Cilvēki vienmēr ir pievērsuši uzmanību Venērai, varbūt tāpēc, ka tā ir pats košākais nakts spīdeklis, ja neskaita Mēnesi. Senos laikos otrā planēta no Saules tika uzskatīta par divām dažādām zvaigznēm, Rīta un Vakara - grieķi tās sauca par Fosforosu un Hesperosu, romieši - par Luciferu un Vesperu. Taču jau Pitagora laikā, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, atzina, ka tas ir viens un tas pats objekts, ko grieķi sāka saukt par Afrodīti, bet romieši par Venēru, mīlestības dievietei par godu. ] Nezin kāpēc, taču tā vienmēr ir asociējusies tieši ar dievietēm, pretstatā mazliet bālākajam Marsam, kas savas sarkanās krāsas dēļ asociējās ar karu - vīriešu un dievu lauciņu. Babilonieši, kuri saprata, ka tas ir viens debesu objekts simtiem gadu pirms grieķiem, un sauca to par "Zaigojošo debess karalieni" vārdā Ištara (Inanna), par godu mīlas dievietei. Persieši Venēru sauca savas dievietes vārdā par Anahitu, bet Plīnijs Vecākais to dēvēja par Izīdu, analoģisku Ēģiptes dievieti. Tāpēc arī šodien Venēru reizēm dēvē par Mīlestības planētu.

Kad tika izgudroti teleskopi, novērotāju skatieniem atklājās koša, taču neasi redzama, miglaina virsma, tāpēc pakāpeniski apstiprinājās pieņēmums, ka planētu nepārtraukti klāj mākoņu slānis. Atšķirībā no Marsa, Merkura vai Mēness. Šis necaurredzamais pārklājs meta izaicinājumu cilvēku iztēlei, nav brīnums, ka fantāzijas un hipotēzes par to, kas slēpjas zem šiem mākoņiem, vairojās viena pēc otras. Venēra ne velti nes noslēpumainas planētas nosaukumu.

Mākoņi nozīmē nokrišņus, un planēta, kas pastāvīgi ir slēpta zem tiem, noteikti ir vieta, kur lieti līst. Turklāt vēl kādi! Līdzīgi amerikāņu astronomam Persivālam Lovelam, kurš plašā apritē palaida priekšstatus par marsiešu kanāliem, kā par mākslīgām būvēm, par to, kas atrodas zem Venēras mākoņiem, zinātnisku pamatojumu deva zviedru ķīmiķis Svante Areniuss. Viņš savā grāmatā „Zvaigžņu liktenis”, kas iznāca 1918. gadā, pieņēma, ka Venēras mākoņiem ir jāsastāv no ūdens tvaikiem, un klāstīja, ka „uz Venēras ir ļoti mitrs... Lielāko tās virsmas daļu, bez šaubām, klāj purvi, analoģiski tiem Zemes purviem, no kā ir veidojušās ogļu atradnes... Temperatūra uz Venēras nav tik liela, lai traucētu kuplai veģetācijai. Pastāvīgi un uz visas planētas vienoti klimatiskie apstākļi noved pie pilnīgas adaptācijas trūkuma ārējo apstākļu izmaiņu rezultātā. Eksistē tikai zemākās dzīvības formas, un gandrīz noteikti piederoši augu valstij, turklāt organismi ir vienādi uz visas planētas”.

Ideja, ka Venēru klāj purvi, kas padara planētu - līdzīgu Zemei akmeņogļu periodā, kļūs par vadošo gandrīz piecdesmit gadus paralēli ar hipotēzi, ka planētas virsma ir viena vienīga jūra, varbūt ka pat Pasaules okeāns. Šie priekšstati ir tik izplatīti, ka vēl 1964. gadā padomju zinātnieki projektē Venēras zondes, rēķinoties, ka tās varētu nosēsties uz ūdens virsmas.

Kā kosmiskās operas žanrs izkristalizējas no vecā piedzīvojumu literatūras koka, tā arī akmeņogļu purvi sapņotāju prātos pārvērtās par dinozauru pilniem džungļiem, bet jūras pildīja briesmoņi. Starpplanētu avantūrisma uzplaukums fantastikā bija XX gadsimta 30.-50. gados. Tajā pārsteidzošajā laikā Saules sistēma burtiski mudžēja no dažādu civilizētības pakāpju citplanētiešu rasēm. Gandrīz katra pasaule varēja lepoties ar pašas saprātīgajiem iemītniekiem, kas deva iespēju uzņēmīgam Zemes cilvēkam-avantūristam pēc sirds patikas paukoties mīlestības un ienākumu vārdā visur, neizslēdzot pat Jupiteru, Saturnu un Merkuru.

