Vispārīgās ziņas par vikingiem

Ko mēs zinām par vikingiem? Laika periodā no VIII līdz XI gadsimtam viņi ceļoja pa Eiropu nonākot līdz Ziemeļamerikai un Tuvajiem Austrumiem zogot, tirgojoties un kolonizējot brīvās zemes. Viņi bija draudīgi karotāji. Tomēr mēs par viņiem zinām mazāk nekā par Seno Romu. Visa šobrīd pieejamā informācija iegūta no triju veidu avotiem: arheoloģiskajiem izrakumiem, rakstītajām liecībām un nordiskajām sāgām. Pie kam paši vikingi nav atstājuši pēc sevis tekstus. Visas rakstiskās liecības atstājušas tautas, kas saskārušās ar vikingiem, bet sāgas ilgu laiku eksistēja mutiskās tradīcijas rāmjos un tika pierakstītas tikai XII gadsimta beigās XIII gadsimta sākumā.

Lielo izrakumu vietās Haitabjū, Moosgarlsā, Birkē, Roskildē, Lidholm-Hoijē, Gostadē, Skuldelevē, Jurkā un Gjermundbjū ir atrasts bagātīgs materiāls, kurš, salīdzināts ar rakstītajām liecībām, izgaismo daudzus vikingu kultūras aspektus. Taču tajā pat laikā šie atradumi uzstāda mums arvien jaunus un jaunus jautājumus. Dažu vikingu ēras aspektu nepareiza interpretācija un pārmērīga slavināšana ir radījusi sabiedriskajā apziņā šīs tautas izkropļotu ainu.

Šajā izdevumā mēs mēģinājām ievest lasītāju vikingu kultūras pasaulē ar to fotogrāfiju publicēšanas palīdzību, kuras taisījuši rekonstruktori. Vikingu „dzīvā vēsture” rada dzīvāku un cilvēcīgāku priekšstatu par tautu, nekā tas, kas var būt radīts caurskatot „mirušos” arheoloģiskos atradumus. Mēs ceram, ka izdosies kaut nedaudz labot visvairāk izkropļotos priekšstatus par šo vīrišķīgo un radošo tautu, kā arī dot lasītājam priekšstatu par eiropiešu vēstures periodu, kurā skandināvu tautas spēlēja vadošo lomu.

Rekonstruktori lielu vērību velta savu rekonstrukciju autentiskumam. Viņi smeļas informāciju no visiem pieejamiem avotiem. Nodarbošanās ar „dzīvo vēsturi” nav vienkārši mēģinājums no jauna izgatavot priekšmetus, kurus atraduši arheologi, bet mēģinājums atjaunot visu aizgājušo laikmetu. Katrs rekonstruktors rada personāžu tam izmantojot visu pieejamo informāciju un atbilstošos atradumus. Viņš atjauno apģērbu un ekipējumu. Iespējams, viņa rekonstrukcijai nav analoga starp arheoloģiskiem atradumiem, taču tā pilnībā atbilst tā laikmeta garam. Atdzimst senie amati, tiek izgatavoti jauni priekšmeti stilā, kas tiek uzskatīts par mirušu daudzu gadsimtu garumā.

Tas nav viegls uzdevums. Piemēram, ir grūti sadabūt vajadzīgos audumu veidus, lai pašūtu apģērbu. Nākas pašiem vērpt, krāsot diegus un pēc tam aust. Rekonstruktori cenšas sadarboties ar muzejiem un arheologiem, taču tas ne vienmēr ir iespējams. „dzīvās vēstures” entuziasti ne vienmēr var piekļūt atradumiem, kas put muzeju krājumos un zinātnisko iestāžu kolekcijās.

Rekonstruktoru veiktās publiskās demonstrācijas – neatņemama rekonstrukcijas darbības daļa. Taču šīs demonstrācijas pašas par sevi rada daudzas problēmas. Ja amatnieki vēl var parādīt savu meistarību pilnā apmērā, tad kauju rekonstrukcija drošības apsvērumu dēļ ir ierobežota. Vikingu kuģu rekonstrukcija ir ļoti apgrūtināta grūtību ar izejvielām un darbu augsto izmaksu dēļ.

