"Es esmu Slēptā uguns kalpotājs!"
Pirmā un galvenā lieta: burvestība Tolkina pasaulē nekādā ziņā nav zinātne, tā ir daiļrade. Par to runā Eilians savā darbā "Maģija, kāda tā ir." "Silmarilionā" ir teikts, ka Arda ir tikusi nodziedāta - ainuru nodziedāta, to radītāja Eru Iluvatara vadībā. Secinājums no tā ir sekojošs, Tolkina pasaules pamatā atrodas, nevis matērija, bet gan informācija. Lai ienestu Ardā kaut kādas maģiskas izmaiņas, ir nepieciešams pilnvērtīgs radošs akts. Lai kas tas arī nebūtu: dziesmas uzrakstīšana, dārgakmeņa apstrāde vai ieroča izgatavošana.
Taisnību sakot, pats Tolkins šādus spriedumus nekad nav izteicis. Toties mēs pie viņa atrodam jēdzienu Neizdzēšamais jeb Slēptais uguns - spēks, no kura Iluvatars radīja ainurus un kuru ielika pasaules sirdī. Nav izslēgts, ka šī uguns arī ir tēlains apzīmējums pasaules informācijas laukam, par kuru runā Eilians.
Otrais jēdziens, kas tieši ir saistīts ar Tolkina maģiju, ir - griba. Profesora grāmatās bieži šis vārds nozīmē to pašu, ko maģija un burvestības. Arī bez tā ir skaidrs, ka viduszemieša burvestību potenciāls ir atkarīgs lielā mērā no gribas, bet nevis no iegūtajām zināšanām. Griba ir vajadzīga, lai pretotos pūķa balsij vai Varas gredzena spēkam. Gendalfa klātbūtne vai vārds Elberets dod tēlam lielāku gribu. Tādējādi, maģija nekļūst par izšķirošo, pēdējo argumentu: pat, ja jūs esat tumsas valdnieks Saurons, divi mazi hobiti, kuriem pietiek gribas iemest Gredzenu Orodruīnā, satrieks jūs pīšļos.
Trešais likums - nemitīga maģijas izgaišana. Jo ilgāk deg Slēptais uguns, jo vairāk gadsimtu paiet no Radīšanas brīža, jo straujāk aiziet no Ardas brīnumainais. Otrajā laikmetā Saurons vairs nespēj radīt pūķus. Trešajā laikmetā neviens vairs nav spējīgs izkalt jaunus varas gredzenus. Ceturtais laikmets kļūs par cilvēku laikmetu - tādu būtņu laikmetu, kuri ir mazāk jūtīgi pret burvestību, nekā elfi un rūķi.
Taču, ja pašreizējā maģija ir tikai pagātnes bāla ēna, tad kāda gan tā bija laiku sākumos?

