Apziņas aklais plankums.

Policija un dzelzceļa strādnieki rūpīgi izpēta tuneli. Taču nav atrodamas, ne katastrofas pēdas, ne pat kvēpu pēdas no tvaika lokomotīves dūmiem uz tuneļa griestiem.
Toties, tiek atrasti divi pasažieri no pazudušā sastāva, kuri atrodas šoka stāvoklī. Tikai pēc kāda laika viņi spēj atgūties un pastāstīt, kas notika.
Pēc viņu vārdiem, apkārtne ap vilcienu pēkšņi pārklājusies ar piena baltu miglu. Tuvojoties tunelim, tas kļūst aizvien biezāks, pārvēršoties stīgrā šķidrumā. Pasažierus pārņem šausmīgas bailes un viņi izlec no braucošā vilciena - jo abi tajā brīdī atrodas vagona vējtverī. Acīmredzot, pārējie pasažieri nepaspēj to izdarīt. Nelaimīgie vēl ilgi cieš no psihiska rakstura problēmām, ko izsauc spēcīgs stress, taču pakāpeniski viss atkal ir normas robežās. Vilciens tā arī nekur neparādās...
Precedenta sabiedēti, Itālijas dzelzceļa valde slēdz tuneli satksmei un pat aizber ieejas ar akmeņiem. Kara laikā tuneļa velves iebrūk aviabumbas trāpījuma rezultātā, uz visiem laikiem aprokot šo noslēpumu... Stāsts ir neticams. Taču pat vislielākajiem skeptiķiem tā patiesums neizraisa šaubas, tāpēc ka visam notikušajam ir dokumentāli apstiprinājumi, tajā skaitā - liecinieku liecības. Bet Milānas dzelzceļa muzeja fondos līdz šim glabājas makets, kas līdzinās bērnu dzelzceļas: uzvelkama lokomotīve, trīs vagoni, sliedes, miniatūrs tunelis. Savā laikā ar šīs spēļu lietiņas palīdzību inženieri centās modelēt apstākļus, kādos pazuda sastāvs. Taču neko konkrētu uzzināt viņiem neizdevās...
Likās, ka bez pēdām pazudis vesels vilciena sastāvs ar vairāk nekā simts bagātiem un ietekmīgiem itāļiem nevarēja neizsaukt spēcīgu sabiedrisku rezonansi. Taču, pretēji gaidītam, notikums neguva plašu atspoguļojumu. Vietējās avīzes nopublicēja dažus īsus rakstus ar nesaprotamu saturu. Vēl dažas rindas incidentam veltīja pasaules prese. Un - viss. Policijā lietu steidzami nodeva arhīvā un vairāk par to neatcerējās.  Kāpēc?
Dažas domas, pārdzīvojumi var tik spēcīgi traumēt cilvēka psihi, ka tos uz zemapziņu izspiež apziņas  aizsargmehānismi. var teikt, ka apziņā šajā vietā izveidojas "aklais plankums". Liekas, ka notikums ar pazudušo vilcienu kļūst par tādu "plankumu". Šoks no notikušā izrādās pārāk  liels. Lūk, tunelis. Lūk, vilciens. Desmitiem liecinieku redz, ka sastāvs iebrauc tunelī, taču no izejas  sastāvs neparādās. Tunelī iekšā vilciena nav... Apziņas aklais plankums...

Pārbrauktuve Zavaļičos.

