Vai jūs nekad neesat centušies uzrakstīt visus būtiskākos datumus Oktobra revolūcijā vai Otrajā pasaules karā vienā stabiņā, bet pēc tam izskaitīt dienas starp šiem notikumiem?
Ja esat mēģinājuši, tad jūs varbūt apstājušies soli no brīnumainas likumsakarības: visi iegūtie skaitļi dalās ar 12 bez atlikuma... Vai tiešām vēsturē eksistē īpašs 12-dienu ritms? Un taisnība ir tiem zinātniekiem un pētniekiem, kas saka, ka īstāka ir 12 ciparu skaitīšanas sistēma.
Grigorija Kvašas raksts no žurnāla "Discovery" 2009. gada oktobra krievu izdevuma.
Skaitlis 12 jau no seniem laikiem spēlēja cilvēku dzīvē ļoti svarīgu lomu: tieši ar to saistās mūzikas nošu skaits, 12 apustuļi, 12 Herakla varoņdarbi, 12 zodiaka zīmes utt. 12 ir galvenā loma arī kalendārā: mēs esam pieraduši un nedomājam, ka gadā ir 12 mēneši vai 12 stundas ir tieši puse no diennakts, tas ir, 12 lietu ritms mūs sen nav noslēpums. Vēl vairāk, mēs jūtam kādu bioloģisko ritmu, kas saistīts ar barības uzņemšanu un sagremošanu, miegu, nervu darbību un jntelektuālo aktivitāti. Bet, ja mēs ņemtu un, nevis dalītu diennakti uz 12, bet reizinātu, vai tad neatklātos kaut kāds 12 dienu ritms? Ideja man likās interesanta un, apbruņojies ar kalkulatoru un hronoloģijas tabulām, es ķēros pie lieta
Meklējumu ideja bija tāda, ka jāatrod, nevis vienkārši svarīgi datumi, bet tādas dienas, kas burtiski sašķēla vēstures realitāti uz “pirms” un “pēc”, radot grandiozu vēsturisku kriteni, kas atdala pagātni no nākotnes tā, ka to nevar nepamanīt. Tie, kas tic, ka laiks kustās uz priekšu kā stiegrs, viendabīgs, biezs šķidrums, diez vai novērtēs šo likumsakarību. Mani vārdi domāti tiem, kas pieļauj, ka laikā ir logi, ejas, vēsturiski caurumi, cauri kuriem pie mums atnāk nākotne.
Vēsturē lielākais karš.
Trīs pirmie būtiskie [krieviski – kļučevije – no turienes arī raksta virsraksts – t.p.] 2. pasaules kara datumi paši atausa prātā un nogūlās uz tīrās lapas, rosinot sākt meklēt vēstures zelta atslēdziņu. Bet pēc tam jau radās iemesls pārbaudīt arī citus šī grandiozā notikuma lūzuma datumus.
Tātad, pirmais datums, kas veda uz nākošo, asiņaino kautuvi, bija pilsoņu kara sākums Spānijā – 1936. gada 18. jūlijs. Liekas, kas tur liels, vienas valsts iekšējā lieta, taču situācija Eiropā toreiz bija tāda, ka neviens vairs nevarēja palikt malā. Par republikāņiem cīnījās padomju lidotāji un komunisti no desmitiem valstu, par Franko – Vācijas un Itālijas fašisti. Neviens pat neslēpa, ka iet mēģinājums pilna apjoma kautiņam, tāpēc daudzi vēsturnieki tieši šo datumu uzskata par Otrā pasaules kara sākumu, nevis uzbrukumu Polijai. Tomēr, oficiāli karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad fašistiskā Vācija negaidot uzbruka Polijai, kura bija saistīta ar sabiedroto saitēm ar Lielbritāniju un Franciju. Par trešo, būtisko datumu karadarbības sākšanā var uzskatīt 1940. gada 10. maiju, kad vācieši tiešā atbilstībā ar Vinstona Čērčila pareģojumu devās, nevis uz Austrumiem, bet gan uz Rietumiem, ar uzvaru beidzot šo kampaņu.
Tas, kas mīl strādāt ar kalkulatoru, var veikt vienkāršus aprēķinus. No 1936. gada 18. jūlija līdz 1939. gada 1. septembrim pagāja tieši 1140 dienas, kas ir 95 reizes pa 12 dienām. No 1939. gada 1. septembra līdz 1940. gada 10. maijam pagāja tieši 252 dienas, kas ir 21 reizi pa 12 dienām. Taču tas ir tikai sākums.
Nākošais datums, 1941. gada 22. jūnijs, uz mūžu paliks Krievijas un citu postpadomju valstu iedzīvotāju atmiņā. Bet, kas paliks amerikāņu atmiņā?
Protams, 1941. gada 7. decembris, kad japāņu GKS bombardēja Pīrlhārboru, kas burtiski uzspridzināja miegaino Ameriku. Šī diena nošķīra ASV vēsturi uz “pirms” un “pēc”. Atgriešanās pie mierīgas neitralitātes vairs nebija iespējama.
