AUDUMI UN ROTĀJUMI
 |
 |
|
Apģērbu no diviem vienādas krāsas audekliem sauca par mipartiju. Vīrieši — feodālās augstākās aristokrātijas pārstāvji — valkāja tuniku, ko rotāja ar jostu, kurai piekārti zvaniņi. |
Augstdzimušu feodāļu virsdrēbes bija saīsināts apmetnis ar zvanveidīgām robainām vai dekoratīvi izgrieztām malām. Galvā vilka šaperonu — modificētu turbānu. To, tāpat kā daudzus citus apģērba elementus, eiropas šuvēji aizguva no Austrumiem. |
Ar sava apģērba bagātumu un pompozitāti augstdzimušie senjori pasvītroja savu piederību sabiedrības feodālajam augšslānim. Taču daudz kas bija atkarīgs no darbarīku attīstības līmeņa, saimniecības un dabas apstākļiem katrā konkrētā zemē. Piemēram, dēļ tā, ka nebija logu stiklu kā tādu, viduslaiku pilīs bija ļoti auksti un ļoti mitrs. Tādēļ cilvēki nēsāja vilnas drēbes un tīstījās ādas apmetņos. Apģērba pagatavošanu ļoti apgrūtināja aužamo steļļu nepilnīgā konstrukcija, kas ilgu laiku neļāva noaust audeklu platāku par 70 – 90 cm. No sākuma audekls bija jāsašuj no atsevišķiem gabaliem, kā rezultātā apģērba piegrieztne bija ļoti vienkārša, pats apģērbs rupjš un atgādināja mūka ietērpu. Audekla pagatavošanas vajadzībām audzēja linu un kaņepes. No tiem gatavoja kaņepāju vai замашную audumu — galveno nabadzīgo cilvēku apģērba materiālu. Tika izmantoti gan vīrišķie, gan sievišķie kaņepju augi, kas nobriest dažādos laikos. Vīrišķos izmantoja plāniem audekliem, gatavoja kaņepājus – šķiedru, kuru nesaēda jūras ūdens. Vilnu ieguva no kazām un aitām. Zīds bija ļoti dārgs materiāls. To pirka no bizantiešu tirgoņiem.
Līdz XI gs. gan audumu, gan tērpus visbiežāk darināja paša feodāļa muižā. Viduslaiki tērpu gatavošanas jomā daudz ko mantojuši no Romas un Bizantijas, kaut kas modē ieviesās arī no barbaru tērpiem. Valkāja, piemēram, tuniku, kas bija gan vŗiešu, gan sieviešu apģērbs. Karaļa un augstmaņu tunikas vienmēr bija garas. Romāņu mākslas perioda apģērbu, šajā gadījumā tuniku, šūves tika apstrādātas ar nostiprinošu lenti. Valdošo personu tunikas atšķīrās ar platu apmali, kura bija ne tikai izšūta, bet arī rotāta ar zelta plāksnēm un dārgakmeņiem. Turīgi cilvēki valkāja divas tunikas. Apakšējo (parasti linu) sauca par kamīzi, bet virsējo — par kottu, kura varēja būt kā ar īsām piedurknēm, tā arī bezrocis, no kura apakšas bija redzamas kamīzes piedurknes. Kottu gatavojua no vilnas auduma, bet tās piedurknes un apakšmalas tika rotātas ar izšuvumiem.
Romāņu laikmeta rupjo apģērbu XII gs. aizstāja kleitas. Flandrijas un Itālijas plānais audekls ļāva šūt tērpus, kuri maigi aptvēra figūru un tai pat laikā bija tik izturīgi, ka tos šūt pa daļām no atsevišķiem gabaliem vairs nebija vajadzības.
Par ļoti populāru apģērbu, kuru valkāja ne tikai sievietes, bet arī vīrieši, kļuva šossi – zeķes, kuras uzvilka katrā kājā atsevišķi un ar saitēm nostiprināja uz jostas. Zem tām mūsdienu apakšbikšu vai peldbikšu vietā vīrieši valkāja platas audekla bikses – bre, kuru garums bija vai nu līdz ceļiem vai arī līdz potītēm.
