Kā jūs domājiet, vai “Avatars” ir solis uz priekšu visai kino industrijai, vai arī tikai noteiktam žanram?

Man liekas, ka tehnoloģija, ko izgudrojis Džims, ir kļuvusi par neatņemamu stāsta daļu – tāpēc, ka režisors patiešām spiež tevi, skatītāju, gandrīz vai pārvērsties Džeikā un mesties šajā ūdenskritumā vai vēl kaut kur. Kad es pirmo reizi ieraudzīju uzfilmēto materiālu, tad mani visvairāk pārspēja tas, kā viss apkārt elpo un spīguļo – un izskatās tik dzīvs. Es esmu pārliecināta, ka filma ir pacēlusi lielo filmu latiņu augstāk. Man liekas, ka šī filma arī 2D labi nostrādā, jo es jau to tikai 2D esmu redzējusi, 3D noteikti burtiski gāzīs no kājām un ilgi paliks par  redzamu notikumu.

 Jums jau ir nācies strādāt kopā ar Džimu. Mūsu nesenajā sarunā viņš teica, ka viņa darbošanās filmēšanas laukumā ir mainījusies. Vai jūs to ievērojāt?

Man liekas, ka viņš no darba gūst lielāku baudu. Un vai ziniet, viņš personīgi uzņem gandrīz vai katru dubli, ko agrāk, cik atceros, viņš nekad nav darījis. Brīvdienās viņš nodarbojās ar montāžu, viņš dzīvoja “Avatarā”, elpoja to un redzēja to sapnī. Taču atrada tajā prieku. Viņam vairs nevajag neko pierādīt un šajā faktā laikam ir tā atšķirība. Viņš ir tā iegrimis procesā, ka varētu domāt, ja viņš varētu, tad filmētu šo filmu bezgalīgi. Tā ir vesela pasaule, kurā viņš ir izgudrojis absolūti visu. Viņam tas ir īsts, nozīmīgs sasniegums.

 Kā bija filmēties filmā, kurā tiek izmantotas tik daudzas, jaunas tehnoloģijas?

Es biju sajūsmā. Man jāsaka, ka mans vīrs ir galvenais režisors vienā no eksperimentālajiem Ņujorkas teātriem, no tiem, kam mūždien nepietiek naudas dekorācijām un kostīmiem. Un man performance capture tehnoloģija atgādināja spēli tādā teātrī: tu kostīma vietā esi ietērpts melnā triko un, skatoties uz vienu lietu, tev ir jāiztēlojas viens, skatoties uz citu – kaut kas cits, vārdu sakot viena vienīga iztēles spēle. Tā kā es te jutos kā mājās.  Grūti pierast pie kameras, kas karājas, lūk, te [rāda uz telpu gandrīz sejas priekšā], un tu visu laiku domā: “Interesanti, kas tas būs par kadru?”

 Vai jūs katru dienu skatījāties uzfilmēto?

Džims varēja redzēt mūs mūsu avataru veidolos ar personīgās kameras palīdzību un tūlīt varēja parādīt mums, tāpēc es varēju paskatīties, kāda es izskatos kā “Greisa”, kāda kā “Greisas avatars”. Es centos tēlot Greisu kā tādu nodzītu zinātnieci, kas smēķē vienu cigareti pēc otras, bet, kad viņa nokļūst sava avatara ķermenī, tad viņa, prieka pilna, sāk lēkāt pa mežu un mainās līdz nepazīšanai. Es domāju par tādām lietām, nevis par to, kā man iedomāties, ka tā lieta ir zirgs, tā – kaut kas cits.

 Vai jums ir tuva Džeimsa Kamerona aizraušanās ar kosmosu un tālu pasauļu pētīšanu?

Jā, laikam gan. Kad es domāju par “Avataru”, tad esmu vienisprātis ar Džima vārdiem: “Tā ir tāda filma, kādu es būtu gribējis redzēt 14 gadu vecumā”...  Un es uzskatu, ka man ir laimējies piedalīties piedzīvojumā, kas piespiedīs jūs atstāt sava ķermeņa aprises un iemetīs citā pasaulē, turklāt tik pārliecinoši, ka jūs praktiski elposiet tās gaisu. Tas ir ārkārtīgi aizraujoši.

 Kā jūs tikāt pie šīs lomas?

Viņš man piezvanīja. Pateica: “Gribu, lai tu filmējies manā filmā, izsūtu Tev scenāriju.” es domāju, ka sākumā šai lomai bija bija paredzēts aktieris – vīrietis, taču man liekas, ka tas bija pareizi, ka paņēma tomēr sievieti. Patiesību sakot, man ir pat grūti iedomāties puisi šajā lomā, tāpēc ka Greisa vadās pēc instinktiem un uzvedas ļoti mātišķi. Patiešām, viņš vienkārši man piezvanīja. Visu šo laiku mēs nebijām pārtraukuši sazināties, viņš pat atrada laiku, lai uzstātos ar lielu runu, kad atklāja manu zvaigzni Holivudas Slavas Alejā – vispār, es vienmēr jutu, ka mēs ar Džimu esam tuvi. Viņš ir lielisks cilvēks, un es patiešām ar nepacietību gaidu, kad mums atkal iznāks kopā vēlreiz pastrādāt, tāpēc ka es zināju, ka viņš man parādīs kaut ko tādu, ko es vēl nekad nebūšu redzējusi. Un tas patiesi bija aizraujoši.

 Vai jūs piekrītat domām, ka viens no filmas motīviem ir apkārtējā vide un tas, kas notiek ar mūsu planētu?

Noteikti, viens no tēliem šajā kinofilmā ir alkatība. Un alkatība pēc ekonomiskās krīzes, īpaši Amerikā, pēdējā gada laikā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem personāžiem reālajā pasaulē. Džims kādreiz mums teica, ka zinātniskā fantastika kalpo tam, lai cilvēki varētu atklāt sev, kas tas tāds ir – būt par cilvēku, saprast savu attieksmi pret Visumu, saprast, kas ir svarīgākais. Uz tās planētas, uz tā mēness svešie ir cilvēki. Un man liekas, ka filma daudz stāsta par mūsu pasauli, kaut arī bez moralizēšanas. Tā ir par cilvēkiem, kas uzticas dabai, saprot to, jūt radniecību vienam ar otru un ar dzīvniekiem. Filma ir visai aktuāla, tā kā ceru, ka cilvēki padomās par to, ko viņi tajā redz. Taču esmu pārliecināta, ka tas nekādā ziņā neaizēnos viņu iespaidus no piedzīvojumiem. Skatoties to, pārdomām neatliks laika, jo notikumi tur griežas kā vagoniņi amerikāņu kalniņos.

 Jūs jau esat filmējusies zinātniskajā fantastikā...

Vai jūs domājiet Ripliju? Nu, vispār es eju tur, kur scenārijs ir interesants. Mani īpaši nesatrauc loma vai žanrs – es cenšos meklēt projektus, kuros, kā man liekas, koncentrējas enerģija. Taču man nav nekādu globālu plānu. Es sev nesaku: “Jāfilmējas tāda vai tāda žanra filmā”.

 Kā jūs domājiet, kā skatītāji reaģēs uz “Avataru”?

Domāju, kā tikko jūs apsēdīsieties krēslā, tad domās būsiet tālu, tālu – un tas ir tas, ko mēs visi mīlam. Pasaule tik daudz kas notiek un es nezinu, kā jūs, bet man ļoti patīk, kad kino aizved mani prom uz kādām tālām zemēm.