Pēc izglītības Gibsons ir angļu literatūras speciālists. Ideja kļūt par rakstnieku viņam rodas studiju gados. Kā atzīstas pats fantasts: «Es šķirstīju Magazine of Fantasy and Science Fiction un domāju, ka spētu sarakstīt vienu no šiem stāstiem. Es piesēdos un uzrakstīju kaut ko līdzīgu, taču man nekad nekas nesanāca. Beidzot, no vilšanās un bēdām es sāku rakstīt tā, kā pats jutu, lai tikai tiktu no tā visa vaļā.»
Viljama Gibsona rakstnieka karjera sākās 1977. gadā, kad žurnālā Unearth tiek publicēts viņa stāsts «Fragments of a Hologram Rose». Tas ir neniels stāstiņš par jaunu izklaides veidu — simstimu, virtuālās realitātes paveidu. Turklāt darbība no tiek sagrautajās un kara stāvoklī esošajās ASV, kas pārdzīvojušas jaunu pilsoņu karu. Nākošo gadu laikā tika sarakstīti vēl vairāki stāsti, tajā skaitā cikls «The Gernsback Continuum» (1981), kas pēc kāda laika iznāk atsevišķā krājumā.
Jau pirmie mēģinājumi skaidri parāda, ka Gibsons pilnīgi negrasās sekot galvenajam virzienam, bet cenšas eksperimentēt ar tiem laikiem jaunām tēmām. 1980. gadu sākumā paši pazīstamākie gibsona darbi ir «Johnny Mnemonic» (1981.) un «Burning Chrome» (1982.). Pēc būtības tie kļūst par priekљvārdiem daћiem nākoљiem romāniem.
Šajos stāstos ir jau gandrīz visi kiberpanka elementi: dinamisks sižets, visvarenas korporācijas, augstās tehnoloģijas un hakeri, vai kā viņš tos sauca «console cowboys». Un pats galvenais — Infomatrice, globāls datortīkls, nepiecieљams atribūts un noteikums, lai eksistētu netālās nākotnes sabiedrība, kurā dzīvo viņa darbu varoņi. Gibsona novatorisms izpaudās apstāklī, ka viņљ pilnībā pārskata nākotnes formulas, pie kurām turas tā laika zinātniskā fantastika. Klasiskās shēmas «kosmoss — roboti — atomenerģētika» vietā viņљ izmanto «datortīkli — biotehnoloģijas — virtuālā realitāte».
Tāds fantastikas redzējums atrod sapratni un atbalstu domubiedru vidū. Vissvarīgākā, droši vien, ir Viljama Gibsona personīga iepazīšanās ar Brūsu Sterlingu 1981. gada augustā, nelielā zinātniskās fantastikas konferencē Ostinā. Gibsons tur prezentē savu stāstu «Burning Chrome», kas izsauc Stelingā neviltotu entuziasmu. Љī tikљānās pārtop par ilgu un raћīgu sadarbību. Sterlings augstu vērtē sava kolēģa darbus un tāpēc nav nekāds brīnums, ka Sterlinga savāktajā kiberpanka antoloģijā — krājumā «Mirrorshades: The Cyberpunk Anthology» - ir uzreiz divi Gibsona stāsti. Tas vienkārљi atspoguļo rakstnieka reālo lomu ћanra attīstībā.
Pats pirmais Viljama Gibsona romāns - «Neuromancer» (1984.) - vienlaikus kļūst arī par paљu pazīstamāko un iespējams par paљu sekmīgāko viņa darbu. Stāsts par hakeri, kas cenљas atgriezties kibertelpā un tiek ierauts divu mākslīgo intelektu cīņā, ar labu draivu un daudznozīmīgām beigām, kļūst par revolūciju zinātniskās fantastikas ћanrā. Kibertelpa vispār kļūst par vienu no galvenajiem Gibsona atradumiem љajā romānā. «Neuromancer» iegūst daudzas prēmijas, starp kurām ir tādas prestiћas balvas kā Hugo, Phillip Dick Award, Nebula, Seiun un Ditmar.
