Klīniskā likantropija.

Klīniskā likantropija vai vienkārši – likantropija – ir psihoze, kurā slimniekam liekas, ka viņš pārvēršas vai ir pārvērties zvērā. Dominikāņu mūki Džeimss Špringers un Henrihs Krāmers kategoriski paziņoja, ka cilvēka pārvēršanās vilkā nav iespējama. Viņi teica, ka ar visādu zālīšu un buramvārdu palīdzību burvis vai brīnumdaris var piespiest to, uz kuru skatās, iedomāties, ka viņš pārvēršas vilkā vai citā dzīvniekā, bet cilvēka fiziska pārvēršanās zvērā nav iespējama.

Lai nu kā, slimība, kas piespiež cilvēku domāt, ka viņš pārvēršas zvērā un viņam ir attiecīgi jārīkojas, ir pazīstama jau no seniem laikiem.

Vēl apmēram 125. gadā pirms mūsu ēras romiešu dzejnieks Marcels Sidets rakstīja par slimību, kurā cilvēkam rodas mānija, kurai līdzi nāk vilka apetīte un niknums. Pēc Sideta liecībām, cilvēki tai par upuri visvairāk krīt gada sākumā, īpaši februārī, kad slimība saasinās un var izpausties visasākās formās. Slimie tad klīst pa pamestām kapsētām un dzīvo tur kā nikni, izsalkuši vilki. Uzskatīja, ka vilkatis ir slikts, grēcīgs cilvēks, kuru dievi ir pārvērtuši zvērā par sodu. Taču tādi cilvēki fiziski paliek cilvēki, tikai iedomājas sevi par zvēriem, bet nekļūst par tiem.

Gadījumus, kas saistās ar vilkačiem, oficiālā zinātne ilgi uzskatīja par pasakām. Vismaz līdz tam laikam, kad 1963. gadā doktors Lī Illiss nebija izdevis darbu “Par porfīriju un vilkaču etimoloģiju”. Tajā doktors apgalvo, ka vilkatības uzliesmojumiem ir medicīniska daba. Viņš pieļauj domu, ka runa ir par porfīriju – smagu slimību, kas izpaužas ar pastiprinātu jūtīgumu uz gaismu, mainās zobu un ādas krāsa, kas bieži noved pie maniakālas depresijas un likantropijas. Rezultātā cilvēki zaudē cilvēcisku izskatu un nereti arī prātu. Savā darbā doktors Lī Illiss min apmēram astoņdesmit šādus gadījumus, kurus viņš ir sastapis savā praksē.

To, ka slimība tiek nodota ar kodieniem, doktors uzskata par muļķībām. Savā grāmatā viņš min, ka slimība nav lipīga, bet gan iedzimta – tas ir tas, ko modernā zinātne sauc par ģenētiskām novirzēm, kas izsauc cilvēka rases piederību. Sakarā ar to, viņš atzīmē, ka ne jau velti Eiropā slimība, kas piespieda cilvēkus uzskatīt sevi par mežonīgiem zvēriem, ķēra dažreiz veselus ciemus un mazas pilsētas. Zemnieki skraidīja četrrāpus un gaudoja un pat nograuza paši savas govis. Protams, ka šos nelaimīgos neviens neizmeklēja un neārstēja. Viņus vajāja un dzina ar suņiem. Dažs izveseļojās, bet simtiem no viņiem mira kā zvēri. Tajā pašā laikā, piemēram, Ceilonā vispār nekad nav dzirdējuši par vilkačiem un it īpaši par vervolfiem.

Atklājums, ko izdarīja Lī Illiss, izskaidro fenomenu, ko zinātnes aprindās ilgus gadus uzskatīja par muļķībām un māņticību. Taču tas nedod atbildi uz dažiem jautājumiem, galvenais no kuriem ir šāds: kādā veidā vilkatis no jauna var atkal atgūt cilvēka izskatu, ja pirms pāris stundām ir pārvērties zvērā. Pats doktors Illiss uzskata, ka šāda pārvēršanās ir iespējama tikai teorētiski un ir maz ticama.

