Atskanēja krakšķis un no ārpuses telpā ielija gaisma. Es pirmo reizi redzēju un dzirdēju, un tas man lika iekliegties. Vairākus sirdspukstus sēdēju mēms un nekustīgs. Mana balss skaņa bija citāda nekā tas krakšķis, un acu priekšā ņirbēja tik daudz krāsu! Vairs nevēlējos būt savas mazās čaulas iemītnieks, sajūsmināts cauri plaisai roku izstiepu pretī ārpasaulei un attapos izšķīlies. Ola, kurā biju atklājis dzīvi, no mūžības un bezgalības pārtapa par neapbruņotai acij nesaskatāmu traipiņu tajā plašumā un laika nebeidzamībā, ko skatīju ap sevi.

Kāds paliels dzīvnieks bija noliecis galvu un lielām, dzidrām, mīlošām acīm uz mani skatījās. Aiz tā samanīju vēl otru līdzīgu, bet no viņa novērsos, lai vēlreiz ieskatītos tajās laimīgajās acīs, kas mani apbūra vairāk nekā visa materiālā pasaule tām apkārt. Liels bija mans pārsteigums, kad tajās ieraudzīju vēl trešo dzīvnieciņu- tādu pašu kā abi lielie, vien krietni mazāku. Tas ar sajūsmu un apmātību skatījās uz mani. Nobrīnījos par to, kas gan manī tik interesants, kad nez kā pēkšņi kļuva skaidrs, ka mazākais dzīvnieciņš ir mans atspulgs un lielākie- vecāki, sapratu, kas ir tēvs un māte un manī radās vēlme zināt vēl, zināt, kas un kāpēc ir šinī pasaulē. Un kāpēc viss ir tik ārkārtīgi skaists.

Skatījos mātei acīs un manā galvā straumēm ieplūda zināšanas. Uzzināju, ka mūsu sugai nav kā citām dota iespēja ik rītu pēc nāves pamosties un turpināt dzīvi, ka mans mūžs ilgs, līdz es noguršu dzīvot. Toties mums dota dāvana- maģija, sestā maņa. Tā ir it kā jauna pasaule, kurā dzīvo vienīgi būtnes ar šo sesto maņu. Ar tās palīdzību savā starpā varam sazināties ātrāk un vieglāk, satikties ar ļoti tālu esošiem prātiem, arī ārpus šīs pasaules varam uzzināt gandrīz visu, sevišķi nepūloties, ja vien spēja ir pietiekami attīstīta. Atliek vienīgi sakopot ļoti daudz gribasspēka un izprast, kā ko izdarīt, un tas notiks. Vēl uzzināju daudz ko par dzīvi kā tādu, dabas likumus, bet tos automātiski un bez intereses aizgrūdu sava prāta zināšanu plauktā. Kad zināšanu daudzums pēkšņi sāka traucēt, noslēdzos sevī un visu apdomāju.

Maģija... Ak, kā tā mani kārdināja! Nodzīvojis biju tikai kādu stundu, bet jau baidījos mirt, man pārāk ļoti patika šī pasaule, intuīcija norādīja, ka labākas, visticamāk, neeksistē. Vēlējos apturēt laiku! Bet tam spēja laikam vēl jāpatrenē. Izpētīju sevi- savu ķermeni un garu. Kad sakodu zobus un uzmanīgi pievērsos maģijai, sajutu skudriņas noskrienam pār visu muguru. Man iekšā notika tāda kā palēnināta eksplozija, pavērās vēl viena pilnīgi jauna pasaule, tā, par kuru bija stāstījusi māte- sāku just personības, apjaust, kas pasaulē notiek, izjutu citu maģijas apveltīto būtņu dzīvesstāstus. Es tam ļāvos, ar visu savu būtību izjutu maģiju plūstam manās dzīslās. Tas bija fantastiski, sagūstoša sajūta, pirmoreiz mūžā izjutu kaisli. Bet moments bija pārāk īss, pirms tā visa bija par daudz. Es sajutu psiholoģiskas sāpes, kas draudēja pārtapt agonijā, ja visa šī informācija tādā pašā ātrumā turpinātu ieplūst manā galvā. Biju spiests novērsties no maģijas plūsmas un izdomāt, kā ar pašu spēju nobloķēt tās izpausmes. Savilku savu domu tīklu ciešāk ap sevi, līdz dzirdēt varēju vien garām lidojošu tauriņu domas, un šai klusumā atvilku elpu.