"...Un notika tā."
Pēc tam, kad Arda ieguva savu materiālo izpausmi, daudzi no ainuriem, kas bija to nodziedājuši, nolēma savienot savu likteni ar jaunradīto pasauli. Paši spēcīgākie no viņiem sāka saukties pat valariem, kas nozīmē stihijas vai zemes spēki. Vēlāk cilvēki bieži sāka izturēties pret valariem kā pret dievībām. Mazāk vareni gari ieguva vārdu maijari un kļuva par valaru kalpiem un palīgiem.
Ainuriem nebija ķermeņu, taču ērtības labad valari un maijari pieņēma fizisku formu, kas bija līdzīga elfiem. Valaru pavisam ir četrpadsmit: vēja un gaisa stihiju valdnieks Manve, zvaigžņu valdniece Varda, ūdeņu valdnieks Ulmo, zemes un amatu meistars Aule, auglības devēja Javanna, mirušo dvēseļu vācējs Namo, viņa pavadone Vaire, sapņu pavēlnieks Irmo, dziedniece Este, sērojošā Niennna, cīkstonis Tulkass, briežu aizbildne Nessa, mednieks Orome un mūžam jaunā Vana. Pats varenākais no ainuriem bija Melkors, taču viņš nostājās pret Eru un, nolaidies uz Ardas, kļuva par valaru un visu Iluvatara bērnu ienaidnieku. Arī Melkoram bija savi maijari, piemēram, Saurons.
Valaru vara pār Ardu nebija absolūta - tas redzams kaut vai no to skaita. Taču šī vara bija neiedomājami liela. Aprakstot "Silmarilionā" to darbus, Tolkins neapgrūtina sevi ar paskaidrojumiem: lūk, Aule izveido kalnu grēdu, lūk, Varda iededz zvaigznes, lūk, Melkors kā viesulis pārbrāžas no vienas pasaules malas uz otru - viss ir iespējams, tāda ir lietu kārtība. maijari ir vājāki, taču arī noderīgi: te sala jāpārbīda, te elfu karalistei apkārt maģiska siena ir jāuzstāda, Visvaras Gredzens jāizkaļ... Arī laiks viņiem pakļāvās: Saurons mācēja sadzīt tādus mākoņus, ka nepienāk rīts, bet Sarumans, pēc visa spriežot, varēja radīt sniega vētru. Patiesībā valari un maijari arī ir īstie Ardas magi. Nav nekāds brīnums: ainuri eksistēja pirms pasaules radīšanas, viņi ievija tajā savas muzikālās tēmas un tagad viņiem ir, kaut daļēja, tomēr - vara pār to. Liekas, ka vienīgais, ko viņi nespēj - radīt saprātīgu dzīvību ar savu paša gribu, tā jau ir Era Vienīgā privilēģija. Tāpēc arī cilvēki un elfi saucas par Iluvatara bērniem.
Valari un maijari aktīvi veidoja Viduszemes likteni Pirmsākumos un Pirmajā laikmetā - līdz pat Melkora gāšanai. Taču cena uzvarai pār ienaidnieku bija ļoti augsta: tūkstošiem bojā gājušo, tuksnešos pārvērsti kontinenti... Tādēļ, tikuši galā ar savu galveno pretinieku, valari dodas uz galējiem rietumiem, uz Valinoru, tomēr apsolot atgriezties Viduszemē. No tā laika šeit paliek daudz mazāk maģijas, nekā sendienās. Taču "mazāk" nenozīmē "vispār neko." Elfi, cilvēki, rūķi darīja maģiskas lietas ar savu gribu un savu mākslu - kaut arī viņu maģija bija nesalīdzināma ar valaru varenību. Bija saglabājies senatnes mantojums: brīnumaini artefakti, brīnumaini radījumi, vietas, kuras iezīmējis kāds no Ardas varenajiem. Reizēm Iluvatara bērnus apciemoja Valinoras sūtņi, bet Melkora bijušie pakalpiņi pat negrasījās atstāt Viduszemi.

Maģija un Viduszemes ļaudis.
No visiem Iluvatara bērniem visvairāk saauguši ar maģiju, protams, bija elfi. Pirmkārt, viņi atnāca uz Ardu pirmie. Otrkārt, elfi bija tikuši radīti pēc valaru ģīmja un līdzības. Treškārt, nemirstība deva viņiem iespējas izpētīt pasauli un sasniegt mākslas kalngalus. Ceturtkārt, daudzi no viņiem bija bijuši Valinorā un atgriežoties atveduši no turienes mākslas un zināšanas, ko bija ieguvuši no valariem.
Neticiet, ja jums teiks, ka rūķu māksla metālu un akmeņu apstrādē ir nepārspēta. Trešajā laikmetā tā arī bija, taču par vislielāko meistaru starp Iluvatara bērniem tiek uzskatīts elfs Feanors. Būdams valinorā, viņš notvēra divu valaru radīto Koku, zelta un sudraba, starus (tajā laikā tie kalpoja saules un mēness vietā) un ieslēdza tos Silmarilu akmeņos. To spēks bija tāds, ka tie apveltīja savu nolaupītāju Melkoru ar nedzīstošām vātīm, bet vienīgais palikušais akmens kļuva par spožu zvaigzni. Ne mazāk izcili ir arī citi Feanora darinājumi - palantiri, skatakmeņi.
Elfu burvestības, ko mēs redzam "Gredzenu pavēlniekā", kā likums ir vērsti pret Sauronu un viņa pakalpiņiem. Jau viena pati elfu klātbūtne dod cerības Gaismas aizstāvjiem un gaiņā Tumsu. Glorfindels iedzen nazgulus upes straumē. Galadriela sagrauj Dolgulduras cietokšņa mūrus. Cita elfu zinšu puse ir paredzēšana. Tas ir Galadrielas spogulis, kurā katrs redz vienu no nākotnes variantiem, mazāk zināms ir paredzējums, ka Karalis-Burvis neies bojā no vīrieša rokas. Elfu valdnieki Elronds un Galadriela spēj sazināties telepātiski. Taču maģija lēnām zūd no Viduszemes un tādēļ šo zemi pamet arī elfi.
Rūķi ir būtnes, kas nav līdzīgas, ne elfiem, ne cilvēkiem: tos ir radījis valars Aule vēl pirms Iluvatara bērnu atnākšanas. Eru pabāra savu apakšnieku par šo patvaļību, bet dzīvot rūķiem ļāva, dāvājot tiem brīvu gribu. Burvestības zemkalnu iemītnieki mācījās no seniem elfu meistariem un sava valaru radītāja. Visvairāk tiem padodas lietišķā maģija. Rūķu maģija vienmēr ir materiāla. Tās var būt, gan brīnumainas bērnu rotaļlietas vai dārglietas, ieroči vai bruņas, apburtas durvis vai maģiskas rūnas.

