Robēra Fosjē vārds nav tik labi pazīstams krievu lasītājam kā, piemēram, Žaka le Gofa un Žorža Dibī vārdi, taču zinātnieku aprindās Francijā un Eiropā viņu nesauc citādi kā par lielāko Viduslaiku speciālistu Francijā, XX gadsimtā. Bez tam, lasot viņa grāmatu ''Viduslaiku ļaudis'', kļūs skaidras atšķirības starp galvenajiem École des Annales pētījumu virzieniem. Skolas metri un dibinātāji — Marks Bloks, Anrī Pirenns, Andrē Saiu, Žaks le Gofs, Fernāns Brodēls un daudzi citi paveica revolūciju zinātnē, atgriežot eiropiešiem aizmirsto un pazaudēto pagātni, pamodinot cilvēkos interesi par savu vēsturi, padarot to saprotamu, pieejamu un apzinātu.
''Annāļu'' skolas mentori un adepti XX gadsimtā spīdoši uzvarēja visas ''kaujas par vēsturi'', kuras mērķis, pēc viņu pārliecības, ir, nevis vienkārši aprakstīt notikušo, nevis sauss un ''neieinteresēts'' vēstījums, bet iekļūšana vēsturisko kustību dzīlēs, tiekšanās pēc sintēzes, aptverot un vispusēji, kompleksi analizējot sabiedrības dzīvi.
Mums liekas neticami, bet XX gadsimta sākumā eiropieši bija pārliecināti, ka Viduslaiki — ir Eiropas vēstures ''tumšie gadsimti'' (Renesanses un Jauno laiku darboņi bija pacentušies), un tajā pašā laikā viņiem nebija nekādas saprašanas par to, kā dzīvoja viņu senči Francijā, Itālijā, Vācijā un citās valstīs, ko viņi ēda-dzēra, kā ģērbās, tirgoja, cēla klosterus, cietokšņus un pilsētas, kā funkcionēja sarežģītais sociālo attiecību un hierarhijas komplekss, kas virzīja valdnieku un vienkāršo cilvēku gaitas, kāda bija ekonomika un kā radās bāze civilizācijas progresam.
''Annāļu'' skola gadu desmitu laikā atstāja milzīgu iespaidu uz visām humanitārajām disciplīnām — filozofiju, socioloģiju, ekonomikas vēsturi utt. Kopā ar to ''jauno vēsturnieku'' darbi izsauca masveidīgu interesi par vēsturi.
Robērs Fosjē savā grāmatā — atšķirībā no savu skolotāju darbiem! - rada Viduslaiku cilvēku kolektīvo portretu, pareizāk sakot, ''klusējošā vairākuma'' — vienkāršo ļaužu, zemnieku, amatnieku portretu, viņi tolaik sastādīja 90% no Viduslaiku sabiedrības. Tieši viņus autors uzskata par par galvenājām darbojošām personām tajā varenajā laikmetā, kādi bija Viduslaiki. Viņš atzīmē, ka vēl tagad zinātnieku-vēsturnieku un plšās auditorijas uzskati par vienkāršajiem tā laika cilvēkiem lielā mērā ir izkropļoti — vispirms jau tāpēc, ka mums nākas skatītes uz viņiem ar Viduslaiku sabiedrības izglītotākās daļas: Baznīcas, aristokrātijas, bagāto pilsētnieku acīm. Fosjē piedāvā paskatīties uz Viduslaiku ļaudīm no cita redzes leņķa, no apakšas uz augšu, ar vienkāršo cilvēku acīm.
[Es domāju, ka pie mums joprojām vēsture ir sinonīms vārdiem ''augstākās sabiedrības vēsture''. Lai gan, ko es zinu, kā skolās vēsturi pasniedz tagad? Kaut arī, piemēram, ir dzirdētas ''jauno latviešu'' domas par to, ka mūsu tautas dainās izteiktā etika un morāle, kas arī nāk no Viduslaikiem, ir novecojusi un lieka, jo tā ir zemnieku morāle, tātad nepiemērojama mūsdienās — cik tad to zemnieku ir palicis? - t.p.]
