Vienradzis pirmo reizi minēts rakstos 5.gadsimtā pirms mūsu ēras grāmatā Indica. Tas ir vēstījums par Austrumiem, ko apkopojis grieķu ārsts un vēsturnieks Ktesijs. Viņš bija Ahemenīdu impērijas valdnieka Artakserksa II privātais ārsts un savu pienākumu ietvaros pavadīja karali dažādās ekspedīcijās un karagājienos, tāpēc labi iepazinās ar kaimiņu zemēm. Tas ļāva Ktesijam sarakstīt traktātus par dažādām vietām, tostarp Persiju un Indiju. Daļa informācijas ir balstīta tiešā pieredzē, taču lielākā daļa apkopota, izmantojot citu ceļotāju stāstus. Tāpēc Indica, kas saglabājusies tikai fragmentāri, lielākoties tiek uzskatīta par tīru fantāziju. Tajā aprakstīti diezgan dīvaini uzskati, kādi persiešiem tolaik bija par Indiju, tostarp tas, ka šī zeme ir neparasti bagāta un tajā sastopami dieviem līdzīgi cilvēki, kā arī vienradži. Ktesijs aprakstīja vienradzi kā baltu zirgu ar violetu galvu un zilām acīm. No pieres tam izvirzīts rags – aptuveni 70 centimetrus garš, pie pamatnes balts, vidū melns, bet galā sarkans. Imperatora ārsts bija ne tikai pirmais cilvēks, kurš aprakstīja vienradzi, bet arī pirmais, kurš šim dzīvniekam piedēvēja maģiskas īpašības. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Ktesija vienradzis, visticamāk, radies, apvienojot vairāku dzīvnieku, piemēram, Indijas degunradža un ēzeļa, raksturojumu. Arī citas Indica aprakstītās būtnes liecina par labu fantāziju – tur sastopami cilvēki ar vienu kāju un tik lielu pēdu, ka to var izmantot kā lietussargu, kā arī mantikoras – sarkani radījumi ar cilvēka seju, trim zobu rindām un skorpiona asti. No otras puses, dažas Ktesija sniegtās ziņas izrādījās patiesas, piemēram, par Indijas ziloņiem, pērtiķiem, indiešu paražām, lielo iedzīvotāju skaitu un Indas upi.

Indica bija galvenais informācijas avots par Indiju Vidusjūras reģiona iedzīvotājiem līdz pat mūsu ēras 2.gadsimtam, kad šo grāmatu pamatīgi nokritizēja Romas satīriķis un retors Samsatas Lukiāns. Viņš apgalvoja, ka Ktesijs bijis melis, un domāja, ka pēc nāves grieķu dakteris noteikti nonāca īpašā elles daļā, lai samaksātu par saviem grēkiem.

Ļoti mežonīgs dzīvnieks

Lai gan Ktesijs atstāja agrāko rakstisko liecību par vienradžiem, Dienvidāzijā atrasti pierādījumi, ka šie radījumi vismaz cilvēku fantāzijā, iespējams, ir pastāvējuši jau krietni pirms tam. Vairāki zīmogi, kuros attēlots kaut kas līdzīgs vienradžiem, atrasti Indas ielejas civilizācijas reiz apdzīvotajās zemēs Indas upes baseinā un Arābijas jūras piekrastē. Senie artefakti datējami ar bronzas laikmetu no 3300. līdz 1200.gadam pirms mūsu ēras.

Tiek uzskatīts, ka šie zīmogi piederējuši cilvēkiem ar augstu sociālo rangu, tomēr no tiem neko vairāk nav iespējams secināt. Ir arī arguments, ka uz zīmogiem attēlotais radījums nav mistiskais vienradzis, bet gan taurs. 17.gadsimtā izmirušie tauri bija lielu liellopu suga, kas apdzīvoja Eiropas, Āzijas un Āfrikas teritorijas. Šo dzīvnieku skeleti liecina, ka tiem bija divi ragi – pa vienam galvas abās pusēs. Vienmēr profilā attēlotie dzīvnieki uz zīmogiem varēja būt tauri, kuriem vienu ragu sānskatā paslēpj otrs, tāpēc šķiet, ka skatāmies vienradzi.