Par šo notikumu aizmirsa uz ilgiem laikiem - uz 80 gadiem. Un, iespējams, vairāk nekad neatcerētos, ja ne apstākļu sakritība... 1992. gada 12. augusta avīzes „Slava Sevastopoļa" numurā bija publicēta īsa ziņa „Vilciens - spoks uz Ukrainas ceļiem".  Tajā bija runa par noslēpumainu sastāvu, kas laiku pa laikam, it kā ne no kurienes parādās uz dzelzceļa pārbrauktuves netālu no Poltavas apgabala Zavaļiču ciema.
„Trīsvagonu spoks parādījies uz pārbrauktuves dežūrējošai Jeļenai Spiridonovnai Čebrecai... Vilciens ar cieši aizvērtiem kupeju aizkariem, atvērtām durvīm un tukšu mašīnista kabīni kustējās absolūti bez skaņas, notriecot pa sliedēm barību meklējošās vistas." Šī fenomena pētīšanu veica Ukrainas Zinātņu akadēmijas Anomālo parādību komisijas priekšsēdētājs Vasilijs Ļeščatijs. Viņš arī izvirzīja versiju, ka vilciens - spoks ir tas pats sastāvs, kas pazuda Itālijā 1911. gadā un „kaut kādā veidā ir izgājis cauri laikam."
Strādājot ar dokumentiem, Ļeščatijs atrada ļoti neparastu faktu.
1840-tajos gados Mehiko parādījās 104 itālieši. Nedēļas laikā visi viņi nonāca psihiatriskajā slimnīcā, jo liecināja, ka nokļuvuši Mehiko no Romas ar vilcienu.  Šo gadījumu apraksta tā laika pazīstamais meksikāņu psihiatrs Hosē Saksino.
Bet 1991. gada 25. septembrī „Ļeščatijs, sagaidījis kārtējo vilciena parādīšanos uz pārbrauktuves pie Zavaļičiem, vairāku liecinieku acu priekšā paspēja uzlekt uz pēdējā vagona laukumiņa. Vairāk neviens viņu nav redzējis. Citi, kas vēlētos izpētīt šo fenomenu, nav pieteikušies"...

Sprādziens no pagātnes.

Rakstnieks Nikolajs Čerkašins ir pazīstams krievu lasītājiem kā autors, kas raksta par jūru un jūrniekiem. Tēmas izvēle - pamatota: pirmā ranga kapteinis Čerkašins ir dienējis Ziemeļu flotē uz zemūdenēm.  Atvaļinoties no armijas, viņš ar izcilību pabeidz MVU Filozofijas fakultāti un pēc tam aspirantūru.  Par savām grāmatām Čerkašins saņēma Ļeņina komjaunatnes un PSRS Aizsardzības ministrijas prēmijas...
1988. gadā rakstnieks strādāja Sevastopolē - vāca materiālus par līnijkuģa „Novorosijsk" bojā eju. Tā ir viena no šausmīgākajām Krievijas Jūras kara flotes katastrofām, kurā bojā aizgāja pāri par 600 cilvēku. 1955. gada 29. oktobra naktī Sevastopoles Ziemeļu līcī uzsprāga līnijkuģis „Novorosijsk" - bijušais itāļu kuģis „Jūlijs Cēzars", ko PSRS 1949. gadā ieguva kā kara trofeju. Kas bija par iemeslu sprādzienam, nav zināms līdz šim. Līnijkuģis apgāzās un nogrima tūkstošu pilsētnieku acu priekšā. Čerkašins izjautāja visus, kas kaut kā bija saistīts ar šo katastrofu: dzīvus palikušos jūrniekus, tos, kas glāba un tos, kas redzēja visu no krasta.
Čerkašina bloknota simtiem ierakstu vidū ir arī saglabājies Pētera Ustimenko stāsts.
Tajā 1955. gada oktobra naktī Ustimenko dežūrēja uz dzelzceļa pārbrauktuves Balaklavas tuvumā. Un pēkšņi ieraudzīja vilcienu. „Gan lokomotīve, gan viss sastāvs, ne mūsējais, it kā pirms kara, bet varbūt pat agrāk." Vilciens parādījās no Gasforta kalna puses, nobrauca pa veco uzbērumu, no kura sliedes sen jau bija noņemtas, un pazuda Sevastopoles virzienā.
„Kā tas varēja pabraukt bez sliedēm? Es pat uz vecā uzbēruma uzskrēju - ne kādu pēdu, pat zāle nenomīdīta. Velns sazin kas! Es vēl toreiz nodomāju, tas nav uz labu! Un pareizi, no rīta viļņojās visa Balaklava - „Novorosijsk" bija uzsprādzis."...
Par šo gadījumu Čerkašins atcerējās pēc četriem gadiem, kad viņam acīs iekrita raksts no tā paša avīzes „Slava Sevastopoļa" numura par vilcienu - spoku. Čerkašins nodomāja, vai tikai to pašu vilcienu nav redzējis uz Balaklavas pārbrauktuves Ustimenko? Daudz līdzību: ārzemju parauga lokomotīve, trīs vagoni...  Ja vilciens - spoks varēja parādīties pie Poltavas 1991. gadā, kāpēc nevarēja būt pie Balaklavas 1955. gadā?

