Bērnībā viņš ar lielu aizrautību pievērsās mūzikai, spēlēja klavieres. Bija nolēmis kļūt par komponistu, taču šo ieceri atmeta, pabeidz Lionas liceju un iestājās koledžā, kur pasniedzēji ievēroja un atbalstīja viņa literāta talantu. Tomēr paralēli ar mācībām koledžā viņš turpināja apmeklēt mūzikas stundas Lionas konservatorijā. 1986. gadā viņš iestājās École normale supérieure (Augstākajā Normālajā [pedagoģijas] skolā, Filozofijas fakultātē.Sekmīgi pabeidzis vienu no pašām prestižākajām Francijas augstākajām mācību iestādēm, viņš aizstāv doktora disertāciju "Didro un metafizika" (Diderot et la métaphysique). Vēlāk daļa no šī darba ieies esejā "Didro un valdzināšanas filozofija" (Diderot ou la philosophie de la séduction), kas izdota 1997. gadā. Pēc tam viņš vairākus gadus pasniedz filozofiju Šērbūras licejā un Šamberī universitātē. Ēriks-Emanuels ir audzis inteliģentu ģimenē (abi viņa vecāki ir fizkultūras skolotāji no Elzasas) un uzskatīja sevi par agnostiķi. Tomēr vēlāk viņš sāk uzskatīt sevi par kristieti.
Savu pirmo lugu Šmits saraksta 1991. gadā. "Nakts Valonī" tika uzvesta Francijā un aiz robežām. Taču vēl lielāku popularitāti viņam atnes otrā luga "Apmeklētājs", kas balstās uz Zigmunda Freida dialogu ar Dievu, par lugu viņš iegūst 1993. gada Moljēra prēmiju.
Viņa darbu tēmas ir ļoti daudzveidīgas: "Zelta Džo" rāda cinisku skatu uz finanšu haizivīm, "Noslēpumainās variācijas" (galveno lomu tur nospēlēja Alēns Delons) stāsta par diviem vīriešiem ar dažādu skatu uz dzīvi un mīlestību, kuri, kā vēlāk izrādās, ir iemīlējušies vienā un tajā pašā sievietē. Vēsturiskajā komēdijā "Izvirtulis" Šmits vēsta par franču filozofu Didro, ironiski attēlojot viņu, kā priekšteci XX gadsimta seksuālajai revolūcijai. 2000. gadā šo darbu visai brīvā formā ekranizē franču režisors Gabriels Agijons.
Autora daiļradē ir bagātīgi atspoguļotas pasaules reliģijas, kas īpaši koši izpaužas viņa "Neredzamā ciklā" - četros garstāstos: "Milarepa" (budisms Tibetā), "Mesjē Ibrāhīms un Korāna ziedi" (sūfisms un jūdaisms), "Oskars un Rozā Dāma" (kristietība), "Noasa bērni" (kristietība un jūdaisms). Pēdējos gados ir nākuši klāt vēl divi stāsti: Le Sumo qui ne pouvait pas grossir (2009) un Les Dix Enfants que madame Ming n'a jamais eus (2012).
2001. gada romāns "Cits liktenis" izsauca asu kritikas reakciju. Te tiek aprakstītas divas paralēlās pasaules: vienā no tām Ādolfs Hitlers sekmīgi nokārto iestājeksāmenus Vīnes Tēlotājas mākslas akadēmijā, 1908. gadā un nekļūst par diktatoru, bet otrā Šmits attēlo vēstures reālo attīstības gaitu.
2001. gadā Šmitu apbalvo ar Francijas Akadēmijas Lielo teātra balvu (Grand Prix du théâtre de l’Académie Française).
"Mesjē Ibrāhīms un Korāna ziedi" (Monsieur Ibrahim et les fleurs du Coran, 2001) iegūst Vācu grāmatu prēmiju 2004. gadā un to ekranizē ar Omāru Šerifu galvenajā lomā, kurš par to saņem Cēzara balvu.
2010. gadā Šmits saņem Gonkūra prēmiju par stāstu krājumu "Koncerts eņģeļa piemiņai" (Concerto à la mémoire d'un ange).
Autoram ir ļoti daudz prēmiju. Tagad jau būs kādas 30.
Kopš 2002. gada Ēriks-Emanuēls dzīvo un strādā Briselē, no 2008. gada viņam ir arī Beļģijas pilsonība.