Tas likās tik pārsteidzoši un netaisni, ka tikko biju pāris mirkļos pieaudzis krietni vairāk nekā dažs labs cilvēks spēj mūža laikā! Es zināju par dzīvi to, ko zināja visi pasaules iemītnieki kopā. Laikam liktenim patīk šādas nevienlīdzības. Prātu apņēma neaprakstāma vilšanās- tikko liktens bija man norāvis rozā bērnības naivuma brilles, atstājot nesagatavotu un bruņotu vienīgi ar cerību vaigu vaigā ar pasaules skarbumu un netaisnību. Gribēju vēl kādu laiciņu to visu nezināt, bet tik un tā realitāte man piedāvāja ārkārtīgi daudz sāpju un kļūdu. Tomēr nē- “Mana dzīve tāda nebūs!” es kliedzu sev un pasaulei, ”Es zinu jūsu kļūdas un tās nepieļaušu!”

Saņēmos, pacēlu galvu un ieskatījos realitātei tieši sejā. Bija iestājusies nakts, mani vecāki bija prom- sapratu, ka neko viņi man vairs nevar iemācīt un ieskatījos zvaigznēs. Tās bija tālas, aukstas un skaistas, viņas ar mani runāja savā, skaistuma valodā. Realitāte acīmredzot ir kā roze- ārkārtīgi daiļa acij, bet pieskaroties tā ievaino. Apburts es uz to skatījos un atbildēju ar dziesmu, aizmirsu visu ļauno- dziedāju par dabu, zvaigznēm, par dzīvi, neprātā iegrimis un aizmirsis par ērkšķiem... Tagad saprotu, ka tieši tad, jaunībā, biju vistuvāk savas un ikkatras radības dzīves patiesajam mērķim- laimei. Biju pazaudējis laika un telpas uztveri, vēl nebiju ne reizi sadūries, nezināju, ar ko man darīšana, man neko nevajadzēja- laimīgs tas, kam neko nevajag-, pasaule man smaidīja un es par to dziedāju.

Manai dziesmai atbildēja saullēkts. Līdz ar prātu atgriezās prāts, maņas, laiks un telpa. Laiks... Es nožēloju, ka tik daudz esmu izšķiedis veltīgi, šaustīju sevi līdz asarām- bet ļoti īsu mirkli, jo tā arī ir bezjēdzīga nodarbe. Nezinu, vai vispār nožēlai bija iemesls, bet toreiz maģijas attīstīšāna un studēšana šķita svarīgāka par laimi.

Atcerējos mirkli, kad biju pieskāries maģijai un mēģināju izprast tās būtību, izdomāt veidu, kā apturēt laiku. Mēģināju mērķtiecīgi un neatlaidīgi, vairākas stundas tas bija manas dzīves vienīgais mērķis. Pēc kāda laika maģijas pasaulē sajutu vēl kādu ar tādu pašu mērķi. “Sveiks,” nolēmu mirkli atpūsties, “vēlies apturēt laiku? Kaut kas izdodas?” Otrs atbildēja, ka tikko sācis. Pēc rakstura viņš bija krietni mierīgāks par mani, racionālāks un optimistiskāks. Kad bijām iepazinušies, vārdi aptrūkās. Nezināju, kas šādos gadījumos būtu jāsaka. Un vēlējos turpināt meklējumus pirms ir par vēlu. “Vēlies strādāt kopā?” viņš iejautājās. Es piekritu- divatā ātrāk. Kad ķērāmies pie darba, uzreiz jutām atšķirību. Idejas tika izmēģinātas divtik raitāk, jo bija divtik vairāk uz abiem. Tālāk mēģinājumu laiks paskrēja nemanot, puiša kompānija bija patīkama, pirmoreiz jutu, kas man vēl dzīvē pietrūkst- sabiedrība, sarunas. Jocīgi, ka mums tik ļoti tas nepieciešams, izdzīvot taču varam arī vieni!