Visas īpašības, kas tiek piedēvētas vilkacim, viegli atmasko mūsdienu zinātne, kas pierāda, ka šādas pārvērtības dzīvai būtnei nav iespējamas. Mūsu laikā vairums no tiem, kas sevi uzskata par vilkačiem, ir psihiatrisko slimnīcu pacienti. Šodien cilvēkus, vīriešus un sievietes, kas iedomājas sajūtam sevi par vilkačiem, ārsti sauc par “likantropiem” un šis vārds ir kļuvis par diagnozi psihiatrijā.

Septiņu sējumu medicīnas enciklopēdijas autors, viens no sava laika autoritatīvākajiem ārstiem, Pāvels Egineta, kas dzīvoja Aleksandrijā VII gadsimtā, pirmais aprakstīja likantropiju medicīnas terminos. Viņš veica slimības analīzi un nosauca iemeslus, kas to izsauc: vājprātība, patoloģijas un halucinācijas izsaucošas zāles. Likantropijas simptomi ir: bālums, vājums, sausas acis un mēle (bez asarām un siekalām), pastāvīgas slāpes, nedzīstošas rētas, uzmācīgas vēlmes un stāvoklis.

Sākoties XVI gadsimtam jau bija sarakstīti daudzi darbi par šo tēmu. Uzskatīja, ka vilkači nav vis velna vai ļauno garu apsēsti cilvēki, bet vienkārši “melanholiķi, kas krituši par upuri pašapmānam”. Tā laika pazīstams ārsts Roberts Bērtons arī uzskatīja likantropiju par neprāta formu.. Viņa farmakoloģiskie pētījumi apliecināja, ka burvju sagatavoto “pārgriešanās” ziežu sastāvā ietilpa spēcīgas halucinogēnas vielas. Bet stimuls uz kanibālismu varēja rasties no būtiska pamudinājuma, ko izsaucis bads.

Šodien psihiatri izskaidro likantropiju kā sekas smadzeņu-orgānu sindromam, kas saistīts ar vājprātību, maniakāli-depresīvu psihozi un psihomotoro epilepsiju, tas ir, kā sekas šizofrēnijai un “pavadošām” psihiskām saslimšanām. Bērniem likantropija var sākties no iedzimta autisma.

Uzskata, ka likantropijas diagnozi var uzstādīt pie katra no diviem simptomiem: slimnieks pats stāsta, ka viņš šad tad jūt, ka pārvēršas zvērā (piemēram, novēro sevi spogulī un redz, ka pārvēršas vilkā, kā kāds 28 gadus vecs slepkava no Francijas 1932. gadā, kurš cieta no paranojas un šizofrēnijas); vai arī pats slimnieks uzvedas pietiekoši zvēriski, piemēram, gaudo, rej un pārvietojas četrrāpus.

Mūsdienu likantropiem piemīt daudz izteiktāka fantāzija: viņi pārvēršas ne tikai vilkos, bet visdažādākās citās būtnēs, tajā skaitā arī citplanētiešos, sazinās ar Visumu un spēj aizlidot uz citām pasaulēm. Pēc tam atkal “kļūst” par parastiem cilvēkiem.

Ārsti kā vienu no iemesliem šim psihiskajam fenomenam nosauc aizsargreakciju. Kad cilvēkam ir psiholoģiskas problēmas, viņš aiziet no realitātes, dzīvo izdomātā vai virtuālā pasaulē. Tur viņš ir nozīmīgs, mīlēts, dažreiz arī vajāts – no turienes visas mūsu mānijas un uzbudinošie stāvokļi.

Kā likums, likantropijas lēkmes cilvēkam ir īslaicīgas, bet atkārtojas bieži, vai arī viņš vispār neiziet no “lēkmes”, uzskata sevi par zvēru un nekāda “apgaismība” nenotiek. [Varbūt tāds pat iemesls ir parādībai, ka eksistē transvestīti? - t.p.]

Cilvēka psihe ir vāji izpētīta, tāpēc pat šodien ar psihiatriem ir grūti strīdēties. Maz kas tic, ka iespējama cilvēka fiziska pārvēršanās vilkā vai kādā citā dzīvniekā. Taču pārliecināt visus, ka vilkači neeksistē, par mūsu XXI gadsimtā, pat visiem ārstiem kopā neizdosies.