Autors ir iesaistījies arī komiksu radīšanā - tapuši "Cālēna piedzīvojumi" (Les aventures de Poussin 1er) http://www.dupuis.com/catalogue/les-aventures-de-poussin-1er/bd/reader/les-aventures-de-poussin-1er-tome-1-cui-suis-je/30843 ar turpinājumu. http://www.dupuis.com/les-aventures-de-poussin-1er/bd/les-aventures-de-poussin-1er-tome-2-les-apparences-sont-trompeuses/64137
Izmantotās saites:
https://en.wikipedia.org/wiki/%C3%89ric-Emmanuel_Schmitt
https://www.livelib.ru/author/151326-erikemmanyuel-shmitt
Fantastika autora daiļradē
Vairums no Ē.-E. Šmita romāniem var piesaistīt fantastikai. Tā romāns "Egoistu sekta" (La secte des égoïstes, 1994) ir sarakstīts maģiskā reālisma žanrā un stāsta par 18. gadsimta filozofa Gaspāra Langenhaerta, kurš uzskatīja, ka viņš ir radītājs visam, kas ir uz Zemes, noslēpumaino dzīvi.
"Pilāta evaņģēlijs" (L'Évangile selon Pilate) ir mistisks detektīvs, kurā Poncijs Pilāts izmeklē Jēzus Krista nāvi.
Pirmā daļā "Uz nāvi notiesātā grēksūdze naktī pirms apcietināšanas" aprakstītas Ješua (Jēzus Kristus) pārdomas un atmiņas par savu dzīvi. Ješua atceras savu bērnību, tēva zaudējumu. Atceras, kā viņš nonācis līdz savai pārliecībai, kā Jānis Kristītājs viņā saskatījis Mesiju. Ješua atceras savas izjūtas, kad Jānis viņu kristījis, kā viņš pēc tam sajutis Dieva klātbūtni un sev dāvāto spēku. Tagad olīvu dārzā pie Jeruzalemes Ješua gaida atgriežamies savu mīļāko mācekli Jūdu, kas atvedīs romiešu kareivjus. Ješua zina, ka viņu arestēs un, iespējams, sodīs ar nāvi. Viņu baida gaidāmās mokas, bet viņš ir gatavs sevi ziedot.
Otrā daļa ir veidota kā Jūdejas prefekta Poncija Pilāta vēstules savam brālim Titam Romā. Viņš apraksta notikumus, kas sākušies trešās dienas rītā pēc tam, kad kādam Ješua piespriests nāves sods ar krustā sišanu. Pilāts atceras, kā notikusi Ješua pratināšana un sodīšana. Pilāts atceras, kā viņa sieva Klaudija Prokula gribēja, lai viņš glābj Ješua no soda. Pilāts domāja, ka varbūt tas izdosies, piedāvājot pūlim par godu svētkiem atlaist brīvībā vienu no četriem tajā dienā notiesātajiem. Bet pūlis izvēlējās atbrīvot citu cilvēku. Nu mirušā Ješua ķermenis ir pazudis. Pilsētā sāk izplatīties baumas, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, un ka tas ir pierādījums, ka viņš ir Mesija. Pilāts ir pragmatiski domājošs Romas pārstāvis, kas nevar pieļaut nemieru izplatīšanos. Viņš sāk aktīvi darboties, lai atrastu, kur ir paslēpts mirušā cilvēka ķermenis. Tiek pārbaudītas vairākas versijas, bet ķermeni atrast neizdodas. Pa to laiku Ješua jau redzējuši vairāki liecinieki. Daudzi, arī Pilāta sieva Klaudija Prokula, dodas ceļā uz Galileju, lai būtu tuvāk vietai, kur, domājams, parādīsies Ješua. Beigās arī Pilāts dodas ceļā. Cilvēki pulcējas no visām pusēm, un tad viņiem pretī steidzas Ješua mācekļi, kas stāsta, ka Ješua ar viņiem runājis. Pilāts redz cilvēku saviļņojumu, bet viņš nespēj pats to izjust, jo neko konkrētu nav redzējis. Vēlāk viņš saka savai sievai, ka, nomirstot pēdējam lieciniekam, kas pats savām acīm redzējis Ješua, visi aizmirsīs šo kristiešu ticību. Bet Klaudija atbild, ka nav svarīgi, vai cilvēks redzējis visu savām acīm. Svarīgi ir, vai viņš tic. Un varbūt tieši Pilāts būs pirmais kristietis.
Par grāmatu "Cits liktenis" (La part de l'autre, 2001) jau tika runāts iepriekš.
Fantastikai var pieskaitīt arī lugu "Apmeklētājs" (Le Visiteur, 1993), kur stāstīts par Freida tikšanos ar Dievu, kā arī stāstu "Nesauktā viešņa", kur notikumi norisinās tuvākā nākotnē, sausuma laikā Eiropā, kad katru dienu mirst desmitiem tūkstoši cilvēku.
