Un ko var teikt par Riplijas biogrāfiju?

Viņa ir no pilotu ģimenes, kas ļoti daudz laika ir veltījuši šim darbam. Ģimene drīzāk ir kosmiska, nevis militāra. Viņai līdz šim nav bijusi īpaši liela pieredze, šis darbs ir lielākais, no tā, ko viņai ir nācies darīt līdz šim. Savas pieredzes trūkuma dēļ viņa arī cenšas sekot instrukcijām. Un, ja filmas sākumā viņa vienkārši ir nopietns bērns, tad, risinoties notikumiem, viņa atklāj sevī īstu, dzīvniecisku izdzīvošanas instinktu.

 Vai Riplijā ir daudz no jums?

Noteikti, kaut kas jau ir. Es arī pati toreiz biju pavisam zaļa.

 Kad vēlreiz skaties filmu, tad saproti, ka visi paliktu dzīvi, ja būtu paklausījuši Riplijas instinktiem.

Viņai izrādījās taisnība. Taču viņa bija jauna un nevarēja būt pārliecināta par sevi tik ļoti, lai runātu pretī kādam, kā piemēram, Dallasam. Tieši tas padara Ripliju par cilvēku. Tāpēc es vienmēr esmu mīlējusi viņu tēlot: viņa ir tāda pati kā mēs visi.

Vai no Ridlija jūs daudz ko mācījaties? Runā, ka filmēšanas laukumā viņš visai maz mēdz runāt ar aktieriem.

Es jau vispār biju zaļknābe, viņš visu laiku teica man, lai es neskatos kamerā, taču viņa atradās man tieši priekšā – bija jāsāk mācīties filmējoties. Es viņam uzticējos, ar Ridliju vienmēr jūties savā vietā.

 Klīst leģendas, ka viņš filmēšanas laukumā tīšām izraisīja nesaskaņas aktieru vidū, lai viņi justos tieši tāpat kā “Nostromo” apkalpe...

Es teiktu, ka viņš bija augstsirdīgāks. Pat tad, kad es tikai kandidēju uz lomu, viņš negaidīja, lai es izskatītos kā puķe puķupodā un kliegtu: “Tas ir svešais!” Teiksim tā, viņš nemitīgi spieda mūs domāt.

 Vai jūs atceraties to, kad pirmo reizi redzējāt filmu?

Laikam pirmizrādē, kā visi pārējie. Vajadzēja skatīties uz sevi un tas nav patīkami. Taču ar pilnīgi gatavu skaņu... skaņa patiešām radīja šausminošu iespaidu.

 Vai jūs ticiet tam, ka ir jau pagājuši trīsdesmit gadi?

Vai ziniet, ir tāda sajūta, ka ir pagājušas desmit minūtes – un tajā pašā laikā arī 30 gadi. Es esmu laimīga, jo lielāko laiku no tiem man ir bijis ko darīt.

 Vai viegli bija atgriezties pie Riplijas tēla otrajā daļā?

Jā, viegli. Apbrīnojami, es tikko biju ieradusies no citas filmas uzņemšanas, paiet četras dienas – un es atkal esmu Riplija. Patiesību sakot, tajā laikā man jau bija iegūta kaut kāda pieredze, es biju vairāk pārliecināta par sevi. Es iemācījos neskatīties kamerā! Es gribu teikt, ka visa tā ideja par to, ka Korporācija mūs piekāš un ka Riplija savas pieredzes dēļ ir kļuvusi par autsaideri, neviens viņai netic – viss tas likās šī vārda labākajā nozīmē – reāli.

 Vai jūsos kāds ieklausījās, kad tika rakstīts jauns scenārijs?

Džims Kamerons vienmēr uzklausīja visus manus priekšlikumus. Vissliktāk bija tas, ka daudziem likās, ka viņa ir jāattēlo kā tāda aizkaitināta fitnesa trenere. Džims nekad nepieļāva šādu kļūdu. Viņš spēja parādīt viņas spēku un tajā pašā laikā arī viņas vientulību. Parādīt viņu kā sievieti, kas vēlas dzīvot normālu dzīvi, ja tikai būtu tāda iespēja.

 Kad otrā daļa kļuva par hītu, vai jūs bijāt gatava piedalīties nākošajos sikvelos?

