Ja tanuki pats mēģina kaut ko sliktu izdarīt vai mānīties, tad viņu gaida ātra un nežēlīga atmaksa.

Japānu vidū tanuki ir ļoti populārs. Tanuki statuetes dažreiz sasniedz divus metrus garumu un ar tām izrotā ieejas lielos Tokijas veikalos. Statuešu (drīzāk statuju) milzīgās ģenitālijas ir veiksmes un uzplaukuma simbols.

Lapsas kicune ir kaut kas pilnīgi pretējs tanuki. Tās aktīvi izmanto savas burvju spējas cilvēkam par ļaunu. [Starp citu, japāņu vilkači ir arī pretēji eiropiešu vilkačiem, ja tur vilkacis ir cilvēks, kas spēj pārvērsties zvērā, tad japāņiem – zvērs, kas spēj pārvērsties cilvēkā, vismaz es to tā sapratu – t.p.] Kicune ir veiklas, atminas ļaunu un ir viltīgas. Tās var uzlaist slimību, aptumšot prātu un novest cilvēku līdz vājprātam. Tādu psihisku slimību pie japāņiem sauc kicune-cuki. XIX gadsimtā Tokio bija tika radīta īpaša valdības komisija, kas nodarbojās ar tādu lietu izmeklēšanu. Šāda garīga saslimšana japāņu psihiatru praksē atgadās arī mūsdienās.

Pašās pazīstamākajās leģendās par kicune tiek runāts par lapsām-vilkacēm, kas pārvēršas brīnišķīgās meitenēs un savaldzina nepieredzējušus jaunekļus. Šīs vilkaces ir tik skaistas, ka, tās redzot, vīrieši aizmirst absolūti visu uz pasaules un pat neievēro to ugunīgi-rudās astes.

Japāņu folklorā kicune ir dēmonu paveids, tāpēc bieži vārds “kicune” tiek tulkots kā “lapsas gars”. Tas nenozīmē, ka lapsa īstenībā neeksistē, ka tā ir spoks. Drīzāk, ar vārdu “gars” šeit tiek uzsvērts, ka lapsa ir spēcīga un gudra. Katra lapsas mātīte, kas nodzīvojusi pietiekoši ilgi, var kļūt par “lapsas garu”. Eksistē divi galvenie kicune veidi: lapsa mebu jeb dievišķā lapsa, ko bieži identificē ar dievieti Inari, un nogicune jeb savvaļas lapsa (burtiski, “lauka lapsa”), bieži ļauna, ar viltīgiem nodomiem.

Kicune var būt deviņas astes. Uzskata, jo vecāka un pieredzējusi ir lapsa, jo vairāk tai ir astes. Dažās leģendās tiek stāstīts, ka vēl viena aste viņai izaug ik pēc simts vai tūkstots viņas dzīves gadiem. Taču lapsas, kas sastopamas pasakās, gandrīz vienmēr ir ar vienu, piecām vai deviņām astēm. Kicune, kas uzaudzējušas deviņas astes, kļūst par sudrabotām, baltām vai zelta krāsas lapsām. Šīs kicune, kuras sauc par kjubi, iegūst bezgala spēcīgu spriešanas spēju.

Atšķirībā no tanuki, kicune ir saistītas ar cilvēkiem, kas dzīvo “viņu” teritorijās. Tādus cilvēkus sauc par kicune-moti. Lapsas sargā un aprūpē viņus. Katru, kas tikai pacels balsi uz kicune-moti, gaida nelaimes un slimības.

Kaķi-vilkači – neko – pēc sava rakstura īpašībām ir kaut kas pa vidu starp kicune un tanuki. Attieksme pret neko pie japāņiem svārstās no dievināšanas līdz naidam – atkarībā no to krāsas. Rudi kaķi tiek uzskatīti par dēmonu iemiesojumu, trīskrāsaini – vispār ir tumsas spēku iemiesojums. Melnbaltos kaķos tieši otrādi dzīvo labie gari, kas palīdz tiem, kas par viņiem rūpējas.

Tradicionāli neko statuetēs tiek attēlots, kā kaķis, kas pacēlis ķepu pie auss. Ir vairākas leģendas, kāpēc neko tiek attēlots tieši tā. Pēc vienas no tām, kaķis, kas dzīvoja vecā, pamestā templī, katru dienu izgāja uz ceļa, apsēdās un sāka māt ar ķepu, saucot garāmgājējus uz veco svētvietu. To ieraudzījuši, cilvēki brīnījās un paklausīja zvēriņa aicinājumam. Pēc kāda laika templim atkal bija sava draudze un tas kļuva bagāts ar ziedojumiem.