Par «Neiromantu» var runāt ilgi un cītīgi, taču atzīmēšu tikai dažus interesantus momentus, kas saistīti ar paša kiberpanka romāna vēsturi. Viljams Gibsons daudzas reizes ir teicis, ka nekad nav domājis, ka grāmata kļūs tik populāra. Viņš taču bija pārkāpis visus sekmīgas fantastikas sarakstīšanas kanonus, kādus tikai varēja iedomāties. «Es domāju, varbūt, kaut kad manu grāmatu sapratīs kaut kur Francijā. Iespējams, ka pat radīsies kults, līdzīgs Džerija Lūisa kultam. Bet neviens cits to nelasīs,» - tādi bija paša autora vārdi divus gadus pēc grāmatas iznākšanas.
Neskatoties uz to, ka Gibsonam toreiz bija visai virspusējas zināšanas par datortehnoloģijas tehniskajiem aspektiem, viņa perspektīvais redzējums tās attīstībā bija pietiekoši pārdomāts, lai ieinteresētu pietiekami daudz cilvēku, tajā skaitā arī tos, kas bija iesaistīti šajā nozarē. Pēc būtības Gibsons paņēma tā laika kompleksos uzskatus par datoriem, saskaldīja tos elementos un no tiem uzbūvēja savu sistēmu. Viņš radīja savdabīgu “tehnoloģijas gaidīšanu”, kas, pilnīgi iespējams, varēja atstāt zināmu iespaidu uz patērētājiem domātās datortehnoloģijas attīstības ceļiem. Bez tam, jūtamu palīdzību Gibsonam deva Brūss Sterlings, kas dažreiz konsultēja viņu daudzos jautājumos. Protams, “Neiromantā” pēc tam atrada daudzas tehniskas kļūdas, taču tā tomēr bija fantastika, ne zinātnisks traktāts, tāpēc pieeja “Nav tiesa! Tā tas nestrādā!” garā šeit ne vienmēr ir pielietojama, īpaši, ja var minēt daudz vairāk sliktus piemērus, kur citu autoru un, ne tikai fantastu, darbos izpaužas gandrīz vai patoloģiska nezināšana un nevēlēšanās izprast to, kā datortehnika strādā.
«Neuromancer» top par pirmo romānu triloģijā, kuru parasti sauc «Sprawl Chronicles». Nākošie divi — «Count Zero» (1986.) un «Mona Lisa Overdrive» (1988.) - attīsta «Neiromanta» tēmu, taču tajos ir arī savas īpatnības. Tajos darbojas daudzi mākslīgie intelekti, brīvie Matricas iemītnieki, kas bieži izmanto cilvēkus saviem mērķiem un gaida no viņiem sava veida pielūgsmi. Augstās tehnoloģijas fantastikas un vudu kultu sajaukums kiberpanka žanram deva jaunas krāsas. Gibsons centās apstrīdēt ideju, kas nostāda pretī cilvēka garu, saprātu un viņa fizisko ķermenu. Ideja par to, ka visas cilvēka aktivitātes jāpārnes kibertelpā, liekas, neatbilst Gibsona uzskatiem un tiek pasniegta tikai kā piemērs izkropļotai tehnoloģijas uztverei.
Nosauktie romāni kļūst par pēdējiem sacerējumiem klasiskā kiberpanka žanrā, ko sarakstījis Gibsons. Nākošajās grāmatās viņš pakāpeniski atiet no stila un tēmas, kas atnesa viņam pazīšanu pasaulē. Laikam tas bija pareizs lēmums: Viljama Gibsona atrastos gājienus un anturāžu jau pilnā sparā ekspluatēja citi rakstnieki, kas vēlējās dabūt savu panākumu daļu šajā negaidītu popularitāti ieguvušajā žanrā. Kādreiz svaigie un revolucionārie atradumi pamazām kļuva par štampiem. Visa tā izgudrotājs pilnīgi pareizi nolēma nepārvērsties par mūža pieminekli pašam sev, kas būtu slikts tonis, un mēģināja iziet laukā no viena, kaut arī tajos laikos ļoti populāra žanra rāmjiem.
Tas jau tika realizēts nākošajā romānā - «The Difference Engine» (1991.), ko Gibsons sarakstīja kopā ar to paљu Brūsu Sterlingu. Saglabājot iepriekљējo, tēmatisko saistību ar datortehnoloģijām, viņi kardināli izmainīja dekorācijas. Tuvās nākotnes vietā mums piedāvāja doties uz Viktorijas laiku Angliju un vērot industriālo revolūciju, kura no zināmās atљķīrās ar to, ka Čārlzam Bebidћam tomēr izdevās novest līdz gataviem eksemplāriem savas kibernētiskās maљīnas un datoru laikmets, kaut arī izmantojot tvaika spēku, sākās gadsimtu agrāk. Ap љo pieņēmumu arī grieћas romāna notikumi. Grāmatas ћanru, kura stils tik savdabīgi apvienoja sevī tvaika un ciparu laikmetus, vēlāk nosauca par «Steampunk».
