Kaut arī ārstu personāls kosmiskajā hospitālī ir apbruņots ar pašu modernāko medicīnas tehniku, kas savākta no visām planētām, kam ir ar kaut ko palepoties šajā nozarē; kaut arī darbus sērijā caurvij ‘tehno-medicīnas” jautrības gars, tomēr tehnika laiku pa laikam pieviļ. Ārsti-cilvēki (un ne-cilvēki) to atļauties nevar. Tāpēc, ka no aizlaikiem un arī tālajā galaktikas nākotnē ārstēšana neaprobežojas tikai ar tehnoloģiskām operācijām. Te ir jāizmanto arī psiholoģija, un ētika, un līdzcietība – ne velti Vaita darbos tik bieži vārds „medicīna” tiek samainīts ar citu, arhaisko – „dziedināšana”. 
[
]
„Nekaitē” – ir princips, kas der vienlaikus gan cilvēkam, gan „humānajai” mašīnai. Taču, kā bieži dzīvē gadās, tā ārstam liek priekšā izvēlēties negaidītu, paradoksālu rīcību, kad profesionāļa aukstajai loģikai jāatkāpjas, bet visu nosaka emocijas, labestība, līdzcietība... (Starp citu, Vaits bija precējies ar bijušo medmāsu!) [
]
Rakstnieks ir pārliecināts, ja kaut kad cilvēcei priekšā nāksies risināt kontakta problēmu, tad paši efektīgākie „kontaktieri” pēc definīcijas būs nevis politiķi, bet ārsti, dziednieki, kuri seko tam pašam profesionālajam bauslim – „nekaitē”. [
] [
]
Un vēl vienam: „ārstam, dziedinies pats”... Ne jau nejauši visu citu Vaita varoņu vidū mediķi noteikti pārsniedz vidēji statistisko kvotu: neskaitot kosmiskā hospitāļa cikla darbus, ārstiem ir svarīga loma arī agrīnajā romānā «The Secret Visitors» (1957) [
], arī «The Watch Below», un romānā par dīvainajiem „saprātīgiem kokiem” — «All Judgement Fled» (1968) [
] [
], par kuriem rakstnieks 1972. gadā iegūst EiroCon prēmiju, un arī stāstos no krājuma «Monsters and Medics» (1977) [
]… Un laikam - nav negaidīti, ka viens no pēdējiem rakstnieka romāniem nosaukts kā programma – “Ārsts-slepkava” (1992) [
].
Cilvēku sadarbošanās ar citu kosmisko rasu pārstāvjiem ir nospiedošā vairākumā Vaita darbos. Kādi gan viņi ir dažādi – šie radījumi, ar kuriem, gribi vai negribi, bet nākas nodibināt labas un savstarpēji izdevīgas attiecības! Viņi var ne ar ko neatšķirties no Zemes cilvēkiem («The Secret Visitors»), vai arī būt ūdenī peldošas būtnes («The Watch Below»), vai elpot hloru, kā romānā «Open Prison» (1965) [
]… Taču cilvēkiem Vaita Visumā ir jāuztur miers un sadarbošanās atmosfēra ar visiem.
Vienīgais izņēmums viņa daiļradē ir citplanētieši, kas attēloti romānā «Underkill» (1979) [
] un, kas atgādina Ziemeļīrijā dzimušajiem reliģiskos fundamentālistus. Šajā drūmajā satīrā, tīri sava lielā priekšgājēja Džonatana Svifta manierē (viņš arī, ja atceraties, piedāvāja britu valdībai radikālu, īru jautājuma „galīgo risinājumu”), atnācēji uzņemas Vecās Derības Jahves-Cebaota lomu. Viņi uzskata, ka izpirkt Zemes cilvēku grēkus – konkrēti, viņu etnisko un reliģisko nesamierinātību, kas rosina asinsizliešanu un vardarbību, atrisināt var tikai pilnīgi iznīcinot šo „kaitīgo” civilizāciju!
Starp citu, šī pastāvīgā cenšanās uz miermīlību, konfliktu nogludināšanu reizēm Vaitam maisa kā rakstniekam. Viņam par katru cenu vajag, lai „viņa” galaktikā valdītu miers un labklājība, un tā kā visas problēmas, kā uzskata Vaits un viņa varoņi, ir atrisināmas, tad arī oponentus Zemes cilvēkiem rakstnieks bieži pamet vieglus. Amerikāņu kritiķis Patriks Makgvairs, analizējot Vaita daiļradi, atzīmē, ka – lai cik eksotiski ārēji (un pēc savas fizioloģijas) arī neizrādās kosmiskā hospitāļa pacienti un citplanētiešu „svešie” no citiem rakstnieka romāniem – pēc savas psiholoģijas viņi ne ar ko pēc būtības neatšķiras no Zemes iemītniekiem. Precīzāk, no Rietumu psiholoģijas nesējiem...