Pastaiga pa veco kapsētu.

Tomēr, kas bija vajadzīgs itāļu vilcienam - spokam Ukrainā? Nikolajs Čerkašins izteica šajā sakarā negaidītu versiju.
Kopā ar vietējo novadpētnieku Jevgeņiju Veņikejevu rakstnieks pabija arī Gasforta kalnā. Šeit 1855. gadā tika apglabāti itāļu karavīri, kas gāja bojā, šturmējot Sevastopoli Krimas kara laikā. Simts gadus vēlāk, pēc padomju varas iestāžu rīkojuma kapsētu nolīdzināja ar zemi un skaistā kapliča tika uzspridzināta.
„Kas izšauj uz pagātni no šautenes, tam nākotne atbild ar lielgabalu," apgalvo Čerkašins. - „Dinamīta stienis, kas tika ielikts zem vecās kapličas, pārvērtās briesmīgā sprādzienā zem „Novorosijsk" korpusa. Es pilnīgi esmu pārliecināts par karmisko saiti starp šiem notikumiem..."
Viņi klaiņoja pa Gasfortas plakano virsotni starp marmora plātņu atlūzām. Bijušo puķu dobju vietā bija saaugušu opuncijas kaktusi, kurus pirms daudziem gadiem no Itālijas bija atveduši uz šo attālo Krimas nostūri bojā gājušo karavīru radinieki.
Veņikejevs stāstīja: „Šeit līdz itāļu nometnei Gasfortā angļi no Balaklavas bija uzbūvējuši dzelzceļa līniju. Pēc tam to likvidēja. Taču uzbērums palika. Atzars no Balaklavas uz Sevastopoli iet tieši pa to, vēl angļu projektēto trasi."
Tātad vilciens - spoks devās tieši noņemto sliežu pēdām... Taču - kāpēc?
„Lai paņemtu itāļu karavīru dvēseles, kas tika iztraucētas ar sprādzienu viņu pēdējā apmešanās vietā? Vai arī kādam no 106 pasažieriem šeit bija apglabāti radinieki un viņi ieradās, lai atdotu pēdējo godu? Vai varbūt viņi, šī pazudušā sastāva pasažieri atriebās no sava laika gūsta par apgānīto kapsētu, iejaucoties Zemes cēloņu-seku saitē, un „Jūlijs Cēzars" - „Novorosijsk" uzlidoja gaisā?" - spriež Čerkašins...

Laika aiznestie.