Bez “psihiskās” likantropijas, kad cilvēks uzvedas kā zvērs, eksistē vēl “fiziskā” likantropija, kad cilvēkam ir fiziskas vilka pazīmes, parasti rudimentāras no dzimšanas. Tā Meksikā, Gvaladžarā, atrodas biomedicīnisko pētījumu centrs, kur doktors Lūiss Figuera jau daudzus gadus pēta “ģenētisko likantropiju”. Doktors pēta vienu no meksikāņu ģimenēm, kurā ir 32 cilvēki, Acivas ģimeni. Visi viņi cieš no retas ģenētiskas slimības, kas tiek nodota no paaudzes uz paaudzi un stipri ietekmē viņu izskatu. Acivas ģimenes locekļiem (sievietes ieskaitot) visu ķermeni klāj bieza vilna, pat uz sejas, delnām un papēžiem. Pavisam netipiska ir viņu stāja, balss un mīmika.

Jau vairākus desmitus gadus Acivas slēdz tikai laulības starp saviem radiniekiem, tāpēc, kā uzskata doktors Figuera, viņu slimības pamatā ir gēns, kas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi. Šāda mutācija ģimenē radās jau Viduslaikos, taču līdz XX gadsimta beigām īpaši sevi neparādīja.

Tagad visi Acivi dzīvo Meksikas ziemeļos, kalnos, Zakatekas pilsētiņā, kas kļuvusi pazīstama no Karlosa Kastaņedas sestās grāmatas “Ērgļa dāvana”, kurā viņš stāsta par vietējo šamaņu, tautā sauktu par “naguales”, spējām pārvērsties par dzīvniekiem vai sasniegt iekšējo Nagualu – apgaismību. Vietējie iedzīvotāji viņus [tas ir – Acivus] nicina un atsakās uzturēt ar šo “nolādēto dzimtu” kaut kādus sakarus.

Ar psihiskām novirzēm neviens no Aciviem neslimo, tāpēc diezin vai šo gadījumu var pierakstīt likantropijai un gadījumiem, kas aprakstīti iepriekš, taču doktors Figuera apliecina, ka slimība nav ārstējama, tomēr cer, ka viņām izdosies kādreiz atklāt “likantropijas gēnu”, izpētīt to un saprast, kā no tā tikt vaļā.

Daži no vilkaču transformāciju pētniekiem uzskata, ka vilkača veids ir atkarīgs no viņa uztveres. Bez tam, tā atmiņā ir iekodēta viņa sākotnējā forma, kas dod vilkatim iespēju atgriezties tajā. Uztvere ved pie būtības maiņas stāvokļa, tas ir, pie transformācijas. Novērojot tikai “klīniskos likantropus”, var ievērot, ka transformācija – pat psihiskās saslimšanas rāmjos – sākas ne uzreiz, bet tikai pēc kāda brīža, kad mainās likantropa personības īpatnības.

Vācijā eksistē Reinas netradicionālās medicīnas pētniecības institūts. Šī institūta profesors Helmūts Šulcs daudzus gadus ir pētījis vilkačus un attiecas pret tiem ļoti nopietni. Šulcs uzskata, ka vilkatība ir pārmantojama, ģenētiska saslimšana. Šulcs raksta, ka visbiežāk vilkači ir sastopami mazapdzīvotās vietās, kur cilvēki daudzus gadus, paaudzi pēc paaudzes, dzīvo visai noslēgtā kopībā, tātad notiek arī laulības starp radiniekiem.

Eksistē viedoklis, ka klīniskā likantropija ir tikai būtnes attīstības stadija ceļā uz pārvēršanos par īstu vilkati. Notiek šīs būtnes uztveres maiņa, adaptācija savai jaunajai būtībai, pēc tam mainās pašas būtnes eksistences forma, piemērošanās jaunajai būtībai.