Vienu brīdi, kad saule bija augstu virs galvas un mēs kārtējo reizi centāmies apturēt laiku, sajutu mieru. Mums bija izdevies. Biju reizē mūžīgs un laikā neeksistējošs. Iekšēji sajutu harmoniju, kāda tā bijusi manas mātes izpratnē- bezemociju mieru. Pārvietojāmies telpā, kas nemainījās ar sirdi, kas nedarbojās un ķermeni, kas nepieauga. Visur bija miers. Apsēdāmies un pilnīgā mierā skatījāmies vienā punktā. Viņš bija sasniedzis savu mērķi, bet es? Šī doma mani izrāva no apātijas stāvokļa. Sapratu, ka tas, ko ieguvām nav tas, pēc kā es tiecos, bez laika dzīve nav dzīve, laiku apturot, es nevis dzīvoju mūžīgi, bet mirstu tai pasaulei, ko tik ļoti nevēlējos zaudēt.

Līdz ar pirmo sirdspukstu mani pārņēma dziļa vilšanās. Nav mūžīgās dzīves. Ja nav laika- nav kustības, nav virzības. Un vienīgās nekustīgās jūtas ir miers, mīlestība un izmisums. Es jutu mieru, jo mīlestību nepazinu un pirms pamošanās- arī izmisumu ne. Bet miera man pietiks, kad vienīgo reizi mūžā es aizmigšu. Turklāt biju pazaudējis vienīgo draugu- viņu interesēja tikai mūžīgā dzīve, jūtas ne, tāpēc viņš nepamodās. Zināju, ka draugs ir tur, kur vēlas būt, bet sajutu tādas skumjas, it kā viņš būtu miris. Vispār tā arī bija- kāda man atšķirība, vai viņš vēlas tur būt vai nevēlas, es jutu sāpes tāpēc, ka drauga nav klāt.

Bet es nevēlējos mirt! Vilšanās pārauga izmisumā, “Kāpēc? Kāpēc nevar? Kāpēc es vēlos to, ko nav lemts sasniegt? Kāpēc es? Vai pasaules radītājs bijis sadists, kurš tagad ar pašapmierinātu smīnu noraugās uz manām un vēl daudzu dzīvu radību ciešanām?” Uz šiem jautājumiem nebija atbildes, vienīgi kāda maza balss manī teica: “Kāpēc tu? Ar kādu jau tam jānotiek, ja tas būtu kāds cits, viņš jautātu tāpat. Turklāt gandrīz katrai radībai dzīvē bijis brīdis, kad uzdot jautājumu “Kāpēc es?” Neesi viens un unikāls- jā, varbūt vienīgais, kurš apturējis laiku, bet ne vienīgais, kurš cieš” Tas manu izmisumu nemazināja. Kādu stundu sēdēju, sevī ierāvies un uzdodams jautājumus par dzīves jēgu, kamēr putni pļavā tepat blakus uzlasīja tārpus brokastīm un saule sildīja un uzturēja pie dzīvības šo bezmērķīgo eksistenci. Jutu, ka varētu aizmigt- manai dzīvei tāpat vairs nebija mērķa...

Sajutu kādu viegli un bailīgi pieskaramies manam plecam. Sirds, kā no transa pamozdamies, tvēra pēc šīs radības- pēc cerību lāses asaru okeānā. “Kas noticis?” viņa jautāja. Tās bija skaistākās acis, ko biju redzējis. Dzidras, dziļas, nedaudz skumjas, bet laimīgi mierinošas... “Filozofiskie meklējumi?” Acis iedzirkstījās kā smiedamās par mani. Es nesapratu- kas tur smieklīgs? Pasaule ar mani tik ļaunu joku izspēlējusi, visu dzīves mērķi un virzību sagrāvusi, atstājusi vienu, bet viņa- smejas? Nesapratu, kāpēc? Viņas prāts bija par stipru lai es uzreiz visu uzzinātu par intriģējošo būtni, tāpēc ieskatījos un pēc sejas vaibstiem un žestiem mēģināju noteikt, kas nodarbina viņas domas. Meitene bija no manas sugas, diezgan izskatīga, viņas acis... Pat smejoties tās tomēr sildīja. Un atkausēja manu dvēseli, pamazām. Nomierinājos un turpināju jautāt pēc smieklu iemesla meitenes acīs. “Nāc, paņem pats- es nedošu!” tās šķita sakām. Es arī nācu, pacentos paņemt un sapratu, un sāku smieties līdzi. Jo tas taču ir smieklīgi, dzīve ir tik vienkārša! Dzīvo-priecājies- nomirsti. Kāpēc jāsarežģī dzīve ar tādiem neatbildamiem jautājumiem? Tie tikai rada izmisumu un izšķērdē laiku.

