XI gadsimta sākumā visu sociālo slāņu pārstāvji nēsāja brīva piegriezuma apģērbu. Uz to brīdi apģērba piegriezums praktiski nemainījās triju gadsimtu garumā. Ja cilvēkam nācās veikt aktīvu darbību, medīt vai karot, viņš valkāja nedaudz saīsinātu ikdienas apģērba variantu. Piedurknes garums, piegriezuma pilnīgums un rotājumu daudzums laika gaitā svārstījās. Šeit atkal pasvītrosim, ka mēs ļoti maz zinām par to sakšu un skandināvu apģērbu, kas veidoja apdzīvotas vietas Eiropas piekrastēs, bet par kontinenta iekšienē dzīvojošo ģermāņu cilšu apģērbu mēs zinām vēl mazāk.

Mūsu skatījums ir izkropļots ar tēliem, ko radījusi folklora, literatūra, tēlotājmāksla, kā arī iepriekš radītās rekonstrukcijas. Iepriekšējo desmitgadu vēsturnieku mērķis bija parādīt, cik ļoti rupja un primitīva bija viduslaiku pasaule, lai pasvītrotu progresa sasniegumus, par kuriem runāt tolaik bija modē. Cilvēkiem patika domāt par saviem senčiem kā par piedzērušamies mežoņiem, kas dzīvoja primitīvās ēkās ģērbti rupja auduma un ādas drēbēs, kājās ietinot audumā. Taču jaunākie arheoloģiskie atradumi pārvelk svītru tamlīdzīgiem priekšstatiem. Tagad skatāma pavisam cita aina. Mūsu priekšteči bija daudz civilizētāki, viņu kultūra raksturojama ar lietu zināmu sarežģītību.

Daudzskaitlīgie priekšmeti, kas saglabājušies Skandināvijas un Vācijas kūdrājos, tērpi un apmetņi no Herjeļfsnessas Grenlandē, kā arī virkne karalisko apbedījumu padara vēl vairāk neskaidru visu kopainu. Mēs nezinām, cik tieši tipiskas bija visas šīs lietas savā laikā. Šīs lietas neierakstās vispārpieņemtajā skatījumā, tās rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Atrodot vienu – divas bruņucepures, mums jāatceras, ka bruņucepures bija tūkstošiem. Atrodot auduma fragmentu, mēs nevaram atbildēt uz jautājumu, cik izplatīts bijā šāda tipa audums, neko nevaram teikt par krāsu, izšuvumu un citiem rotājumiem.

Palūkojieties uz skaistajiem vikingu kokgriezumiem un dārglietām. Lai viņu apģērbs nebija tik pat ekstravagants? Mēs vienkārši par to neko nezinām un varam tikai izteikt pieņēmums. Cilvēciskā mīlestība pret krāsām, rotājumiem un emblēmām ir raksturīga visām tautām, pat pašām „primitīvākajām”, kā šodien, tā arī pagātnē. Veselais saprāts saka priekšā, ka tā ir bijis vienmēr, taču apstiprinājumam mēs varam uzrādīt tikai dažus rokrakstus un skulptūras un tos nedaudzos priekšmetus, kas saglabājušies zemē. Taču viss tas interpretācijai padodas ar lielām grūtībām.

Iepriekšējās spekulācijas biežās atkārtošanas rezultātā tiek uztvertas kā vispārpieņemts fakts. Mēs nekad patiesi neuzzināsim, ko nozīmē daudzās metāla sprādzes, kuras atrastas uz skeleta. Vai bija šīs sprādzes uz vienas jostas, vai gadsimtu gaitā saglabājusies to savstarpējā saistība, vai arī to novietojumam ir gadījuma raksturs. Mēs gandrīz neko nezinām par tā laika apbedīšanas tradīcijām. Mēs nezinām, vai karavīru glabāja viņa ierastajā ekipējumā, vai arī bērēm tika izmantoti speciāli priekšmeti. XVIII gadsimtā virsnieku varēja glabāt kopā ar zobenu, bet ierindas karavīru nekad neglabāja kopā ar musketi, tādēļ nedaudzie atradumi neļauj izdarīt nekādus secinājumus attiecībā par to izplatību tajā laikā.