Pēc citas versijas, šis kaķis piederēja skaistulei Jusugumo. Kādreiz, kad pie skaistules ieradās viesi, kaķis visai nepacietīgi mēģināja aizvest saimnieci uz citu istabu. Viens no viesiem – samurajs – pēkšņās dusmās cirta ar zobenu stūrgalvīgajam dzīvniekam. Kaķa nocirstā galva aizlidoja pie griestiem un ar zobiem iekodās indīgā čūskā, kura šajā laikā, neviena neievērota, centās pielīst pie Jusugumo. Meitene smagi pārdzīvoja sava mīluļa nāvi. Viņas draugi, mēģinot kaut kā nomierināt skaistuli, uzdāvināja viņai statueti, kas attēloja kaķi, kas cītīgi kalausās kaut ko, pielicis ķepiņu pie auss.

Japāņi tic, ka kaķi, tāpat kā lapsas, spēj pārvērsties daiļās meitenēs. Viņas var būt, gan varoņu brīnumainās palīdzes, gan – kārdinātājas.

Slāvu vilkači.

Senie slāvi sauca vilku-vilkaci par volkodlaku, volkolaku jeb volkulaku – cilvēku-vilku, kas pats var pārvērsties vilkā, kā arī ar to vārdu apzīmēja cilvēku, kas spēja pārvērst vilkā citus cilvēkus. Leģendas par volkolakiem visām slāvu ciltīm ir ļoti līdzīgas. Sākumā volkolaks ir pagānu tēls, bet pēc tam pārvērtās par kristiešu ļauno dēmonu.

1282. gada hronikā tiek runāts par volkolaku, kas “dzen mākoņus un izēd mēnesi”. Atšķirībā no eiropiešu mītiem, slāviem vilkatis nebija ļauns, asinskārs slepkava.  Slāvi arī neuzskatīja vilkatību par šausmīgu slimību. Tā bija neparasta lieta, bez šaubām bija saistīta ar burvestībām, taču bieži vilkatis ir viens no galvenajiem un pozitīvajiem varoņiem slāvu pasakās.

Pārvēršanās vilkā tika uzskatīta par pārvēršanos vienā no visvairāk cienītiem, vareniem, gudriem un pārdabisku spēju pilniem zvēriem. Vilka vārds slāviem-pagāniem bija tik svēts, ka to pat bija aizliegts skaļi izrunāt, un vilka vietā teica “ļutij” (skaudrais).

Spēju pārvērsties vilkā no seniem laikiem pierakstīja īpaši spēcīgiem burvjiem un, acīmredzot, tā bija kaut kādu rituālu nepieciešamā sastāvdaļa. “Oborotjitsa” - pārvērsties – bieži, burtiski, nozīmēja “pārgriezties”, tas ir, pārvelties - “pārmest kūleni” vai arī pārlēkt kaut kādai noteiktai robežai. “Pārgriežoties” cilvēks it kā uz āru izlaiž to savas būtības daļu, kas vērsta pie pasaules augstākiem spēkiem, pie godājamiem zvēriem, putniem, zivīm. Pagāniem tie visi bija senči, radinieki un aizbildņi. Vilkaču leģendās robeža starp cilvēku un zvēru – tā ir šaurs naža asmens, aukla, zars, pār kuru vajadzēja “pārgriezties”, lai kļūtu par zvēru. Tas ir šī robeža īstenībā gāja caur pašu vilkati: viņš vienlaikus bija cilvēks un zvērs. Vilkatības prakse bija tik izplatīta starp slāvu ciltīm, ka pat Herodots apraksta to kā ikdienišķu, esot pat bijusi vesela slāvu cilts, kas katru gadu uz dažām dienām pārvērtās par vilkiem.

Viens no slāvu varoņepiem vispār raksturo galveno varoni-vilkati – Voļgu (arī – Voļhu) Vseslavjeviču – kā dievišķas izcelsmes būtni.

Daudzi pētnieki runā par to, ka Voļhs esot Kijevas kņazs Oļegs, “Viedais Oļegs”. Starp citu, viens no vilka apzīmējumiem arī bija “viedais”. Bet vārds “veščun” nozīmēja “vilks-vilkatis”. “Teiksmā par Igora kauju” tiek teikts, ka vilkatis ir bijis arī godājamais kņazs Polockas Vseslavs, kurš dzīvojis XI gadsimta otrajā pusē. Polockas Vseslavs “kā kņazs pār pilsētu valdīja, bet pats naktīs kā vilks skraidīja... lielai Hersonai kā vilks ceļus krustoja”.

