Unartoka fjorda pulkstenis
Ne par kādu magnētisko navigāciju tolaik nebija ne runas, jūrniekiem nācās burtiskā nozīmē paļauties uz debesu spēkiem – orientējoties pēc saules, mēness un zvaigznēm, bet tikai ziemeļu ūdeņi neatšķīrās ar maigu klimatu un saulainu laiku, mākoņi un migla tur bija visparastākā parādība. Kādā veidā vikingiem izdevās orientēties šādos apstākļos?
Šāds jautājums bez atbildes palika līdz 1948.gadam, iekams netika atrasts Unartoka leģendārais disks – kompass, kurš saskaņā ar sāgām, kopā ar kādu solsten, maģisku saules kristālu, kalpoja par galveno ziemeļu jūrasbraucēju navigācijas instrumentu. Taču šāds atklājums uzdeva vairāk jautājumu, nekā atbilžu.
Mūsdienu ēras vikingu piezīmēs, un daudz vēlīnākos rakstu avotos var sastapt pieminējumus par diezgan precīzu, neskatoties uz ārējo vienkāršību, kompasu, kurš karotājiem – ceļotājiem ļāva noteikt kuģu kustības virzienu jebkuros laika apstākļos. Un, kas te īpašs, jūs vaicāsiet. Tomēr agrīnajiem viduslaikiem tādas iespējas līdzinājās burvestībām. Orientēties atklātā jūrā, neredzot debesu spīdekļus, un uz to laiku eksistējošajai navigācijai, bija praktiski neiespējami. Tomēr vikingiem, kurus IX-XI gadsimtos uzskatīja par visnetīrākajiem ķeceriem, kuriem nebija pašiem savas valsts, tas izdevās ar apskaužamu veiksmi.
Kāds bija šis vikingu kompass un kā tas darbojās? Diska fragments no Grenlandes fjorda Unartoka pētniekiem ļāva noteikt, ka vikingu kompass pēc savas būtības bija sarežģīts saules pulkstenis ar iedaļām, kuras apzīmēja pasaules daļas, un gravējumu, kas atbilda gnomona (saules pulksteņa centrālās mēlītes) ēnas trajektorijām visas dienas garumā vasaras saulgriežos un cauru gadu. Saskaņā ar eksperimentālajiem datiem, kurus Budapeštas Otvosas universitātes pētnieks Gabors Horvats (Gabor Horvath) ieguva pēc šī artefakta atrašanas, pulksteņa precizitāte bija visai augsta: ja disku saulainā laikā noliek konkrētā pozīcijā – tā, lai gnomona ēna sakristu ar atbilstošo rievojumu – var orientēties uz debespusēm tikai ar ne vairāk kā 4o novirzi. Tiesa, Horvata darbos izdarīts labojums par to, ka Unartoka disks visefektīvākais ir laika periodā no maija līdz septembrim un tikai 610 platuma grādos. Citiem vārdiem runājot, pulkstenis – kompass tika izmantots tikai vasaras laikā, kad vikingi devās ceļojumos, un nodrošināja daudz precīzāku navigāciju ceļā no Skandināvijas uz Grenlandi caur Ziemeļatlantijas okeānu – visbiežākajā un garākajā maršrutā atklātos ūdeņos.
Tomēr tikai Unartoka diska pētījumi vien tā arī nedeva atbildi uz jautājumu, kas tas bija par mistisku “saules akmeni”, kurš vikingiem ļāva orientēties, kad debesīs vairs nebija redzami mūsu spīdekļi.
Mitoloģija un ģeoloģija
Patiesību par vikingu mistiskā akmens izmantošanu navigācijā ilgu laiku tika apšaubīta. Skeptiķi uzskatīja, ka “saules akmens” bija parasts magnētisks dzelzs gabals, bet gaisma un starojums, un saules parādīšanās no mākoņiem – tikai teicēju izdomājums. Taču pētnieki, kuri šo problēmu izpētīja tuvāk, nonāca pie secinājuma, ka viss nav tik vienkārši, un noformulēja ziemeļu jūrasbraucēju darba metožu teorētisku principu. Vēl 1696.gadā uzskats par to, ka “saules akmens” jāmeklē starp kristāliem, kuriem piemīt polarizējošas īpašības, izvirzīja dāņu arheologs Torkilda Ramskou (Thorkild Ramskou). Viņa teoriju tāpat apstiprina “Sāga par Olafu Svēto” teksts, kas fiksēts XIII gadsimtā slavenajā skandināvu sāgā “Zemes aplis”, par to pacentās islandiešu skalds Snorijs Sturlusons. Sāgas teksts vēsta: “…Laika apstākļi bija mākoņaini, sniga sniegs. Karalis Svētais Olafs nosūtīja kādu, lai paskatās, vai debesīs nebija kāda tīra punkta. Pēc tam viņš Sigurdu palūdza viņam pastāstīt, kur atrodas Saule. Sigurds paņēma saules akmeni, palūkojās debesīs un ieraudzīja, no kurienes nāk gaisma. Tā viņš noskaidroja neredzamās Saules stāvokli. Izrādījās, ka Sigurdam bija taisnība”.