Viduslaiku ierindas kājnieks tā arī paliek mums neskaidra figūra. Mēs zinām par to, cik maksāja viņa bruņas un ieroči, bet mēs gandrīz neko nezinām, ko no apģērba karavīrs valkāja, kas bija viņa somā, ko viņš domāja par visu notiekošo. Gleznotāji un rakstnieki bija aizņemti ar karavadoņu darbošanās aprakstīšanu; tie viņiem maksāja algu. Mūsu rīcībā nav ierindas alebardjeru dienasgrāmatas, mēs neesam dzirdējuši viņu ierindas skaņu.

Pirmie karavīru kara apraksti attiecas uz XIX gadsimta sākumu. Kājnieku vienības, komplektētas no zemniekiem, grūti pārgājieni, sausiņi un puvusi sālītā gaļa, triecienuzbrukumā ieņemtas pilsētas, kas nolemtas pilnīgai izputināšanai, cietsirdīgi sodi, lai atjaunotu disciplīnu, rupji, izturīgi, reizēm ļoti cietsirdīgi vīrieši un sievietes – tā bija pirms 200 gadiem, drīzāk, tā bija arī pirms 700 gadiem. Var stādīties priekšā dzīvi, kas sastāv no dzīšanos pēc pajumtes, pārtikas, trofejām un alkoholu, dzīvi, pilnīgi atšķirīgu komandieriem un ierindniekiem, dzīvi, kuru apdraud zobens vai bulta. Ierindnieks Uillers no Velingtonas 51-mā kājnieku pulka, pārmeklējot nogalinātu francūzi naudas un tabakas meklējumos, un izsalkušais 1415. gada angļu loka strēlnieks, kurš klīst lietū pa franču dubļiem un sapņo par sausu šķūni, kurā varētu noslēpties no negaisa, un sudraba monētām, kuras šķind viņa makā.

Normaņi: jauns skatījums uz Baijē gobelēnu

Gobelēns no Baijē ir izšuvums, kas radies dažus gadus pēc normaņu veiksmīgā Anglijas iekarojuma. Gobelēns izgatavots pēc Odo bīskapa, Vilhelma brālēna, pasūtījuma Baijē katedrālei Normandijā. Gobelēns – mūsu informācijas pamata avots par XI gadsimta otrās puses bruņām un ieročiem. Tādēļ gobelēns jāaplūko īpaši rūpīgi.

Gobelēnu bieži citē. Faktiski tas ir „komikss”, kas veltīts Vilhelma Iekarotāja iebrukuma Anglijā vēsturei. Gobelēns ir izpētīts ļoti rūpīgi, par cik tā laika liecību ir saglabājušās ļoti maz. Var pat teikt, ka gobelēns ir izpētīts krustām šķērsām.

Gobelēnā redzami sarkani, zaļi un zili zirgi, kāpostiem līdzīgi koki, rūpīgi izzīmēti mītiski dzīvnieki, kā arī daudz apbruņotu karotāju. Viņu bruņas, ieroči, kuģi un nometnes attēloti stilizēti. Mēs varam spriest par priekšmetu izmēriem vispārīgi, kaut arī to mērogs nav izturēts. Visas izšūtās virspuses apskatāmas kā dekoratīvie elementi. Dūrieni izvietoti dažādi, pievienota dažādība un rotājumi.

Bruņucepures un pīķi ir dzelteni, sarkani, zili un gaiši zili, kā arī zaļi. Tāpat zaļi ir dekoratīvie gredzeni un svītrinājumi, ar kuriem nosacīti tiek apzīmēti bruņukrekli. Reizēm svītrinājumi taisnā leņķī virzās viens pie otra, reizēm veido apakštasīšu veida gredzenus. Dažos gadījumos uz viena bruņukrekla varam vērot abus svītrinājuma veidus. Citos gadījumos svītrinājumi izliecas tā, ka drīzāk atgādina zvīņas, nevis gredzenus. Mēs uzskatām, ka visas šīs atšķirības nevajag uztvert pārāk nopietni, visus svītrinājumu tipus bar traktēt kā „bruņukreklu”.