Jaukā, apburošā radība smiedamās noplūca un kā dāvanu pasniedza man rudzupuķes ziedu. Paņēmu to un apreibis nolūkojos kā uz neticamāko lietu pasaulē- apbrīnojami... Bet drīz es vairs nedomāju par ziedu- visas domas aizņēma būtne man blakus. Tādu nebiju sastapis vai redzējis- par dzīvi nenorūpējušos, bet tik un tā domājošu, daudz cietušu, bet tāpēc ne mazāk smaidīgu, iecietīgu un piedodošu, pat maģijas pasaules klaiņojumos tādu nebiju pamanījis. Lai kliedētu šaubas par situācijas īstenību, pieskāros viņas plecam un sapratu, ka meitene nav atlaidusi manējo. “Kā to varēju nepamanīt?”- doma paķircināja manu saprātu, palikdama neatbildēta. Atkal ieskatījos sagūstošajās acīs un jautāju sev, kāpēc, ja esam dzīvi vadījuši tik tuvu, es viņu nepamanīju agrāk? Man laika nu bija atlicis tik ļoti maz- bet tikai tagad dzīvē ienāca nopietns iemesls to pavilkt pēc iespējas ilgāk. Redzēju savas sāpes atspoguļojamies viņas sejā un skatienā.

Meitene atbildēja uz manu jautājumu: “Agrāk es tāda nebiju.” Un manām gara acīm atklājās viņas pasaule, būtība- pagātne, kļūdas, izvēles,- viss kā uz delnas. Sapratu, ka agrāk šī personība tiešām bijusi man nepamanāma- parastas depresijas pārņemta un nepārtrauktos sevis meklējumos iegrimusi, gluži kā es un vēl daudz citu dvēseļu, līdz tikko izrāvās no šīs čaulas pati saviem spēkiem.

Šī radība dzīvi bija sākusi pilnīgi citādi nekā es. Jau olā viņa materiālajai pasaulei gandrīz nekādu vērtību nebija piešķīrusi, no vecākiem uzzinājusi galvenās zināšanas, uzreiz pievērsās maģijas pasaulei. Tajā klaiņoja lielāko bērnības daļu, palīdzēdama dažādiem citiem radījumiem viņu likstās ar mierinājumu vai padomu, citreiz- pat sakaitinot. Meitenei tas esot licies dzīves mērķis- palīdzēt citiem, padarīt viņus laimīgus, patika uzklausīt stāstus, kas stāstīti no sirds. Līdz vienubrīd viņa pamanīja, ka būtnes, kas nebija tikušas mākslīgi atbrīvotas no ciešanām, dažkārt jutās pat vēl laimīgākas, kad ar tām tika galā pašas. Meiteni tas dziļi satrieca un viņa pārtrauca iesākto, nododamies jauna dzīves mērķa meklējumiem. Neilgi pirms satikusi mani, viņa esot nolēmusi visu turpināt, bet nevis risinot citu problēmas, bet palīdzot viņiem to darīt.

Jutos dīvaini, pēkšņi tik daudz uzzinājis par meiteni sev blakus. Viņai bija savi mērķi, tik ļoti cēlāki par maniem... Es viņu cienīju kā nebiju cienījis nevienu un jutos pat viņas skatienu nepelnījis. Acis turpināja nogaidoši lūkoties manējās un es padevos- atklāju sevi, neslēpjot neko, pat ne faktu, ka gara spēkā nelīdzinājos viņai un no depresijas spēju izrauties vien ar kāda krietni stiprāka palīdzību. Šķiet, viņu tas neuztrauca, meitene nejuta necieņu pret mani. Tas manu apbrīnu vienīgi palielināja.

“Jā... Arī tu nebiji tāds, kāds esi, pirms satiki mani. Mums bija jāsatiekas tieši te un tagad, jo no citiem laiktelpas punktiem mūsu dzīves nerit kopā. Bet no šī punkta tās saplūst, veidojot vienu piepildītu līniju. Es ceru. Interesanti- manai dzīvei tikko parādījās jauns mērķis...” Un seja vērās manī kā jautādama. Mani aizkustināja tas, ka skaistulei rūpēja, ko atbildēšu. No vienas puses- dīvaini vārdi, ko dzirdēt tikai mirkli pēc iepazīšanās, bet es sapratu. Kaut nebiju to jau reiz piedzīvojis, zināju, ka jūtu to pašu. Es mīlēju- ne pasauli vai zvaigznes, vai skaistumu, bet šo radību, viņas garu, acis, izvēles, seju un kļūdas- visu, kas bija viņa. Jā, dzīvei bija jauns mērķis, un tas tobrīd sēdēja pļavā man blakus, vasaras naktī, padevīgām, skaistām acīm lūkodamies manējās.