Protams, goda vietu te vienmēr ieņēma Marss, tam priekšroku deva vairums starpplanētu piedzīvojumu romānu autori, taču arī Venēra daudz neatpalika.

Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Rīta zvaigzne joprojām vilināja cilvēkus ar daudziem noslēpumiem, kas slēpās zem tās necaurredzamās atmosfēras. Taču notika tas, par ko jau 1967. gadā rakstīja padomju fantasts Georgijs Gurevičs: "Tikko raķetes noskaidros, kas tieši atrodas zem Venēras mākoņu segas, fantastika atstās arī šo planētu..." Tā arī notika. Jau septiņdesmitajos gados darbus, kas veltīti Venērai varēja saskaitīt uz pirkstiem, bet pēc tam - tikai darbos, kur tiek rādīta pārveidotā, terraformētā Venēra. Paliek tikai jautājums, vai tā vairs vispār ir Venēra?

Taču atgriezīsimies vēsturē.

Ja XIX gadsimtā Venēra kalpoja par sava veida poligonu reliģiskām alegorijām, tad pirmais darbs kosmiskās operas žanrā, kur darbība tiek pārnesta uz Rīta zvaigzni, visdrīzāk ir Otisa Adelberta Klaina 1929. gada romāns „Bīstamā planēta” (tēmu turpina romāni „Svešie grēki” un „Bīstamā osta”). „Bīstamās planētas” varonis, Zemes cilvēks Roberts Grendons telepātiski pārvietojas Venēras iedzīvotāja apziņā, iesaistās vietējo rasu karos, piedzīvo milzums piedzīvojumu, kas pārpilni ar zobenu cīņām. Un tas viss uz citas planētas, ko klāj gigantisku koku audzes (laikam zemās gravitācijas dēļ), starp kurām klejo dinozaurveidīgi monstri. Klaina romāni gandrīz noteikti bija sarakstīti Edgara Raisa Berouza grāmatas „Marsa princese” iespaidā, par tādiem pašiem drosmīga iezemieša piedzīvojumiem uz Sarkanās planētas, ko Berouzs bija nosaucis par Barsumu, šīs grāmatas pirmā publikācija 1912. gadā taču izsauca sensāciju. 1934. gadā Berouzs atbildēja Klainam, nosūtot uz Mīlestības planētu pats savu piedzīvojumu meklētāju Kārsonu Napjēru romānā „Venēras pirāti” ( un tā četros turpinājumos: "Uz Venēras pazudušie", "Kārsons no Venēras" un citi). Var teikt, ka ar šiem diviem cikliem startēja starpplanētu piedzīvojumu „Venēras” romāni.

Berouzam uz Venēras nonāk slavenā Džona Kārtera mazmazdēls, zinātnieks un mistiķis Kārsons Nepjērs. Viss pārējais ir tāpat: ja jūs esiet lasījuši vienu Berouza romāni, tad jūs esat lasījuši tos visus. Tie paši galvu reibinošie piedzīvojumi, noslēpumainas civilizācijas, brīnumdaiļas princeses un lieli karotāji. Ar to planēta īpaši neatšķiras no Barsuma, bet Venēras putncilvēki no četrroku marsiešiem.

Otrs kanoniskais romāns par Venēru apmēram tajā pašā laikā iznāk PSRS. Aleksandra Beļajeva grāmata "Lēciens tukšumā" (1933) stāsta par to, ka uz Venēru bēg no Zemes vispasaules revolūcijas pāri palikušie kapitālisti. Nepazīstamajā pasaulē viņi cenšas radīt savu sabiedrību, taču svešā pasaulē, kur dzīvo vietējie sešroku ļaudis, un, kur ir tik daudz dārgakmeņu, ka tiem nav nekāda vērtība, izrādās nederīga kapitālismam, jo tikai kopējā darbā var izdzīvot. Rezultātā arī te notiek revolūcija. 

