Vairākos agrīnos Jēzus Kristus attēlos Jēzus ir redzams rokā turot nūjiņu. Pamatojoties uz to daži uzskata, ka Jēzus bija burvis.

Viduslaikos burvju nūjiņu izmantoja raganas, kuras bija pakļautas skarbai reliģijas stigmatizācijai. Renesanses laikā interese par maģiju un okultismu atgriezās pilnā spēkā, bet apgaismības laikmetā šī interese gandrīz izzuda un līdz ar to izzuda arī interese par burvju nūjiņu.

Šis neparastais artefakts, vismaz tādā formā, kādā tas tika izmantots Eiropā, ir tikai viena saite visā maģisko ierīču sistēmā. Tās prototips neapšaubāmi pastāvēja senos laikos, tomēr nav iespējams noteikt tiešu saikni starp senajām tās izmantošanas metodēm un tām, ko atrodam Eiropā viduslaiku beigās.

Pats par sevi šis tēls ir zināms kopš seniem laikiem. Arheologi uz klintīm ir atraduši senus zīmējumus, kuros ir attēlotas figūras, kas tur rokās nūjas, un pēc tam daudzas indoeiropiešu tautas attēloja savus dievus ar dažādiem priekšmetiem rokās (bieži vien līdzīgiem nūjai), simbolizējot viņu spēku, un bija leģendas par dažādām burvju nūjiņām.

Vairāku tautu priesteri dažādu rituālu veikšanai izmantoja nūjiņas. Par šī tēla izcelsmi tiek izvirzītas dažādas hipotēzes, proti, saistība ar falla kultu vai sākotnēja izmantošana par bungu nūju šamaņu vajadzībām…

Acīmredzot visā starplaikā burvju nūjiņa tautā bija plaši izplatīta un tās lietošanas metodes tika pakļautas dažādām izmaiņām. Mēs nezinām, kāds bija tās liktenis šajā laikā, jo viduslaiku autori par to klusē, un mēs nevaram neko ziņot par tās vēsturi. Zināms ir tikai tālāk aprakstītais.

Romas imperatora Valensa laikā (364. – 379.) daudzi dižciltīgi cilvēki tika apsūdzēti par sazvērestību pret viņu un mēģinājumu ar maģiskiem līdzekļiem noskaidrot viņa pēcteča vārdu. Šim nolūkam viņi izmantoja gredzenu, kas bija iekarināts tievā diegā. Viens no klātesošajiem to turēja virs apaļas formas metāla bļodas, kuras malās periodiski bija iegravēti burti. Gredzens tika iestatīts rotācijas kustībā gar bļodas malām, un uz dažiem burtiem tas it kā paklupa. Saskaņā ar šiem norādījumiem tika sastādīts vajadzīgais vārds.

Kopš tā laika šādas ierīces nekur nav pieminētas līdz Paracelzam (Šveices alķīmiķis, ārsts, filozofs, dabaszinātnieks, 1493. – 1541.), kurš vienā no saviem rakstiem stāsta, ka vācu kalnrači izmantoja Y formas zaru, lai atrastu apslēptās rūdas.

Turot ierīci aiz diviem galiem horizontālā stāvoklī, meklētājs lēnām pārvietojās pa lauku; nūjas brīvais gals noliecās pret zemi vietā, kur ir metāls.

Tomēr ne visi to var izdarīt, un zara norādījumi ne vienmēr ir uzticami, tāpēc Paracelzs šo paņēmienu klasificē kā “nepareizu līdzekli”. Droši vien šī paraža nebija īpaši izplatīta, jo pretējā gadījumā Agripa, kas gandrīz visu maģijā zināja, to noteikti būtu pieminējis, jo šāda veida parādība bija ļoti piemērota.

Paracelzs, klejojot starp zemākām šķirām, iespējams, nejauši uzdūrās šai metodei un, aprakstījis to savos rakstos, veicināja tās plašo izplatību. Katrā ziņā visi nākamie autori piemin burvju nūjiņu; starp citu, tā ir minēta Vasilija-Valentīna (mūka-alķīmiķa, kurš dzīvoja 14. vai 15.gadsimtā) alķīmiķa darbos.