1931. gada novembrī F. M. Kellijs rakstīja „Apollo Magazine”:

„Vispirms vienosimies par jēdzienu „bruņukrekls” (mail). Es uzskatu, ka visā Viduslaiku posmā, un vispār visā bruņu pielietošanas periodā, ar bruņukrekliem saprata tieši bruņas, kas sastāvēja no savstarpēji saistītiem gredzeniem. Tikai jaunākajā laikā no poētiskās valodas praktiskajā apritē iekļuva tāds pleonastisks termins kā chain-mail, un tādi nejēdzīgi vārdi kā scalemail un platemail. Meirika klasifikāciju ar tās daudzskaitlīgiem bruņukreklu paveidiem var droši atmest. Biss, ko viņš min savas klasifikācijas atbalstam, patiesībā apstiprina tikai to faktu, ka eksistēja tikai viens bruņukrekla paveids – bruņukrekls kā tāds, vienkāršs bruņukrekls”. Analoģiskus uzskatus pauž arī Klods Blērs savā grāmatā European Armour.

No vēstulēm un citiem avotiem mēs uzzinām, ka zvīņotie bruņukrekli zināmā mērā bija izplatīti XI gadsimtā.

Protams, šajā pat periodā bija sastopami arī stepētie gambezini. Stepējums uz gambezoniem noturēja uz vietas iekšējo slāni. Ļoti iespējams, ka svītrinājumu dažādība uz gobelēna ataino tieši šo dalījumu bruņukreklos, zvīņveida bruņās un gambezonos.

Bruņukrekls cilvēka ķermenim pieguļ diezgan stingri neradot sāpīgas sajūtas. Gredzeni attiecībā viens pret otru brīvi kustas, to berze neļauj viņiem izirt. Tomēr, zem bruņukrekla labāk pavilkt stepētu apģērbu, kurš uztvertu sitienus un neļautu sarautiem gredzeniem iedurties ķermenī.

Nav skaidrs, cik plaši vikingi izmantoja zirgus savos uzlidojumos kontinenta iekšienei, bet tas, ka viņi tos izmantoja – neapstrīdams fakts. Vēlāk, kad vikingi kļuva par vietsēžiem, viņu pēcteči prata iegūt spēcīgu un agresīvu kavalēriju. Uzlidojumu gadsimtu izplatīja skandināvu kultūru visā Eiropā, no Krievzemes līdz Vidusjūrai. Holfa Kājāmgājēja vienība izveidoja apmetni Francijas ziemeļos, normaņi kļuva par normandiešiem, bet saglabāja savu kareivīgumu. Skopie un kauslīgie bruņinieki, kas tiecās pēc varas un bagātības, devās kalpot ikvienam, kas solīja apmierināt viņu vēlmes. 1066. gadā, vēlmes iegūt zemi un zeltu vadīti, hercoga Vilhelma bruņinieki iebruka Anglijā.

Bruņukrekli un bruņucepures, 1050.-1250. gadi.

(A) Praktiski tas pats ekipējums, kas attēlots uz Baijē gobelēna. Vienkāršais krustu – šķērsu štrihējums neseko ķermeņa formām. Acīmredzot, mākslinieks tā iztēlojies bruņukreklu vai arī „bruņas vispār”. Kaklasegs ar „bruņu” veido vienu veselumu, iespējams, tas ir dēļ kopējā zīmējuma primitīvisma.

(B) Taisnleņķa paneļi krūšu augšdaļā var nozīmēt apģērb piegriezuma detaļas vai kaklasega fragmentu. Baijē gobelēna detaļām nav jāpiedod pārāk liela nozīme.

(C) Šīs akmens figūras detaļas izskatās ļoti pārliecinoši. Uzreiz var noteikt bruņukrekla atloku ar audekla vai ādas oderi, kas nosedz kaklu. Atloka attēlojums sasaucas ar analogām detaļām, atainotām uz Baijē gobelēna.