Kaut kas līdzīgs notiekot ar tiem, kas jau no mazotnes nodarbojas ar zemūdens peldēšanu. Novērojot dzīvi zem ūdens, viņi beigās sāk izjust to kā savējo. Ūdens pasaule kļūst par viņu pasauli, viņu dzīvi. Kā sekas, šādi cilvēki sāk labāk justies, nevis cilvēku pasaulē, bet košajā un krāšņajā zivju un koraļļu pasaulē.

Šajā un citos gadījumos var atzīmēt, ka, lai rastos šāds efekts, ir nepieciešami noteikti, svarīgi faktori. Tāpēc vilkaču rašanos nevar pieņemt kā tipisku gadījumu. Visdrīzāk, tas ir izņēmums. Visbiežāk likantrops nenonāk līdz vilkača stāvoklim. To ietekmē un ierobežo vide, kurā viņš dzīvo, un audzināšana.

Vairums pētnieku apliecina, ka likantropa apziņu ietekmē vilku gaudošana, mēness fāzes, smaržas vai apkārtējā vide, kas var izraisīt vēlēšanos darboties. Turklāt, pastiprinot vēlēšanos vairākas reizes. Šādā stāvoklī cilvēks sašķeļ savu apziņu, apspiežot to daļu, ko mēdz saukt par cilvēku.

Tāds stāvoklis galēji saasina sajūtas, maina uztveri. Ar to arī mūsdienu psihiatri izskaidro vairums klīniskās likantropijas gadījumu.

Teriantropija.

Zinātniskais termins “teriantropija” apzīmē cilvēka ķermeņa izmaiņas, transformāciju zvērā. Krievijā bieži runā par “pārvēršanos”, taču šis vārds ir mazāk formāls, nezinātnisks un izsauc asociācijas ar pasakām un burvestībām.

Pētnieki terantropiju iedala fiziskajā un garīgajā.

Garīgās teriantropijas gadījumā cilvēks nezaudē savu cilvēka ķermeni, mainās tikai cilvēka domāšana un zvēra domāšanu. Īstenībā, katrā cilvēkā ir kaut kas no zvēra. Pat tad, ja viņš to neapzinās, nezina, kāds zvērs ir viņā, viņš noteikti var atbildēt uz jautājumu: kā viņam labāk patiktu medīt, barā vai vientulībā?

Pašos “spēcīgākajos” gadījumos notiek visas trīs pārvēršanās, trīs tipi, trīs etapi: fiziskā, garīgā un neiroloģiskā.

Fiziskā pārvēršanās ir tā, ko mēs jau ar rezervi esam saskatījušies filmās un lasījuši fantastikas grāmatās. Uzskata, ka tas notiek pilnmēnesī un cilvēks nespēj tam pretoties.

Var iedomāties “zinātnisku” eksperimentu, kur parastam cilvēkam sāk dot proteīnus, olbaltumus un vitamīnus, lai palielinātu tā spēku, augumu un ķermeni, tad pievienojam matu augšanas hormonus, lai viņa apmatojums kļūtu kā dzīvniekam, tad nosūtīsim viņu uz desmit gadiem dziļā mežā un paskatīsimies, vai viņš tur izdzīvos? Ja jā, tad mēs iegūsim kaut ko līdzīgu vilkatim, kas visdrīzāk pēc desmit gadiem būs aizmirsis arī cilvēku valodu un uzvešanos. Lūk, arī gatavs piemērs, kā cilvēks var pārvērsties zvērā. Tādā veidā atkritīs visi iebildumi par to, ka cilvēku pārvēršanās zvērā nav iespējama.

Garīgā transformācija. Cilvēks ir ļoti uzņēmīgs uz visāda veida iespaidošanu, iedvesmu un pašiedvesmu. Pilnīgi iespējams, ka hipnotizētājs, iedarbojoties uz cilvēkiem, var pārvērst suni vai cilvēku par vilkati.  Tas ir, viss mainās, nevis reālajā pasaulē bet tikai šīs pasaules uztverē. Tajā, kā mēs šo pasauli uztveram.

Visdramatiskākajā gadījumā visi ķeras pie ieročiem un nogalina nikno zvēru, kas vēl arī pretojas. Kad hipnoze pāriet, visi redz, ka tas nav zvērs, bet gan cilvēks. Vai tiešām viņi tikko ir nogalinājuši cilvēku? Nē, visi taču ir redzējuši zvēru. Tātad ir nogalināts vilkatis. Pats hipnozes un iedvešanas fakts jau sen zinātnē ir pierādīts.