Manās acīs sariesās asaras un piekļāvu meiteni sev klāt. Viņa sastinga, tad atbildēja ar to pašu. Jutu visu viņas augumu, siltumu, dzīvību- sirdspukstus, kustības. Par visu vairāk vēlējos nekad neatlaist rokas, mūžīgi izjust mīlestību tādu, kāda tā ir, kad tikko dzimusi, mūžīgi just to neaprakstāmo saviļņojumu. Mana sirds un dvēsele tiecās viņas garam pretī, līdz tika pārkāpts kāds slieksnis un vairs nebija “es” un “viņa”, bet “mēs”. Mēs bijām saplūduši un kļuvuši par vienu, un tai brīdī pārstāja eksistēt laiks. Pazuda tādas lietas kā dzīve, daba, maģija un dziesma, bijām tikai mēs un mīlestība, vienoti neprātīgā dejā, kas bija vienīgais uz visas pasaules ar kādu nozīmi.

Mēs atgriezāmies saprāta dzīvē tajā pašā mijkrēšļa stundā, kad bijām to pametuši, un es pirmoreiz sajutu nogurumu. Vēlējos aizmigt- pazudināt šo sajūtu, bet mirt savu mūžu tik ļoti nebiju nevēlējies. Tas bija skumji zināt- šī sajūta mani pavadīs līdz es no tās nomiršu. Dzīvot tiešām ir letāli- jo vairāk to dari, jo ātrāk nogursti...

Vēl jutos kā atdevis daļu sevis. Meitenes sejā acumirkli pavīdēja izbailes un es sapratu, ka viņa jūtas tāpat, un kāpēc mēs ar mums abiem tā notiek. Viņas rokās bija ola. Caur mīlestību mēs bijām radījuši jaunu dzīvību. Jutu neviltotu prieku, sajūsmu un pateicību liktenim par nepelnītu dāvanu, jo likās, it kā es nebūtu to visu pelnījis, nebūtu tā vērts. Gan jau arī nebiju, bet pasaulei ir nosliece uz netaisnību, kaut arī diezgan daudz biju maksājis. Jutu, ka esmu atdevis lielu daļu savas dzīvības un maģijas, diezgan iztukšots, tomēr- naivā, jaunā dzīvība, kas pēc neilga brīža ar paļāvību raudzījās uz mums, bija kaut visa mūsos atlikušās dzīvības spēka vērta.

Redzēju sava mūža pirmos mirkļus atspoguļojamies mazulī. Tās bija lielas sāpes- skatīt ciešanas, ko viņam, vairāk kā man, sagādāja maģijas pārpilnība. Vēlējos kaut kā palīdzēt, pasargāt jauno, vārgo dvēselīti no pasaules skarbajiem un nežēlīgajiem pārbaudījumiem, kuriem biju pats gājis cauri... “Nesatraucies!” mudināja bērna māte, kaut arī pašas sejā varēja lasīt bažas, “Ar ciešanām dzīves sākumā mēs maksājam par laimi vēlāk. Tie, kas nav jutuši sāpes, nav spējīgi iepazīt laimi tik piepildītu, cik to zinām mēs. Nāc, ar savu klātbūtni mēs viņam vairs nepalīdzēsim.”

Atstājām ziedošo pļavu un devāmies vērot saulrietu pie jūras. Es domāju par laika apturēšanu, par to, kā dzīve par mums smejas- pašu spēkiem, ar gribu un centību varam panākt visu, bet tas gandrīz nekad nerada  tādu prieku un gandarījumu kā brīži, kad liktenim labpatīk uzdāvināt mums sapņu piepildījumu tādu, kādu tas uzskata par labāku esam, brīdī, kad jau mērķi sasniegt licies nereāli. Manas mīļotās balss pāršķēla domu plūdumu: “Jūtu, ka neesam vairs jauni, nogurums liek sevi manīt. Kāpēc tas ir tik nežēlīgi- šī pasaule jāatstāj, kolīdz esam iepazinuši dzīves piepildījumu? Vai tas ir viss, ko pasaulei mums jāiemāca un mūsu dvēselēm līdz tam dzīvot atlicis bija tikai dienu? Tik un tā tas ir negodīgi.” Viņas acīs sariesās asaras: “Ak, piedod lūdzu, ka vairs nespēju uztvert šo realitāti- maņas zūd, atstājot vienīgi sesto, neko ar pasauli saistītu nejūtu, izņemot tevi un mīlestību. Es piedzimu dienas vidū, jau esmu nodzīvojusi krietni ilgāk nekā man vajadzētu... Piedod, vairs nespēju turpināt dzīvi, man jāiet, es to jūtu. Piepildi savas atlikušās stundas!”