Istari.
Pati lielākā palīdzība, ka Trešajā laikmetā valari sniedza Viduszemes brīvajām tautām to cīņā ar Sauronu, bija istari, pazīstami arī kā magi jeb brīnumdari. Pats vārds "istars" visprecīzāk ir tulkojams kā "zintnieks" - tas, kas ir ieguvis visplašākās zināšanas par pasaules vēsturi un dabu. Aizmales rietumos istari bija vieni no maijariem, taču ieradušies Viduszemē viņi ieguva fizisku formu - cilvēcisku, vecu cilvēku, bet tomēr spēcīgu, gan ķermenī, gan garā. Īstais brīnumdaru skaits nav zināms, pēc vārdiem ir zināmi pieci. Sarumans, viņš arī Kurumo, Kurunirs Izcilais, nēsāja baltas drānas un tika uzskatīts par visspēcīgāko. Ieradies Viduszemē, viņš veica ilgu ceļojumu uz austrumiem, pēc kura apmetās Gondoras ziemeļos, Ortankā. Divi zilie burvji Alatars un Palando pavadīja Sarumanu ceļojumā, taču no austrumiem neatgriezās. Uzskata, ka viņi austrumu zemēs esot radījuši kultus un maģiskas tradīcijas, kas pārdzīvoja Saurona krišanu. Radagasts Brūnais, viņš arī Aivendils aizrāvās ar savvaļas dzīvniekiem un apmetās Tumšā meža ziemeļos, atejot no lielās politikas. Visvairāk vārdu bija piektajam magam: Olorins, Mitran'''', Tharkuns, Inkanuss, Pelēkais Apmetnis, Gendalfs. Viņš pastāvīgi klejoja pa Viduszemi, parādoties tur, kur bija visvairāk nepieciešams.
Burvestības, kas piemita istariem, mēs visvairāk redzam Gendalfā. Mitran'''' tika uzskatīts par uguns, dūmu un gaismas meistaru. Viņa burvestību spektrs bija milzīgs: no fokusiem ar dūmu riņķiem un svētku salūta līdz kaujas maģijai ("Hobitā" viņš ar zibsni nogalina goblinu karali) un spējai pretoties balrogam. Istariem lielu lomu spēlē spieķis, nezināmu iemeslu dēļ tajā apslēpta lielākā maga spēka daļa. Gendalfs izmanto spieķi, veidojot lielāko daļu no savām zintīm. Sarumana spieķa salaušana ir arī viņa kā burvja gals. Protams, ļoti daudz istari paveica ar savu gudrību, nepieaicinot maģiju.

Toms Bombadils.
Tikko izgājuši no no dzimtās malas, hobiti kopā ar Gredzenu apmaldās Vecajā mežā. Viņus izglābj Toms Bombadils - jautrulis un rīmju taisītājs, kas ar savu sievu dzīvo meža malā. Gredzena maģija pret viņu ir bezspēcīga un tā pat nenoslēpj viņa acīm savu saimnieku. toms sauc sevi par Vecajo un saka, ka ir dzīvojis šeit vēl pirms elfiem.
Kas viņš ir - šis noslēpumainais Bombadils? Daži uzskata, ka viņš ir viens no maijariem, kas apmeties uz dzīvi šeit tūlīt pēc Ardas radīšanas. Tas varētu izskaidrot viņa tieksmi runāt vārsmās - faktiski radīt (arī uzburt ainas) uz vietas. Tomēr tā nebūt nav vienīgā Jarvena Benadara izcelšanās versija.