Trešais "šabloniskais" sižets ir - ļaunie atnācēji grib iekarot Zemi. Šajā gadījumā Venēras iemītnieki nereti ir visai naidīgi. Staņislava Lema debijas romānā "Astronauti" (1951) ļaunie venērieši grib iekarot Zemi, bet pirms ekspansijas paši iznīcina sevi totālā karā. Līdz Zemei nonāk tikai viens pats kuģis, kas arī uzsprāgst kā Tunguskas meteorīts 1908. gadā. Nākotnes cilvēki sarīko ekspedīciju uz Venēru, kur atrod tikai tās civilizācijas drupas un mašīnas, kas dzīvo nesaprotamu dzīvi, jo tās vairs neviens nevada.

Savukārt Aizeka Azimova stāstā "Vieta, kur daudz ūdens" (1956) venērieši ierodas uz Zemi ar labiem nodomiem, taču viņus nesaprot, vietējais šerifs tik ļoti vēlas, lai atnācēji liek viņu mierā, ka tie izpilda viņa vēlmi un... nobloķē Zemi no jebkāda ārpuszemes kontakta.

Tomēr visi šie darbi tikpat labi varētu vēstīt arī par citām planētām.

Īstais Venēras standarts ir īsta paleontoloģiska paradīze. Viens no fantastikas Zelta laikmeta raksturīgiem piemēriem ir Vladimira Vladko romāns "Visuma argonauti" (1935). Te bezgalīgos džungļos dzīvo milzīgi zirnekļi, spāres un daudzkāji, kam vietējais gaiss ir daudz piemērotāks, kā augstākajiem dzīvniekiem. Respektīvi - tā ir Zeme pirms 300-400 miljoniem gadu. Tas viss ir saskaņā ar toreiz valdošo hipotēzi, ka Venēra - tā ir pagātnes Zeme, bet Marss - Zemes nākotne.

Padomju fantastikā paši ievērojamākie darbi par Venēru kļuva brāļu Strugacku "Ugunīgo mākoņu valstībā" un viņu antagonista Alekdsandra Kazanceva romāns "Vētru planēta". Abas grāmatas iznāca 1959. gadā. Abās Venēra izrādās ļoti naidīga cilvēkam, abās skan pirmatklājēju patoss.

Venēra, kur nosēžas starpplanētu kuģa "Hius" apkalpe, ir visai ticama: nokaitēts tuksnesis, melnas klintis, vulkāni, šausmīgas smilšu vētras, elpošanai nederīga atmosfēra. Kaut kāda dzīvība, taču nekādi "eksotiski Venēras meži", lai gan grāmatas beigās, kā nodeva pagātnei - nākamās ekspedīcijas tos atrod.

Kazancevs ietur kanonu. Arī viņam Venēra ir "Zeme ar dinozauriem". Staipekņu un paparžu džungļi, diplodoki un pterodaktili. Gaiss derīgs elpošanai, taču skābekļa tur ir maz. Senas, humanoīdu civilizācijas pēdas.

Abu darbu liktenis ir samērā bēdīgs. Strugacki nebija augstās domās par savu pirmo lielāko darbu, tāpēc nepriecājās, ka to publicē atkārtoti, Kazancevs vispār pārstrādā savu romānu, "saskaņā ar jaunākiem zinātnes datiem", pārceļot darbību uz kaimiņu zvaigznes sistēmu, kur eksistē planētas: Marss-2, Zeme-2 un Venēra-2. Paliek jautājums: kāpēc cilvēki cenšas apgūt daudz neviesmīlīgāko Venēru-2, nekā viesmīlīgāko Zemi-2?

1961. gadā režisors Pāvels Klušancevs uz ekrāniem izlaiž filmu "Vētru planēta", kas praktiski ir pati pirmā kosmiskā padomju ZF filma, iepriekšējās trīs bija daļēju populārzinātniskas, bet "Aelita", atšķirībā no A. Tolstoja romāna, vēstīja, ka Marsa skati bija tikai galvenā varoņa sapnis. Filmai bija vētraini panākumi, jo tā bija savam laikam revolucionāra. Filmu kritizē profesionāli kritiķi, tauta uzņem ar sajūsmu, bet ārzemēs tā tiek uztverta ar triumfu. Filmu nopērk 28 valstis. Ar Klušancevu vēlējās iepazīties pat Džordžs Lūkass.  Amerikā to nozog, turklāt nevis izplatītāji, bet kinodarboņi - gadījums gandrīz unikāls. Holivudā filmu pārmontē, pievieno jaunas epizodes un 1965. gadā izlaiž kā "Ceļojumu uz aizvēsturisko planētu". Pēc trīs gadiem pievieno vēl vienu sižeta līniju un izmaina nosaukumu uz "Ceļojumu uz aizvēsturisko sieviešu planētu".

