“Lielā B trijotne” ienāca zinātniskajā fantastikā, kad par labāko situācijas aprakstu, kādā bija nonākusi amerikāņu ZF, varēja uzskatīt Andžeja Vaidas pazīstamās filmas “Ainava pēc kaujas” nosaukumu. Minētā literatūra beidzot bija uzvarējusi daudzu gadu garās batālijās par kritiķu un tirgus atzinību. Kaut gan slaveno viktoriju izcīnījušās vecās gvardes rindas neglābjami kļyva retākas, veterāniem bija kam nodot stafeti. Turklāt, jaunajai paaudzei, salīdzinājumā ar veco, vairs nevajadzēja gadiem iekarot atzinību.
Uzreiz, ar pirmajiem darbiem sevi pieteica arī trīs minētie literatūras brīnumbērni. Visi trīs no Kalifornijas (Benfords gan bija dzimis Alabamas pavalstī, taču viņa zinātniskā un literatūras dzīve bija saistīta ar Kaliforniju), visi pārliecināti tehnokrāti un spīdoši stāstnieki. Turklāt, visiem trim tāds jēdziens, kā “netriviāla ideja” (dabaszinātņu, humanitāra vai sociāla, nav tik svarīgi ,kāda), nebija tukša skaņa. Visi šīs neformālās brālības locekļi raksta fantastiku, ne tikai tādēļ, lai izklaidētu lasītāju (kaut arī to māk perfekti), bet arī tāpēc, lai liktu kārtīgi saspringt, piespiest padomāt. Ņemot vērā to, ka mūsdienu lasītājs vairumā gadījumu ir tiktāl atrofējies, ka labāk spēlējas ar tehnoloģiskām rotaļlietām un “saceļ spuras”, ja viņam piedāvā nodarboties ar “intelektuālo vingrošanu”, tad pēdējais izskatās gandrīz kā reliģisks fanātisms.
Gregorijs Deils Bīrs piedzima 1951. gada 20. augustā Kalifornijas pilsētā Sandiego. Tur atrodas viena no lielākajām jūras-kara bāzēm – tur kara jūrnieks bija arī nākošā rakstnieka tēvs. Dienesta dēļ Bīrsam-vecākajam ļoti bieži vajadzēja mainīt dzīves vietas, tā kā līdz 12 gadu vecumam viņa dēls paguva pabūt Japānā un Filipīnās, nemaz jau nerunājot par daudzām Amerikas pilsētām. Tomēr Gregs Bīrs pabeidza universitāti dzimtajā Sandiego, un kaut gan viņa diplomā bija rakstīts “English”, kas nozīmēja “valoda un literatūra”, savā agrīnajā darba dzīvē vakarējam absolventam vajadzēja meklēt kompromisu starp viņa bērnības aizraušanos ar dabaszinātnēm (konkrēti, astronomiju) un mežonīgu vēlēšanos rakstīt. Bīrs strādāja par ārštata žurnālistu pilsētas avīzē, grāmatu veikalā, kā arī par lektoru vietējā aerokosmiskajā muzejā un planetārijā.
Brīvā žurnālista profesija, kā atceras Bīrs, reizēm viņu aizveda uz pavisam neparastām vietām. Konkrēti uz vienu no Amerikas kosmiskās programma vadošajiem centriem – slaveno Pasadenas Reaktīvo dzinēju laboratoriju, no kurienes jaunais Gregs sūtīja reportāžas par automātisko, starpplanētu staciju Voyager lidojumiem avīzei San Diego Union. Viņš arī aizrāvās ar kino, publicēja rakstus par šo tēmu Savienoto Valstu abu piekrastu vadošajos laikrakstos – Kalifornijas “Los Angeles Times” un Ņujorkas “Newsday”. Bet vēlāk lasīja lekcijas Sandiego pilsētas koledžā – senajā vēsturē, zinātnes vēsturē un, protams, zinātniskās fantastikas un fantāzijas vēsturē!
Pirms pāriet pie Grega Bīra “fantastiskās” biogrāfijas, kas protams, viņam ir galvenā – vēl daži vārdi par šī spilgtā un neticami darbīgā censoņa pārējām darbošanās sfērām.
Bīrs, starp citu, ir Nacionālās kosmiskās politikas civilās padomes biedrs. Šo privāto, sabiedrisko organizāciju bija radījuši viņa kolēģi – rakstnieki-fantasti Larijs Nivens un Džerijs Purnels, kas bija savākuši interesantu un pat kolorītu kompāniju. Pieci bijušie astronauti (ieskaitot Edvīnu Oldrinu – otro cilvēku pēc Nila Ārmstronga, kas izkāpa uz Mēness virsmas), atvaļinātie ģenerāļi un pulkveži, vadošo aerokosmisko firmu topmenedžeri, redzami zinātnieki (tajā skaitā, Mārvins Minskis – viens no “mākslīgā intelekta” teorijas pionieriem un leģendārā Masačusetas Tehnoloģiska institūta dibinātājiem)... Un, protams, rakstnieki-fantasti Larijs Nivens, Gregorijs Benfords, Dins Ings, Stīvens Bārns. Un agrāk, kad bija vēl dzīvi, Roberts Hainlains ar Polu Andersonu.