(D un Е) Divi piemēri zem ķiveres velkamajām aubēm, bet faktiski bruņukreklu kapuces, kas savienotas ar pašu bruņukreklu.

(F) Koniska ķivere ar uzmavu, tipiska vkingiem un normāņiem, bet XI gadsimtā izplatījusies visā Eiropā. Kaklasegs ar atloku, sasienamu ar striķi. Bija svarģi, lai ķivere stabili gulētu uz galvas un nekristu nost sitiena rezultātā. Priekš tā zem kaklasega parasti atradās stepēts amortizators.

(G un Н) Audekla materiāli, ko vilka zem bruņucepurēm, bija aubes, kuras parasti zem zoda sasēja. Tādas aubes nēsāja ne tikai karavīri, bet arī civilpersonas darba laikā. Dažos gadījumos aubes stepēja.

Tā pat aube neļāva gariem matiem krist uz seju. Frizūras mode nepārtraukti mainījās, apmēram tā pat, kā mūsu dienās. 1095. gadā Ruānas padome pieņēma dekrētu, ar kuru aizliedza nēsāt garus matus, analoģisks likums Anglijā tika pieņemts karaļa Henrija I laikā. Leģenda vēsta, ka kāds jauns kareivis nosapņoja, ka viņu nožņaudz ar viņa paša garajiem matiem. Pamodies, viņš tūlīt pat īsi apgrieza matus, viņa piemēram sekoja viņa biedri, radot sākumu īso matu modei. XII gadsimta beigās izplatījās galma mode lokot matus, taču karavīriem tāda tipa rotājumiem laika nebija. Apģērba mode pastāvīgi svārstījās no īsas uz garu, piegulošu un brīvu. Taču ne karavīri, ne strādnieki gandrīz nemaz nesekoja modei, par cik deva priekšroku valkāt vienkāršu un ērtu apģērbu. Šiem iedzīvotāju slāņiem modernie trendi varēja atspoguļoties vienīgi detaļās.

(I) Dzelzs cepure (chapel de fer) ar pazodes siksnu. Dzelzs cepuri valkāja virs bruņukrekla paoderes. Vēlreiz pasvītrosim prasību bruņucepurei stingri turēties uz galvas. Daudzos avotos atrodami dažādi dzelzs cepures atainojumi, reizēm pat krāsaini..

(J) XIII gadsimta vidus manuskripti un skulptūras norāda, ka bruņukrekla paoderi parasti valkāja virs cepures – amortizatora. Bruņucepuru iekšpusē bija odere, kas atbilda amortizatoram.

(L, M un N) Dažas Velsas katedrāles fasādes skulptūras (apm. 1230-1240 gadi). Parādītas kā piemēri sarežģītajām cepurēm – amortizatoriem, kas bija sastopamas XIII gadsimtā. Tādas cepures nēsāja ar lielām bruņucepurēm. Pievērsiet uzmanību, ka N ir cieta stepēta apkale, kura notur bruņucepures apakšējo daļu.

(О) Tampliera kapakmens. Cepure – amortizators, kas nosedz vaigus un muti. Cepure ir no auduma, nav nekādu norāžu, ka tā būtu bruņukrekla paodere, nav. Iespējams, cepure pašūta no biezas ādas.

(Р) Žoffrua de Mandevila, Eseksas grāfa (1238) kapa plāksne no tamplieru baznīcas. Kapa plāksne bojāta vācu aviācijas uzlidojuma laikā 2-rā Pasaules kara gados. Skulpyurālajam veidojumam ir izstiepta forma, cepures – amortizatora tips ir unikāls. Iespējams, tāda cepure tika izmantota kopā ar augstu, lielu bruņucepuri.

(Q) Pāreja no bruņukrekla apakšcepures uz slēgtu bruņucepuri. Ilustrācija ir krāsaina, iespējams labās puses figūra sasaucas ar figūru (Р). Mēs varam tikai iedomāties materiālu, no kura izgatavots zem ķiveres velkamais apģērba gabals. Iespējams, tā ir āda?

