Tika uzskatīts, ka “pārvēršanās” var notikt jebkurā brīdī, kaut arī visbiežāk tā notiek pilnmēness naktīs. Cilvēks pārvērtās zvērā – visbiežāk vilkā – un sāk uzvesties tieši kā vilks. Pārvērties radījums dodas prom no mājām, klaiņo apkārt gandrīz visu nakti un nogalina visu, kas pagadās ceļā.

Tādu slimību uzskatīja par lielu ļaunumu, jo, ja no vampīra varēja glābties ar krustu un ķiplokiem un cilvēks pārvērtās vampīrā tikai pēc vampīra kodiena, tad no “vilkaču slimības” nebija glābiņa nekur, par tādu varēja kļūt pilnīgi jebkurš cilvēks.

Pati “pārvēršanās” aizņem tikai dažas minūtes. Sākas tā ar nelieliem drebuļiem, pēc tam drudzi. Cilvēks cieš no stiprām galvas sāpēm un slāpēm, nelabumu, spazmām un krampjiem, viņam kļūst grūti elpot. Rokas uzpampst un pagarinās, it kā ar spitālību slimam, sejas āda kļūst raupja un izplūdusi, kāju pirksti vairs neievietojas apavos, tās kļūst par ķepām. Šajā brīdī mainās arī saprāts: zvēram kļūst par šauru mājās, viņam gribās tikt laukā. Mēle cilvēkam vairs neklausa, viņš nav spējīgs izrunāt nevienu vārdu. Volkolaks nomet apģērbu, nostājas uz visām četrām, bet viņa ķermeni pārklāj mīksta vilna, arī galva un seja pārklājas ar to. Cilvēks kļūst par zvēru.

Pats vilkatis vienmēr jūt pārmaiņu sākumu, taču tas notiek tik ātri, ka pretoties “pārvērtībām” neatliek laika. Daži cilvēki-vilkači, kuriem bija tāda iespēja, iebūvēja savās mājās slepenas istabas, kur “slimības” lēkmju laikā viņus ieslēdza uzticīgie kalpotāji vai mīlošie radinieki.

Iespējas izārstēties no savas slimības vilkačiem praktiski nebija. Vēl vairāk, sava organisma īpatnību dēļ vilkatis varēja dzīvot ļoti ilgi, ja ne mūžīgi. Viņš bija nolemts tā mocīties katru pilnmēness nakti, ja ne katru nakti, kamēr kāds to nenogalināja. Vilkati varēja nogalināt daudzos veidos, taču par pašām efektīgākajām tika uzskatītas speciāli izgatavotas sudraba lodes. Šis ticējums Eiropā saglabājās līdz pat XVIII gadsimtam, tāpat kā ticējums, ka volkolakam vienmēr pie sevis ir viņa resnā, pinkainā vilka aste. Uzskatīja arī, ka ja paslēpt un sadedzināt vilkača apģērbu, tad viņš nespēs vairāk atgriezties savā cilvēka izskatā. Daudzās leģendās ir runāts par to, ka, ja aplej vilkati ar ūdeni (svēto?), tad tā sadedzinās tā vilnu un atbrīvos to no slimības.

Ir vairākas vilkaču rakstura iezīmes attiecībā pret to iekšējo būtību un sava “Es” apzināšanos pēc “pārvēršanās”.

Pirmkārt, ir tā sauktie vilkači-vilki. Tie, kas transformējoties no cilvēka vilkā pilnīgi zaudē cilvēka saprātu un iegūst vilka apziņu (vai arī cita dzīvnieka, kurā pārvēršas). Tas ir, šis vilkacis kļūst daudz vairāk vilks (zvērs) kā cilvēks. Viņš ir asinskārs, viņš nenogalina prieka pēc, taču ir spējīgs mesties virsū cilvēkam un apēst to, ja būs izsalcis. Kaut gan šāds vilkacis tomēr nav simtprocentīgs zvērs, dažreiz viņš var rīkoties savādi un nekontrolējami, pretēji zvēra instinktam, kaut arī tas notiek ļoti reti.