Bez tam (Gregs Bīrs skurpulozi pārskaita savas “sabiedriskās slodzes”), “pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem es konsultēju armijas vadību un CIP darbiniekus drošības jautājumos, bet gadu pirms tam lasīju lekcijas par noziedzības un tiesvedības dabu un nākotni FIB akadēmijā Kvantiko, Virdžīnijas pavalstī. Es arī nolasīju ziņojumu Amerikas filozofu biedrības sēdē, lasīju lekcijas un konsultēju kompānijas Microsoft (konkrēti tās struktūrvienību Xbox), Google un citus programmnodrošinājuma ražotājus. Kā arī vadīju atklāšanas ceremoniju un ekspertu diskusijas par veselības aizsardzību, jurisprudenci un pārtikas produktu drošību Starptautiskās pārtikas produktu aizsardzības aģentūras kongresā, 2007. gadā”.
Te vēl jāpiebilst, ka Bīrs ir zinātniskais konsultants kinostudijā Amblin Entertainment, kuras viens no radītājiem bija pats Stīvens Spīlbergs. Viņš ir dibinājis Amerikas mākslinieku-fantastu asociāciju (Bīrs pats ir ilustrējis žurnālos un izdevniecībās dažus paša darbus)... Tā vien, ja ieklausās, var dzirdēt Gafta balsi no kulta filmas “Garāža”: “Jūs – mūsu nerimša!”
Un tomēr Grega Bīra galvenā dzīves lieta bija un paliek fantastika. Viņš, ne tikai raksta to un pelna ar to dzīvei, viņš ar to dzīvo. Kā tēlaini ir atzīmējis angļu kritiķi Džons Klits: “Bīrs ir zinātniskās fantastikas bērns, kas ir salaulājies ar zinātnisko fantastiku un veltījis savu profesionālo karjeru zinātniskai fantastikai... Viņš bija kaislīgs lasītājs un fens no agras jaunības un piedalījās visos iedomājamos notikumos un aktivitāšu formās, ko rīkoja fendoms. Viņa pirmo zinātniski-fantastisko stāstu publicēja jau 1967. gadā, kad autoram bija vēl tikai 16 gadi. Bet viņa otrās laulības – ar Pola Andersona meitu – bija liecība tam, ka Grega Bīra dzīve un zinātniskā fantastika ir savijušās tik cieši, cik vien spējam iedomāties”.
Īstenībā pirmo fantastisko stāstu Bīrs sarakstīja desmit gadu vecumā (citur viņš raksta, ka astoņu gadu vecumā). Ģimene toreiz dzīvoja Aļaskā – acīmredzot, bargā ziemeļu daba arī rosināja un iespaidoja pusaudzi izmēģināt spalvu. Pēc pāris gadiem jaunais autors sāka sūtīt savus sacerējumus profesionālajiem ZF-žurnāliem. Un beidzot saņēma vienu no pirmajiem savā dzīvē līgumiem – ar klāt pieliktu čeku. Stāsts tika publicēts 1967. gadā un to sauca “Grāvēji”, bet žurnāls bija Famous Science Fiction (“Slavenā zinātniskā fantastika”).
Tomēr, pirmā publikācija pašu autoru-debitantu slavenu nepadarīja. Pēc astoņiem gadiem, publicējis vēl dažus stāstus, Bīrs nolemj pelnīt naudu tikai literatūras laukā. Lēmums likās nedaudz pašpārliecināts, taču, kā pierādījās tuvākā laikā, savas iespējas autors-iesācējs nebija pārvērtējis. 1979. gadā iznāk viņa pirmais romāns “Hidžra”, pēc tam vēl divi - “Psiklons” un “Aiz debesu upes”. Pēdējā romāna varonis – japāņu pilots, ko nolaupa citplanētieši kaujā pie Midvejas atola (tā bija viena no būtiskākajām kaujām 2. pasaules kara laikā Klusajā okeānā) un atgriež atpakaļ uz Zemi pēc četriem gadsimtiem, kad ziedu laikus piedzīvo Galaktikas impērija.