Jāpiemin vēl viena filma, kas uz ekrāniem parādās 1960. gadā. Tā ir poļu-vācu Lema "Astronautu" ekranizācija ar nosaukumu "Klusējošā zvaigzne", diemžēl te Venēra ir vairāk līdzīga pa pusei sabrukušai gumijas tehnikas rūpnīcai vai atvieglotam variantam no Zonas Strugacku "Piknikā ceļa malā". Filma īpaši nepārliecina.

Vēl viens 1959. gadā iznācis darbs bija Leonīda Onoško romāns "Uz oranžās planētas". Te biezajos tropu mežos (protams, oranžā krāsā) dzīvoja plēsīgi venerozauri, bet skaistās pilsētās dzīvoja augsti attīstīta civilizācija ar tipisku to laiku fantastikas vārdu - aeri. Vēl vairāk, Onoško pat apgādāja Venēru ar dabisko pavadoni, kas uzsprāga pāris gadsimtu pirms Zemes cilvēku ierašanās uz planētas. Pēc autora versijas, vainīgs bija karš starp Venēras tautām.

Tas bija produktīvs gads, iznāk arī Georgija Martinova "Zvaigžņu ceļotāju" otrā daļa "Zemes māsa". Te notiek padomju ekspedīcijas uz Venēru, kas atrod spēcīgus negaisus, bezgalīgus okeānus un pirmatnējus mežus. Otrā ekspedīcija atrod arī saprātīgus iemītniekus, nakts radījumus, kas dzīvo alās un nav sasnieguši augstu attīstības pakāpi. Tomēr ekspedīciju galvenais uzdevums ir meklēt uzsprāgušā Faetona civilizācijas pēdas.

Severa Gansovska "Ne vienīgie esošie" (1962) stāsta par Venēras iedzīvotāju, kas pirmo reizi paceļas virs planētas mākoņiem un ierauga Visumu tā krāšņumā. Citā viņa stāstā "Glābt dekabru!" (1967) Zemes cilvēki iznīcina brīnišķīgo Venēras dabas pasauli, jo nolemj izkaut baisos plēsoņas - dekabrus, kuru dēļ bojā ir aizgājušas vairākas ekspedīcijas. Tas izraisa ekoloģisku katastrofu un iznīcina visas planētas ekosistēmu.

Vēl vienā Aleksandra Šaļimova garstāstā "Miglu planēta" padomju kosmonauti atklāj, ka zem Venēras trakās atmosfēras atrodas naftas jūras, bet pa asfaltam līdzīgo virsmu rāpo gigantiski tārpi.

Var jau vēl atcerēties Konstantīna Volkova romānu "Rīta zvaigzne", Viktora Saparina stāstus "Debesu Kulu" un "Visuma darbu vadītājs", Ābrama Paleja "Planētu plašumos", Anatolija Gļebova "Lielā diena uz planētas Čungra".

Kā jau sacīts, zinātniskie atklājumi par Venēru praktiski piebeidza arī šādu fantastiku par to. 1968. gadā Braians V. Oldiss un Harijs Harisons izdeva retrospektīvu antoloģiju ar nosaukumu „Paliec sveika, fantastiskā Venēra!”, kā nostalģisku atvadu zīme ar sapni.

Tomēr atkal atgriežamies vēsturē. Pārcelsimies uz Rietumiem. Angļu un amerikāņu fantastikā Venēras tēma bija daudz populārāka. Garos un īsos stāstus, kur darbība notiek uz tās, var skaitīt desmitiem.

Starpplanētu tēmai veltītu romānu un stāstu uzplaukums, visdrīzāk, attiecas uz periodu 1939.-1955. gadi, kad žurnāla „Planetary Stories” lapaspusēs viens pēc otra parādās Džeka Vensa, Reja Bredberija, Alfrēda Van Vogta, Pola Andersona un daudzu citu rakstnieku darbi.

Rakstnieces Ketrīna Mūra un Lī Breketa tikpat koši parāda sevi popularitāti gūstošajā žanrā (kas virzienam ir neparasti, jo tajā lielā mērā dominē vīrieši). Rejs Bredberijs publicē „Planētas stāstos” dažus stāstus no savām slavenajām „Marsiešu hronikām”, tomēr arī viņš pievērš uzmanību Venērai tādos darbos, kā „Nebeidzamais lietus” un „Visa vasara vienā dienā”.