(R) Miniatūra no Mateja Bībeles (apmēram 1250). Ilustrācijās attēloti daži atklāto un slēgto ķiveru varianti. Šeit attēlota slēgta ķivere. Ķiverei ir jābūt ļoti cietai, savādāk pats mazākais sitiens sejā radīs skata spraugas izkrišanu un acs ievainojumu.

(S) Daudz dziļāka ķivere ar pastiprinātu skata spraugu. Ķiveres lejas daļā izveidotas ventilācijas atveres. XIV gadsimtā šādu ķiveri nomainīja pārgājienu ķivere, bet ne ar plakanu, bet gan ar ieapaļu dibenu.

Bruņas, 1250-1360 gadi.

XIII gadsimta garumā bruņas kļuva arvien smagākas uz raga, vaļa ūsu, ādas un dzelzs uzlikumu rēķina. Šajā periodā bieži tiek pieminēti curie vai paires de cuiraces no franču vārda cuire - «āda». Atklātās ķermeņa daļas: ceļi, potītes, elkoņi un priekšpleci – sāka aizsargāt ar stepētām vai plākšņveida bruņām. Bruņas uz zīmējumiem parasti nav redzamas, tās noslēptas zem bruņukrekliem vai sjurko. Mēs nezinām par to, kā veidojās bruņu attīstība, varam tikai minēt par procesiem, balstoties uz atsevišķiem fragmentiem, kā arī kontūrām, kuras var redzēt uz kapu akmens plāksnēm.

Pakāpeniski plāksnes sāka nosegt ar vien lielāku ķermeņa daļu. Bruņukrekls „noslēpās” zem plāksnēm, bet jau uz XV gadsimtu bruņukrekla funkcija novirzījās jau uz to ķermeņa daļu aizsardzību, kuras nebija iespējams nosegt ar plāksnēm

(A) Iepriekš rādītie „plākšņu pāri”, spāņu manuskripts („Komentāri Apokalipsei”, Parīzes Beatrise, ap1250. gadu).

(B) Guļošais sargs. Redzamas vertikālo plākšņu kontūras, ar saspraudēm sastiprinātas sjurko otrajā pusē. Bruņas uz audekla pamatnes ar nostiprinātām uz tā dzelzs plāksnēm bija jūtami lētas, to izgatavošanai varēja izmantot vecus dzelzs gabalus. Kājnieki nēsāja daudzslāņainas bruņas: plāksnes un stepētie gambezoni – praktiski līdz laikmeta beigām.

(C) Franču bruņinieks Brokarduss de Šarpiņji (ap 1270. gadu). Viņam uz pleciem ir kaut kas, kas atgādina plākšņveida bruņu pinumu. Neparasta ķivere ar nelielu pakauša aizsegu. Precīzāk, mēs domājam, ka bruņucepure ir neparasta, tā principā varēja būt ar vispārīgu izplatību, taču līdz mums nonākuši citi tās attēlojumi.

(D) Nenoskaidrota bruņinieka kapakmens. Skaidri redzami pinumi zem sjurko.

(E) Nila Ionssona monumentāls kapakmens (ap 1315. – 1319. g). Redzams sjurko ar aizdarēm. Drāšu cimdi pagriezti pret plaukstas locītavām. Ierindas karavīri nēsāja dūraiņus un cimdus, kuri, acīmredzot, bija populāri visiem viduslaiku sabiedrības slāņiem.

(F) Bruņinieks, kas attēlots uz baznīvas sienas Rjēdas dienviduos. Šveice (ap 1323. g.). neparasts saīsināts un pastiprināts sjurko un pilnas drāšu šosses. Kaujā pie Buvenas (1214) Buloņas Redžinalds saņēma sitienu ar kindžalu zem drāšu bruņukrekla. Taču viņa dzīvību izglāba tas apstāklis, ka zem bruņukrekla buja apsaitētas drāšu šosses, kuras uzņēma sitienu.

(G un Н) Brigantīnas rekonstrukcija (coat-of-plate), uzstādīta pie Sv. Maurīkija skulptūras Magdeburgas katedrālē, XIII gs. beigas.