Mani vienmēr sasprindzina no vairākām daļām sastāvošas filmas. Katru reizi ir tāda sajūta, ka mēs tuvojamies beigām, ka tā būs pēdējā filma. Taču nekad nezini uz visiem simts procentiem. Katras daļas beigās es jutu, te nu tas ir, viss, viss ir cauri. Piemēram, trešajā daļā es vispār nomiru...

 Vai šādos grūtos apstākļos bija grūti tēlot Ripliju kā tēlu ar vienotu biogrāfiju?

Nē, tāds jau ir mans darbs. Viņa bija pelnījusi dzīvot normālu dzīvi, taču viņai visu atņēma. Neviens viņai neticēja un viņa no jauna atradās šajā bargajā pasaulē. Atkal no jauna.

Neatkarīgi no tā, ka cilvēki domā par trešo daļu, kā par filmu par Svešajiem, tā tomēr ir laba filma par Ripliju.

[Smejas.] Atceros, kā es teicu Finčeram: “Kādu tu redzi manu varoni?” Viņš iesmējās un sacīja: “Plikgalvainu.” Bija grūti, es strādāju gandrīz bez brīvdienām un vispār visa tā daļa mani stipri ietekmēja – tur jau viss bija par nāvi. Taču es domāju, ka Deividam izdevās radīt visai ticamu stāstu un pa īstam murgainu pasauli.

 Vai nomirt bija jūsu ideja?

O, man vienkārši bija nepieciešams nogalināt viņu. Man nebija izvēles. Vēl es nodomāju, ka, ņemot vērā visu iepriekšējo stāstu, viņai dzemdēt Svešo būtu vispiemērotākais fināls. Turklāt jau klīda runas par “Svešo pret Plēsoņu”. Laikam es biju visvairāk pārsteigta no visiem, kad uzzināju, ka būs ceturtā daļa.

 Šajā filmā Riplijas rakstura izmaiņas ir kardinālas...

Vajadzēja radīt neparedzamu Ripliju – par kuru nezini, kurp viņa dosies nākošajā mirklī. Un arī viņa pati nezināja. Viņai iekšā valdīja pilnīga anarhija.

 Vai bija jautri tēlot tādu amoralitāti?

Man patika. Man bija jautri tēlot tādu Ripliju, kas nejūt nepārtrauktu vēlēšanos glābt visus, kas atrodas apkārt. Pajautātu viņai un viņa teiktu, ka viņa glāba sevi. Loks bija noslēdzies.

 Šī filma prasīja no jums lielu fizisku slodzi – pat filmēšanu zem ūdens.

Šaubos, vai aktieriem iespējama vēl šausmīgāka situācija. Auksta, tumša istaba, kaut kā murgaini, stūraini priekšmeti un viss pilns ar ūdeni. Bija jānoņem maska un jāpeld tik ilgi, cik ilgi tu spēj. Pēc tam piepeldēja akvalangists un iedeva tev gaisu, pacelties virs ūdens nedrīkstēja. Un tas viss turpinājās sešas nedēļas. Atceros, ka teicu vīram: “Neesmu pārliecināta, ka tikšu ar to galā.” Un viņš atbildēja: “Tu, iespējams, ka nē, bet Riplija tiks galā.”

Es nedomāju, ka jūtu vajadzību tēlot Ripliju vēl vienu reizi. Es esmu apmierināta ar to, ko mēs izdarījām, un ar to, ka mēs apturējām stāstu tur, kur mēs to apturējām.

 Klīst baumas par jaunu piedzīvojumu, prikvelu. Ja nu kāds izgudros laika tuneļus, caur kuriem jūsu varone spēs nokļūt atpakaļ pagātnē?

Es vienmēr esmu jutusi, ka es esmu tas komandas dalībnieks, kuram būtu jāsaka “nē”, lai izglābtu seriālu. Tā kā es atteiktos filmēties nākošajā daļā.

 Protams, jūs atstāja labā vietā, pēc avārijas nosēšanās uz nākotnes Zemes. Beidzot mājās.

Es nemaz negribēju atgriezties uz Zemes , man tā likās kļūda. Visa ceļojuma jēga bija tā, lai nokļūtu citā pasaulē.

 Vai jūs glabājat kādu suvenīru no visiem šiem ekstrēmajiem ceļojumiem tumšajās pasaulēs?

O, jā. Man ir palikuši kostīmi. Tādas lietas tu glabā kā atgādinājumu, ka šie piedzīvojumi ir bijuši.

Man pat ir Svešā mazulis.

 Jums ir Embrijs?!

Aha, kaut kur kastē. [Smejas.] Tāds mīļumiņš.