Ne reizi vien noslēpumainais objekts, kas atgādina vilcienu, kurš pazuda tunelī, 1911. gadā, Lombardijas kalnos, ir parādījies arī citās valstīs. Redzēja to arī Krievijā. Pēdējo reizi fantoms parādījās 1986. gadā, tunelī zem Lamanša. Interesanti, ka visi aculiecinieki apraksta to gandrīz vienādi: veclaicīga tvaika lokomotīve, tukša mašīnista kabīne, trīs vagoni, kuriem visi logi ir cieši aizsegti ar aizkariem, bet durvis šur tur atvērtas...
Spriežot pēc visa vilciena sastāvs - spoks pārvietojas, ne tikai telpā, bet arī laikā, jo dažos gadījumos tas redzēts krietni ātrāk pirms laika, kad tas pazuda. Atcerieties kaut vai 104 „trakos" itāļus Mehiko 1840-tajos gados...
Kādā veidā tas notiek?
Spriedumus par to, ka līdzās vielas un enerģijas nezūdamības likumam eksistē arī laika nezūdamības likums, izteica jau Alberts Einšteins. Taču pierādīt to - ar formulām un vienādojumiem līdz šim vēl nevienam nav izdevies. Taču interesantas versijas par to eksistē.
Vienu no tām, piemēram, izvirzīja Nikolajs Čerkašins un MVU docents, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts Ivans Pacejs. Vienkāršotā veidā versija izskatās šāda.
Laiks neplūst taisni. Tas „uztinas" vijumos kā kabelis uz spoles, tāpēc pagātne eksistē paralēli nākotnei. Taču dažreiz starp „vijumiem" rodas „caursite" kā elektrotehnikā - starpvijumu īssavienojumi. Un tad Zemes geohronālajā laukā rodas „melnie caurumi". Tie kā virpuļviesuļu piltuves klejo, pakļaujoties kādiem saviem likumiem, ievelkot cilvēkus, priekšmetus, dzīvniekus. Par „īssavienojumu" iemeslu var kalpot milzīgi enerģijas uzvirmojumi - zemestrīces, lielu meteorītu krišana, kodolsprādzieni...
Pēc Čerkašina un Paceja domām, ar „klejojošo, melno caurumu" palīdzību varētu izskaidrot sniega cilvēku un Lohnesas briesmoņu parādīšanos. Tos ierauj „laika virpuļviesuļi" viņu aizvēsturiskās ērās un izsviež mūsu dienās. Arī NLO parādīšanās ierakstās šajā versijā. Enelonauti ir mūsu tālie pēcteči. Viņu veidotie aparāti nokļūst pie mums cauri „melnajiem caurumiem" tīšām vai nejauši ar tieši to pašu „laika virpuļviesuļu" palīdzību. Iespējams, ka „caurumos" iekrīt arī mūsu laiku pārstāvji. Viņi ne vienmēr iet bojā svešajos laikos, varbūt piemērojas to laiku dzīvei, kļūst par ģenijiem vai pareģiem. Var būt, ka viņu vidū ir arī Da Vinči un Nostradamuss?

Tērauda tīmeklī.