Neiroloģiskā pārvēršanās ir tas, ko cilvēki sauc par klīnisko likantropiju: cilvēks domā, ka viņš ir dzīvnieks un pat izturas kā tas. Daudzi cilvēki grib būt spēcīgāki, skaistāki, varenāki un interesantāki kā viņi ir īstenībā. Ja cilvēka psihei uz to ir tendence, ja tā nav stabila, ja vēl pievienojam nepilnvērtības kompleksu, kas piemīt katram otrajam, tad cilvēks mierīgi var vēlēties kļūt kaut kas nozīmīgāks un šausmīgāks. Piemēram, kāds zvērs – vilks vai lācis. Bet kā to pierādīt, ka esi vilks? Sākot uzvesties kā viņš. Lūk, arī gatava pārvēršanās. Atklāts paliek tikai jautājums, cik ilgi vilksies šī psihes, apziņas un zemapziņas kopīgā spēle? Un vai tā vispār ir spēle?

Grāmatas un filmas par vilkačiem.

Vieni no pirmajiem literārajiem sacerējumiem par vilkačiem bija romāni: Sazerlenda Menzisa “Vervolfs Hugo” (1838.) un Džordža Reinoldsa “Vervolfs Vāgners” (1846.). Neskatoties uz to, ka tie savam laikam bija visai neparasti darbi, tiem nebija nekādas mākslinieciskas vērtības un atzinību pasaulē tie neguva.

Pats pirmais atzītākais romāns par vilkačiem  “Parīzes vilkatis” nāca klajā 1933. gadā, tā autors bija Gajs Endors.

Viens no klasiskākajiem stāstiem pat vilkačiem pieder Džordžam Robertam Kingam un to sauc “Pusnakts sirds”. Tajā tiek stāstīts par jauno Kazimiru, bardu ar saldo balsi, kas uzaudzis nabago patversmē. Viņam ir šausmīgs lāsts – viņš ir vilkacis. Jauneklis neprātīgi cieš no tā un no naida, ko jūt pret galveno meistarzingeru Zonu Klausu, pēc kura pavēles ir tikusi nogalināta jaunekļa māte. Viņa sirdi silda tikai jaunā drauga Torisa mīlestība. Kazimirs un Toriss izplāno atriebību, kuras realizēšanas laikā Kazimirs satiek savu mīlu un atklāj savas dzīves šausmīgos noslēpumus.

Par vilkačiem un vampīriem tiek stāstīts rakstnieces Stafānijas Meieres triloģijā “Krēsla”, kas sastāv jau no klasikas slavu ieguvušiem romāniem-trilleriem: “Krēsla”, “”Jauns mēness” un “Aptumsums”.

Visai pazīstami ir romāni: Rodžers Želaznijs “Tumšais ceļojums”, Hollija Laila “Tumšie teksti” un Pola Andersona fantastiskais romāns ar zināmu humora devu “Operācija “Haoss””.

Ivana Konoņenko grāmatu sērijā “Vilkača dzīve” pamatpersonāži ir vilkači; arī galvenais varonis likteņa pagriezienu dēļ kļūst par tādu. Grāmatā var atrast visdažādākos vilkačus – vilkus, kaķus, suņus, žurkas, lapsas, pūces.

Viena no krievu jaunākajām grāmatām par vilkačiem ir Viktora Peļevina romāns “Vilkača svētā grāmata”, kurā stāstīts par senas japāņu vilkates-lapsas A-Fuli un jauna, nepieredzējuša krievu vilkača mīlestību.

XX gadsimtā tika uzņemtas apmēram 30 filmas par vilkačiem, kas guva pasaules slavu: “Amerikāņu vilkatis Londonā”, “Amerikāņu vilkatis Parīzē”, “Kauciens”, “Vilcenes atgriešanās”, “Vilki-vilkači”, “Vilks”, “Frankenšteina nams”, “Cita pasaule”, “Sieviete-vilks”, “Asinis un šokolāde”, “Mēnessērdzīgie”, “Vilkači”, “Vilkača lāsts”, “Sudraba lode”, “Cilvēks-vilks”, “Ebots un Kostello satiek Frankenšteinu” un citas.