Neskatoties uz visam grūtībām, rekonstruktoru kustība ik gadus novada daudzus pasākumus, kuri ir arī kalpojuši kā materiāls šai grāmatai. Mums rekonstruktoru vidū ir daudz draugu. Mēs ceram, ka nākotnē izdosies attīstīt sadarbību starp rekonstruktoriem no vienas puses, kā arī vēsturniekiem un arheologiem no otras puses. Abām pusēm ir daudz kas savstarpēji piedāvājams mēģinājumos pietuvoties patiesībai.

Sennorvēģu valodā vārds viking nozīmēja „veikt uzlidojumu”, „nodarboties ar pirātismu”, bet vārds vikingr – nozīmēja „uzlidotājs”. Mūsdienās par vikingiem sauc nodriskās ciltis, kas pastāvēja VIII – IX gadsimtu laikā un, reizēm, agrīnajos viduslaikos. Vārda viking sinonīms bija vārds norseman vai normann, tas ir „ziemeļu cilvēks”. Līdz pat šim laikam franču province tiek saukta par Normandiju par godu to kādreiz kolonizējušajiem normāņiem – vikingiem. Eiropas austrumos un Balkānos vikingu apzīmēšanai izmantoja vārdus „russ” vai „varjags”, kuros dēvēja skandināvu pirātus, tirgotājus, kolonistus un algotņus.

Kādēļ Skandināvijas iedzīvotāji VIII gadsimta sākumā pameta savas dzimtās vietas, devās laupīt Eiropas jūras piekrastes un beigu galā apmetās Anglijā, Īrijā, Francijā un Krievijā? Par galveno iemeslu kļuva pārapdzīvotība. Lauksaimniecības kopienas šajā periodā sāka izjust aramzemes nepietiekamību. Skandināvijā ir diezgan maz lauksaimniecībai derīgas zemes, bet tā, kas ir, nav pārāk auglīga. Tajā pat laikā Skandināvijas iedzīvotāji bija dzimuši jūrasbraucēji, kas meistarībā pārspēja visas citas Eiropas nācijas. Tādēļ izeja no situācijas uzprasījās pati par sevi: doties pāri jūrai un iegūt iztiku uz dienvidu zemju izlaupīšanas rēķina.

No sākuma tie bija vasaras uzlidojumi, kuri tika veikti laikā starp sēju un ražas novākšanu. Tiem bija sporādisks un ierobežots raksturs. Vēlāk, augot panākumiem, uzlidojumi kļuva biežāki un masveidīgāki. Uzlidojumu dalībnieki, atgriežoties mājās veda sev līdzi sudrabu, mājlopus un citas trofejas. Lai kontrolētu reiz jau iekarotās zemes, vikingi sāka palikt arī pa ziemu, ceļot nocietinātas nometnes. Daudzus pievilka auglīgās, bet slikti apsargātās zemes, tādēļ galarezultātā viņi pārcēlās turp kopā ar ģimenēm uz visiem laikiem. Norvēģi un dāņi meklēja jaunas zemes aiz Ziemeļu jūras un Atlantijas okeāna, tajā laikā, kad zviedri virzījās uz austrumiem, gar upēm mūsdienu Krievijas teritorijā.

Britu salas atradās stiprā vikingu ietekmē. Tikai nieka 72 gadus pēc pirmā reģistrētā norvēģu vikingu iebrukuma 793. gadā Anglijā noformējās Danelagas apgabals, kurā pastāvīgi dzīvoja vikingi. Danelagas apgabals aptvēra Anglijas ziemeļaustrumu trešdaļu. Kaut arī anglosakši atkaroja Danelagu karaļa Edvarda Vecākā laikā 924. gadā, vikingu apmetnes Anglijā palika arī turpmāk. Piemēram, sakšiem vajadzēja vēl 30 gadus tam, lai atkarotu Jorku. Karalis Edreds atbrīvoja Jorku tikai 954. gadā. Īrijā vikingus sakāva jau 902. gadā, kaut arī daudzas mūsdienu Īrijas pilsētas ir dibinājuši vikingi.

