Tas pats d’Artanjans

Dimā saviem pirmajiem lasītājiem neslēpa “Trīs musketieru” galvenā varoņa izcelsmi. 1844.gada romāna priekšvārdā viņš rakstīja: “Apmēram pirms gada, Karaliskajā bibliotēkā meklējot materiālu jaunai grāmatai, es uzdūros “D’Artanjana kunga atmiņām”, kas pēc to laiku autoru paražām, kuri nevēlējās iekļūt Bastīlijā, bija drukāta ārzemēs”. “Atmiņu”, kuras tik pa pusei var uzskatīt par taisnību, autors izrādījās kāds Kurils de Sandra, kurš XVI gadsimta karaļa galmu attēlojis kā avantūristu, spiegu un blēžu baru, kas visticamāk nespēja nenokaitināt šīs pasaules varenos. Pats d’Artanjans, kā droši zināms, nekādus memuārus nav rakstījis. Savukārt de Sandra savā darbā daudz ko piepušķojis, vienlaikus ar reālām personām iesaistot tajā daudzus izdomātus personāžus. Augstāk minētais Dimā ieinteresējošās “Atmiņas” bija literāri vājš darbs un vēsturiski nekam nederīgs, tomēr tās bija izdotas trīs sējumos, un kļuva Dimā par svarīgu patiesu izziņas avotu par to laiku tikumiem un manierēm.

Tātad d’Artanjans. Viņa īstais vārds bija Šarls de Batcs de Kastelmors. Taču nonācis galmā karalisko musketieru vienībā, viņš pieņēma mātes uzvārdu un kopš tā laika saucās d’Artanjans. Vēlāk viņš piedalījās kaujās un veica dažādus slepenus valdošās dinastijas rīkojumus. Atšķirībā no Dimā romantiskā varoņa d’Artanjans neaizrāvās vis ar maiznieci Bonasjē, bet ar cēlo aristokrāti Šarloti de Šanlesī, ar kuru vēlāk apprecējās. Taču laulība nebija laimīga, jo slepenībā viņš mīlēja Francijas karalieni Austrijas Annu. Dimā par to uzzināja no patiesas ševaljē d’Artanjana biogrāfijas, ko bija sarakstījis kāds Šarl Samaranoms. Tomēr Dimā šos faktus ignorēja, jo muižnieka un zemas kārtas sievietes mīlestība viņam likās daudz romantiskāka.

Trīs brāļi

Musketieru sadzīves un to laiku paražu sīkumus Dimā uzzināja arī no Kurtilas de Sandas memuāriem. Turpat romānists aizņēmās musketieru vārdus – Atoss, Portoss un Aramiss. Saskaņā ar dažiem datiem, šie musketieri bija vēl ciešāki draugi nekā tēloti romānā, jo viņi bija brālēni un tika kopīgi audzināti, bet atšķirībā no Dimā varoņiem, īpašu pārgalvību nekad neparādīja.

Tomēr saskaņā ar citiem avotiem, šie musketieri vispār nav bijuši radinieki. Atoss bija bagāts zemāko slāņu izcelsmes vecāku dēls, kuri muižnieka titulu nopirka par naudu. Reālais “grāfs de la Fērs” bija pārgalvīgs kauslis un gāja bojā kādā duelī, kuri saskaņā ar tā laika tikumiem notika ikviena, pat visnenozīmīgākā iemesla dēļ. Portoss – armijas virsnieka dēls, kura īstais vārds bija Īzaks de Porto, bet Aramiss – musketieru rotas intendanta Anrī d”Aramica dēls. Tagad vairs nav iespējams saprast, kur patiesība un kur fikcija. Interesanti, ka pats Dimā, neuzticoties nevienai no informācijām, uzskatīja visu trīs musketieru eksistenci par pilnīgu izdomu.

Jāsaka, ka slavenais stāsts par karalienes piekariņiem noticis īstenībā. Tikai atšķirībā no romānā aprakstītajiem notikumiem, piekariņus slepeni nosūtīja ar ziņnesi, nevis nodeva no Austrijas Annas rokas Bekinhemas hercoga rokā.

Milēdija – Žanna de Lamotte

Vienlīdz slavens “Trīs musketieru” personāžs – grāfiene de la Fēra, viņa arī – lēdija Vintere jeb Milēdija. Prototipa īstais vārds – Žanna de Lamotte. Jādomā, ka Aleksandrs Dimā zināja visu viņas vēsturi, un pārcēla darbību pusotru gadsimtu atpakaļ.