Neskatoties uz tautu klātbūtni plašos apgabalos un iespējamību, ka Ktesijs bija fantazētājs, vēlākos laikos vienradži pieminēti daudzos citus tekstos. De natura animalium (Par dzīvnieku dabu) bija Klaudija Eliana 3.gadsimtā sastādīts septiņpadsmit grāmatu krājums par dabas vēsturi. Romietis Elians bija rakstnieks un retorikas (pārliecināšanas, gramatikas un loģikas) skolotājs, kurš brīvi pārvaldīja arī grieķu valodu. Lielākā daļa viņa krājumā iekļauto stāstu ir pārņemti no citiem avotiem, tostarp Ktesija. Elians apgalvoja, ka Indijā audzē zirgus ar vienu ragu, kas pazīstami kā monoceros. Cits monoceros nosaukums bija cartazonos, kas varētu būt arābu vārda karkadann (degunradzis) grieķu valodas forma.

Elians citēja 2.gadsimta romiešu zinātnieku un karavadoni Plīniju Vecāko, kurš sastādīja enciklopēdiju Naturalis Historia (Dabas vēsture). Plīnijs rakstīja par “ļoti mežonīgu dzīvnieku, ko sauc par monoceros, kuram ir brieža galva, ziloņa kājas un kuiļa aste, bet pārējais līdzīgs zirga ķermenim, tas izdod dziļu riesta skaņu, un tam ir viens melns rags, kas izvirzās no pieres vidus un ir divas laktas (90 centimetru) garš”. Tiesa, Plīnijs arī uzskatīja, ka antilope orikss un Indijas vērsis ir radījumi ar vienu ragu, gluži tāpat kā Aristotelis 4.gadsimtā pirms mūsu ēras pieminēja vienraga zirgu ar briedim līdzīgu galvu.

Bestiāriju iemītnieks

16.gadsimtā šveiciešu dabaszinātnieks Konrāds Gesners pārtulkoja latīņu valodā Eliana darbu Historia Animalium, pievienojot savus papildinājumus. Lai gan viņš centās nodalīt faktus no izdomājumiem, Gesners tomēr iekļāva tulkojumā vienradžus, par kuriem bija dzirdējis tikai no viduslaiku bestiārijiem. Šveiciešu zinātnieks skaidri norādīja, ka apšauba daļu Eliana paustās informācijas, tomēr uzskatīja, ka tā varētu sniegt morālu pamācību. Šveicietis detalizēti aplūkoja arī citas mitoloģiskas būtnes un reālus dzīvniekus. Starp fantastiskajiem radījumiem, kas parādījās Gesnera brīvajā tulkojumā, bija vienradži, nāras, jūras bīskapi (tās bija savādas, bīstamas zivis) un ihtiokentauri – būtnes ar cilvēka ķermeņa augšdaļu, zirga priekšējām kājām un zivs asti.

Jau 6.gadsimtā tika izteiktas teorijas par to, kāpēc vienradži ir tik reti sastopami un grūti notverami. Ēģiptes grieķu tirgotājs, vēlāk mūks Kosma Indikoleists ziņoja: “Šo mežonīgo zvēru nav iespējams noķert dzīvu, jo viss tā spēks slēpjas ragā. Kad tas tiek vajāts un domā, ka tiks notverts, tad metas no kraujas un krītot tik veikli pagriežas, ka visu triecienu saņem uz raga, un tā izglābjas sveiks un vesels.” Kosma Indikopleists arī sarakstīja vairākas grāmatas par ģeogrāfiju, kas pazīstamas ar kopīgu nosaukumu Kristīgā topogrāfija. Grieķa mērķis bija pārliecināt cilvēkus par savu teoriju, ka zeme veidota pēc telts parauga, ko Dievs Mozum aprakstījis 2.Mozus grāmatā. Saskaņā ar Kosmas domām zeme bija plakana, savukārt debesis veidoja kastes formu ar izliektu vāku.

Indikopleists nebija vienīgais kristiešu rakstnieks, kurš pievērsās leģendārajam vienradzim. Daudzi bestiāriju jeb grāmatu par dzīvniekiem autori, tostarp jau minētais Konrāds Gesners, balstījās uz kristiešu tekstu Physiologus jeb Fiziologs, kas tika sastādīts Grieķijā mūsu ēras 2.gadsimtā. Lai gan tā nezināmais autors ikviena dzīvnieka aprakstu ievada ar vārdiem “dabaszinātnieks domā” vai ko līdzīgu, katra nodaļa drīzāk ir stāsts, nevis faktu izklāsts. Daudzi no šiem stāstiem kaut kādā veidā ir saistīti ar Bībeli, jo īpaši ar Kristus augšāmcelšanos, piemēram, par fēniksu, kas sadeg līdz nāvei, lai pēc trim dienām augšāmceltos no pelniem.