Romāns iznāk 1980. gadā, bet vēl pēc diviem gadiem – uzreiz divi Bīra darbi. Garstāsts “Nāvējošā cīņa” un īsais garstāsts “Mūzika, kas skan asinīs”, abi jaunajam autoram atnes Nebula prēmiju. Bet pēdējais garstāsts, pēc diviem gadiem pārrakstīts par romānu, iegūst arī Hugo prēmiju (vēlāk vēl vienu “zelta dubli” 1986. gadā iegūst stāsts “Pieskares”, kas veltīts citu dimensiju paradoksiem). Visos šajos darbos tiek risināta ļoti aktuālā nanotehnoloģijas tēma. Bīra garstāstā “nanoaparāti” ir triljoniem no jauna atklātu “saprātīgu šūnu” (precīzāk, vienšūnas organismu) – noocītu. Sākumā tās izplatās, tās atklājušā zinātnieka asinīs, modificējot viņa DNS un pārvēršot savu nēsātāju pārcilvēkā. Bet pēc tam, “inficējuši” visus Zemes iedzīvotājus, pārvērš tos vienotā virsorganismā, kam jau vairs nav nekā kopīga ar sugu Homo sapiens.
Šajā revolucionārajā pēc sava gara darbā autors pārvērš no kājām uz galvas ideju par Supersaprātu, kas tiek iztirzāta slavenajos kosmisko filozofu Stepldona un Klārka romānos (ne velti kritiķi nosauc Bīra romānu, kas tapis no tāda paša nosaukuma garstāsta, par “Astoņdesmito gadu bērnības galu”). Jo pēc Grega Bīra Supersaprāta mērķis un dzīves telpa ir, nevis zvaigznes, bet gan bezgala mazais “iekšējais kosmoss”.
Nākošā evolūcijas lēciena idejai, kas pārvērš Homo sapiens par Homo super, rakstnieks vēlreiz pievēršas romānā “Darvina radio” (1993.), kas atnes Bīram vēl vienu Nebulu, un tā turpinājumā “Darvina bērni” (2002.). Šoreiz evolūcijas “dzinēja” lomā ir zinātnei nezināma slimība, kas izsauc ģenētiskas mutācijas. Turklāt, sižeta zinātniskā bāze izrādās tik solīda un iespaidīga, ka – rets gadījums! - rakstnieka-fantasta romāns iegūst komplimentus atsauksmēs respektablajā zinātnes žurnāla “Nature” lappusēs.
Par kareivīgo tehnokrātismu (citiem vārdiem, absolūtu pārliecību, ka visas cilvēces problēmas, ieskaitot sociālās, ir atrisināmas un tās ir jārisina ar jauno tehnoloģiju palīdzību) Gregu Bīru uz ātrām pēdām ieskaitīja kiberpankos. Kaut arī pats rakstnieks visu laiku cenšas pierādīt, ka viņš ir tīras, “stingrās” zinātniskās fantastikas pārstāvis – un punkts.
Nākošā, redzamā robežzīme Bīra daiļradē ir diloģija, kurā, pretēji iepriekšējiem darbiem, notikumi norisinās kosmosa plašumos. Romāns “Ēra” (1985.) un tā turpinājums “Mūžība” (krievu tulkojumā – arī “Nemirstība”), ko tas pats Klits nosauc labāko kosmoloģisko eposu, ko kāds pirms viņa ir sarakstījis. Kaut gan, runājot par “labāko”, vēl var pastrīdēties, teiktais nav bez pamata.
Pats sižeta iesākums diez vai pretendē uz novitāti. Gigantiskajam – laba asteroīda lielumā – citplanētiešu zvaigžņu kuģim, kas parādās Zemes tuvumā tieši pirms lielvalstu briestošā kodolkara, viegli atrast priekšgājējus prototipus, kas mūsu lasītājam ir zināmi no Klārka, Nivena, Pola un citu autoru romāniem un cikliem. Taču ap “zvaigžņu kolosu” (tā dzīlēs ir sūtījums Zemes iedzīvotājiem, no kādas “paralēlās” Zemes iemītniekiem, kas apsteiguši mūs par tūkstošiem gadu un jau pārcietuši analoģisku katastrofu) sagrieztās sižeta peripetijas, kā arī autora domas un idejas lielā mērā ir spožas, svaigas un netriviālas. Tādas, ka katram no viņa minētiem klasiķiem būtu jānoņem cepuri viņa kā cienījama pēcteča priekšā.