Tiesības, karš, ģimene, laulības, apkārtējā vide, ticība, jūtas un vērtības — uz visu to Fosjē piedāvā paskatīties no zemāko kārtu redzes viedokļa, izejot aiz Viduslaiku pilsētu parādes laukumu robežām, uz ''strādnieku kvartāliem''. Augstmaņu, augstāko garīdznieku un pilsētnieku pasaule izrādās kaut kādā mērā Viduslaiku ''marginālija'', ja skatāmies no šāda redzes viedokļa.
[Vai tas tā nav arī tagad, kad arvien vairāk rodas sajūta, ka Latvijā eksistē divas dažādas pasaules: ''augstākās sabiedrības'' un vienkāršo cilvēku pasaule, kuras viena otru vairāk pat nespēj saprast — t.p.]
Otrs uzdevums, ko sev uzstādīja autors — attīrīt Viduslaiku vēsturi no daudzajiem maldīgajiem pieņēmumiem, māņiem un mītiem, kas bija veidojušies gadsimtiem ilgi, pateicoties skolas izglītības stereotipiem un krāsaina romantisma aurai.
Robēru Fosjē interesē, ko Viduslaiku cilvēki ir domājuši paši par sevi, nevis tas, ko par viņiem ir domājuši vēsturnieki un politiķi. Viņa grāmata, savā ziņā, ir Viduslaiku ''Melnās'' un pat ''Zelta'' (!) leģendas atmaskojums un autors pat speciāli vēršas pret ''ierasto kārtību'' (protams, ar to viņš domā ''Annāļu'' skolas metrus), riskējot, kā pat ar ironiju piezīmē, ''sadusmot Lisjēna Fevra ēnu...''
''Es neesmu beidzis sarežģīt dzīvi maniem kritiķiem, - Fosjē saka. - Cilvēks, par kuru es gribu pastāstīt, nav mūks, nav augstmanis, nav pilsētnieks, tirgonis, nav senjors vai zinātnieks. Tas ir cilvēks, kura domas aizņem lietus, vilks un vīns, mantu lāde, grūtniecība, uguns, cirvis, kaimiņš, zvērests, Pestīšana — viss, par ko ar mums runā tika pusvērdos, kas nonāk līdz mums tikai caur kropļojošo politisko institūtu, sociālās hierarhijas, tiesu likumu prizmu...''
http://showtime.delfi.lv/news/culturepark/books/rober-fosse-lyudi-srednevekovya.d?id=36293411
2. Tomass Vudss. Kā katoļu baznīca radīja Rietumu civilizāciju.
Thomas E. Woods Jr. How the Catholic Church Built Western Civilization.
Amerikāņu vēsturnieka Tomasa Vudsa grāmatā tiek atspēkota trīs gadsimtus kultivētā (sākot ar Apgaismības laku) un mācību grāmatās iegājusī antikristīgā un antiklerikālā mitoloģija — tendenciozi atspoguļojot Baznīcu kā reakcionāru spēku, kas pretojas zinātnes, kultūras un civilizācijas attīstībai, cenšoties turēt tautas pirmatnējā tumsībā un neizglītotībā. Balstoties uz rezultātiem, ko vēsturnieki ir ieguvuši pēdējos simts gados, pētot Eiropas Viduslaiku un agrīno Jauno laiku vēsturi, autors parāda, cik liela bija Baznīcas un kristīgās reliģijas loma, radot daudzus svarīgus mūsdienu civilizācijas aspektus — zinātni, tiesības, mākslu un arhitektūru, lauksaimniecību, labdarību utt. Izlasot šo grāmatu, jūs uzzināsiet: kāpēc modernā zinātne ir radusies tieši katoļu baznīcas klēpī, kā katoļu garīdznieki izstrādāja brīvā tirgus ekonomiskās teorijas ideju vēl 500 gadus pirms Ādama Smita; kā katoļu baznīca izgudroja universitātes; kā Rietumu tiesības attīstījās no baznīcas kanoniskajām tiesībām; kā katoļu baznīca humanizēja Rietumus, uzstājot, ka katra cilvēka dzīvība ir svēta.
Grāmata ir domāta plašam lasītāju lokam, kas interesējas par Eiropas un pasaules vēsturi, kā arī par reliģijas vēsturi.
[Pasaule ir neparasti sarežģīta un vēl trakāku to padara tas, ka jebkurā institūcijā var atrast, gan savus svētos, gan savus neliešus, bet īstenību vai melus uzzina tikai nākošās paaudzes — t.p,]