti sludina, ka viņš esot Svētās Krievzemes un Trešās Romas glābējs. Jādomā, ka ar šo vīru viltvāržu bums beigsies. Īsto Romanovu pēcteču tiesības uz troni arī ir apšaubāmas.