Saskaņā ar vēstures hronikām, Parīzes juvelieri 1786.gadā pēc Marijas Antuanetes pasūtījuma izgatavoja neticami dārgu briljantu kaklarotu, kas maksāja vienu miljonu 600 tūkstošus livru. Žanna de Lamotte, tajā laikā karalienes galma dāma, “amatu savienošanas kārtībā” arī karaļa favorīte, nolēma to nozagt. Tieši viņa slepeni informēja kardinālu de Roannu, ka karaliene sev pasūtījusi dimanta kaklarotu, bet nespēj samaksāt un paņemt to pie juveliera nevar, jo baidās no vīra dusmām. Tādēļ viņa lūdza kardinālu kļūt par uzticības personu šīs “nelielās sieviešu kaprīzes” apmierināšanā. Grāfiene parādīja kardinālam viltotu vēstuli ar īstu karalienes paraktu, kas it kā to visu apstiprināja. Tomēr de Roanns nezin kādēļ sāka šaubīties un vēlējās tikties ar Mariju Antuaneti personīgi. Šo tā saucamo tikšanos bēdīgi slavenā Žanna de Lamotte nospēlēja kā pēc notīm. Karalienes lomu slepenās satikšanās laikā, kas notika aptumšotā telpā, meistarīgi nospēlēja kāda pārģērbta prostitūta. Kardināls pats, pirms tam neveiksmīgi meklējis veidu savas reputācijas atjaunošanai galmā, bija ļoti apmierināts un ar prieku nopirka no juveliera karalienei kaklarotu, apņemoties milzīgo summu samaksāt pa daļām. Savukārt Žanna apņēmās dārgumu nodot personīgi karalienes rokās… Krāpšana atklājās tikko pienāca laiks veikt pirmo maksājumu. Juvelieri, palikuši bez naudas un bez kaklarotas, uzreiz sūdzējās Marijai Antuanetei. Viltīgā grāfiene, tikko saņēmusi kaklarotu, nekavējoties nosūtīja to uz Angliju, kur Žannas vīrs to pa daļām pārdeva. Kardinālu, ko ar maldināšanu ievilka avantūrā, sākumā ieslodzīja Bastīlijā, bet vēlāk attaisnotu nosūtīja uz attālu draudzi tālāk no Parīzes.

Grāfieni de Lamotti, neskatoties uz to, ka viņas dzīslās ritēja karaliskas asinis, pakļāva pazemojošai sodīšanai – publiskai pēršanai, iededzinot uz pleca karaliskās lilijas, un pēc tam uz mūžu ieslodzīja Salpetrieres cietumā. Pēc 10 gadiem ar kukuļošanas un sakaru palīdzību Žannai de Lamottei izdevās aizbēgt uz Angliju, kur viņas pēdas tika pazaudētas. Tomēr pēc kāda laika Londonas draudzes baznīcas grāmatā parādījās ieraksts, ka grāfiene izdarījusi pašnāvību izlecot no viesnīcas loga. Bet stāsts vēl nav galā.

Avantūristes dzīve Krievijā

Nākošā gadu simteņa divdesmitajos gados Milēdija parādījās Krimā ar uzvārdu grāfiene Gašē, kas aizgūts no viņas nelaiķa vīra. Tajā laikā viņa jau bija veca sieviete, bet neskatoties uz vecumu, saglabājusi labu augumu un stāju, pietiekami stingri ģērbusies. Tiek uzskatīts, ka grāfiene imitējusi savu pašnāvību un slepeni pārcēlusies uz Snktpēterburgu, kur sauca sevi par emigranti, kas aizbēgusi no Francijas revolūcijas zvērībām. Šoreiz galma dāma gandrīz nemaz nemeloja, jo viņu tiešām meklēja, bet ne jau aristokrātiskās izcelšanās dēļ, bet kaklarotas zādzības sakarā. Krievijā bēglei juta līdzi pats Aleksandrs I, kuram viņa par sevi stāstīja skaistus izdomājumus. Tomēr arī Pēterburgā dumpīgā grāfiene ilgi neuzturējās un, saņēmusi Krievijas pilsonību, iekārtojās uz dzīvi Krimā. Tiek uzskatīts, ka tur viņa sadarbojās ar kontrabandistiem, turklāt centās pievērst kristietībai vietējos tatārus. Zināms, ka pēc viņas nāves ierosināja krimināllietu “Par tumši zilās lādītes meklēšanu nelaiķes grāfienes Gašē īpašumā”. Krimināllietas ierosināšanas iemesls bija šāds.

Žanna pirms savas nāves šķiroja dokumentus, daudzus no kuriem iemeta ugunī. Pēc viņas kalpones vārdiem, kundze it kā esot murgojusi par kaut kādiem dimantiem un pavēlējusi aprakt sevi kā ir, nemainot drēbes un nemazgājot. Tomēr šī prasība netika izpildīta, kā rezultātā uz grāfienes pleca konstatēja lilijas zīmi. Drīz par grāfienes nāvi uzzināja Pēterburgā un pēc Vis.augstākā pavēles Krimā ieradās kurjers, lai no nelaiķes mantām izņemtu kādu lādīti. Meklēšana tika veikta cītīgi, bet tā neko nedeva. Pareizāk sakot, lādīti atrada, bet tā bija tukša. Saskaņā ar baumām, noslēpumainajā šķirstiņā grāfiene turēja Marijas Antuanetes kaklarotas paliekas.

Vecajā kapsētā, netālu no pašreizējā Arteka, līdz pat divdesmitā gadsimta sākumam bija iespējams atrast ar sūnu apaugušu kapakmeni ar slavenās avantūristes vārdu. Tagad vecās kapsētas vietā plešas augļu dārzs, bet senos akmeņus vietējie iedzīvotāji iemūrējuši savu mājiņu pamatos…

Marijai Antuanetei nozagtie briljanti nav atrasti līdz šim brīdim. Daudzi uzskata, ka tie ir aprakti kaut kur Krimā, un tā saucamā Baltā grāfiene – artekiešiem pazīstamākais spoks – tā arī ir mieru neatradusī Žannas de Lamottes dvēsele, kas apsargā savus dārgumus