Viņiem abiem ir divpadsmit, abi – pusaudži, kurus dēvē par problēmbērniem. Par nerunīgo puiku Oskaru visi klasesbiedri, kam vien nav slinkums, ņirgājas un dara to tieši tik nežēlīgi un dedzīgi, kā prot tikai bērni, jo Oskars nav savējais – viņš ir dīvainis. Kāpēc – to jautājiet tiem, kuri dzīvo šķirtās ģimenēs.
Lai cik savādi tas skanētu, 2008. gadā zviedru „bērnu vampīrfilma” Lāt een rātte komma in, kuru vislabākajās skandināvu kinotradīcijās (vēss, atsvešināts dizains, depresīvi lēns temporitms, kas nevis mazina, bet audzē filmas dramatisko spriedzi, novedot to līdz katarsiskam līdzpārdzīvojumam) uzņēmis režisors Tomass Alfredsons, kļuva par starptautisku sensāciju. Ielaid mani saņēma Zelta Meljesu – Eiropas labākās fantastikas filmas balvu – un lērumu citu atzinību. Vadošie pasaules kritiķi un kinomāni, Kventīnu Tarantīno un Stīvenu Kingu ieskaitot, zviedru Ielaid mani nosauca 10 gada labāko filmu sarakstos (Kings to pašu, starp citu, izdarīja arī ar svaigo amerikāņu versiju – ierindoja 2010. gada filmu topa 1. vietā).
Ir tikai loģiski, ka ilgi nenācās gaidīt uz amerikāņu rimeiku, kuru okeāna viņā pusē aizgūtnēm slavēja kritiķi, bet kurš sava pusaudžu auditorijai „neērtā” drūmuma, nopietnības plus ļoti nelāgā starta vienā nedēļā ar Finčera Sociālo tīklu ASV komerciāli pilnībā izgāzās. Kaut gan filma patiešām pelnījusi, lai to noskatītos kaut vai kā izaicinošu alternatīvu Meieres debilajai romantiskajai vampīrsāgai, kurā cilvēku līķi, kā saka, „nav arguments”.
Ar Meta Rīvsa Ielaid mani ir pavisam citādi. Varu derēt, ja šo filmu būtu uzņēmis slavenais Gass van Sants, kuram arī sirds guļ pie pusaudžu dvēselēm un to slēptajiem, tumšajiem kaktiem, pat amerikāņu letarģiskā popkornrijēju publika paraudzītos uz filmu citādi – jo tā, protams, nav par vampīriem (lai gan brutāli nežēlīgu ainu tur nudien ir gana daudz). Rīvss izrādījies pārāk centīgs zviedru filmas „kopētājs” – neatstāj sajūta, ka filmu viņš burtiski citē pa kadram. Protams, ievērojot amerikāņu publikas paradumus (asinis šķist efektīvāk, un skandināviskā lēnīguma nav tik daudz).
Taču der zināt, lūk, ko. Vispirms – filmas pamatā ir izcils zviedru rakstnieka Jona Ajvides Lindkvista romāns, kas Ziemeļvalstīs godam pretendē uz jauniešu literatūras klasikas statusu. Kā trāpīgi formulējis NYT Books Review, „šis darbs ir poēma, kurā bērni asinis un sniegs veido vārdu Mūžība, - tā ir himna draudzībai un nebūt ne vienkāršajam spēkam – uzticēties svešajam”. Tā ir drāma par to, cik sarežģīti ir būt citādam (un ne jau tikai vampīrei Eli, kaut arī grāmatā ar viņu vispār saistās šaušalība bērnības trauma – meitene Eli patiesībā ir kastrēts zēns, un pašnāvību izdarījušais patēvs ne velti atstāj zīmīti: „Piedod, Eli”, kas abās filmās tikai jauc gaisu grāmatu nelasījušajiem). Grāmatas un filmas galvenais varonis tomēr ir Oskars (ASV filmā pārtapis Ouenā – brīnišķīgais puika Kodijs Smits-Makfī no nesenās filmas Ceļš/Road) – tieši puikam nāksies izlemt laist vampīru savā mājā vai ne. Hlojas Morecas, Kick-Ass Slepkavniecītes lomas tēlotājas, spēlētā Eli, kura nu saucas Ebija, ir vienkārši apbrīnas vērta. Īpaši ņemot vērā, ko viņa tēlo – meiteni, kura bijusi zēns un ir vampīre.