Viktors Viktorovičs Zajacs dzimis Čerņigovā 1964. gadā. Tēvs Viktors Afanasjevičs Zajacs - Gomeļas apgabals, Braginskas rajons, Krjuki ciems (vairs nepastāv), māte Nadežda Ivanovna Zajaca, dzim. Stepanskaja - Elektrostaļas pilsēta, Maskavas apgabals. 1969. gadā vecāki izšķīrās, Viktors, viņa māte un māsa Jeļena pārcēlās uz Elektrostaļu. Mācības skolā papildināja nopietna aizraušanās ar glezniecību, 13 gadu vecumā Viktors Zajacs iestājās Gorkijas kultūras nama tautas teātrī un ilgus gadus saistīja savu likteni ar skatuvi. Un 1979. gadā viņš devās uz galvaspilsētu, lai iegūtu darba profesiju - viņš iegāja SGPTU Nr. 42 Bolshaya Kalitnikovskaya ielā. 1982-1984 dienējis PSRS Bruņoto spēku rindās (Neustrelica, Austrumvācija). Viktors savu nākotni saistīja ar savu senču dzimteni - mazo Razježdžas ciemu (vairs nepastāv), Kijevas apgabalu, Černobiļas apgabalu. Atomelektrostacijas katastrofa, kas notika 1986. gadā, izjauca viņa plānus.
1985. gadā Viktors apprecējās ar sievu Olgu Vološinu - Jenakijevo, Doņeckas apgabalā. Pēc laulībām viņš uzreiz iestājās Maskavas Valsts kultūras institūta režijas nodaļā, trešajā kursā jau strādāja Kamerdrāmas teātrī par aktieri un vienlaikus arī par iestudējuma dizaineri. Pēc tam viņš bija aktieris un mākslinieks vēl divos Maskavas teātros, bet 1994. gadā viņš devās strādāt par mākslinieku Tā Kunga Debesbraukšanas baznīcā (Elektrostaļā).
1997. gadā ģimene - Viktors, Olga, meitas Anastasija un Sofija - pārcēlās uz Maskavu, kur Viktors nekavējoties iestājās Gorkijas Literārajā institūtā Romāna Semenoviča Sefa un Sergeja Anatoļjeviča Ivanova seminārā. 34 gadu vecumā viņš kļuva par Krievijas Rakstnieku savienības biedru. Kopš tā laika viņš ir iesaistīts izdevniecībā un grāmatu ilustrācijā.
Darbojas psiholoģiskā reālisma žanrā. Tiek uzskatīts, ka viņa darbi galvenokārt attiecas uz bērnu literatūru, tomēr ievērojama Viktora darba daļa ir pieaugušo literatūra. Pats Viktors uzskata, ka nav jāvelk svītra: "Ja cilvēks visu mūžu paliek bērns, tas nozīmē, ka viņš ir labs cilvēks."
Viņš debitēja žurnālā “Ogoņok”, pēc tam rakstīja žurnāliem “Rabotnica”, “Do 16 i starše”, “Kukumber”, “Pioņer” un laikrakstam “Pioņerskaja Pravda”. Viktora Zajeca stāsti vairākkārt publicēti dažādos literāros krājumos, piemēram: “Klasiki”, “Oskolki”, “Nezamknutij krug”, “U meņa rastut goda...”, “Kruglij god”, “ Raj - ņe raj”, “Objazateļnaja hrestomatija dļa načaļnoj školi” u.c. Viņa darbos galvenais ir sirsnība, ieskats un koncentrēta stāstījuma bagātība, kur nelielā tekstā, kas piepildīts ar dabisku humoru, milzīgi cilvēku likteņu slāņi, tiek apslēptas filozofiskas domas un ikdienas pārdzīvojumi, priecīgi un dramatiski notikumi.
(No Vikipēdijas. Taču minētā grāmata nav pieminēta, tāpēc nav zināms, vai viņš ir īstais Zajacs. Grāmatā tēva vārds nav uzrādīts. Citi Viktori Zajaci visai neatbilst šai grāmatai.)
Grāmata. Faktiski - mistisku radījumu enciklopēdija.
Dzīvie miroņi, spoki, cilvēku gari (zombiji, liči, spoki, nazguli, mežonīgās medības, lidojošais holandietis, citplanētieši utt.).
Šajā grāmatā ir runāts par neparastām parādībām, spokiem [krievu valodā ir divi vārdi - prividjeņija un prizraki - t.p.] un gariem. Šeit apkopoti slaveni stāsti: Baltā dāma. Melnais suns, bēru katafalks, lidojošais holandietis, spoku pilsētas un daudzi citi. Jūs uzzināsiet par māņticīgo baiļu no neizskaidrojamā cēloņiem, par noslēpumainiem saskarsmes gadījumiem ar citpasaules spēkiem, kurus zinātne vēl nav izskaidrojusi. Autors pievērsa uzmanību arī māņiem, ar kuriem šajā jomā bieži nākas saskarties. Grāmatas pamatā ir gan senas leģendas, gan jaunākie zinātniskie pētījumi. Līdz šim senās pilis, baznīcas, savrupmājas, kapsētas glabā savus noslēpumus, atgādinot cilvēkiem par pagātnes gadsimtu notikumiem.
Sērija.
Par grāmatu sēriju, kā tādu. Minētā ir iznākusi 2002. gadā. Acīmredzot visas iecerētās 12 tā arī nav iznākušas. Citu autoru citas grāmatas var redzēt bildē. Izdevniecība slēgta 2019. gadā. Visdrīzāk, kā "ārzemju aģents". Par izdevniecību fantlab.ru ir raksts, bet šīs sērijas grāmatas nav pieminētas.