Uz X gadsimta vidu vairums vikingu, kuri bija apmetušies Anglijā un Īrijā, pārgāja no pagānisma kristietībā, bet pēc tam asimilējās ar vietējiem iedzīvotājiem. Vikingi, kas bija pieņēmuši kristīgo ticību, ieveda jauno reliģiju Skandināvijā. Pirmām kārtām jauno reliģiju pieņēma vietējie valdnieki, kas to pēc tam izplatīja iedzīvotāju vidū. Dažos gadījumos vikingu kristīšana noritēja pakāpeniski un mierīgi, citos gadījumos kristīšanai bija vardarbīgs raksturs. Tā Olafa Tirggvassona krusta gājiens beidzās ar kauju pie Svoldres, kurā Olafs cieta sakāvi un gāja bojā.

Atšķirībā no Dānijas un Dienvidzviedrijas, kurās pirmās karalistes izveidojās jau VIII gadsimta sākumā, Norvēģiju apvienoja Haralds tikai ap 800. gadu. Daļa norvēģu bēga no Haralda varas un apmetās Islandē, kur izveidoja demokrātisku valsti ar sapulci – altingu priekšgalā. Knuts Varenais, kurš 1014. gadā no sava tēva Svena Īlenbārža mantoja norvēģu troni, kļuva par Norvēģijas, Dānijas un Anglijas karali. Viņa ietekme izplatījās arī Zviedrijā, taču pēc Knuta nāves 1035. gadā viņa karaliste izjuka.

Ātrie un sekliegrimes vikingu kuģi ļāva tiem pārvarēt lielus attālumus kā uz jūras, tā upēs. Jūras braukšanas mākslā skandināvi pārspēja visas citas eiropiešu tautas. Vikingi varēja negaidīti parādīties un uzreiz uzbrukt. Vikingu kuģi burāja augšup pa visām lielākajām Eiropas upēm. Viņu izlaupīto pilsētu vidū ir Parīze, Āhena, Manija, Trīra un Ķelne.

Vikingi terorizēja ne tikai Eiropas ziemeļu piekrasti, bet arī Vidusjūras, Melnās un pat Kaspijas jūru piekrastes. Varjagu tirgoņi sasniedza Cargradu – Konstantinopoli, uz kuru bija pārgājis varas centrs pēc Romas sagrāves. Ceļš no „varjagiem uz grieķiem” gāja pa lielākajām Krievijas teritorijas upēm. Vietām kuģus nācās vilkšus pārvilkt. Varjagu algotņi kalpoja bizantiešu imperatoriem, varjagu gvarde tika uzskatīta par elitāru formējumu, kuram nebija līdzīga Eiropā un Tuvajos austrumos.

Par citu lielāko vikingu koloniju kļuva Normandija, kur 911. gadā franku karalis iedeva zemes vikingu armijai Rolfa vadībā. Vēlāk franki vairākas reizes mēģināja izdzīt normāņus, taču tie izrādījās pārāk stiprs pretinieks, lai ar viņiem varētu sadzīvot novājinātais franku tronis. Savukārt, 1066. gadā normāņi pārkļuva Lamanšam un iebruka anglosakšu zemēs. Normāņu hercogs Vilhelms Bastards kļuva par Anglijas karali Vilhelmu I iekarotāju. Taču arī šis vikingu pēctecis izrādījās vārīgs pret uzbrukumiem no bijušo ciltsbrāļu puses. Jau 1067. gadā Vilhelmam nācās maksāt meslus dāņu karalim Svenam Estridsonam. Vispār, šis bija pēdējais gadījums, kad angļu valdnieks maksāja meslus vikingiem.

Normāņi, pati skarbākā un nepiesātināmākā Eiropas tauta – apmetās visdažādākajos kontinenta nostūros. Pēc Skandināvijas pārejas kristietībā, vikingu aktivitāte noslīdēja līdz nullei. Eiropa tagad skatījās uz Austrumiem, uz Svēto Zemi. 1096. – 1099. gados norisinājās I-ais Krusta karš. Karotāji no Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas zem karogiem ar krusta attēlu karoja kopā ar citu Eiropas tautu karavīriem.

Vikingu karagājienu hronoloģija

789. Pirmais dokumentāli apstiprinātais vikingu uzbrukums Anglijai. Anglosakšu karalis Beortrihs nosūtīja savu pārstāvi pretī krastā izkāpušajiem vikingiem. Vikingi sūtni nogalināja.

792. Anglosakšu karalis Offa organizē Kenia aizstāvību pret vikingu uzbrukumiem.
793. Norvēģu vikingi sagrāva salas klosteri Lindnsfarnu Anglijas ziemeļaustrumos.
795. Vikingi izputināja Ratlinas salu un dažus klosterus Īrijā.