Atoma Apokalipses idejai Bīrs velta uzmanību arī iepriekš – atmiņā paliekošajā novelē “Karstas sievietes elpa” (1977.). Bet desmit gadus vēlāk iznākušajā romānā “Dieva kalve” (1987.) un tā turpinājumā – romānā “Zvaigžņu lakta” (1992.) - rakstnieks attēlo citu globālo katastrofu, kas tikai sākumā liekas dabiska, taču pārbaudot – izrādās visīstākā “pašu rokām veidota”. Tikai par kādām “rokām” te var runāt, arī par citplanētiešu Saprāta fizisko izskatu bez pēdiņām, jo tas vienkārši klaiņo pa Visumu un aprij zvaigznes!.. Pēc būtības mūsu priekšā ir viens no Pastardienas sižetiem Vecajā derībā – kā sods cilvēcei no augšas par tās grēkiem. Kā arī ilustrācija tīri materiālistiskam “Fermī paradoksam”: izdzīvo civilizācijas-”klusētājas”, kas neatklāj savu esamību citiem Galaktikas iemītniekiem – senākiem, tādiem, kas sasnieguši varenības virsotnes. Un, pilnīgi iespējams, ir svešas Jefremova Lielā Loka ideāliem...
Arī Bīra CV iepriekš minētā lekcija FIB par noziedzību un cīņu pret to nākotnē, izrādās, arī nav nejauša. Romānā “Eņģeļu karaliene” (1990.) Bīrs apraksta XXI gadsimta pasauli, kas kļuvusi gandrīz par Utopiju pateicoties nanotehnoloģijām. Taču arī šajā Utopijā ir vieta kriminālam un attiecīgi personīgai vainas un soda drāmai. Kā arī “nolādētajam” Puškina jautājumam: vai iespējams ģēnija un ļaundara apvienojums? Romāna varonis, par kuru stāsta vairāki personāži (katrs no sava redzes punkta, kā slavenajā Akutagavas novelē “Rasemons”) - vienlaikus ir talantīgs dzejnieks un vienlaikus maniakāls slepkava, kuru meklē policija, izrādās, arī bez tās Utopijā nevar iztikt.
Vēl Bīrs ir rakstījis par nākotnes biotehnoloģijām, kas ļauj būvēt “dzīvas pilsētas” (romānā “Akmens stiprums”). Par gēnu inženieriju (stāstā “Māsas” - tieša sasaukšanās ar slaveno Hakslija romānu “Brīnišķīgā, jaunā pasaule”), astroiženieriju (romānā “Pabīdīja Marsu”, kas 1994. gadā autora literārajām trofejām pievienoja vēl vienu Nebula prēmiju), alternatīvo vēsturi (stāstā “Pa ceļam uz Nekurieni”)... Autors ir piedalījies arī modē esošajās starpautoru sērijās. Konkrēti, romānā “Fonds un Haoss”, pārfrāzējot citas Rjazanova kulta komēdijas varoņa teikto: “Uzbraucis Aizekam, mūsu pašu Azimovam” (divus citus jaunā cikla romānus pēc Azimova “Fonda” motīviem ir sarakstījuši nešķiramie draugi-musketieri – Benfords un Brīns). Un pat epizodiski veicis ceļojumus kaimiņzemē – fantāzijā – diloģijā “Zemes un varas dziesmas”, kas sastāv no romāniem “Koncerts bezgalībā” un “Pūķis-brīnumdaris”.
... Kad es astoņdesmito gadu beigās biju ciemos pie Grega Bīra, viņa dēlam Ērikam bija divi-trīs gadi, bet meitiņa Aleksandra bija, kā saka, vēl tikai “ieprojektēta”. Toreiz “jaunais, perspektīvais autors” strādāja ar elektrisko rakstāmmašīnu. Un vēl bija dzīvs Bīra sievastēvs – Pols Andersons, viņš arī mani atveda ar cienījamu gadu pikapu ciemos pie znota un viņa augošās ģimenes.
Šodien jūtami nosirmojušais un noteikti daudz pieredzējušais rakstnieks dzīvo turpat, pie dabas – mājā virs ezera, Sietlas tuvumā. Tikai rakstāmmašīnu visdrīzāk ir aizsūtījis uz kādu pažobeli, nomainot to pret mūsdienu datoru. Pie kura, nešaubos, joprojām strādā dienu no dienas – tāpēc, ka nevar iedomāties dzīvi bez šādas nodarbes.
Krājumā “XX gadsimta rakstnieki-fantasti” Gregs Bīrs uzsāk rakstu par savu daiļradi ar remarku: “Man vienmēr prieku ir sagādājis rakstīt, gan zinātnisko fantastiku, gan fantāziju... Šodien, kad manus panākumus ir atzinuši “vecākie” - te es domāju visas tās Hugo un Nebula prēmijas – es pēc būtības turpinu tikai to, ar ko esmu jau nodarbojies bērnībā. Jo man galvenā nav nauda, kuru es pelnu ar zinātnisko fantastiku, bet gan pats tās rakstīšanas process. Un es esmu apmierināts, kā jebkurš cilvēks, kam izdevies produktīvi nodarboties ar to, par ko viņš ir sapņojis, kad bijis bērns.”