Taču atgriezīsimies pie vilciena - spoka.
Čerkašins un Pacejs ir pārliecināti, ka jebkura, ievērojama telpas pārveidošana izsauc arī laika anomālijas. Vienkārši sakot, supergari tuneļi, superdziļas šahtas, superaugsti torņi maina laika gaitu - tieši tāpat kā aizsprosti un kanāli maina upju tecējumu. Dzelzceļi ir pēc mēroga vislielākās būves cilvēces vēsturē. Gigantisks metāla tīkls, kas cieši un rūpīgi ietin Zemeslodi, ietekmē dabisko Zemes ģeofizisko lauku, tas nozīmē, arī tās hronālōs procesus, tas ir, laika gaitu...Tagad atcerēsimies, ka trīs gadus pirms vilciena pazušanas Itālijā notika jaudīga zemestrīce ar centru Mesīnā. Baismīgas plaisas un iegruvumi radās, ne tikai Zemes garozā, bet arī hronālajā laukā.
Var pieļaut domu, ka „klejojošs melnais caurums" koncentrējās virs gigantiskā kalnu tuneļa un vilciens „izkrita" no parastā laika vektora. Tas sāka brīvi pārvietoties no tagadnes uz pagātni, no pagātnes uz nākotni...
Taču šeit, saka pētnieki, vajag vēl ņemt vērā šādu momentu: sliedes, pārmijas, pārbrauktuves ir piesaistītas kādai konkrētai vietai. Tas nozīmē, ka vilciena - spoka kustību nosaka stingras telpas koordinātes - vienkārši runājot, sliežu segums. Tas ir, tas var parādīties tikai tur, kur sliedes ir, kādreiz ir bijušas vai kādreiz būs.
Tā pie Balaklavas vilciens - spoks devās pa 1855. gadā angļu karaspēka izbūvēto vilciena līniju. Bet Meksikā tas varēja ierasties pa dzelzceļa maģistrāli, kuru iespējams XXI gadsimtā tomēr izbūvēs, savienojot Āziju ar Ameriku caur Čukotku un Aļasku. Tāds projekts tika apskatīts vēl gadsimta sākumā. Aktuāls tas ir arī pašlaik.
Tā, braucot pa Čukčijas-Aļaskas maģistrāli, vilciens varēja iznirt uz sliežu ceļiem Mehiko priekšpilsētā, bet pasažieri, kādas labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ, atstāt to. Pēc viņu subjektīvā viedokļa, tas notika tieši pēc tam, kad vilciens izbrauca no tuneļa. Tādā veidā arī pasažieri nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Bet sastāvs aizbrauca tālāk. Un traucas tagad pa kontinentiem un laikmetiem, baidot dzelzceļa pārmijniekus pārbrauktuvēs, kā arī nejaušus aculieciniekus...

Nozagtais galvaskauss.

Vēl viena neparasta leģenda saistīta ar itāļu fantomu. Iespējams, ka vienā no spoku vilciena vagoniem ceļo palisandra futlāris. Bet tā iekšienē, uz melnas safjāna apdares glabājas Gogoļa galvaskauss...Vai kāda daļa no patiesības šajā stāstā ir, to vienlaikus ir mēģinājuši noskaidrot divi pētnieki. No Krievijas puses, tas pats Nikolajs Čerkašins, no itāļu - žurnālists Karlo Vizintini. Lūk, kas viņiem sanāca...
1931. gadā Maskavā pārapbedīja slaveno Krievijas pilsoni Svjato-Daņilovo klostera nekropoles un Novodevičjes kapsētu. Atklājās, ka Gogoļa galvaskauss no kapa ir izzagts.
Rakstnieks Vladimirs Ļidins, kas tolaik atradās kapsētā, stāsta: „Zārkā galvaskausu neatrada. Skelets bija tērpts labi saglabātos, tabakas krāsas svārkos, no kuriem rēgojās laukā kakla skriemeļi. Zem svārkiem, veļa ar kaula pogām. Kājās kurpes, arī labi saglabājušās. Tikai piķotie diegi, kas savienoja virsu ar zoli, bija iepuvuši purngalos, bet āda uzlocījusies uz augšu, atsedzot pēdas kaulus..."
Taču, kuram un kāpēc bija vajadzīgs Gogoļa galvaskauss?
Pēc baumām, to vēl 1909. gadā izzaga pēc tirgoņa Alekseja Bahrušina pasūtījuma. Tirgonis bija krievu teātra fanātiķis. It kā viņš uz šo zaimojošo pasākumu bija pierunājis divus klostera nekropoles sargus. Gogoļa galvaskausam tika izrādīts attiecīgs gods: to izrotāja ar lauru vainagu un ievietoja stiklotā palisandra futrālī, kas no iekšpuses tika apšūts ar melnu safjānu...

Divas patronas.