Vispār, “vilks” var iziet trīs atmiņas zuduma stadijas. Parastie vilkači – ja tikai viņi nav bara vadoņi – secīgi iziet visas šīs trīs stadijas. Ar laiku, kad vilkacis kļūst arvien vairāk pieredzējis, atmiņas lielums, kas saglabājas pie transformācijas, aug. Starp citu, tā kā vilkacis ir vilks, tad viņš aizsargā savu teritoriju, ja rīkojas savās mājās. Ja pārvēršanās notiek tālu no tām, tad vilkacis-vilks saprot, ka atrodas svešā teritorijā un rīkojas daudz piesardzīgāk.

Otrkārt, ir vilkači-dēmoni. Tie ir tie vilkači, kas pilnībā zaudē kontroli pār savām apslēptajām vēlmēm. Šis vilkacis ir pat sliktāks par vilkaci-vilku, jo tas: slepkavo slepkavošanas pēc, nogalina pie vismazākā iemesla vai kāda veca apvainojuma, atmiņu pēc. Tā ir pati bīstamākā suga, tāpēc ka ar šādu vilkaci nav iespējams nekādā veidā komunicēt. Dēmons nav paredzams un ir asinskārs.

Treškārt, eksistē “virsvilkači” jeb “supervilkači”: tie, kas pēc transformācijas pilnībā saglabā cilvēka saprātu un domāšanu. Šie vilkači ir vismazāk bīstami citiem cilvēkiem. Protams, ar nosacījumu, ka šāds vilkacis nav apzināti iecerējis kādu noziegumu, pretējā gadījumā tas kļūst daudz viltīgāks, izveicīgāks un nenoķerams par vilkaci-vilku.

Ļoti bieži visas šīs pazīmes sajaucas, piemēram, vilkatis, kas pārvērties no cilvēka zvērā, domā kā cilvēks un viņa apziņa, ka viņš ir tagad zvēra ķermenī, var ļoti spēcīgi iespaidot viņa psihi.

Bez tam, vēl ir vairāki vilkaču būtiskākie veidi: pirmkārt, tie, kas pārvēršas pēc pašu vēlēšanās (raganas un burvji), otrkārt, vilkači no dzimšanas, treškārt, parasti cilvēki, kurus par vilkačiem pārvērta burvestība, ceturtkārt, cilvēki, kas pārvērtušies dzīvniekos kaut kāda nopietna iemesla dēļ.

Burvji un raganas ir paši bīstamākie cilvēkam, jo kļūst par zvēriem tāpēc, lai darītu ļaunu citiem cilvēkiem. Viņi ar varu var pārvērst vilkačos arī citus cilvēkus. Lai pārvēstu cilvēku vilkacī, viņi uzmet tiem zvēra ādu, lentu vai jostu. Uzskatīja, ka paši spēcīgākie burvji un raganas var pārvēst zvēros uzreiz vairākus desmitus cilvēku, turklāt, to paveica kāzās. Lai to izdarītu, burvis vai ragana izraka mazu grāvīti šķērsām kāzu vilciena ceļam un tiklīdz tas uzbrauca šai renītei, tā visi zirgi nokrita beigti, bet viesi aizbēga, pārvērtušies vilkos vai citos zvēros.

Volkolaki no dzimšanas ir bērni, kuriem jācieš par savu vecāku grēkiem. Viņi nevar nepārvērsties par vilkiem vai retāk – kādā citā dzīvniekā, kad pienāk pārvēršanās stunda: pusnaktī, jaunā mēnesī. Pārvēršanās šādiem cilvēkiem ir ļoti mokoša. Visbiežāk viņi pārkūleņo pār zemē iedurtu nazi, kļūst par vilkiem un pievienojas to baram. Parasti cilvēki arī var kļūt par zvēriem, putniem, zivīm, ja tam ir kāds nopietns iemesls: sieviete var kļūt par vilceni, lai aizbēgtu no ļauna, nemīlama vīra, vīrietis – pārvērsties lācī, lai nenokļūtu laupītāju nagos.

Kaut gan pēc savas būtības vilkacis ir vilks, kas atrodas vilka ķermenī, tomēr viņš saglabā cilvēka spējas un zināšanas, kas palīdz viņam nogalināt. Tādas lietas, kā konkrēta upuru izvēle, izvairīšanās no lamatām un cilvēciska viltība, kļūst acīmredzamas, ja nākas izmeklēt noziegumus, kuros vainojams vilkacis. Tomēr, bieži var teikt, ka upura izvēle nav bijusi līdz galam apzināta.