799. Vikingu uzbrukumi Luāras deltas rajonā, Francija.

800.-900. Pastāvīgo vikingu iebrukumu simtgade noveda līdz kraham anglosakšu karalistes, pirmkārt Eseksā.

806.-865. Zviedru vikingi Rjurika vadībā apmetās Ladogas ezera rajonā un Novgorodā.

808. Dāņu karalis Gottriks izputināja slāvu tirdzniecības centru pie Rerikas un pārcēla tirdzniecību pie Haitabjū.

810. Dāņu vikingi izputina Frpzpjū.

Ap 830. Norvēģu vikingi no bāzēm uz salām ziemeļos no Skotijas iebrūk Īrijā.

830.-850. Pastāvīgie vikingu uzbrukumi Anglijas un Francijas piekrastēm.

834.-837. Ikgadējie uzbrukumi Dorstadei Frīzijā.

835. Eseksas karalis Egberts sakauj dāņu vikingus. Cita vikingu grupa izputina Šepijas salu Temzas grīvā.

840. Vikingi pirmo reizi paliek Īrijā pa ziemu.

841. Vikingi ceļ fortu Liffas krastā pašreizējās Dublinas vietā. Vikingi izputina Ruānu Francijā.

842.-843. Vikingi izputina Kveitoviku Francijā, dodas augšup pa Luāru un uzbrūk Patai. Vikingi pirmo reizi pārziemo Francijā.

844. Vikingi dodas augšup pa Haronnu Francijā. Viņi uzbrūk Seviļai Spānijā, taču mauri atsit viņu uzbrukumu.

845. 120 dāņu kuģu brauc augšup pa sēnu un uzbrūk Parīzei. Franku karalis Kārlis Plikpauris atpērkas no vikingiem, samaksājot <st1:metric2 metric_text="mārciņas" metric_value="7000">7000 mārciņas</st1:metric2> sudraba – pirmie mesli no 13, kas samaksāti līdz 926. gadam. Vikingi noposta Hamburgu Vācijā.

850.-851. Vikingi pirmo reizi pārziemo Anglijā pie Tanetas. Eseksas karalis Etelvulfs sakauj vikingus un uzsāk plānveidīgu cīņu pret tiem.

852. Zviedru vikingi pieprasa meslus no Novgorodas iedzīvotājiem.

855.-856. Vikingi pārziemo Šepijas salā Temzas grīvā.

857. Dāņi izputina Parīzi.

858. Kijevas dibināšana.

859.-862. Vikingu flote izputina Vidusjūras piekrasti.

860. Vikingi neveiksmīgi uzbrūk Konstantinopolei.

Ap 860. Norvēģu vikingi atklāj Islandi.

862. Vikingi izputina Ķelni, Vācija.

863. Vikingi izputina Ksantenu, Vācija.

865. Dāņu vikingu „Lielā armija” izceļas krastā Anglijā ar mērķi – pastāvīgu zemes iegūšanu. Uz 870. gadu vikingi pakļauj Anglijas ziemeļaustrumu rajonus, kur rodas Daielagas apgabals.

866. Kenta maksā pirmos meslus.

866.-867. Solomons, Bretaņas hercogs, sakauj frankus pie Brissartas ar vikingu – algotņu palīdzību.

Ap 870. Haralds apvieno Norvēģiju un kļūst par vienīgo karali. Angļu karali Edmundu sakauj un nogalina dāņi.

870.-930. Vikingu apmetnes Islandē.

871. Dāņu vikingus pie Ešdaunas sakauj anglosakši Etelreda I un Eseksas Alfreda vadībā.
Ap 872. Jūras kauja pie Hafsfjordes starp Haraldu un ziemeļu un rietumu norvēģu vadoņu savienību. Dāņi uzbrūk anglosakšu karalistei Mersijai.

878. Pēc neveiksmju sērijas Eseksas Alfrēds sakauj dāņus Gutruma vadībā pie Edištonas.
881. Vikingu uzbrukumi Āhenai, Vormsai, Mecai, Bonnai un Ķelnei.