Viņa raudāja. Vēlējos atkal apturēt laiku, lai tikai nebūtu jāšķiras, bet trūka spēka. Piedevu un ar asarām acīs glāstīju mīļoto, līdz viņa aizmiga. Miegā meitene izskatījās kā eņģelis. Pēc brīža sajutu viņas garu traucamies pretī pēdējam rietošās saules staram. Ķermenis palēnām kļuva gaišāks un izbalēja, līdz vairs saskatāmas bija tikai gluži kā no mazītiņām zvaigznītēm veidotas aprises. Līdz sāpēm skaista, bet tāla un nepieejama... Izgaisa arī zvaigznes, atstājot man rokās vienīgi tukšumu un vēju, man prātā- šoku un mokošas skumjas. Tāda personība, un viņai lemts tā vienkārši aiziet, citiem pat neuzzinot par tik jaukas būtnes eksistenci? Tas nebija pareizi! Sapratu, ka man viss kādam jāpastāsta. Pret tikko norietējušās saules sarkani izgaismotajām debesīm samanīju kādu siluetu. Cilvēks. Bet kāpēc ne?

Tu nāci gar jūru, apmetnim brīvi krītot pār pleciem, matiem brīvi plandot vējā, gluži kā dejodama, galvu pagrieztu uz pirmajām vakara zvaigznēm. Līdzība ar manu jaunības dziesmu zvaigznēm mani satrieca un apjautu, ka varbūt cilvēki nebūt nav sliktāki, nejūtīgāki vai nedomājošāki par mums, varbūt jūs dzīvojat to pašu mūžu, tikai izstieptāku... Tā nu es saņēmu visu gribasspēku un tev izstāstīju savu dzīvi. Paldies, ka uzklausīji, paldies, ka nenobijies un neaizskrēji kliegdama prom, kad tevi uzrunāja neredzētas sugas dzīvnieks kā to būtu darījuši daudz citi un paldies, ka saproti. Lūdzu pastāsti visiem. Es vairs nevaru!”

Pēdējos teikumus viendienītis izrunāja tik kaislīgā pateicībā, ka man kaklā sakāpa kamols. Izkliedzot pēdējo vārdu, viņš saļima aizmidzis un mirkli vēlāk pazuda spožas gaismas uzliesmojumā. Es apgūlos pludmales smiltīs un jautāju zvaigznēm kādu atbildi tam, kas tikko bija noticis. Vienmēr biju to zinājusi- eksistē kāda mums paralēla pasaule, kurā reāls ir ne vien aptaustāmais, saožamais, redzamais un dzirdamais, bet arī dvēseliskais, kurā jūtas ieņem materiālu formu. Tieši tad, kad biju atradusi šo pasauli savā galvā, svēti pārliecināta, ka visi reālākie risinājumi ir bērnu pasaciņas, mani uzrunāja šis viendienītis. Jau biju sākusi smieties par bērnu pasaciņām, un nu viena mani acumirklī bija ierāvusi sevī. Viņam taisnība, liktenim patīk spēlēties ar atņemšanu un dāvināšanu. Labi, ka tā- dzīve nekļūst garlaicīga, un garlaicība ir lielākais zaudējums, apātijā mēs mirstam, dzīvot nozīmē just.

Aizgāju mājās un pierakstīju dzīvnieciņa stāstīto. Nu aust saule, un man sākas jauna diena. Bet uz pasaules beidzas tik daudz vērtīgāku dzīvju. Kāpēc man lemts dzīvot, kad jāmirst radībām, kas katru jauno dienu spētu novērtēt un piepildīt tik ļoti labāk nekā es?

No rīta aiz loga ieraudzīju tauriņu- viendienīti. Nē, vairs nevienu dienu nenodzīvošu tikai eksistences dēļ, dzīve ir par dārgu, lai to izšķērdētu!