Uzskatīja, ka vilkači izmanto vairākus galvenos paņēmienus, kā izvairīties no atklāšanas. Tā pilnmēness laikā, kad vilkatis ir īpaši pakļauts slimības lēkmēm, viņš ieslēdzās istabā un izmeta atslēgu tumsā, bet, kad pārvēršanās beidzās, viņam nācās meklēt iespējas, kā no istabas izkļūt. Citi izgatavoja viltīgas siksnas, ar kurām piesēja sevi pie gultas. Bieži vilkači savās mājās iebūvēja patvērumu, kaut kādā slepenā vietā, iespējams, bēniņos, kur troksnis nebija tik ļoti dzirdams. Savu māju logus vilkači centās aizrestot, bet durvīm ierīkoja aizbīdņus, kas tika veidoti tā, ka tos varēja atvērt tikai cilvēks, bet vilks – nē. Taču galvenā bēda bija tāda, ka neeksistēja nekādas zāles pret šo slimību. Tāpēc visas šīs viltības varēja tikai uz laiku novilcināt atmaskošanu.

Parasti vilkaču baru vada vilkatis, kas par tādu ir kļuvis ar maģijas palīdzību, ir tāds no dzimšanas vai kāda lāsta, tas ir, primārās, nolādētās asinis. Tādu vilkati sauca par alfa-vilkati. Pārējie šī bara locekļi bija beta-vilkači: vai nu alfa-vilkača sakostie vai arī tie, kas nesa sevī viņa nolādētās asinis.

Dažos gadījumos (ja barā nebija alfa-vilkača vai tā tieša pēcnācēja) par bara vadoni varēja kļūt arī beta-vilkatis. Tomēr,par alfa-vilkati viņš kļūt nevarēja. Lai noņemtu no sevis vilkatības lāstu, bija jānogalina alfa-vilkatis – nolādēto asiņu iemesls.

Zem nolādētajām asinīm ir jāsaprot asinis, kurās ir tā sauktais WW  vīruss (Word of Wolfs - “Vilka Vārds”), kas tiek nodots, vai nu no vienas paaudzes otrai, vai iekļūst asinīs, vai tiek inficēts mākslīgi. Vīruss ir stabils, taču darbojas visai savdabīgi, kas novērš rupjos mēģinājumus darboties pret viņu. Viduslaikos uzskatīja, ka apgabals, kuru inficē vīruss, ir nevis ķermenis, bet gan tā īpašnieka asins enerģija un spēks.

Gan eiropiešu speciālisti-zinātnieki, gan lauku dziednieki ir vienisprātis, ka vilkatība īstenībā ir slimība. Daži dziednieki stāsta, ka savā mūžā esot izārstējuši ne vienu vien vilkati, kas griezies pie viņiem pēc palīdzības. Kā katra slimība vilkatība var tikt ārstēta, ja ne izārstēta, tad vismaz atvieglotas slimnieka ciešanas.

Priekš tam pavisam nav jāsaprot, kādā tieši veidā no skata normāls cilvēks pēkšņi kļūst par zvēru. Taču ir svarīgi atcerēties un neignorēt savas – tautas – metodes, kā ar to tikt galā.

Ja cilvēkam sāk rādīties sapņi, kuros viņš vairs nav viņš, bet kāds cits, turklāt, ne jau obligāti, zvērs, bet iespējams, cits cilvēks, tad vispirms ir jāpadomā, vai viņš pareizi dzīvo šajā pasaulē. Vai viņš ir pietiekami labs pret pasauli, cilvēkiem, dzīvniekiem, savu zemi. Tas ir, ir jāatrod iemesls, kāpēc viņš pēkšņi negrib būt viņš pats, bet kas cits.

Par vilkačiem eksistē arī vairāki muļķīgi mīti.

Pirmais mīts: vilkatis ir pa pusei cilvēks, pa pusei zvērs. Piemēram, cilvēks ar zvēra galvu, zvērs ar cilvēka ķermeni, kas noaudzis ar biezu vilnu. Īstenībā vilkati cilvēka izskatā nav iespējams atšķirt no parasta cilvēka. Vilkati zvēra izskatā nav iespējams atšķirt no tādas pat sugas zvēra. Tāpēc vilkatības noslēpums nav atminams, tas paliks noslēpums vienmēr.