Viedokļi par burvju nūjiņu un tās pielietojumu bija ļoti dažādi; daži autori saka, ka neparastais zars ir jāņem no koka, kuram ir dabiska radniecība ar meklējamo metālu, tas ir, katram metālam ir nepieciešams īpašs koksnes veids.

Citi apgalvo, ka koksnes veids neko nenozīmē, bet svarīgi ir tas, ka zars ir lokans, tāpēc vislabāk to ņemt no vītola, lazdas vai oša. Vieni visu skaidro ar dabiskām simpātijām, citi, īpaši garīdznieki, tajā saskata velna mahinācijas, un, visbeidzot, citi to sauc vienkārši par māņticību.

1630.gadā kāds franču muižnieks veica vērtīgu atklājumu, ka vītolu un alkšņu zari var kalpot arī pazemes ūdens dzīslu noteikšanai. Zinātnisko pasauli šī parādība tomēr ieinteresēja tikai 1692.gadā, bet no šī gada burvju nūjiņas vēsturē sākās kurioza nodaļa. 1692.gada 15.jūlijā pulksten 22:00 Lionā tika atrasts noslepkavots vīna tirgotājs un viņa sieva.

Ņemot vērā, ka varas iestādes neatrada nekādas slepkavas pēdas, tad pēc kādas privātpersonas, turīga zemes īpašnieka iniciatīvas tika uzaicināts zemnieks Žaks Aimārs, kurš bija slavens ar to, ka spēja ar burvju nūjiņas palīdzību atrast ne tikai metālu un ūdeni nesošas dzīslas, bet arī zagļus un slepkavas. Aimārs uzreiz pateica, ka zizlis viņu velk trijos virzienos, tātad ir trīs slepkavas.

Viņš sekoja zižļa norādījumiem vairākas jūdzes pa zemi un ūdeni, un beidzot atrada seju, uz kuru norādīja kā slepkavu.

Viņš noliedza savu līdzdalību, bet tomēr viņam tika izpildīts nāves sods, jo tiesai izdevās panākt no viņa apšaubāmu atzīšanos. Šis notikums izraisīja lielu viļņošanos. Tika uzrakstītas vairākas mācību grāmatas, kas dažādos veidos mēģināja izskaidrot šāda zižļa darbību.

Garīdznieki to uzskatīja par velna mahinācijām, bet teologs Valdemonts savā esejā “Slepenais spēks jeb Traktāts par burvju nūjiņu” diezgan kategoriski izteicās, ka šī parādība saskan ar magnētiskajām un elektriskajām darbībām, un tāpēc nav iemesla šeit pieļaut pārdabisku spēku iejaukšanos.

Viņš, tāpat kā visi citi zinātnieki, pilnībā aizmirsa par to, vai zizlis patiešām paveica to, kas no tā tika prasīts. Visa teorija saņēma smagu triecienu, kad atklājās, ka slavenais fiziķis Afanasijs Kirhers gandrīz pirms pusgadsimta ir pierādījis, ka zariņš neliecas ne pret ūdeni, ne kādu citu priekšmetu, ja vien tas neatrodas cilvēka rokās, bet ar abiem galiem ir piestiprināts tā, lai tas varētu brīvi griezties.

Lietas kļuva vēl sliktākas, kad Žaks Aimars tika izsaukts pie Kondē hercoga dēla un bija spiests veikt dažādus eksperimentus. Izrādījās, ka viņš nespēja atrast ne cilvēku paslēptu ūdeni, ne metālu, ne arī policijai jau zināmos zagļus. Tad tikai sāka šaubīties, vai ar nāves sodu sodītais tiešām bija slepkava.

Visbeidzot, Lebrens noskaidroja šo jautājumu, veicot daudzus eksperimentus ar personām, kuru rokās zizlis nonāca iedzīvinātā kustībā. Pirmkārt, viņš iedomājās par velna ietekmi, tāpēc dedzīgi pārliecināja tos, ar kuriem kopā eksperimentēja, lūgt Dievu, lai zizlis paliktu nekustīgs, jo ir iesaistīti ļaunie gari. Pēc tam neparastā nūjiņa uzreiz kļuva nekustīga.

Pārliecinoši, ka pēc šādiem eksperimentiem priesteris diezgan negaidīti izdarīja vispareizāko secinājumu, proti, ka “nūjiņas kustības iemesls slēpjas cilvēka vēlmēs, un ir viņa nodomu vadīts”.