Mūra un Breketa vairāk ir pazīstamas ar saviem Venēras stāstiem, kaut arī par Marsu viņas ir rakstījušas ne mazāk. Nenogremdējamais avantūrists Nortvests Smits (Mūras personāžs) ceļo pa mīlestības planētu vietējā aborigēna Jarola kompānijā (piemēram, stāstā „Melnās slāpes”), bet Lī Breketas varoņi, meklējot piedzīvojumus un pasakainas bagātības, laužas cauri svelmainajiem Venēras purviem, reizēm satiekot aborigēnus, kuri ir zaudējuši bijušo varenību, aizmirsuši savus dievus un nosit laiku pretīgos, šauros bāros, kur tu viegli vari tikt atrasts ar pārgrieztu rīkli, ja nebūsi bijis piesardzīgs (piemēram, stāstos „Venēras burve”, „Sarkanās miglas Loreleja” – tas sarakstīts kopā ar Reju Bredberiju, un „Pazudušais mēness”).

Venēru var sastapt darbos, kas attiecināmi solīdākai zinātniskajai fantastikai, gandrīz tikpat bieži kā starpplanētu piedzīvojumu romānos. To „apmeklē” Olafs Stepldons („Pēdējie un pirmie cilvēki”), Klaivs S. Lūiss („Perelandra”), Džons V. Kempbels („Melnās zvaigznes” lidojums”), Henrijs Katners („Niknums”), Džeks Viljamsons („Sī-tī kuģis” un „Asteroīda liktenis”), Aizeks Azimovs romānu sērijā „Lakijs Starrs”, Alfrēds Van Vogts („Pasaule Nulle-A”), Roberts Hainlains („Impērijas loģika”, „Kosmiskā patruļa”, „Starp planētām” un „Marsiete Podkeina”), Frederiks Pols un Sirils Kornblats („Venēras tirgoņi”), Pols Andersons (‘Spēcīgs lietus” un „Māsu planēta”). Nav šaubu, ka tika sarakstīti simtiem citu darbu, kas lielā mērā jau aizmirsti. Taču par dažiem parunāsim vairāk.

Vienā saviem pirmajiem stāstiem „Nākotnes vēstures” sērijā „Impērijas loģikā” (1941) Roberts Hainlains Venēru rāda kā pārpurvotu planētu, ko apdzīvo savdabīga amfībiju tautiņa. Darbam Venēras plantācijās Kompānija nolīgst strādniekus ar veikli sastādīta, verdziska kontrakta palīdzību. Garstāsta varonis, advokāts, personiski pārliecinās, cik ļoti darba apstākļi uz Venēras atgādina parastu verdzību, bet atgriezies, ka Zemi, kas slīgst labklājībā, tas nemaz neinteresē.

Pola Andersona stāstā ar jau pazīstamo nosaukumu „Zemes māsa”, kas sarakstīts tajā pašā 1959. gadā kā Martinova romāns. Te Venēru pilnībā klāj okeāns, kaut arī karstums un ar ogļskābo gāzi pārsātinātā atmosfēra tāpat ir klāt. Okeānā dzīvo pa puse saprātīga delfinoīdu rase, kas labprāt kontaktē ar cilvēkiem. Stāsta varonis Nats Houtorns dievina Venēru, tās zemūdens pasauli, bet delfinoīdu vidū viņam ir īsti draugi. Problēma ir tāda, tiek izstrādāts Venēras orbītas mainīšanas projekts. Tā kļūs par Otro Zemi, bet tās dzīvnieku pasaule, protams, ies bojā. Viņš mēģina pārliecināt stacijas kolēģus, ka delfinoīdi ir saprātīgi. Viņam pat tas liekas par maz, viņš izraisa sadursmi starp Zemes cilvēkiem un aborigēniem, iznīcinot stacijas personālu un dažus delfinoīdus, domājot, ka ar to pietiks, lai Venēras kolonizācija tiks atcelta.

Artūrs Klārks stāstā „Līdz Ēdenei” 1961. gadā sākumā cenšas saglabāt optimismu: tā varoņi atrod nokaitētajā Venērā samazinātas temperatūras apgabalus (tikai kādi plus 150-200 grādi), kur ir bija ūdens un dzīvība, vismaz augi. Taču vēlāk... Zemes kosmonauti atstāj uz svešās planētas atkritumus, iesaiņojot tos „plastikāta konteinerā” (to laikam autors labāk sapratīs), rezultātā, atmosfērā nonākušās Zemes baktērijas iznīcina Venēras dzīvību.