Baumas par neticamo Bahrušina relikviju paklīda pa Maskavu un sasniedza Gogoļa attālu radinieku [„vnučatij pļemjaņņik", nezinot precīzus radu rakstus, man nav iztulkojams] - Janovski, Krievijas Imperatora flotes leitnantu. Šis jūras oficieris bija visai eksaltēts cilvēks un vienkārši ieradās pie Bahrušina un nolika uz galda revolveri, sakot: „Te ir divas patronas. Viena stobrā, otra veltnī. Tā, kas stobrā ir jums, ja jūs atteiksieties man atdot Nikolaja Vasiļjeviča galvaskausu, tas, veltnī ir domāts man..."
Bahrušins bija visai drosmīgs cilvēks. Taču nolēma neriskēt un atdot bīstamo relikviju.
Leitnants Janovskis aizveda palisandra lādīti uz Sevastopoli, uz kuģi, kur dienēja...
1910. gadā itāļi uzaicināja krievu jūrniekus uz Mesīnas notikumu gadadienu. 1908. gadā, zemestrīces laikā mūsu [tas ir, krievu jūrnieki] līdzpilsoņi piedalījās iedzīvotāju glābšanā no ēku drupām, sniedza medicīnisko palīdzību. [1908. gada 28. decembra zemestrīcē Mesīna tika pilnīgi iznīcināta un bojā gāja 70 000 cilvēku.] Leitnants Janovskis bija iecerējis apmeklēt Krievijas vēstniecību un nodot Gogoļa galvaskausu Itālijas zemei, kuru tas mīlēja un uzskatīja Romu par savu otro dzimteni. Taču dažādu apstākļu dēļ brauciens uz Itāliju nenotika...

Neizdevies joks.

Bet drīzumā Sevastopolē ieradās itāļu mīnu kuģi, lai aizvestu Sardīnijas ģenerāļu mirstīgās atliekas, kas gāja bojā ielencot pilsētu 1854. - 85. gadā un bija apglabāti jau zināmajā Gosforta kalnā. Leitnants Janovskis nodeva minēto palisandra lādi vienam no mīnu kuģu komandieriem, kapteinim Borgēze ar lūgumu aizvest to uz Itāliju un nodot krievu konsulam.
Tas apsolīja izdarīt to pirmajā izdevīgajā brīdī. Taču dažādu apstākļu dēļ nevarēja izpildīt lūgumu, par ko arī ziņoja vēstulē Janovskim.
Neticami, bet žurnālistam Vizintini izdevās atrast šo vēstuli.
Itāļu jūrnieks atvainojās un paskaidroja, kāpēc neizpildīja Janovska lūgumu. Vēstulē bija dīvaina frāze: „Cilvēka liktenis neapraujas kopā ar viņa dzīvi"...
1911. gada pavasarī kapteinis Borgēze uz ilgu laiku dodas jūrā. Viņa jaunākais brālis, Romas universitātes students dodas ar draugu kompāniju izklaides braucienā ar vilcienu - tieši to pašu, kas 1911. gada 14. jūlijā atiet no Romas stacijas. Jaunajam cilvēkam liekas garlaicīgi tikai vērot dabas skatus aiz loga un viņš nolemj sarīkot pārsteigumu: paķer līdzi no brāļa kabineta palisandra futlāri, lai sagaidot izdevīgu brīdi, parādītu tā saturu.  Borgēze-jaunākais jau iztēlojas, kāda spiegšana, šausmas izcelsies, kad viņš kupejas pustumsā izcels laukā tā saturu. Taču jokam nebija lemts notikt. Pirms iebraukšanas tunelī pasažieru vidū panika izcēlās arī bez galvaskausa, nesaprotamu iemeslu dēļ. Borgēze-jaunākais paguva nolekt no vilciena. Viņš arī vēlāk pastāstīja par dīvaino, balto mākoni, kurā pazuda nelaimīgais sastāvs, un par nesaprotamajām šausmām, kas pārņēma tūristus, un par palisandra futrāli...
Tā no Gogoļa galvaskauss ceļo pa pasauli vilcienā - spokā. Iespējams, ka tā ir vēl viena versija, kāpēc sastāvs ir redzēts arī Poltavas apgabalā. Tieši Poltavas guberņā, ciemā Boļšije Soročici Gogolis ir dzimis un pavadījis bērnību...