Fiziologā veselas nodaļas veltītas konkrētām būtnēm, gan reālām, gan mitoloģiskām, sākot ar lauvu un beidzot ar zuti. Citu radījumu vidū minēti eži, strausi, panteras, ziloņi, baloži, čūskas, pelikāni, fēniksi un, kas ir visai dīvaini, arī pravietis Amoss no Vecās Derības. Vienradzis ir atrodams 36.nodaļā, kur teikts, ka šo dzīvnieku var pieradināt tikai jaunava. Alegorija attiecas uz Jaunavu Mariju, kurai saskaņā ar kādu leģendu vienradzis ielika klēpī galvu un aizmiga.

Vilinošās jaunavas

Daudzi vēlāku laikmetu mākslas darbi par Jaunavas Marijas tēmu ir iedvesmojušies no Fiziologa stāsta. Dažās interpretācijās vienradzis simbolizē Kristu un viņa attiecības ar Jaunavu, viņa māti. Sekulārie rakstnieki šo stāstu attīstīja mītos par šķīstu mīlestību un uzticīgu laulību. Pat Leonard da Vinči (1452-1519) pētīja vienradžus, vienā no savām piezīmju grāmatiņām norādot: “Vienradzis neuzņēmības, kontroles trūkuma, kā arī mīlestības pret daiļām jaunavām dēļ aizmirst savu mežonību un, atmetis visas bailes, pieiet pie sēdošas meitenes, un iemieg viņai klēpī, un tā mednieki to paņem.”

Arī itāļu ceļotājs Marko Polo (1252-1324) atsaucās uz mītiem par vienradžiem, tomēr viņš tos dēvēja par neglītiem un brutāliem radījumiem un ziņoja, ka tie “pavada laiku, labprāt gremdēdamies dubļos un dūņās”. Šķiet, ka Marko Polo, visticamāk, par vienradžiem sauca degunradžus.

Da Vinči aprakstītā vienradža un jaunavas mīta laicīgā izpratne radīja populāru motīvu, ko varētu dēvēt par Vienradža medībām. Tajā iesaistīta mednieku grupa, kas neveiksmīgi cenšas notvert vienradzi, līdz palīdzību piedāvā kāda jaunava. Radījums tiešām atnāk un ieliek galvu viņai klēpī, ļaujot medniekiem to notvert, vienradža medību motīvs pirmo reizi tika attēlots vairākos gobelēnos Parīzē 16.gadsimtā. Tiek uzskatīts, ka tos pasūtīja Bretaņas Anna, lai atzīmētu savas laulības ar Luiju XII. Septiņi gobelēni vēsta atšķirīgas stāsta daļas, to nosaukumi ir Medību sākums, Vienradzis pie strūklakas, Vienradzim uzbrūk, Vienradzis aizstāv sevi, Vienradzi nogalina un aizved uz pili, Vienradzis nebrīvē. Pētnieki senajos gobelēnos saskata kristīgo simboliku – vienradzis ir Kristus, un tā nāve ir krustā sišana. Kā redzams no septiņu gobelēnu secības, vienradža nāve nav pēdējais posms. Septītajā ainā, jau gūstā, viņš ir atgriezies dzīvē līdzīgi kā Krustus pēc augšāmcelšanās.

Vēl viena gobelēnu kolekcija ar šo motīvu ir Dāma un vienradzis, kas tapusi Flandrijā 16.gadsimtā. Piecos no sešiem gobelēniem attēlota viena no piecām maņām: garša, dzirde, redze, oža un tauste; sestā gobelēna nosaukums ir Amon seul dēsir, kas tulkojumā nozīmē “mana vienīgā vēlēšanās”. Daudziem radies jautājums par tā patieso nozīmi – iespējamā interpretācija ir vēlme pēc mīlestības vai sapratnes.

Dāma un vienradzis nav secīgs stāsts kā Vienradža medības, tā drīzāk ir meditācija par zemes baudām, kas parādās ar piecu maņu palīdzību. Saldumi simbolizē garšu, ziedi – smaržu, spogulis – redzi un tamlīdzīgi. Sestajā gobelēnā sieviete ievieto savu piekariņu kastītē. Daži uzskata, ka tas ir apliecinājums kaislībām, ko izraisa citas maņas, un stāsts par gribas triumfu. Citi ir izvirzījuši ideju, ka šis gobelēns simbolizē sesto maņu – sapratni. Tāpat ir arguments, ka nav iespējams noteikt, vai sieviete piekariņu ievieto kastītē vai izņem no tās. Interesanti, ka šis ir vienīgais gobelēns, kurā dāma smaida.