Bet tagad skaitām: starp karagājienu uz Rietumiem un uzbrukumu PSRS ir 408 dienas jeb 34 reizes pa 12 dienu ciklam. Bet no mūsu 22. jūnija līdz amerikāņu 7. decembrim pagāja 168 dienas jeb 14 reizes pa 12 dienām.
Tagad pievērsīsim uzmanību lūzuma dienām ar plusa zīmi, to ir diezgan daudz un jūs nenoticēsiet, bet...
1943. gada 23. augustā, kā zināms, beidzās Kurskas kauja [diena, kad galīgi zuda vācu cerības pieveikt PSRS – t.p.] un notika tas pēc 792 dienām (66x12) kopš Lielā Tēvijas kara sākuma, bet vēl pēc 288 dienām (un tas ir, kā viegli saskaitīt, 24 reizes pa 12) 1944. gada 6. jūnijā mūsu varonīgie sabiedrotie beidzot izsēžas Normandijā un atklāj tik ilgi gaidīto otro fronti. Toreiz šo dienu sauca par dienu D, taču tā ir tā pati diena 12 dienu ritmā, kuru mēs tik ļoti meklējam. Beidzot, pie Otrā pasaules kara lūzuma dienām var nosaukt arī 1945. gada 13. februāri, kad sabiedroto aviācija baismīgi bombardē Drēzdeni un pilsētā aiziet bojā viss dzīvais. No otrās frontes atklāšanas dienas ir pagājušas tieši 252 dienas (21x12)...
Šajā fantastiskajā ainā mums ir atlicis ierakstīt vienu vienīgu datumu, pašu svarīgāko un pašu zīmīgāko visā karā. Pēc vācu laika fašistiskās Vācijas kapitulācija tika parakstīta 1945. gada 8. maijā, tieši to ir jāliek vēstures datu rindā. No sabiedroto desanta Normandijā ir pagājušas 336 dienas, tas ir, 28 reizes pa 12.
Pavisam kopā pēc oficiāliem datiem Otrais pasaules karš no sākuma līdz beigām ilga 173 divpadsmit dienu ciklus jeb 2076 dienas!
Kas neietilpa sarakstā, tas arī palika ārpus mūsu grafika? Japānas atombombardēšana, piemēram... Var būt, ne velti vēsturnieki saka, ka tai bija, ne militāra, bet vairāk politiska jēga, gribēja pabaidīt PSRS. Ja ir vēlēšanās var atrast arī citus datumus, taču neviens no tiem nebija tik būtisks.
Saņemiet revolūciju skaitu!
Var jau uzskatīt, ka viss iepriekš teiktais ir sagadīšanās, taču - te būs otrais galvenais notikums Krievijas 20. gadsimta vēsturē - 1917. gada revolūcija - kas arī pilnīgi ierakstās mūsu skaitļu rindā.
Pirmais, zīmīgais datums gan datēts ar iepriekšējā, 1916. gada decembri, kad naktī no 29. uz 30. datumu tika nogalināts Grigorijs Rasputins. Daudzos vēstures aprakstos gan tiek minēts 29. decembris, taču visi oficiālie dokumenti liecina, ka slepkavība notikusi tieši naktī, tāpēc atzīsim, ka šīs leģendārās personības slepkavība tomēr notikusi 1916. gada 30. decembrī (šis un visi tālākie datumi ir doti pēc jaunā stila). Bet tieši pēc 72 dienām, 1917. gada 12. martā sākās Petrogradas garnizona kareivju bruņota sacelšanās, rezultātā tika ieņems arsenāls un cietums, nodedzināta pilsētas tiesa, pēc tam Pagaidu valdībai nācās ņemt varu savās rokās. Tieši šī diena kļuva par pašu svarīgāko Februāra revolūcijā un faktiski fiksēja cara režīma krahu.
Pēc tam, laikam, nevienu neizbrīnīs fakts, ka starp divām revolūcijām Petrogradā, kuras pamatos izmainīja Krievijas vēsturi, tas ir, starp 12. martu un 1917. gada 7. novembri pagāja tieši 240 dienas.
Pat kalkulators nav vajadzīgs, lai pārliecinātos, ka arī šis datums, kādam sarkans, kādam asiņains, ierakstās mūsu brīnumainajā rindā. Boļševikus ir grūti turēt aizdomās par aizraušanos ar numeroloģiju, tāpēc nākošo vēsturisko notikumu, kas attiecas uz 1917. gada revolūciju uztversim kā kārtējo pierādījumu mūsu vēsturiskajam 12 dienu ciklam. Pēc 108 (12x9) dienām pēc Pagaidu valdības gāšanas pienāk 1918. gada 23. februāris - ne tik ļoti lūzumu vēstoša, cik zīmīga diena, kura vēlāk tiek nosaukta par Padomju Armijas dienu.