Cilvēku nosliece uz maģiju ir apmēram tāda pat kā rūķiem, taču cilvēku maģija ir daudzveidīgāka. Tās virsotnes sasniedza, bez šaubām, numenorieši no Otrā laikmeta, taču no tā laika praktiski nekas nav saglabājies. Saurons deva cilvēkiem vēl vairāk un par izcilākajiem magiem-cilvēkiem būtu jāuzskata deviņi gredzenu nēsātāji. Principā, viņi mācēja gandrīz visu to, ko viņu kungs, tikai mazākā mērā: iedvesa šausmas, parastie ieroči viņiem neko nespēja padarīt, ar maģiju viņi varēja lauzt asmeņus un cietokšņu sienas. Karaļa-burvja spēks bija salīdzināms ar viena no maijariem, Gendalfa spēku.
Taču arī Gaismai uzticīgie numenorieši saglabāja savas zināšanas. Izildurs nolādēja kalniešus - zvēresta lauzējus un pēc tūkstoš gadiem viņi kā spoki samaksāja savu parādu Aragornam. Gondoras un Arnoras karaļiem bija pietiekoši spēcīga griba,lai izmantotu palantīrus un atvairītu nazgulus. Aragorns saka zintis virs asmeņa, ar kuru ir ticis ievainots Frodo. Neatpaliek arī "mežonīgie ļaudis": Gendalfa paziņa Beorns bija vilkatis-lācis [loķis]. Turklāt, viņš nebija apburts, viņš izmantoja tikai pats savas zintis, bet Deilas iemītnieki mācēja sarunāties ar putniem.
Hobiti, savukārt, nekādu maģiju nepazina un punkts. Varbūt tieši tāpēc knēvelis Frodo spēja stāties pretī Gredzenam, kas pakļautu savai varai jebkuru elfu, rūķi, cilvēku un pat magu.

Pagātnes atskaņas.
Viduszemes maģijas galvenā daļa ir to slaveno laiku mantojums, kad zāle bija zaļāka, ūdens slapjāks, ar vienu vārdu sakot, tālā un ne tik tālā pagātne. Tur jau slēpjas pēc Tolkina domām burvestību galvenā pievilcība - gadsimtu putekļi smaržo pēc romantikas, bet mitrila bruņu kreklus un redzošos akmeņus nav iespējams sākt ražot masveidā - tehnoloģija ir zudusi. Var pat teikt, ka maģija ir sava veida ierobežots resurss, kuru jātērē saudzīgi, lietderīgi, izšķērdīgi to lieto tikai Ienaidnieks. Tāda "izsmeļama" maģija eksistē trīs veidos: apburtas vietas, brīnumaini radījumi un artefakti.

"Pa labi iesi, zirgu pazaudēsi."
Viduszemes vietu maģiju var salīdzināt ar mūsu pasaules radiāciju. vispirms ir vajadzīga maģiska "noplūde", īslaicīga vai ilgstoša, bet pēc tam attiecīgā maģija dzīvo "saindētajā joslā", ar laiku lēni izdziestot. Senajos laikos Melkors ar "biedriem" tādā veidā iezzīmēja gandrīz visus pasaules ziemeļus un tur jau paši no sevis sāka rasties visādi nešķīsti radījumi. Kautko līdzīgu izstrādāja Saurons Mordorā un Krēslupē, bet Karalis-burvis Angmārā. Indīgi strauti, neauglīgas zemes, briesmoņu midzeņi - lūk, tipiski ēnu zemju atribūti. Nereti tādas vietas izplata ļaunumu citur: piemēram neradījumi no Angmāras ievaišļojās Kordolanas kapenēs un pārvērta zaļos kurgānus īstās ceļinieku lamatās. Vecajā mežā, uz Šīras robežas ļaunums sūcas laukā no veca, nezin kāpēc uz visu pasauli apvainota koka. Bet par tām vietām, kur sākotnējais ļaunums ir bijis vienmēr, pat iedomāties bail.
Protams, ir arī pretēji piemēri. Gaišas burvestības pilnas ir senās elfu apmetnes: Rivendella, Pelēkās Ostas, Loriena. Mūžīgi zied Kerinamrota, kur ir apglabāta Arvena. Sevi sargā no ienaidniekiem Fangornas mežs. Ārstnieciskais acelass aug tikai tur , kur kāds numenorietis ir spēris savu kāju. Sava griba ir kalnu smailei Karadrasam.
Beidzot, vietas var būt apburtas arī citu iemeslu dēļ. Dagorladas laukā, kur gāja bojā daudz cilvēku, elfu, orku, tagad plešas Mirušie purvi ar klejojošām ugunīm un spokiem. Pēc Denetora pašsadedzināšanās, Minastiritas palantīrā grūti ieraudzīt ko citu, izņemot pārogļotas delnas. Bet peldot pāri Garajam ezeram, retais drosminieks tuvosies vietai, kur nokrita sašautais Smaugs.