882. Oļegs Gudrais apvieno Novgorodu un Kijevu. Vikingu uzbrukums Trīrai.

884.-885. Dāņu uzbrukumu Kentai atsit Alfrēds, kurš pa ceļam atbrīvo Londonu. Dāņi spiesti parakstīt Vedmoras mieru, pēc kura tiek noteikta Daielagas dienvidu robeža. Alfrēds Lielais kļūst par sakšu Anglijas karali.

886. Parīzi II mēnešu garumā aplenc vikingi, kas ieradušies 700 kuģos.

887.-888. Franku karalis Kārlis Resnais nolīga vikingus cīņai ar sacēlušamies burgundiešiem.
891. Vikingus Beļģijā sakauj franki.

892.896. Karalis Alfrēds sakauj dāņu „Lielo armiju”, kuras atliekas patvērās daielagā un Francijā. Sakši veiksmīgi cīnās ar vikingu kuģiem uz jūras.

Ap 900. Dāņi un norvēģi Rolfa Kājnieka vadībā apmetas starp Sēnu un Luāru, Francija.
902. Īri padzen vikingus no Dublinas.

907. Oļegs dodas lejup pa Dņepru uz Melno jūru, karo ar Bizantiju.

910.-912. Vikingu pirāti Kaspijas jūrā.

911. Rolfs Kājnieks no franku karaļa Kārļa Vientieša iegūst Normandiju lēņu valdīšanā. Līgums starp Krievzemi un Bizantiju parakstīts ar varjagu vārdiem. Bizantijas armijā tiek formēta vikingu gvardes vienība, kuras skaitliskums uz 988. gadu sasniedz 6000 cilvēku.

912. Normandijas Rolfs pieņem kristietību un turpmāk saucas par Rollo.

917.-919. Norvēģi atgūst Dublinu. Vikingi no Īrijas ieņem Jorku.

924. Sakšu karalis Edvards Vecākais 20-gadu kampaņas laikā atgūst lielāko Daielagas teritoriju.
934. Vācu karalis Henrihs Putnķēris sakauj dāņu karali Hnubu pie Haitabjū.

Ap 937. kauja pie Brunanburgas. Vikingu armija no Īrijas un Norvēģijas Olafa Gutfridssona vadībā tiek saksu un vikingu-algotņu armijas karaļa Atelstana vadībā sakauta divu dienu kaujā.

940.-954. Jurka uz laiku kļūst par neatkarīgu varjagu valsti.

Ap 950. Karalis Haakons Labais cenšas pievērst Norvēģiju kristietībai.

954. Eadreds padzen Ēriku, pēdējo vikingu karali no Jorkas. Anglija atkal pilnībā atrodas anglosakšu varā.

958. Haralds Zilzobis kļūst par Dānijas karali.

962.-965. Haralds Zilzobis atjauno dāņu varu Norvēģijā. Haralds pieņem kristīgo ticību un krista Dāniju.

974. Vācu imperators Ottons II ieņem Daneverku – nocietinājumu uz franču – dāņu robežas. Haralds Zilzobis atgriež Dānijai šīs teritorijas 983. gadā.

Ap 980.-1014. Jauni vikingu uzbrukumi Anglijai. Karalis Etelreds II cieš nopietnu sakāvi un spiests samaksāt meslus. 991. gadā  Etelreds veic Anglijā dzimušo dāņu apkaušanu.
980. Kauja pie Tares. Īri sakauj Īrijā apmetušos vikingus, piespiežot tiem maksāt meslus.
Ap 982.-985. Ēriks Rudais atklāj Grenlandi. Ap 985. gadu viņš uzsāk salas kolonizāciju ar saviem 23 kuģiem. Bjarni Herjelfssons nespēja piekļūt Grenlandes krastiem un tās vietā nokļūst Amerikā.

991. Kauja pie Maldonas. Eseksas armiju eldermena Birtnota vadībā sakauj Olafa Triggvasona un Torkela Lielā vadītie vikingi.

995.-1000. Olafs Triggvasons valda Norvēģijā līdz pat savai sakāvei un bojāejai jūras kaujā pie Svoldes ar dāņiem un zviedriem.

Ap 1000. Pēc Bjarni Herjelfssona nostāstiem Leifs Eriksons un viņa brālis Torvals izpētīja Vinlandi – Amerikas ziemeļaustrumus.