Gobelēnu kolekcijā Dāma ar vienradzi redzams arī lauva. Abas šīs būtnes tiek izmantotas heraldikā, lai simbolizētu valsti. Slavenākie abu dzīvnieku izmantošanas piemēri ir Skotija (vienradzis) un Anglija (lauva). Viena no leģendām vēsta, ka vienradzis ir dabisks lauvas ienaidnieks un drīzāk mirst, nekā tiek sagūstīts. Tas simbolizēja Skotijas vēlmi palikt suverēnai un neuzvarētai, kas mainījās līdz ar 1707.gada Skotijas un Anglijas ūniju. Divas populāras anekdotes vēsta par to, kāpēc vienradži, iespējams, vairs neeksistē. Pirmā ziņo, ka vienradži nav laiks iekļuvuši Noasa šķirstā, otrā – ka viņi gan iekļuva šķirstā, bet abi bija tēviņi. Starp citu, tradicionāli tiek uzskatīts, ka vienradži ir vīriešu kārtas, un neviens no mītiem, leģendām vai bestiārijiem neatklāj, kā tie vairojas. Vienīgais apgalvojums par viņu dabu ir tāds, ka vienradži ir vientuļi radījumi un var dzīvot simtiem gadu.

Alikorna zāles

Vienradža interesantākā īpatnība, protams, ir rags, kas izvirzās no pieres. Tādas parādības eksistenci 1825.gadā atspēkoja dabaszinātnieks un zoologs, paleontoloģijas tēvs barons Žoržs Ksavjē. Viņš apgalvoja, ka nav iespējams, ka kādam nepārnadzim, piemēram, zirgam, uz galvas būtu rags. Pirms šī apgalvojuma vienradžu ragi bija ļoti pieprasīta, reta prece.

Senie rakstnieki, piemēram, Ktesijs un Elians, rakstīja, ka no vienradža raga, kas sastāv no vielas, ko sauc par alikornu, var pagatavot trauku, no kura dzerot cilvēks tiek pasargāts no slimībām un indēm. Uzskatīja, ka arī citām vienradža ķermeņa daļām piemīt ārstnieciskas īpašības. Piemēram, 12.gadsimtā abate Hildegarde no Bingenes uzrakstīja ziedes recepti, kas ārstējot lepru. Tās sastāvā bija olas dzeltenums un foie de licorne jeb vienradža aknas.

Fiziologā teikts, ka vienradzis spēj ar savu ragu attīrīt ūdeni. Grāmatā stāstīts pa ezeru, ko reiz saindējusi čūska. Neviens no dzīvniekiem neuzdrošinājies pietuvoties ūdenim, lai dzertu, tomēr, kad parādījies vienradzis, tas devies tieši pie ūdens. Ar savu ragu tas ezerā ievilcis krusta zīmi (jāatceras, ka Fiziologs bija kristīgs teksts), un inde kļuvusi nekaitīga.

Laika gaitā vienradža ragam tika piedēvēts vēl vairāk ārstniecisku īpašību. Ļaudis ticēja, ka tas palīdz pret masalām, drudzi, sāpēm un mēri. Aptiekāri visā Eiropā lepojās, ka var pārdot vienradžu ragus un eliksīrus, kas gatavoti no samalta alikorna. Pārdošanā bija arī jostas, kas it kā izgatavotas no vienradža ādas un solīja pasargāt valkātāju no jebkāda kaitējuma.

Karaļnamiem bieži tika dāvināti vienradža ragi. Runāja, ka Elizabetei I pat piederējis vesels vienradzis, bet Dānijas troņa krēsls izgatavots no vairākiem tā ragiem. Zināms, ka pēc Dānijas karaļa Frederika III pasūtījuma 1662.gadā Benediks Grodšilings izgatavoja troni, kas atgādināja ķēniņa Zālamana sēdekli, kas aprakstīts Bībeles 1. Ķēniņu grāmatas 10.nodaļā. Troni izmantoja kronēšanā līdz pat 1849.gadam, kad, protams, jau bija skaidrs, ka tajā izmantoti narvaļu ragi, kā mēdza dēvēt šā Ziemeļu Ledus okeāna garos, taisnos augšējos ilkņus.