Toties vēl vienu datumu, kas sekmīgi ierakstās mūsu ciklā, droši var uzskatīt par zīmīgu valsts vēsturē. Naktī no 16. uz 17. jūliju 1918. gadā Ipatjevu nama pagrabā, Jekaterinoburgā, nošauj cara ģimeni. Pilnīgi skaidrs, ka pēc šī notikuma Pilsoņu karš sāk iet pa pilnīgi citām sliedēm un šķelšanās Balto kustībā kļūst neizbēgama un vājā, bet centralizētā vara varēja kā līdzīga cīnīties ar spēcīgajiem, bet no šīs dienas sašķeltajiem vecās kārtības atgriešanas piekritējiem.
Starp Rasputina slepkavību un cara ģimenes nošaušanu pagāja tieši 564 dienas jeb 47 divpadsmit dienu cikli.
Jocīgi, bet komunistiskā režīma sabrukums arī sekmīgi ierakstās šajā ciklā. Vismaz pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins tiek ievēlēts savā postenī 1991. gada 12. jūnijā, 26628 dienas pēc pēdējā Krievijas imperatora nošaušanas. Lūk, šeit kalkulators patiešām ir vajadzīgs, tas aukstasinīgi
konstatē, ka starp diviem notikumiem ir pagājušas 2219 reizes pa 12 dienām.
Starp citu, 1996. gada 3. jūlijā, Jeļcinu par prezidentu ievēl otro reizi, kas galīgi izdzēš komunistu cerības atgriezt pagātni. Laika brīdis starp vēlēšanām sastāda 1848 dienas, kas ir 154 reizes pa 12.
Īsumā jāpiezīmē, ka minētajā ciparu rindā iegāja milzums būtisku notikumu no visdažādākajiem periodiem, turklāt, ne tikai Krievijas vēsturē. Šeit izvietojās arī ASV Neatkarības diena un Poltavas kauja, un padomju karaspēka iebrukums Afganistānā, un Vācijas apvienošanās diena (starp citu, arī sadalīšanas diena – Berlīnes sienas būvēšanas sākums). Šeit iekļuva arī pats šausmīgākais datums XXI gadsimtā – 2001. gada 11. septembris, kuru gandrīz uz reizi sāka saukt par jauna pasaules kara sākuma datumu. Bet pēc 912 dienām (76x12) 2004. gada 11. martā – nežēlīgs terora akts satricināja arī Spāniju...
Protams, nevar runāt, ka absolūti visi svarīgākie vēsturiskie datumi ierakstās šajā 12 dienu ciklā. Taču tas nekādā ziņā nemazina šo fenomenālo statistiku, kas minēta augstāk. Pirmais un svarīgākais secinājums no šiem rezultātiem ir tas, ka vēsture mums nav kaut kādu haotisku datumu un notikumu sakopojums. Tajā ir savas ritmiskās struktūras, turklāt, 12 dienu ritms, drīzāk, nav vienīgais. Manis izdarītās datu apstrādes ļauj secināt, ka, piemēram, četru mēnešu ritms vada tautas sacelšanās, divpadsmit gadu ritms – nepārtrauktu pacēlumu un kritumu rindu, bet 36 gadu ritms ir vienas varas koalīcijas pastāvēšanas ilgums. Un tā tālāk, un tā joprojām... Sava jēga ir arī 144-gadei un pat 400-gadei.
Un vēl, cilvēce jau sen ir mēģinājusi lietot 12 ciparu skaitīšanas sistēmu, par to ir runājuši šumēri, Voltērs, Tolkins... Ja mums būtu caurejošs 12 sadaļu kalendārs, tad visi šeit minētie datumi noteikti beigtos ar vienu un to pašu ciparu, piemēram, nulli. Decimālā sistēma ir ērtāka, bet vai tā ir pareizākā?
Pirms publicēt šo tekstu, mēs, protams, rūpīgi pārbaudījām autora minētos datumus un varam apliecināt – tie ir absolūti ticami. Skeptiķiem, bez šaubām, paliek tiesības uzskatīt šos faktus, kā speciāli izvēlētus, lai šis ritms izveidotos, taču jāpiekrīt, ka skaitļu rinda, vismaz tā, kas attiecas uz Otro pasaules karu, tiešām ir apbrīnojama.
Autors ir pārliecināts, ka ir atklājis galveno vēstures likumu, tajā pat laikā oponenti noteikti iebildīs viņam, ka viss tas ir tikai sagadīšanās bez praktiskas nozīmes. Mūsu viedoklis šajā gadījumā (kas tomēr, par spīti izplatītajam viedoklim, ne vienmēr ir tā) ir, ka patiesība atrodas kaut kur pa vidu un, ka ar tās atrašanu – Grigorija Kvašas vēstures zelta atslēdziņas meklēšanu – jānodarbojas kompetentiem zinātniekiem (autors pēc profesijas ir ķīmiķis, bet pēc aicinājuma – astrologs un numerologs). Taču, vai profesionālos vēsturniekus ieinteresēs pasaules vēstures hronoloģijas pārlikšana uz 12 ciparu sistēmu un tās izpētīšana par jaunu?