Vēl viens slāvu varonis baltkrievu un serbu eposos ir Pūķis Ugunīgais Vilks, kas bija īsts vilkatis. Saskaņā ar mītu apr viņu, Ugunīgais Vilks piedzima no Ugunīgā Pūķa, turklāt piedzima cilvēka izskatā, krekliņā un ar vilka vilnu – brīnumainās dzimšanas zīmēm. Ugunīgais Vilks varēja pārvērsties vilkā, kā arī citos dzīvniekos un putnos. Viņš veica daudzus lieliskus varoņdarbus, izmantojot iespēju pašam pārvērsties un arī savu karadraudzi pārvērst zvēros.

Kad Krievzemē ienāca kristietība, visi elku dievi tika gāzti un turpmāk tika dēvēti par dēmoniem. Šāds liktenis piemeklēja arī vilkačus. No dievībām un dižiem varoņiem tie pārvērtās par ļauniem dēmoniem. XX gadsimtā vilkači gandrīz pilnībā izzuda no tautas pasakām un mītiem, kaut arī dažos Krievijas rajonos vēl joprojām ir populāri.

Bez tam, slāvu pagānu mitoloģijā par tumšām dvēselēm (dvēselēm-putniem), nepieskaitītām, atgrūstām (zagļi, nodevēji, vienpatņi, dzejnieki, plānprātīgie, burvji, pareģi uc.) atbildēja dievs Voloss (Veless), kura tēls parasti bija lācis un vilks, retāk krauklis un vepris. Pēc nāves dvēseles devā uz Velesa ganībām. Dvēsele-ēna toties devās uz Kaulu valstību (Černoboga zemi),. Dažreiz stāstos par vilkačiem-burvjiem ir zīmīga detaļa. Briesmu brīžos tāds vilkatis zvēra vai putna izskatā var pazust. It kā pēc šīs pazīmes mednieki-komi var uzzināt, kas ir vilkatis. Tāds vilkatis-lācis, piemēram, kad uz viņu šauj mednieks, pazūd. Vai arī putns, kuram trāpīt, nokrīt zālē un “kā cauri zemei izkritis”. Zināmi arī dažādi sadzīviski novērojumi. Nezināms dzīvnieks, pēkšņi parādās un tikpat pēkšņi neizskaidrojami pazūd.

Par vilkačiem tika uzskatīti arī baltie un melnie vilki – uz kopējā, pelēkā fona. Tika uzskatīts, ka baltais vilks ir apveltīts ar augstākām, īpašām spējām, ka viņš ir meža saimnieks, kņazs, “vecākais vilks”. Ja kādam izdevās tādu vilku nogalināt, tad viņš nevienam nestāstīja par to, bet ādu centās saglabāt, jo tā nesa laimi, apveltot arī to, kam tā pieder ar maģisku veiksmi.

Runā, ka arī zintnieki ir bijuši vilkači, to cilšu aizstāvji, kas dzīvoja Dņepras krastos, prasītāji no dieva cilvēkiem par labu.

Saskaņā ar A. Afanasjeva pētījumiem, Sibīrijā no seniem laikiem ir tāds ticējums, ka dažas sievietes par saviem grēkiem tiek sodītas, pārvēršoties uz septiņiem gadiem par vilcenēm.

Starp citu, krievu tautas pasakās, sākot ar pasaku par cara meitu-vardi, arī parādās sievietes-vilkates, kas uz laiku noņem savu zvēra ādu – ja to sadedzina, tad vilkatis uz vietas pazūd.

Lai pārvērstos, pirmkārt, cilvēkam bieži pietika ar pašu parastāko lietu, piemēram, ūdens nešiem. Otrkārt, vilkatības mērķis bija ierasts, saimniecisks, tas ir, vilkatība bija kaut kas parasts. Jūs taču varat uzkliegt aitām, piedraudēt ar stibu, lai izdzītu tās no dārza kaut vai. Taču to var izdarīt arī vienkāršāk un jautrāk, pārvēršoties vilkā.

Atšķirībā no citu tautu vilkačiem, krievu vilkatis varēja pārvērsties ne tikai par dzīvnieku un putnu, bet arī par parastu zariņu, kamolu, siena kaudzi vai akmeni. Pirms tam, kad atkal tika pieņemts cilvēka izskats, tādam vilkatim noteikti vajadzēja atsisties pret zemi un tikai tad tas varēja “pārvelties”.

Zemākajā slāvu mitoloģijā izveidojās īpašs vilkača tēls, kas bieži uzstājas kā viltus laulību partneris, dažreiz aizvietojot nomirušos vai klātneesošo līgavaini, līgavu, vīru, sievu. Tā komi mitoloģijā vilkatis Kaļans parādās sievietes klāt neesošā vīra izskatā un tiek atpazīts pēc zirga zobiem un govs pakaviem. Parasti vilkača seksuāli-erotiskās vēlmes nav atdalāmas no kanibālisma (vilkača upuris kļūt vājs, bāls, kas dod plaukt aizdomām, ka te ir darīšana ar dēmonu.