Jau 1638.gadā šķietamie vienradžu ragi tika identificēti kā narvaļu ilkņi. Dāņu ārsts Ole Vorms (1688 – 1654) bija pirmais, kurš sāka tos saistīt ar vidēja lieluma zobainajiem vaļiem, kas dzīvo ūdeņos ap Grenlandi, Kanādu un Krieviju. Oles Vorma ideju attīstīja sers Tomass Beauns (1605 – 16820 savā darbā Pseudodoxia Epidemica, kas plašāk pazīstams kā Vulgārās patiesības. Brauns bija polimāts (cilvēks, kura zināšanas un prasmes aptver ievērojami plašu skaitu jomu) un rakstīja par dažādām tēmām, tostarp par zinātni, reliģiju, medicīnu un dabu. Viņa Pseudodoxia Epidemica apšauba 17.gadsimtā izplatīto māņticību. Lai gan Brauns centās būt zinātniski precīzs, viņš savā darbā iekļāva arī smalkus humora elementus. Brauns rakstīja: “Viltus alikorna pulveris, kas gatavots no narvaļa ilkņiem vai dažādu dzīvnieku ragiem, Eiropā tika pārdots vēl 1741.gadā. Tika uzskatīts, ka alikorns dziedē daudzas slimības un spēj noteikt indes, un daudzi ārsti no tā gatavoja “zāles”. No alikorns tika veidoti karaļu kausi, ko pasniedza kā dāvanu, - parasti gan šie trauki bija no ziloņkaula vai vaļa kaula. Viduslaikos īpaši vērtīgi bija veseli ragi, kas parasti bija narvaļu ilkņi”.

Šekspīrs un vienradzis

Neraugoties uz to, ka vienradžus dabā neviens nav redzējis, tie “pastāvējuši” daudzās kultūrās un laikmetos. Tradicionāli tika uzskatīts, ka Eiropas vienradzim ir zirga ķermenis ar perlamutra baltu kažoku un garu, baltu, spirālveida ragu. Savukārt Āzijā vienradži tika attēloti kā zvīņaini, krāsaini briežu dzimtas radījumi ar miesaskrāsas ragu. Āzijas leģenda vēsta, ka mongoļu valdnieku Čngishanu (1162 – 1227) no iebrukuma Indijā atturējis neviens cits kā vienradzis. Tas esot ieskatījies valdniekam acīs, ko Čingishans uztvēris kā zīmi no debesīm, tāpēc pavēlējis savai armijai atkāpties.

Ķīniešu vienradzis vairāk atgādina himeru: saskaņā ar aprakstiem tam bija viens rags, brieža ķermenis, lauvas galva un zaļas zvīņas. Citi avoti apgalvoja, ka radījumam ir pūķa galva. Saskaņā ar leģendu Ķīnā vienradzis pirmo reizi redzēts 2697.gadā pirms mūsu ēras leģendārā Dzeltenā imperatora valdīšanas laikā. Valda uzskats, ka Ķīnas vienradža retā uzrašanās pareģo gudra vīra dzimšanu vai nāvi. 6.gadsimtā pirms mūsu ēras vienradzis esot parādījies Konfūcija grūtniecei mātei un vēl vienu reizi īsi pirms viņa nāves. Slavenais filozofs un skolotājs esot bijis pēdējais cilvēks Ķīnā, kurš redzējis vienradzi.

Lielākā daļa no līdzīgām leģendām par vienradžiem jau aizmirstas, tomēr mītiskie dzīvnieki ir populāri arī mūsdienās. Piemēram, katru gadu jūlijā Itālijas pilsētā Vinči, kur dzimis Leonardo, notiek Festa dell’Unicorno jeb Vienradžu festivāls. Pārģērbušies par fejām, elfiem vai fantāzijas filmu varoņiem, apmeklētāji trīs dienas var apmeklēt maģiskus šovus, koncertus, sacensības un viduslaiku tirgu.

Vienradži sastopami arī slavenu literātu darbos. Viljams Šekspīrs tos minēja savās lugās Jūlijs Cēzars, Vētra un Atēnietis Timons. Viens no slavenākajiem daiļliteratūras darbiem, kurā parādās maģiskie radījumi, ir Pītera S.Bīgla Pēdējais vienradzis. Grāmata pirmo reizi izdota 1968.gadā, pārdota miljonos eksemplāru visā pasaulē un tulkota 20 valodās. Tā vēsta par vienradzi, kurš uzskata, ka ir pēdējais no savas sugas, un dodas meklējumos, lai noskaidrotu, kas noticis ar pārējiem.

Kopš 2015.gada vienradzis ir kļuvis arvien populārāks, un tam palīdzējuši daudzi uzņēmumi, kas pārdod preces ar vienradža simboliku, sākot no kafijas un brokastu pārslām un beidzot ar milzu piepūšamām pludmales rotaļlietām. Tie parādās filmās, TV šovus un grāmatās. Vienradzis kļuvis par labestības un laimes simbolu, kas palīdz izvairīties no skarbās realitātes.