(I) Brigantīna, kas rekonstruēta uz 30 atradumu pamata, kuri atrasti kaujas vietā pir Visbo Gotlandē (1361). Vairums brigantūnu savāktas no liela daudzuma nelielu plākšņu, taču trijām ir pietiekami garas vertikālās plāksnes, kas piestiprinātas pie linaudekla ”pončo”, kas varēja būt vai nu daudzslāņaini vai stepēti. Plāksnes, kas redzamas zīmējumā, patiesībā bija apslēptas zem auduma slāņa.

Nevajag domāt, ka brigantīnas plāksnēm bija kāds īpašs piegriezums. Pirmsidustriālajā laikmetā katrs priekšmets tapa veidots individuāli, tādēļ valdīja daudzveidība, kuru tagad nav iespējams iedomāties.

XIII gadsimta zaldāti.

Mūsu zināšanas par karavīru ekipējumu ir visai pieticīgas, taču mēs varam atrast kādas nebūt interesantas detaļas templiešu statūtos, kas sarakstīti XIII gs. Statūtos tika minēts, ka brāļiem – templiešiem – profesionālo karavīru augstākai kastai – bez parastajām bruņām un ieročiem vēl ir jābūt šaiku-amortizatoru, kinžalu, lielu un mazu nazi, divus kreklus, braiesh pāri un divus pārus stepētu chausses, šauru siksnu, divus nelielus maisus nektskrekliem, stepētu jaku utt. Bruņukreklu templieši glabāja ādas vai audekla somā. Platā jostas siksna kalpoja par vietu, kur piekārt šauro siksnu. Galvu aizsargāja filca cepure.

Brāļiem – seržantiem, kas atradās pakāpi zemāk ordeņa hierarhijā, bija bruņukrekls, ķēžu šosses un bruņucepure. Templiešu arsenālā bija turku loki, galvenokārt trofeju. Tepmpliešu apģērbs un ekipējums, piemērots Palestīnas karstajam klimatam, daudzējādā ziņā atgādināja austrumu paraugus.

Ap 1300. gadu kājnieka alga Anglijā, Francijā un Florencē bija aptuveni vienāda ar algota strādnieka algu. Zemes nomnieki devās karaklausībā apbruņojušies un ekipējušies vadoties no savas turības. 1284. gadā Sen-Mor-de-Fosse abats Francijā iesauca 12 nomniekus, katram no viņiem bija bruņukrekls, bruņucepure, zobens un kinžals. Nabadzīgo nomnieku vidū daļai bija tikai bruņucepure, zobens un kinžals, bet pašiem nabadzīgākajiem bija tikai loks un bultas un kinžals. Zemniekiem bija jānosūta kalpošanai zemessardzē iepriekš noteikts karavīru skaits, bieži notika zemessardzes skates, kuru gaitā parasti tika atzīmēts sliktais bruņojums.

XIV gadsimta strēlnieks

1326. gadā Florences pilsētas padome nozīmēja divus ierēdņus kontrolēt lielgabalu un lielgabalu ložu izgatavošanu. Tas neabšaubāmi nozīmē to, ka ugunsieroči uz to brīdi jau ilgi tika pielietoti kaujaslaukos. Pirmais lielgabala attēlojums, kas attiecas uz šo periodu, ataino īsstobra, pudeles veida stobra zīmējumu, kas paredzēts šaušanai ar metāla bultām.

Pirmie rokas ugunsieroču pielietojuma pieminējumi Anglijā attiecas uz 1338. gadu, kad roķenes (un handgonne) tiek pieminētas uzskaitot ieročus uz viena no Eduarda III kuģiem. Drīzumā mēs sastopam minējumus par sešām roķniecēm, kas glabājas Londonas ģildes telpās. Pirmais līdz mūsu dienām saglabājušajies paraugs ir neliels bronzas stobrs, kas atrasts pie Los-hultas Šveicē un datēts ar 1350. – 1400. gadiem. Ērtībai šo stobru stiprināja pie īsa un resna koka paliktņa. Ja bronzas stobri tika lieti, tad čuguna stobrus kala no loksnēm, izmantojot apmēram to pašu tehnoloģiju, ko izmantoja mucu pagatavošanai. Šī iemesla dēļ lielgabala vai šautenes stobrs angliski tiek saukts tādā pat vārdā, kā muca – barrel. Stobra slēgtajā galā tika izurbts caurums deglim. Šāviens tika izdarīts pienesot degļa caurumam nokaitētu dzelzs stieni vai gruzdošu virves degli. Vienlaicīgi tēmēt un šaut bija ļoti grūti.