Būtu kļūda, uzskatīt, ka visa rakstnieka daiļrade attiecas tikai uz „ārstiem” un „kontaktiem” (kas bieži ir viens un tas pats). Piemēram, romānā «Second Ending» (1962) [
] roboti no jauna cenšas radīt cilvēku – dabiski, pēc sava ģīmja un līdzības! Viens no labākajiem Vaita romāniem, «The Watch Below» (1966) [
], vēsta par dīvainu Zemes koloniju, kas gandrīz simts gadus mīt okeāna dibenā Otrā pasaules kara laikā nogremdētā tankkuģī. Toreiz tukšā, hermētiskā naftas tankā izglābušies trīs vīrieši un divas sievietes ir izdzīvojuši, spējuši sakārtot dzīvi un radīt pēcnācējus. Viņi ir pat spējuši nekļūt par mežoņiem, saglabāt kultūras pārmantojamību, turklāt panākuši to visai savdabīgi: pārstāstot viens otram kādreiz lasītās grāmatas! Viens no pirmajiem „zemūdens kolonistiem” ir paspējis iepazīties pat ar samērā jaunu literatūras žanru — science fiction — un aizrautīgi pārstāsta citiem „Doka” Smita piedzīvojumus [Viņš bija populārs amerikāņu rakstnieks-fantasts pirms 2. pasaules kara – t.p.], pat nezinot, ka viņa pēcnācējiem ceturtajā paaudzē pašiem vajadzēs stāties kontaktos ar citplanētiešiem. Tāpēc kā piedevu pirmajai sižeta līnijai, Vaits sacer arī otru. „Ūdenī peldošie” citas augsti attīstītas civilizācijas pārstāvji savos, iespējams, jaunas mājvietas meklējumos saviem radiniekiem nejauši uzduras Zemei, ko plaši klāj okeāni. Protams, ka vispirms viņi nodibina sakarus ar ieslēgto koloniju... Tie ir divi, paralēli, it kā savstarpēji nesaistīti stāsti – Zemes cilvēku izdzīvošana viņu zemūdens „kamerā” un jaunu vidi meklējoši citplanētieši –, kas finālā organiski „savienojas”.
Citā romānā — «The Dream Millenium» (1974) [
] [
] — zvaigžņu „šķirsta” pasažieri lielu ceļa daļu pavada anabiozē. Lai nekļūtu par mežoņiem, viņi miegā turpina uzņemt zināšanu faktus par Zemes vēsturi. Pēdējā šajā gadījumā visdrīzāk ir „mitoloģija”, jo guļošos apmeklējušie tēli īstenībā ir Junga arhetipi („kolektīvās bezapziņas” izpausmes)....
Pēdējos savas dzīves gadus Vaits nodzīvoja Ziemeļīrijas pilsētiņā Portstjuartā, lepni nesot titulu – Īrijas Nacionālās Zinātniskās fantastikas asociācijas Patrona („aizbildņa”) nosaukumu. Un turpināja rakstīt, kaut arī bija iegājis astoņdesmitajā desmitgadē... Acīmredzami, tāpēc ka pret savas dzīves darbu izturējās tāpat, kā īsts ārsts: tas nav peļņas avots, ne dienests, taču drīzāk – pienākums, aicinājums. „Pacientu” viņam pietika: mūsu ciniskajā, neprātīgajā un nodevīgajā laikmetā nemazinās pieprasījums pēc tādiem kā Vaits – pēc psihoterapeitiem, dziedniekiem, dvēseļu ārstniekiem. Pietiek mums arī blēžu un nekrietneļu, taču viņš pie tādiem nepieder. Viņš ārstē pa īstam.
Rakstnieks mira 1999. gada 23. augustā.
[Cik zinu, arī internetā neko neatradu, tad Vaits latviešu valodā nav tulkots, toties visa plaši pārstāvēts krievu tulkojumos, jau padomju laikā, jo atbilda tā laika oficiālajai ideoloģijai, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi – t.p.] [
] 
[
]
Mājaslapa.
[
] [
]
Cits apraksts.