Otrās, mūsu pusē mazāk zināmās Gibsona triloģijas, ko sauc «Bridge Chronicles», darbība notiek 2015.-2020. gados, bieћāk Japānā un vispār Austrumos. Kā arī iepriekљējā cikla darbi, romāni «Virtual Light» (1993.), «Idory» (1996.) un «All Tomorrow's Parties» (1999.) ir visai patstāvīgi darbi, taču tiem ir daudz saskares punktu. Rakstnieks turpina pētīt to pasauli, kas pilnīgi iespējams, var kļūt par mūsu realitāti. Gibsona raksturīgais stils, stāstot par jauno tehnoloģiju attīstības perspektīvām un to ienākљanu visās dzīves sfērās, liekas pietiekoљi drūms.
Tā, piemēram, «Idory» stāsta par datoru tehnoloģijas un masu kultūras mijiedarbību, konkrēti, radot virtuālus popmāksliniekus un citus tēlus, kas apveltīti ar mākslīgo intelektu. Kā zināms, љādi eksperimenti jau ir notikuљi, nereti gūstot popularitāti. Grāmatas nosaukums ir japāņu vārds, kas cēlies no angļu idol (elks). Daudz kas romānā ir no tā, ko personīgi Gibsons ir redzējis, apmeklējot Japānu un Honkongu.
Agri vai vēlu, bet rakstnieka panākumiem vajadzēja ieinteresēt kinematogrāfistus. Tā arī iznāca, kaut gan gadījumā ar Gibsonu tas sanāca savdabīgi un neviennozīmīgi.
Pirmā pieredze bija nesekmīgs mēģinājums sarakstīt scenāriju Dēvida Finčera filmai «Svešais-3». Gibsonu speciāli uzaicināja par scenāristu un saistīja ar viņu lielas cerības. Taču jo vairāk darbs pie filmas turpinājās, jo mazāk kas pāri palika no viņa varianta. Beigu beigās no Gibsona pakalpojumiem atteicās un filmu uzņēma pēc citu autoru scenārija.
Pirmā viņa paša darba ekranizācija bija «Džonijs-mnemoniķis» (1995.), ko uzveda Roberts Longo. Galveno lomu tēloja Kianu Rivzs, bet pats Gibsons, dabiski, rakstīja scenāriju. Režisors sacīja, ka viņi vēlējās uzņemt melnbaltu filmu alternatīva kino garā, taču drīz saprata, ka tādam projektam neviens naudu nedos. Galu galā, ideju nācās nedaudz pielabot, rezultātā tapa krāšņa un nedaudz teatrāla filma. Neskatoties uz to, zināmās aprindās to uzskata par kulta filmu, lai gan komerciālā ziņā tā ar troksni izgāzās. Mazliet autoru mierināja tas, ka japāņu auditorijai domāto versiju izdevās radīt nedaudz tuvāku pirmatnējām iecerēm. Tā vai citādi, «Džonijs-mnemoniķis» ir ar savām labajām īpašībām un pagaidām ir arī pati pazīstamākā filma, kas uzņemta pēc Gibsona darbiem.
Pēc trīs gadiem tika realizēts jauns projekts, lai uz ekrāniem parādītu vēl vienu autora agrīno stāstu par grūto, rūpnieciskās spiegošanas profesināļu darbu - «New Rose Hotel». Љoreiz pie scenārija strādāja vesela autoru grupa, ieskaitot Gibsona kolēģi no kiberpanka ceha Dћonu Љīrliju, rezultātā oriģinālais siћets tika būtiski pārstrādāts. Īpaљus laurus saviem radītājiem filma neatnesa.
Kas attiecas un pašu slavenāko Gibsona darbu, tad kompānija, kas bija savā laikā iegādājusies visas tiesības uz «Neiromanta» ekranizāciju, bankrotēja. Rezultātā, perspektīva, ka kādreiz tiks uzņemta kāda filma pēc šī romāna, ir visai miglaina.