Ar ko atšķiras vilkatis no cilvēka? Ar spēju pārvērsties, neparastu dzīvīgumu pat cilvēka izskatā. Ievainojumi un slimības, kas nogalinās parastu cilvēku, vilkatim nav nekas. Pie noteikuma, ja vilkatis dzīvos normālu dzīvi un neviens to nāvīgi neievainos, viņš var nodzīvot 200 gadus, kamēr cilvēka dzīves augstākā robeža tādos apstākļos būs 90-100 gadi. Katram vilkatim ir vēl kādas citas maģiskas spējas, neskaitot viņa spēju “pārgriezties”. Cita lieta, ne vienmēr vilkatis šīs spējas izkopj.

Otrais mīts: vilkatis-cilvēks pārvēršas zvērā pilnmēness naktīs. Īstenībā pārvēršanās var notikt jebkurā gada, dienas vai nakts laikā.

Trešais mīts: pārvēršanās notiek ar milzīgām sāpēm un samaņas zaudēšanu. Tas tā nav, citādi vilkači jau sen būtu izmiruši.

Ceturtais mīts; katrs vilkatis ir neremdināms slepkava, kas ēd cilvēku gaļu. Īstenībā, gandrīz visi mūsdienu vilkači nekad neuzbrūk cilvēkiem un nenogalina tikai nogalināšanas dēļ.

Kā aizsargāties no vilkača.

Leģendās tiek stāstīts, ka cilvēki-vilkači neslimo un nenoveco, bet viņu rētas sadzīst acīmredzami. Nogalināt vilkaci var tikai nodarot būtiskus bojājumus sirdij vai smadzenēm; nocirst galvu, pāršķelt sirdi, noslīcināt vai nosmacēt. Daudzos ticējumos vilkatis baidās no sudraba: ir teika, ka vilkati var nogalināt tikai ar trīs apaļām sudraba lodēm vai vienu, kas trāpa tieši sirdī. Bez sudraba lodēm, vilkati var nogalināt ar obsidiāna nazi vai bultu, kurai uzgalis ir no obsidiāna. Obsidiāns tiek uzskatīts par svētu un ar to var vilkatim radīt nedzīstošas rētas.

Uzskata, ka vilkatim nozogot viņa drēbes, tam vairs nebūs iespējas pārvērsties atpakaļ par cilvēku. Vilkati-burvi ir jāsit ar pletni, tad viņš pazaudēs savu spēku, bet raganu-zirgu vajagot apkalt. Aizsargāties no vilkača varēja, ievainojot to ar “čūsku cirvi” (cirvi, ar ko iepriekš ir tikusi nogalināta čūska). Bez tam, lai vilkatis pēc nāves nekļūtu par upirju (dzīvo mironi – vampīru), viņam pārgrieza cīpslas, bet uz acīm un mutes lika vara monētas.

Jaunos pārus un kāzu vilcienus [kavalkādes?] vienmēr sargāja speciāli uzaicināts burvis. Viņu sauca “vežļivecs” (pieklājnieks) vai “družka” (drauģelis). Sibīrijas dienvidos viņu sauca arī par “vilku”. Pieklājnieks apskatīja mājās visus kaktus un sliekšņus, nolika pie ieejas atslēgu, pūta uz kāzu galda galdautu, kaut ko čukstēja virs jaunlaulāto apģērba, - vispār, kaut kur izpildīja pat garīdznieka lomu, kaut arī  pašu kristiešu kāzās īsta garīdznieka klātbūtne arī bija obligāti nepieciešama.

Ja vilkati noķēra dzīvu, viņu varēja izārstēt. [Ir nu gan autors, vienā nodaļā stāsta, ka nevar izārstēt, bet nākošā, ka var! - t.p.] Viņu vajadzēja sadurt līdz asinīm un trīs asins lāsēm bija jānokrīt uz zemes. Tajā laikā virs viņa lasīja lūgšanas un skaļi sauca cilvēka vārdā, aicinot atpakaļ cilvēka saprātu un ķermeni.

Runā, ka universāls līdzeklis pret vilkačiem esot... neķītra lamāšanās, “mātes valoda”, jo krusta mešana un lūgšanas nepalīdzot.

Kristīgos padomos cīņai ar vilkačiem ir dots tāds padoms: ja cilvēks satiek mežā vilkati, tad viņam tūlīt ir jānomet apģērbs, jāatrod divi akmeņi, jānostājas uz nomestā apģērba un jāsit akmens pret akmeni, kamēr plēsoņa nedosies prom. Apģērbs šeit simbolizē grēkus, ko nomet cilvēks, bet akmeņi – praviešu gudrību un pašu Kristu.