Izpētot visus iespējamos minerālus, kuri bija izplatīti seno skandināvu darbības rajonos, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka par galvenajiem solsten kandidātiem var uzskatīt trīs minerālus – turmalīnu, jolītu un Islandes špatu, kas ir viens no caurspīdīgā kalcīta paveidiem. Atlika tikai kāds sīkums: noteikt, kurš no šiem minerāliem izrādīsies “tas īstais”, jo tie visi vikingiem bija pieejami.
10 gadus ilgie eksperimenti
Atklāt šī īstā “saules akmens” problēmu palīdzēja atradums, kurš tika uziets 2003.gadā Elizabetes laikmeta kuģu katastrofu izpētes vietās, kuri nogrima 1592.gadā pie normandiešu salas Oldernijas Lamanša līcī. Kapteiņa kajītē tika atrasts daļēji caurspīdīgs slīpēta akmens stienītis, kurš izrādījās nekas cits, kā Islandes špats.
Šis atradums ļoti ieinteresēja franču fiziķus Gī Ropāru (Guy Ropars) un Albēru Leglohu (Albert Le Floch) no Rennas universitātes, kuri veica Islansdes špata eksperimentu sēriju. Rezultāti, kuri publicēti 2011.gadā, pārspēja visas cerības. Minerāla izmantošanas principa pamatā ir dubults staru lūzums – īpašībai, kuru vēl XVII gadsimtā aprakstīja dāņu fiziķis Rasmuss Bertolins. Pateicoties viņam, gaisma, kura iekļuva kristāla struktūrā, sadalās divās sastāvdaļās. Par cik stariem ir dažāda polarizācija, attēlu spilgtums uz kristāla aizmugurējās daļas ir atkarīgs no sākuma gaismas polarizācijas. Tādā veidā, izmanot kristāla stāvokli, tā, lai attēli iegūtu vienādu spilgtumu, var aprēķināt saules stāvokli pat sliktos laika apstākļos vai ar nosacījumu, ka saule noslīdējusi aiz horizonta ne agrāk kā pirms 15 minūtēm.
Pēc diviem gadiem Londonas karaliskās sabiedrības fizikas-matemātikas žurnāls Proceedings of the Royal Society publiskoja ne mazāk prātojumos drošu rakstu, kurā tika minēts, ka nogrimušajā kuģī atrastais Islandes špata gabals varēja kalpot par uzticamu navigācijas ierīci, kuru vikingi izmantoja savos jūras plašumoe.
“Ar pirkstu debesīs”
Nav vērts brīnīties, ka diezgan drošais paziņojums par ģeologu noskaidroto “saules akmens” izcelsmi no seno skandināvu sāgām, kuru arheologiem tā arī neizdevās apstiprināt IX – XI gadsimtos, izraisīja kritikas vilni. Pēc skeptiķu domām, kuri tā arī nespēja pieņemt vikingu “polarimetriskās navigācijas” teoriju, lai noteiktu saules stāvokli mākoņainā laikā nevajadzēja izgudrot sarežģītas metodes – tādēļ vien pietika ar stariem, kuri lauzās cauri mākoņiem. Bet tenkas par mītiskajiem “saules akmeņiem” ir skaldu izdomājums, kuri vēlējās izcelt “netīro ķeceru” zināšanas un prasmes, un nekas vairāk.
Par atbildi uz šīm insinuācijām Gabors Horvats skeptiķiem piedāvāja pamēģināt noteikt saules stāvokli ar metodi burtiskā vārda nozīmē – “bakstot ar pirkstiem debesīs”. Brīvprātīgajiem tika piedāvātas vairākas debesu panorāmas dažādos diennakts laikos un ar dažādas mākoņainības pakāpi, uz kurām ar peles palīdzību vajadzēja atzīmēt to vietu, kur pēc viņu domām atrodas saules. Kā diplomātiski rezumē eksperimentētāji, atkarībā no mākoņu blīvuma palielināšanās vidējā statistiskā atšķirība starp iedomātiem un faktiski atrodošos gaismekļiem būtiski palielinājās. Citiem vārdiem runājot, kritiķi izgāzās ar lielu blīkšķi. Vikingiem patiešām vajadzēja papildus navigācijas iekārtas – un viņi tās ne tikai atrada, bet arī izstrādāja diezgan asprātīgu tās izmantošanas metodi. Horvata, Ropāra un Lafloha kopīgie pūliņi eksperimentāli apstiprināja, ka vikingu kompass, kuru agrāk uzskatīja tikai par teicēju izdomājumu, ne tikai patiešām eksistēja, bet arī ļāva ar brīnumainu precizitāti noteikt maršrutu atklātos ūdeņus. Vēl vairāk, kuģa atradums, kurš nogrima XVI gadsimtā, pierāda, ka senās Skandināvijas jūrasbraucējiem orientēšanās metode “ar saules akmens” palīdzību pilnībā attaisnoja sevi magnētiskās navigācijas laikā, neskatoties uz pusgadsimtu lielo starpību, kas atdalīja vikingu laikmetu un Elizabetes Angliju.