Vudu vilkači.

Kā zināms, vudu ir reliģija, kas radusies Karību salās (konkrēti, Haiti salā) un kuras saknes nāk no Rietumāfrikas, no kurienes savā laikā uz Haiti veda vergus.

Rietumāfrikas tautības dagomejiešu tradicionālo ticējumu sajaukums ar katoļu ceremonijām noveda pie šīs reliģijas izveidošanās. Tāpēc to var uzskatīt par vergturības produktu. Tā bija savdabīga vergu atbilde uz tiem pazemojumiem, ko viņiem nācās pārdzīvot vergu tirdzniecības ziedu laikos. Vietējā vara vudu reliģiju aizliedza, draudot ar miesas sodiem un nogalināšanu, vergus ar varu kristīja kā katoļus, kas arī izpaudās reliģijas parašās un rituālos, kurus vietējie iedzīvotāji turēja lielā slepenībā. Konkrēti tajā, ka dievības pēc formas ir ļoti līdzīgas katoļu svētajiem; savus rituālus vudu ticīgie ļoti pietuvināja katoliskajiem, sāka izmantot statujas, sveces, svētās relikvijas un tā tālāk.

Vudu ir ļoti elastīga reliģija, tā nepārtraukti transformējās katras nākamās paaudzes laikā. Pirmām kārtām, vudu raksturo ticība, ka pasauli apdzīvo labie un sliktie loa, kas veido visu reliģijas būtību, no tiem atkarīga visu cilvēku veselība un labklājība. Vudu ticīgie uzskata, ka priekšmeti, kas kalpo loa, paildzina un izsaka to. Loa ir visai aktīvi un pasaulē un bieži pārņem ticīgos visa rituāla laikā. Tikai īpaši cilvēki – baltie burvji ungani un burves mambo – var pa tiešo vērsties pie loa.

Šajā gadījumā burvja vai burves astrālais ķermenis atraujas paša miesām un kāda dzīvnieka izskatā apceļo vajadzīgās vietas.  Par to ziņo arī franču ceļotājs Geso, kas kādreiz nakšņojis kāda Gvinejas burvja Vuane būdā un pats redzējis kā naktī burvis ienāk pa durvīm un ieliekas savā guļvietā ielienot paša ķermenī, kas tur jau guļ.

Daudzas grāmatas un tajā skaitā arī dokumentālā literatūra, kā arī dažas kinofilmas, rada nepareizu iespaidu par šo reliģiju, pievēršot uzmanību tādiem viltus virzieniem kā kanibālisms, burvja vadītu zombiju radīšanai no miroņiem utt.

Bez stāstiem par pārvēršanos, kas tiek veiktas ar nodomi, ir arī stāsti par to, ka tas notiek pats no sevis, neatkarīgi no cilvēka gribas un negaidot. Birmā dzīvo neliela tibetiešu tautiņa tamani. Pēc etnogrāfu liecībām, tamani saka, ka pie viņiem nereti ir gadījies, kad cilvēki tādā veidā pārvēršas zvēros.

Pa pusei jokojot, pa pusei nopietni stāsta: tamans jautā, vai kāds nav redzējis viņa sievu ar dēlu? Kad viņam atbild, ka ir redzējuši tikai tīģerieni ar tīģerēnu, viņš iesaucas: “Tad tie jau viņi arī ir!” un aizsteidzas uz to pusi, kur tie redzēti. Pēc tamanu liecībām, šādas pārvēršanās notiekot negribot un pēkšņi, kaut gan pirms pārvēršanās cilvēks izjūt spriedzi un nemieru, vēlēšanos izturēties kā zvēram, piemēram, paskraidīt, pamedīt un pavāļāties niedrēs.

Tātad, visbiežāk vilkaču lomā ir dotajā apvidū visbiežāk sastopamie zvēri. Ja zvērs izzūd, tad arī mīts pamazām zūd. Tā XVIII gadsimtā, laikā, kad vilkači-volkolaki uz kontinenta tika uzskatīti par cilvēku ienaidniekiem, Anglijā uz tiem, ar retiem izņēmumiem, attiecās kā uz vājprāta upuriem. Tā uzskatīja, ne jau kaut kāda īpaša iemesla dēļ, bet gan tāpēc, ka uz to laiku Britu salās vilki jau bija izmiruši.

Turpinājums sekos.