Pārsteidzošie radiosakari

Vispirms runa ir par kādu gadījumu 1992.gada rusdenī. Amerikāņu rakstnieka Marka Makija mājās iezvanijās tālrunis, viņš pacēla klausuli un, izdzirdot pietiekami labi pazīstamu balsi, jutās krietni vien pārsteigts. Proti, ar viņu runāja kāds viņa draugs Ridīvs, kurš diemžēl bija miris jau 1974.gadā! tostarp Makijs acumirklī atcerējās, ka visu savu mūžu Ridīvs bija nodarbojies ar radiotehniku, turklāt gūstot itin nesliktus panākumus un kļūstot par atzītu speciālistu skaņu ierakstu iekārtu jomā.

Un tagad Ridīvs bija piezvanījis savam senajam draugam, lai pavēstītu, ka viņam izdevies nodibināt sakarus ar Amerikas kontinentu, līdz ar to viņš tagad varēšot biežāk un pamatīgāk sarunāties ar rakstnieku. Un patiešām – kopš tā laika šādi tālruņa zvani no mirušo valstības Makija mājā sāka atskanēt aizvien biežāk. Tas noveda pie tā, ka 1995.gadā rakstnieks dibināja “Nepārtrauktās dzīves pētnieku savienību”, kurā sapulcējās vairāki desmiti sava laika sekmīgāko radiotehniķu, un tā vēl joprojām darbojas.

Pirmo reizi šādas nesaprotamas balsis ēterā 1921.gadā uz savas jahtas Vidusjūrā sadzirdēja ievērojamais zinātnieks Giljemo Markoni, kuru uzskata par Eiropā pirmā radiouztvērēja izgudrotāju. Markoni bija neglābjams izgudrotājs un allaža ceļoja kopā ar krietnu bagāžu, ko veidoja galvenokārt dažādu veidu aparatūra. Un tieši pateicoties tam, viņš arī saklausīja balsis, kas nepārprotami nāca no viņpasaules. Zināms, ka līdz pat savai nāvei 1937.gadā Markoni slepus no visiem mēģināja radīt tādu radioaparaturu, kas spēj garantēti un droši uztvert no pagātnes pienākošu informāciju. Par rezultātiem gan zināms gaužām maz. Tostarp līdzīgas ievirzes eksperimentus kopš 1923.gada bija veicis arī pazīstamais amerikāņu radioinzenieris Tomass Edisons, kurš gluži oficiāli pauda uzskatu, ka pastāv noteiktas frekvences, kurās ir iespējams pilnā mērā kvalitatīvi sazināties ar viņpasauli.

Radioviļņu jūtīguma palielināšana piešķīra iespēju jau ļoti daudziem cilvēkiem saklausīt ēterā dažādas dīvainas skaņas, kuras varēja uzskatīt arī par balsīm no viņsaules. Pagājušā gadsimta 30.gadu pašā vidū tādas regulāri uztvēra, piemēram, zviedru militārās pretizlūkošanas dienesti, toreiz vienkārši nolemjot, ka tās ir kodētas vācu agentūras sarunas ar zemūdenēm. Vēlāk gan noskaidrojās, ka tajā laikā attiecīgajās vietās Zviedrijas piekrastē nav bijusi neviena vācu zemūdene, tāpēc vairs neviens pat necentās slēpt aizdomas, ka runa var būt tieši par dīvainā kārtā saņemtām skaņām vai nu no viņsaules, vai pagātnes, vai varbūt pat no citām planētām vai izplatījuma dimensijām.

Tostarp šī informācija ļoti spēcīgi ietekmēja zviedru mākslinieku un rakstnieku Fridrihu Jurgensonu. Viņš tik lielā mērā aizrāvās ar iespēju saņemt šāda veida “slepenu” informāciju, ka nopietni pievērsās radiotehnikas studēšanai, rezultātā kļūstot par pirmo, kuram izdevās šis noslēpumainās skaņas ierakstīt lentē un uzsākt to vispusīgu analīzi. Vēlāk viņš to nodēvēja par “eletronisko balsu fenomenu”.