Viena no pašām vecākajām filmām ir 1941. gadā uzņemtais “Cilvēks-vilks”. Tā kļūst par šausmu filmu klasiku, kas lielā mērā noteica visu šausmu filmu žanra tālāko gaitu. Pēc diviem gadiem iznāk filmas turpinājums “”Frankenšteins satiek cilvēku-vilku”. Pavisam nesen, 2009. gada 3. aprīlī, ir iznācis šīs filmas lielbudžeta rimeiks ar Benisio del Toro piedalīšanos.

Filmas sižets ir šāds: pēc 18 gadiem Lerjs Telbots atgriežas Velsā, savu senču pilī. Antikvāra veikaliņā viņš iepazīstas ar meiteni Gvenu, kas pārdod viņam spieķi ar uzgali vilka galvas veidā un izlasa viņam dzejoli, pēc kura, katrs, kam tīra sirds un dvēsele, spēs vakarā, ar kaismi nolasot burmavārdus, atdzīvināt vilkača sirdi. Taču tas notiks tikai tad, kad zied “vilka zieds”.

Lerijs smejas par meitenes nopietnību un uzaicina viņu uz satikšanos. Viņi dodas pastaigā un satiek vecu čigānieti, kas pareģo viņiem melaimīgu nākotni. Un patiešām, pastaigas laikā meitenei uzbrūk vilks. Leirjs steidzas viņai palīgā un un nogalina vilku, taču no tā kodiena zaudē samaņu. Kad viņš samaņu atgūst, tad redz savā priekšā, nevis vilka ķermeni, bet gan mirušu cilvēku. Drīz Leriju sāk mocīt murgi, viņš sapnī redz biezu, tumšu mežu, kurā medī vilkači un nogalina cilvēkus. Drīz arī viņš pats nokļūst mežā, jo ir kļuvis par vilkati. Finālā viņu nogalina paša tēvs. Gājis bojā vilka ķermenī, Lerijs tūlīt pat pārvēršas cilvēkā.

1980-to gadu filmas “Amerikāņu vilkatis Londonā” un “Amerikāņu vilkatis Parīzē”, kaut arī tā laika klasiskas šausmu filmas, tomēr ir uzņemtas ar zināmu melnā humora devu.

Pēc sižeta filmā  “Amerikāņu vilkatis Londonā” diviem amerikāņu studentiem Dēvidam un Džekam, kas naktī, pilnmēnesī ceļo pa tāliem Anglijas nostūriem, uzbrūk nezināms zvērs, rezultātā Dēvids iet bojā, bet Džeku bezsamaņā nogādā Londonas slimnīcā. Pamodies, viņš atceras notikušo. Drīz viņam parādās mirušais draugs un paziņo, ka viņiem ir uzbrucis vilkatis un tagad arī Džeks ir kļuvis par tādu. Viņš uzstāj, lai Džeks izdara pašnāvību pirms nav iestājies kārtējais pilnmēness, citādi viņš var kļūt ļoti bīstams apkārtējiem cilvēkiem. Taču Džeks neizpilda drauga lūgumu un nākošajā pilnmēnesī, kā jau draugs ir pareģojis, pārvēršas vilkacī un dodas Londonas ielās meklēt upuri. Kādu laiku viņam izdodas izvairīties no policijas, taču beigās viņu noķer un nogalina. Mirstot Džeks pārvēršas no vilka par cilvēku.

Vēl viena klasiska filma par vilkačiem ir “Sudraba lode” - šausmu karaļa Stīvena Kinga romāna no “Vilku cikla” ekranizācija – Pēc sižeta, 1985. gadā uzņemtajā filmā, mazu amerikāņu pilsētiņu ir pārņēmušas bailes: pilnmēness naktīs kāds noslēpumains un nenotverams, spalvains zvērs zvēriski nogalina tās iedzīvotājus. Brīvprātīgie, kas dodas zvēru medīt, paši kļūst par tā upuriem. Un tikai trīspadsmit gadus vecais Martijs, kas piekalts invalīdu krēslam, ir pārliecināts, ka slepkava ir vilkatis, pret kuru ir bezspēcīgs jebkurš ierocis, izņemot sudraba lodi, ar kuru beigās zēns arī nogalina vilkati.