|
|
|
Dāma „ragainā” aubē |
Visizplatītākā Viduslaiku galvassega bija aube – beguīns; tās popularitāte bija saistāma ar to, ka pat augstmaņi vija spiesti to izmantot kā amortizatoru zem pīto bruņu kapucēm. Lielā cieņā bija cepures no fetra – vilindriskas, koniskas, ar malām vai nagu. Vēl viena populāra galvassega bija kapuce. Tā varēja būt piegriezta kopā ar apmetni vai arī bija atsevišķs apģērba gabals ar nelielu pelerīni, kas apsedza plecus un roku augšdaļu. Augstdzimušām dāmām bija atļauts nēsāt vienkāršu linu lakatu. Tiesa, šajā gadījumā galvu centās rotāt ar zelta stīpu vai par izkaltu kroni, kas inkrustēts ar dārgakmeņiem. Ikdienas apģērbu Viduslaikos šuva no pelēkas, melnas, brūnas un violetas krāsas audekla. Kādu laiku modē bija dzeltenā krāsa – kareivīguma simbols. Sarkanā un zaļā krāsas tika uzskatītas par augsdzimušo krāsām. Bet jau XV gs. zilo un zaļo krāsu vairs tika plaši neizmantoja, bet no dzeltenās krāsas attiecās vispār. XV gs. otrajā pusē melnās un baltās krāsu stingrā kombinācija pamazām tika izspiesta arven plašāku populariāti iegūsot zilās un dzeltenās krāsu kombinācijai. Par pašu skaistāko un dārgāko apdari tika uzskatītas ādas. Īpaša Francijas karaļa ordoranse (karaļa rīkojums) 1284. gadā noteica, ka tikai augstmaņi drīkst valkāt kažokus no vāverādas un sermuļādas, bet bagātiem kļuvušiem pilsētniekiem pienāks tikai kaķa ādas.
ŠLEPES UN CIMDI
Vienkāršs pēc piegriezuma bija naramenniks («ramenna» — pleci) — apmetņa veids, kas darināts no uz pusēm salocīta auduma gabala ar izgirezumu galvai. Naramennika malās augstmaņi valkāja ādas apmales un viņi parasti apjozās. Vēl viens šī apģērba paveids bija sjurko, kas tika sānos sašūts un tam nebija piedurkņu, bet visbiežāk – parastas atveres. Onteresanti, ka tikai kopš XIII gs. piedurknes sāka piešūt pie apģērba stacionāri: līdz tam tās uz nakt noplēsa nost, par cik apģērbs bja tik cieši pieglošs, ka to nebija iespējams novilkt. Uz XV gs. vidu aizdomājās arī sašūt bikšu puses. Par ierastu sieviešu kleitu atribūtu kļuva šlepe, kuras garums bija atkarīgs no sievietes stāvokļa sabiedrībā. Piemēram, karalienei varēja būt šlepe 11 elkoņu garumā (viens elkonis — 45 cm), hercigienēm un princesēm — 8 elkoņi. Apritē ienāca cimdi. Ja XI gs. tos gatavoja tikai no ādas, tad pēc tam tos sāka šūt no dārgiem audumiem un izrotāt ar izšuvumiem un dārgakmeņiem. Baznīcā ar cimdiem rokās negāja. Sasveicinoties roku cimdā nepadeva – šāds žests tiktu uzskatīts par aizvainojošu. Sava cimda pasniegšana citai personai nozīmēja ommonāžu – savas feodālās atkarības atzīšana šī cilvēka priekšā, bet sejā iesviests vai pie kājām nomests cimds nozīmēja izaicinājumu un divkauju. XV gadsimts ir nosaukts par „burgundijas modes” laiku. Augstmaņi atdarināja to, kā ģērbās Burgundijas herciga galmā. Kā atzīmēja tā laika austriešu hroniķis, katrs valkāja to, kas viņam patika. Vienam švītam bija divu krāsu žakete, otram – kreisā piedurkne bija nedaudz platāka par labo. Dažiem piedurknes bija izrotātas ar dažādu krāsu auduma strīpām un pat zelta monētām. Bet senjors La-Girs vispār ieradās pilī krāšņā sarkanā apmetnī. Kurš bija biezā kārtā apkarināts ar sīkiem sudraba zvaniņiem.
|
|
 |
|
Bagāti vīrieši valkāja purpuanu ar ādas apdari. Kāju nepietiekamo slaidumu laboja, pašujot zem biksēm – zeķēm pakulu oderi. |
Dāmas nēsāja kleitas ar šlepi un augstu vidukli. Galvā lika divragu vainagu ar batista uzmetni, kas pēc skata atgādina buras. |
РЫЦАРИ, ЗАМКИ, ОРУЖИЕ - В. О. Шпаковский, МОСКВА