Lūk, un ar tāda veida par viņsaules balsīm uzskatītu skaņu pētīšanu bija nodarbojies arī Ridīvs, kurš savulaik lentē bija ierakstījis vismaz 70 000 (!) dažādu tādu mistisko balsu, turklāt daudzos gadījumos tās nepārprotami bija kaut kādas savstarpējās sarunas. Lielākoties tā arī neizdevās atšifrēt valodu, kādā risinās šie dialogi. Kapitulēja pat vispieredzējušākie poligloti. Tādējādi pētniekiem nekas cits neatlika, kā secināt to, ka šīs sarunas ir šifrētas, tikai absolūti nav saprotams, kāpēc un kas to izdarījis.

Tostarp vēstīts, ka īpaši aktīvi balsis no viņsaules centās iejaukties šīs pasaules informācijas sistēmās 1979.gadā, kad savdabīgie vēstījumi no sen mirušajiem masveidā pienāca uz faksa aparātiem, bet vēlāk sāka patvaļīgi “pieslēgties” jau pirmo paraugu mobilajiem talruņiem, parādījās televizoros un datoros.

Pētnieki ļoti nopūlējās, taču tā arī nespēja rast nekādu sakarīgu skaidrojumu. Bet katrā ziņā vismaz tapa virkne dažādu hipotēžu. Piemēram, tāda, ka Zemei tuvējā kosmosa telpā nonākušās mirušo cilvēku dvēseles noteiktās radiofrekvencēs turpina savstarpēji sazināties un tām nav pat īpaša nolūka kaut ko vēstīt šīs pasaules ļaudīm, tikai periodiski sanāk tā, ka viņu balsis kaut kur nomaldās. Turklāt šīs frekvences nav pastāvīgas, tās bieži mainās, līdz ar to nav iespējams nevienu no tām konkrēti fiksēt, un katru reizi tās jāmeklē un jāatrod no jauna. Protams, arī šī hipotēze pagaidām nav guvusi nopietnu apstiprinājumu.

Patvaļīgā iejaukšanās TV programmā

Tostarp savdabīga blakus parādība ir jau pieminētais fenomens, ka vēl bez savas balss atskaņošanas radioaparātos aizgājēji dažkārt mēdz sevi demonstrēt arī televizora ekrānos.

Krievijas pilsētas Novorosijskas iedzīvotāja Jeļena Ņikiforova stāstījusi par atgadījumu 1990.gada 6.februārī. viņa savā dzīvoklī skatījusies televīziju, kad pēkšņi ekrānu pārklājušas dīvainas svītras, pēc kā jau faktiski tūlīt tur tādā kā attālā dūmakā parādījusies vīrieša seja. Tā bijusi nekustīga, kaut kas līdzīgs fotogrāfijai. Bet jau pēc mirkļa sieviete pārbīlī iekliegusies, jo sapratusi, ka no televizora ekrāna raugās viņas brālis Mihails, kurš bija nomiris 1985.gadā. Jau drīz televizorā atkal sāka skriet dažādas svītras, bet tad tas atsāka normāli strādāt un rādīt tālāk attiecīgo programmu.

Savukārt Luksemburgas tālrādes skatītāji tajā pašā 1990.gadā pat varēja noskatīties veselu daudzsēriju dokumentālo filmu, kas bija pilnībā veltīta spoku fotogalerijai. Vēstīts, ka tajā bija atrādītas piecu viņsaules būtņu fotogrāfijas, kas pamīšus parādījās televizora ekrānā. Kāds veikls skatītāja pat pamanījās laikus paķert fotoaparātu un nofotografēt kādas simpātiskas meitenes nekustīgo tēlu, kas tik nelūgti uzradies televizora ekrānā. Viņš attēlu nodeva policijas rīcībā, un tur pēc neilga laika šo fotogrāfiju, kas bija veikta pirms vairākiem gadiem, atrada kādas mazpilsētas arhīvā. Izrādās, tā ir meklēšanas fotogrāfija, kas bija publicēta plašsaziņas līdzekļos drīz pēc tā, kad meitene kādā reizē vienkārši neatgriezās mājās pēc pastaigas un bija pazudusi uz visiem laikiem.

Kad tuviniekiem parādīja abus attēlus – gan to, kas savulaik bija publicēts vietējos laikrakstus, gan to, kas tagad nobildēts no televizora ekrāna -, nevienam nebija ne mazāko šaubu par to, ka tā ir gan viena un tā pati persona, gan patiešām arī viena un tā pati fotogrāfija. Skaidrojuma šādai parādībai, protams, nav vēl joprojām.