Vilkati varot atšķirt tūlīt pēc viņa dzimšanas vai iniciācijas: viņam parādoties visai pamanāma vilka vilna uz galvas. Bez tam, vilkačiem ceļi vērsti nevis uz priekšu, kā cilvēkam, bet atpakaļ, kā dzīvniekiem.

Sudraba kakla siksna.

Sudraba kakla siksna jeb tā sauktā vilkača siksna tika izgudrota sensenos laikos, pētot sudraba ietekmi uz vilkati. Šo kakla siksnu izgudroja kā visai bīstamu atriebības ieroci, tāpēc ka uzmaukt to vajadzēja dzīvam vilkatim.

Kakla siksna bija iekārtota ļoti vienkārši: uz cietas ādas lentas uzsprauda asas tapas, vēlāk – smalkas adatas. Adatas bija izvietotas, nevis ārpusē, bet iekšpusē, lai tās durtos kaklā. Pēc tam notika vienkāršs rituāls, iespējams, iesvētīšana baznīcā. Tālāk bija jānoķer vilkati un jāuzmauc viņam šāda siksna. Vilkatis, kuram bija uzmaukta sudraba kakla siksna, vairs nevarēja pārvērsties atpakaļ par cilvēku, bet nevarēja arī palikt pilnībā par zvēru. Tas ir, iznāca kaut kas vidējs starp zvēru un cilvēku – ļoti sāpīgs un neērts starpposms vilkača eksistencē. Tādā veidā varēja panākt absolūtu varu pār to un pilnīgu pakļaušanos.

Patstāvīgi noņemt kakla siksnu neviens vilkatis nespēja. To var izdarīt tikai cilvēks. Tā vismaz pēc Viduslaiku teikām tēvi atriebās par savām meitām, kuras bija aizveduši vilki-vilkači.

Kur un kas ir izgudrojis šo kakla siksnu – nav zināms, taču tas bija lielisks paņēmiens pirms nāves vēl pamocīt noķerto vilkaci. Šajā gadījumā vilkacim nāve varēja sākt likties gandrīz vai labākā izeja no situācijas.

Sudraba kakla siksnai ir diezgan interesanta vēsture. 130. gadā pirms mūsu ēras viens tirgonis bija nokļuvis Ēģiptē, kur nopirka sev zēnu-vergu. Pēc likuma vergam bija jānēsā kakla siksna, kā zīme, ka viņš ir vergs. Jaunais saimnieks lika izkalt skaistu sudraba kakla siksnu, lai palielītos ar sava jaunā verga skaistumu. Taču izrādījās, ka uzmaukt šo siksnu bērns nevar, tāpēc ka bija vilkatis un vilkača dēls. Tirgotājs mēģināja atdot atpakaļ pirkumu, lieta nonāca tiesā un tāpēc šo notikumu mēs arī zinām.

1460. gadā tādu kakla siksnu izmantoja Anglijā. To uzvilka vilkatim, lai tiesas laikā viņš nebūtu bīstams cilvēkiem. Šo cilvēku apvainoja bērnu nolaupīšanā un uzbrukumos tirgoņu karavānai. Pēc dzīvu palikušo liecinieku teiktā, karavānai uzbruka vilki, pēc tam viens no tiem esot aizskrējis uz kādas mājas pusi. Lūk šīs mājas saimnieku arī nolēma sodīt. Interesanti, ka kakla siksna uz apsūdzēto neatstāja nekādu iespaidu, taču “stingrās pratināšanas” rezultātā, kad asins sāka plūst no siksnas apakšas, apsūdzētais nomira. Domājams, viņš būtu nomiris arī bez kakla siksnas. Taču varas vīri nosprieda, ka viņa nāve ir pierādījums tam, ka viņš patiešām ir vilkatis. No tā laika sudraba kala siksnai iekšpusē sāka izvietot dzeloņus.

XVIII gadsimta Eiropā sudraba kakla siksna tiek minēta kā efektīgs līdzeklis pret vilkačiem. Zināms fakts, ka vēl 1780. gadā sudraba kakla siksna tikusi lietota Karpatu kalnu rajonā. No turienes XIX gadsimta sākumā siksna nonā Āzijā.

Nobeigums sekos.