Nākošās simtgades laikā stobri kļuva garāki, bet to paliktņ ieguva daudz sarežģītāku formu. Uz 1460. gadu parādījās pirmie pieliktņi. Pirmais degļa atslēgs, kas izskatījās kā vienkāršs S-veida serprntīns, datēts ar 1411. gadu. Turpmāko 50 gadu laikā slēdža konstrukcija kļuva sarežģītāka, parādūjās dažādi slēdžu veisdu mehānismi, kas vienkāršoja vienlaicīgo tēmēšanu un šāvienu.

Ir izplatīts viedoklis, ka pirmās roķenes bija mazefektīvs ierocis, vairāk bīstams pašam īpašniekam, nevis pretiniekam. Uz kā balstīts šis viedoklis, nav skaidrs, par cik roķenes un musketes uzreiz pēc savas parādīšanās sāka mērķtiecīgi izspiest arbaletus. Mūsdienu eksperimenti pierāda, ka roķene prasmīga strēlnieka rokās ir diezgan bštams ierocis. Profesionāls karavīrs neies kaujā ar ieroci, kuram netic.

XIV gadsimta lokstrēlnieks

Viduslaiku Eiropas armijās galvenais triecienspēks bija bruņinieku kavalērija. Kājnieku zemessardze sastādīja daudzskaitlīgo rezervi, kuras galvenais uzdevums bija sargāt vezumus, kā arī nepieciešamības gadījumā kalpot par dzīvu vairogu bruņinieku kavalērijai. Pie ērta gadījuma kājnieki varēja piedalīties sakautā pretinieka izgriešanā, taču patstāvīgu taktisku lomu tā ieguva tikai kopš XIV gadsimta vidus, kad kājnieku apbruņojumā parādījās koka ieroči un loki.

Bagātu neatkarīgu pilsētu, kuras pieprasīja aizsardzību, parādīšanās un, atbilstoši, britu garā loka attīstība noveda pie tā, ka lokšāvēji ieguva lielu nozīmi viduslaiku armijas sastāvā. Angļu lokšāvēji, kas piedalījās Simtgadu karā, bija nevis dzimtļaudis, bet brīvie jomeni. Miera laikā viņi strādāja savās fermās vai arī nodarbojās ar amatu vai sīktirdzniecību. Šiem turīgiem cilvēkiem bija nozīme sabiedrībā, karaklausību viņi uztvēra kā līdzekli, ar kura palīdzību vēl vairāk pacelt savu autoritāti.

Kontinenta plsētas gatavoja pilsētu zemessardzi, dažos gadījumos nolīga algotņus. Zemessardzē iestājās daudz noziedznieku, kuri saņēma piedošanu apmaiņā pret karaklausību. Dažādi algotņi bija jebkuras armijas sastāvā.

Daži devās karaklausībā brīvprātīgi kalpot pazīstamiem komandieriem, dažus nācās pievērst karaklausībai gandrīz vai ar varu. Daži algotņi atšķīras ar sava komandiera lojalitāti, citi kalpoja tika naudas un trofeju daļas dēļ, tādēļ viņiem biha vienalga, kurā pusē karot. Algotņu biogrāfija un viņu panākumi atspoguļojās viņu apģērbā, ekipējumā un apbruņojumā. Kaut arī apģērbs visā Rietumeiropā bija apmēram vienāds, algotņi atšķīrās ar savu, neatkārtojamu stilu. 1350-to gadu sākumā itāļu algotājus šokēja kataloniešu bārdas, bet simt gadus vēlāk – vāciešu garie mati.