1013. Dāņu karalis Svens Īlenbārdis atzīts pieņemts Danelagā.

1014. Īri karaļa Briana Boru vadībā sakāva norvēģu vikingus izšķirošajā kaujā pie Klontarfas. Knuts Lielais, Svena Īlenbārža dēls, sakāva „visu angļu aristokrātiju” kaujā pie Epniidas un 1016. gadā pasludināja ilgi nepastāvējušu karalisti.

1015.-1016. Olafs Haraldssons (sv. Olafs) kāpj norvēģu tronī.

1028. Olafs Haraldssons padzīts no Norvēģijas un 1030. gadā nogalināts kaujā pie Stiklasgādes.
1035.-1043. Pēc Knuta Lielā nāves Hardaknuts (1935 – 1042) kļūst par Dānijas un Anglijas karali, bet Magnuss Labsirdis (1035 – 1047) – par Norvēģijas karali. 1042. gadā Magnuss apvieno Dāniju un Norvēģiju, 1043. gadā uzvar slāvus pie Haitabjū.
1047.-1066. Haralds Sngurlssons Harlala kļūst par Norvēģijas karali.

1047.-1074. Svens Estrideons kļūst par Dānijas karali.

1050. Haralds Harlala izposta Haitabjū.

1066. Haralds Harlala iebrūk Anglijas ziemeļos, cieš sakāvi un iet bojā no sakšu karaļa Godvinssona rokas kaujā pie Stemfordas tilta. 15. septembrī Normandijas Vilhelms izsēžas Anglijas dienvidos. Anglosakšu armija veic izrāvienu uz dienvidiem, taču cieš sakāvi pie Hastingsas 14. oktobrī. Kaujā angļu karalis Harolds iet bojā.

1067. Svens Estridsons iebrūk Anglijā. Vilhelms Iekarotājs maksā meslus.

1079. Islandietis Hodreds Korvans iebrūk Menas salā, pēc tam pakļauj Dublinas vikingus un nostiprina norvēģu varu.

1085. Pēdējais dāņu uzbrukums Anglijai dāņu karaļa Knuta vadībā beidzas ar izgāšanos.

	Skandināvu tirdzniecības kuģi dodas augšup pa upi, ekipāža gatavojas izkraut kravu. Varjagu tirgoņi bija ne mazāk drosmīgi piedzīvojumu meklētāji par vikingiem. Bieži tirgoņi bija sava veida izlūki. Viņu stāsti par bagāto un slikti aizsargāto Eiropu bija pamatā vēlākajiem vikingu uzbrukumiem.
Pretēji dažādiem priekšstatiem ar drakona galvu un asti tika rotāti tikai lielie vikingu kaujas kuģi. Šo nelielo un vienkāršo kuģi rekonstruēja biedrības Regia Angtorum biedri. Uz gobelēna no Baijē attēlota aina, kurā tiek būvēti kuģi Vilhelma Iekarotāja 1066. gada kampaņai. Daudz interesantu datu attiecībā uz vikingu kuģu konstrukciju mums ir devusi arheoloģija.	Sakss bija Danelagas un Īrijas vikingu ierocis, ko tie aizguva no vietējiem anglosakšu iedzīvotājiem. Pašā Skandināvijā atrasti tikai nedaudz sakši, šeit populārāks instruments bija cirvis. Saksa rokturis pagatavots no raga un tam ir neparasts misiņa šķērsis. Acīmredzot mūsu karotājs ieguva šo saksu kaut kur Anglijā vai Īrijā.
	Vairums vikingu bruņojās ar tiem ieročiem, kas jau bija viņa saimniecībā, tas ir cirvjiem un nažiem – sakšiem. Uzbrukuma negaidītība un niknums nodrošināja panākumus neskatoties uz smagā bruņojuma nepietiekamību. Aizsardzībai šis vikings izmanto apaļu koka vairogu, kas savākts no plānām koka līstītēm un malās apšūts ar ādas apmali. Ir sastopami arī vairogi ar metāla apmali. Centrālais dzelzs umbons nosedz atvērumu vairogā, kuram pāri iestrādāts rokturis. Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka vairogus gatavoja no liepas līstītēm biezumā tikai 6 mm. Vairoga diametrs svārstījās no 60 līdz 100 cm. Jebkurā gadījumā vairogs vienmēr pilnībā sedza tā īpašnieka ķermeni.

Avots:
Karavīrs frontē №36 "Vikingi krāsainās fotogrāfijās"

Turpinājums sekos