Rakstnieks ir izmēģinājis esvi arī citos žanros, kļūstot par autoru poēmai «Agrippa — A Book of The Dead» (1992.) un veselai rindai citu dzejā tapuљu darbu, kā arī ir uzņēmis dokumentālu filmu «No Maps For These Territories» (2000.). Bez tam, viņa rakstus nereti var ieraudzīt Wired, Observer un citu ћurnālu lapaspusēs.
Iepazīstoties ar Viljama Gibsona darbiem un biogrāfiju, neviļus uzdod sev jautājumus: ar ko izskaidrot viņa darbu fenomenu? Kā cilvēkam, kas nekad nav bijis tieši saistīts ar augstajām tehnoloģijām un nekad nav strādājis par profesionālu datorspeciālistu, ir izdevies radīt darbus, kas pelnīti tiek uzskatīti par labākajiem savā žanrā? Pēc būtības viņš taču ir imitējis veselu zinātni, izdomājis veselu lērumu terminu, tajā pašā laikā pamanoties nezaudēt savu darbu literāro kvalitāti. Protams, dot galīgo atbildi uz šo jautājumu nespētu pat pats Gibsons. Tāpēc varam izteikt tikai minējumus.
Kā likums, masu apziņa nespēj pa tiešo uztvert kaut kādus jaunus zinātniskos atklājumus vai perspektīvās tehnoloģijas. Stingrais un formālasi stils, kas ir ērts attiecīgo nozaru speciālistiem ir piemērots tieši tādas auditorijas īpatnībām. Visi pārējie cilvēki reaģē uz populāru jaunās idejas pārstāstu, turklāt, ja to darīs spēciālists vai idejas autors, tad tas būs drīzāk izņēmums, nekā likums, tā gandrīz vai būs pēdējā lieta, par kuru perspektīvā virziena autors būs parūpējies. Šādā gadījumā attālums starp atklājumu un tā populāru interpretāciju var būt daudzu gadu garumā. Par prognozēm vispār nav ko runāt. Taču produkti, kas sastīti ar augstajām tehnoloģijām, ātri ieviešas ikdienā un prasa, lai par tiem padomā un izstrādā kaut kādu attieksmi, lai ātrāk aizpildītu šo uztveres vakuumu. Laikam tā ir arī noticis ar Gibsonu, viņš ir spējis sajust un «pārtulkot» jauno tehnoloģiju valodu, ne tikai populārzinātniskā plānā, bet arī zinātniskās fantastikas valodā, organiski savienojot literatūras žanra tradīcijas un attīstīto tehnoloģiju īstenību. Viņš ir uztvēris notiekošo pārmaiņu tendences un būtību, un aprakstījis tās košos tēlos, izveidojot nākotnes ainu mūsu laika gara anturāžā. Tas ir prasījis īpaša veida talantu un Viljamam Gibsonam tas piemīt pilnā mērā.
Aleksejs Kutovenko — raksta autors. alteridem@tut.by
Oficiālais saits: www.williamgibsonbooks.com
Blogs: www.williamgibsonbooks.com/blog/blog.asp
Virtuālā gaisma.
Virtual Light
Stilīgs, futūristisks trilleris, kas iesāk Viljama Gibsona otro triloģiju - «Tilta triloģiju», kas seko viņa «Kibertelpas triloģijai»: «Neiromants», «Grāfs Nulle», «Mona Lisa Overdrive». Postoša zemestrīce ir sašķēlusi Kaliforniju Ziemeļu un Dienvidu daļā. Ekosfēra izmirst, visi cilvēki ir sadalījušiem alerģētiķos un «piemērojušos». Sašķēlusies ir ne vien planēta, bet arī sabiedrība, cilvēciskās attiecības, pats cilvēks.
Romāna darbība norisinās nākošā gadsimta sākumā, Sanfrancisko. Meitene-motokurjērs Ševeta nozog satiktam, nepatīkama izskata cilvēkam dīvainas brilles. Galveno varoni, jaunu apsargu Raidelu nolīgst, lai atgūtu brilles, kurās atrodas svarīga informācija, taču viņš iemīlas savā medību objektā. Korporācijas un hakeri aktīvi «koriģē» notikumus, dabiski, ka pretējos virzienos.