Pēc art-gid.ru, ozon.ru, ru.wikipedia.org, lv.wikipedia.org un eric-emmanuel-schmitt.com materiāliem.
Atsevišķi darbi
„Oskars un Rozā dāma” (Oscar et la Dame rose) — pēc autora – franču rakstnieka un dramaturga Ērika-Emanuēla Šmita - domām, romāns, sarakstīts 2002. gadā.
Grāmata ieguva kolosālu popularitāti Francijā un kļuva pazīstama tālu aiz tās robežām.
10 gadus vecs zēns, vārdā Oskars ir slims ar vēzi. Viņš stāsta par savu dzīvi slimnīcā. Te bērnus aprūpē aukles – Rozā dāmas. Oskaram Rozā dāma (Vecmāmiņa Roze) kļūst par otro mammu. Kad Oskars uzzina, ka viņam atlicis dzīvot tikai 12 dienas, Vecmāmiņa Roze liek priekšā viņam spēlēt šādu spēli: katru dienu uzskatīt par nodzīvotiem 10 gadiem. Oskars apraksta vēstulē Dievam katru nodzīvoto dienu, stāstot par savas iedomātās dzīves dažādiem periodiem.
„Uliss no Bagdādes” (Ulysse from Bagdad) — romāns, kas ir sarakstīts 2008. gadā.
Romāna sižetiskā kompozīcija saistās ar jauna arāba bīstamo ceļojumu, viņš nolemj nelegāli izkļūt no kara sagrautās Bagdādes un nokļūt savā sapņu pilsētā - Londonā. Jaunā arāba vārds ir Saads Saads (ko pats viņš tulko no arābu valodas „Cerība Cerība”, kā arī no angļu – „Skumjas Skumjas”), viņš vairs nevar dzīvot savā zemē, kas asociējas ar totalitārismu, vardarbību, sabrukumu un nāvi. Viņa tēvs, mīļotā un draugi iet bojā, kad notiek Irākas un ASV karš.
Romānā autors parāda visu, vēl neizdzisušā Irākas kara „ugunsgrēka” cietsirdību, mūsdienu demokrātijas dubulto standartu politiku, Eiropas robežu necaurlaidību, attieksmes pret nelegālajiem imigrantiem problēmu, kas parādīta „viņu” acīm. Apelācija pie Homēra mīta, pēc kritikas domām, spiež lasītāju dziļāk izjust varoņa dzīves grūtības.
„Cilvēks, kurš redzēja cauri sejām” (L'Homme qui voyait à travers les visages), romāns, 2016. gads.
Nelielā beļģu pilsētiņa Šarleruā ir satriekta ar asiņainu terora aktu. Sprādziens katedrālē ir bijis ar daudziem upuriem. Aizdomas krīt uz reliģioziem fanātiķiem. Ogistēns ir jauns bezpajumtnieks, kuram ir izdevies dabūt praktikanta vietu vietējā avīzē, ir iesaistīts šajos notikumos. Cenšoties pierādīt savas spējas žurnālistikā, viņš sāk pats savu izmeklēšanu. Nemanāmais, patversmē izaugušais puisis ir apveltīts ar unikālu spēju – viņš redz sīkus radījumus, kas planē virs cilvēkiem. Kas tie ir – eņģeļi, dēmoni, atmiņas, varbūt, mirušie, kas nav samierinājušies ar savu likteni?... Vai tiešām viņš jūk prātā, vai varbūt viņš ir tas gudrais, kuram būs lemts atšifrēt citu neprātu? Ēriks-Emanuēls sev raksturīgajā, oriģinālajā manierē turpina savus cilvēka garīgo noslēpumu pētījumus...
Oficiālā mājaslapa. http://www.eric-emmanuel-schmitt.com/home_language.cfm
Autora citāti
Mīlestība ir sarežģīta: jūs to nevarat ģenerēt, jūs to nevarat kontrolēt, un jūs nevarat to padarīt par pēdējo. (Noasa bērni.)
Āda ir vienīgā lieta, kas atdala mīlestību no draudzības. Un tā ir ļoti šaura līnija... (Mīlestības eliksīrs.)
Cinisms ir margas, pie kā pieķerties cilvēkiem vispārējas katastrofas laikā. (Sieviete spogulī.)
Divdesmit gados mēs esam mūsu izglītības produkts, bet četrdesmit gados mēs beidzot esam mūsu izvēles produkts, domājot, ka mēs kaut ko esam izvēlējušies. (Koncerts eņģeļa piemiņai.)
Kā jūs varat pavēlēt cilvēkiem, ja pats neesat cilvēcīgs? (Alternatīvā hipotēze.)
Dievs ir vienīgā būtne, kas nezina, no kurienes viņš ir cēlies. (Egoistu sekta.)