Ērgļi un pūķi.
Brīnumradījumi ir burvestību pilni divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tie ir radīti ar maģijas palīdzību, otrkārt, viņiem pašiem ir maģiskas spējas. Gaišie maģiskie radījumi ir valaru gribas nesēji.
Tie ir Manves gigantiskie, runājošie ērgļi, kas tika radīti, lai vērotu Ardas dzīvnieku pasauli, un kokveidīgie enti - augu pasaules gani. Tumsas pakalpiņi ir daudzveidīgāki. Daži no tiem - pūķi, milzu zirnekļi, varbūt. ka arī taustekļainais radījums pie Morijas vārtiem - radās no Melkora niknuma un greizsirdības. Citi ir pārveidoti un izvērsti no Iluvatara radījumiem: tā no elfiem radās orki, bet no maijariem - balrogi. Trešie eksistēja paši par sevi, no Ardas dibināšanas laika, kā gaismēde - zirnekliene Ungolianta.

Asmeņi un akmeņi.
Viduszemē artefaktu ir milzīgi daudz: sākot ar varas gredzeniem un beidzot ar melno bultu, ar kuru loka šāvējs Berds nogalināja Smaugu. Par gredzeniem jau vēsta pats grāmatas iesākums, par tiem jau visi zina, tāpēc vairāk parunāsim par citiem vispazīstamākajiem un varenākajiem brīnumpriekšmetiem.
Palantirus uz Viduszemi atveda līdzi uzticīgie numenorieši, kas pārdzīvoja savas salas bojā eju. Pavisam šīs necaurredzami melnās un neiedomājami cietās akmens lodes bija septiņas: divas galvenās un piecas pakārtotās. Trīs palantīrus saņāma Arnora, četrus - Gondora. Redzošie ak'meņi strādāja divos režīmos. Paši par sevi tie ļāva redzēt visu, kas notika attālumā, attēla kvalitāti noteica lietotāja gribas spēks. Esot saslēgtiem "tīklā", tie ļāva lietotājiem apmainīties ar domām. Divi Arnoras palantīri guļ jūras dzelmē, viens no gondoriešu palantīriem guļ Anduīnas dibenā, citu ieguva Saurons. Pētot to, ienaidnieks atklāja, kā ar to var pakļaut sev sarunu biedra prātu, un izdarīja to ar Sarumanu. Tomēr Denetors, Gondoras vietvaldis, kaut arī regulāri ielūkojās palantīrā, izrādījās cietāks rieksts. Varbūt tādēļ, ka, salīdzinājumā ar Sarumanu, akmens viņam piederēja likumīgi.
Vispazīstamākie Viduszemes asmeņi nāk no sirmas senatnes. Numenoras karaļu mantojamais zobens Narsils, Gendalfa asmens Glamdrings, Torinam piederošais Orkrists ir elfu izkalti jau Pirmajā laikmetā. visiem elfu zobeniem ir viena laba īpašība: to asmeņi sāk spīdēt, ja tuvojas Ienaidnieka kalps. Tumsas kalpi ieročus arī apbūra: piemēram, Morgulas asmens, kas iestrēdz upura ķermenī un tad lēnām grozoties atrod upura sirdi.
Nu, un beidzot, dažādi "sīkumi". Galvenokārt, tās ir elfu lietas: barojošā lembas maize, maskējošie apmetņi, vieglas laivas un ērtas virves. Līdz artefaktiem netiek, bet maģijas daļa tajos ir. Vai arī uzraksti, kas salasāmi tikai mēness gaismā. Tiek pieminēts arī naudas maks, ja to grib svešs paņemt, tas tūlīt brēc. Nu, bet Galadrielas flakoniņš ar Silmarila gaismu, tas pat izglābj Frodo un Sema dzīvības Mordoras pievārtē.

Gatavojot izcilo ēdienu ar nosaukumu "Viduszeme", profesors Tolkins neņēma maģiju par vienu no galvenajām sastāvdaļām. Nē, viņa pasaulē burvestības kalpo par izcilu garšvielu, kas tiek precīzi dozēta, kā šķipsniņa, bez kuras ēdiena garša būtu pavisam cita. Tieši tāpēc Viduszeme ir vieta, kur var atpūsties, gan no prozaiskās realitātes, gan no maģijas pārvircotajiem fantāzijas visumiem.