Visā pasaulē ir pazīstama šausmu filma “Vilkacis”, ko 2000. gadā ir uzņēmis režisors Džons Fousets. Divas nešķiramas māsas ir atstumtās savā provinces pilsētiņā: nēsā melnas drānas, neliekas ne zinis par vispārpieņemto morāli un izvairās no citiem cilvēkiem. Māsām ir tuva nāves estētika, pat savā skolas projektā viņas stāda priekšā fotogrāfijas, kurās attēloti visdažādākie veidi, kā viņas iet bojā. Situāciju sarežģī arī tas, ka māsas ir zvērējušas izdarīt pašnāvību, kad sasniegs pilngadību. Taču drīz viņu dzīve kardināli mainās.

Viss sākas ar to, ka abas grib atriebties savai klases biedrenei, kas ļauni izsmej un ņirgājas par viņām. Māsas nolemj nogalināt viņas suni, bet lietu pasniegt tā, it kā to ir izdarījis kāds briesmonis. Taču drīz šausmīgs monstrs patiešām uzbrūk, taču nevis sunim, bet pašām māsām un vienu no viņām sakož, viņa kļūst par vilkaci, pārvēršas par ļoti skaistu meiteni, taču kļūst aizvien agresīvāka un bīstamāka.

Pati pazīstamākā mūsu dienu filma par vilkačiem ir 2007. gadā ASV uzņemtā filma “Vilki-vilkači”.

Tā apvieno sevī šausmu filmu un grāvējfilmu elementus. Pēc sižeta ASV notiek divu vilkaču klanu cīņa. Pirmie ir visai apmierināti ar sevi, nogalina un apēd cilvēkus. Otrie atkal cenšas dzīvot kā parasti cilvēki un ciņās ar savu vilkaču dabu, sasienot sevi pilnmēness laikā ar īpašām siksnām. Viņu cerība ir puisēns-jauktasinis, kuram pēc pirmā pilnmēness, kad viņam paliek 13 gadi, attīstās īpašas spējas, kas dod cerību vilkačiem palikt par normāliem cilvēkiem.

Zēna māte Reičela dzīvo sava bijušā vīra Keileba vecāku mājā, viņas vīru pirms vairākiem gadiem ir nogalinājis kāds nepazīstamais. Viss it kā būtu labi, taču viņai nepatīk īpašā uzmanība, ko viņai un viņas dēlam Timotijam piegriež vīra vecāki un Hugenotas pilsētiņas iedzīvotāji. Viņa pat nenojauš, ka bez viņas un viņas dēla pilsētiņā dzīvo vēl tikai viens parasts cilvēks – indiānis Vils. Visi pārējie ir vilkači. Un lūk, vienreiz, pirms gaidāmā pilnmēness, kas sekos pēc Timotija trīspadsmitās dzimšanas dienas, pilsētā parādās asinskāru vilkaču banda, kas mēģina nolaupīt un nogalināt Timotiju. Kaislības aug un iestājas ilgi gaidītā pilnmēness. Timotija asinis kļūst ārstējošas: ja kaut pilienu no tām pamēģinās vilkacis, tas atkal kļūs par parastu cilvēku. Filmas beigās Timotijs no savām asinīm gatavo vilkaču zāles visiem, kas to vēlas.

[Nobeigumā vēl jāpiezīmē, lai arī tas liktos brīnums, filma par vilkačiem ir savulaik rādīta arī Padomju Savienībā. Runa ir par poļu režisora Januša Majevska filmu “Loķis”. Tā bija gotiska šausmu filma, kuras darbība notiek Lietuvā, liekas 18. gadsimtā, vai ap to laiku. Vilkatis šajā filmā nav vis cilvēks-vilks, bet cilvēks, kas pārvēršas lācī. - t.p.]