1340-tajos gados franču galmā notika strauja modes maiņa. Garš un brīvs apģērbs deva vietu īsam un apkļaujošam. Šis savam laikam skandalozais stils ātri izplatījās Anglijā, Itālijā un Vacijā. Franti matus grieza īsus un audzēja garas ūsas „spāņu manierē”. Francijas karalis Filips VI mēģināja cīnīties ar šo tikumu pagrimumu. Musu dienās ar izmaiņām modē diez’ vai kādu var pārsteigt, bet tolaik jauais apģērbs izskatījās vienkārši šokējošs. Baznīca nosodīja jauno modi kā grēcīgu. Mēs nezinām, cik stipri galma mode ietekmēja ierindas karavīru apģērbu, taču XIV gadsimta hroniķis Naitons rakstīja: „vienkāršo ļaužu tiekšanās pēc jaunās modes ir tik spēcīga, ka tagad jau grūti atšķirt pēc apģērbs – kurš nabags, kurš bagāts.”

Lāsumains balts audekls, lai tas iegūtu zaļu krāsu, tajā laikā tika krāsots dzeltekā krāsā ar kārklu krūma (Sarothamnus Scoparius) palīdzību un zilā ar vaidu vai indigo (Isatis Tinctoria). Ar izmēģinājumiem mēs noteikcām, ka vaidas vai indigo vietā var izmantot mūsdienu krāsvielas, kas dod audekla zilumu, rezultāts ir identisks. Džūlija duglasa rakstīja: „Es izmantoju sīpolu mizas (Allium Cepa) ar krāsojošo vaidu. Sīpoli sastādīja viduslaiku diētas neatņemamu sastāvdaļu, bet sīpolu mizas bija noderīga, gaiša un ātra krāsviela, ar kuras palīdzību audeklu varēja krāsot dzeltenā krāsā. Krāsošana ar augu pigmentu palīdzību prasa, lai augu krāsvielas izejvielas masa būtu vienāda ar krāsojamā audekla masu. Dzelteno pigmentu var atrast daudzos augos, iespējams, viduslaikos gatavoja dažādu krāsvielu maisījumu.”

Apakšveļa un zem bruņu cepures velkamā aube pašūti no rupja linaudekla. Reitūžu pašūšanai izmantots dabisks audekls no brūnu mapks-laftonas sugas aitu vilnas. Tika izmantoti visi dūrienu veidi: savienojošie, zigzagveida, līnijveida, malu un cilpu apmētāšanai, sašujošie. Kakla izgriezums apstrādāts ar rullīti. Šūšanai izmantoja nebalināta lina diegs, vienīgi jaka un kapuce šūtas ar krāsotiem diegiem. Kopš Vilhelma Iekarotāja laikiem līdz XVI gadsimtam kapuces bija izplatīys garderobes priekšmets visiem anglījas iedzīvotāju slāņiem. Sliktos laika apstākļos kapuce aizsargāja galvu un plecus, viņa bija praktiska un labi sag;abāja siltumu. Viņu varēja valkāt arī kā šalli. Salocīta kapuce pārvērtās par cepuri vai somu. No XIII gs. kapuce kļuva par zemnieku, strādnieku un ceļotāju ikdienas apģērbu. Kapuces krāsa varēja norādīt par tās valkātāja politisko piederību, piederīgu ģildei vai karaspēka vienībai. Mežā kapuce slēpa mednieku, bet parkā – algotu slepkavu. Karavīru vidū bija izplatīta spēle „aklais bullis” vai „aklā kapuce”. Vadošais uzvilka kapuci otrādi, bet citi spēlētāji sita viņam ar kokiem. Mūsu fotogrāfijām izvēlējāmies divus kapuču uzņēmumus. Viena ir parasta, otra ar bārkšainu malu. Bārkstis apģērbā kā dekoratīvs elements parādījās Henrija I (1100-1135) laikā. Neskatoties uz to, ka šādu rotājumu mēģināja aizliegt ar likumu, festonus turpināja nēsāt līdz pat XV gadsimtam. Visi valkāja vienkāršus festonus, bet daudzslāņainu festonu rožu lapiņu, ziedu vai laputu veidā varēja atļauties ne visi.

Links uz orģināla tekstu.