Veiksminieka Starra Visumā (Aizeks Azimovs „Lakijs Starrs un Venēras okeāni”, 1954), tāpat kā Polam Andersonam, Venēra ir ūdens pasaule. Priekšvārdā gan autors saka, ka pieņēmums neatbilst zinātnes datiem... Taču cikla lasītāji to pacieta par labu sava varoņa piedzīvojumiem vēl ne tādas neprecizitātes.

Frederikam Polam un Sirilam Kornblatam „Operācijā Venēra” („Venēras tirgoņi”, arī – „Kosmosa tirgoņi”, 1952) runa ir galvenokārt par Zemi. Smalki aprakstīta nepievilcīga nākotne: pārapdzīvotība, mirstoša daba, agresīva reklāma, korporācijas, kas sagrābušas varu... Venēra te ir tikai balva par uzvaru divu kompāniju cīņā, kas vēlas nosmelt krējumu no planētas apgūšanas. Venēra ir planēta ar karstu, nedzīvu virsmu, bet tās grunti vago tuneļi, ko izrakusi zudusī hiči civilizācija. Tieši tas ir „bonuss” cīņā par planētas apgūšanu.

Daudzās antoloģijās ievietotais Henrija Katnera stāsts „Dzelzs standarts” (1943) ir stāsts par Zemes cilvēkiem, kuri gandrīz nomirst badā, tāpēc ka pēc Venēras likumiem viņiem nav tiesības strādāt. Taču Katneram, kā vienmēr, varoņi atrod asprātīgu risinājumu, kā likt galu tarkomaru – Venēras arodbiedrību – tirānijai.

Pavisam savādāka ir Bena Bovas planēta „Venēra”. Romāns ir sarakstīts 2000. gadā, tas ir rets paraugs mūsdienu fantastikā par Venēru. Šeit aprakstīta briesmīga pasaule-elle ar necaurredzamu, biezu gaisu, kas izkropļo redzēto, ar nemitīgu vulkānisku aktivitāti, ar spiedienu, kas līdzīgs okeānā kilometra dziļumā. Taču arī tādā ellē ir dzīvība: gigantiski monstri gandrīz neiznīcina galvenā varoņa kuģi, kas meklē iepriekšējās ekspedīcijas atliekas. Interesanti, ka autors Venēras klimatu raksturo kā globālās sasilšanas sekas – „šausmene”, ar ko biedē arī mūs.

Pats nežēlīgākais Venēras kolonists tomēr ir fantasts-satīriķis Viljams Tenns. Viņam ir vesela kaudze stāstu, kur darbība notiek uz Venēras, ko viņš tikai nedara ar šo nelaimīgo planētu! Stāsts „Venēra un septiņi dzimumi” (1947) – stāsts par to, cik grūti Zemes cilvēkam sacerēt labu melodrāmu par mīlas daudzstūri: septiņi dzimumi, tā nav nekāda primitīvā Zeme! Stāstā „Vīriešu miteklis” (1951) viņš uz Venēras ierīko „vīriešu” pasauli, ierīkojot tur kārtējo Mežonīgo Rietumu versiju, tā kā daudz mierīgākajā Zemē vīrieši ir labi, ja ceturtā daļa. Matrimoniālu plānu pārņemtās dāmas ir spiestas pirkt biļetes uz Venēru... Bet stāstā „Arī pie mums uz Venēras ir rabbi!” (1974) viņš pat sarīko visas galaktikas ebreju kongresu, kur jūdi ar zaļu ādu un jūdi ar četriem taustekļiem dusmīgi cenšas pierādīt, ka nav sliktāki par gaišas ādas jūdiem ar divām kājām, divām rokām un vienu galvu!

No viņa daudz neatpaliek minētais Aizeks Azimovs. „Vēsturē” (1941) Zemes cilvēki karo ar agresīvo Venēru un uzvar, tikai pateicoties senam marsiešu ierocim. „Labāk atturēties” (1939) venērieši, tieši otrādi, ir Zemes atnācēju pakļauti un cīnās atbrīvošanas karā – viņiem palīdz to senie ieroči, kas padara pretinieku plānprātīgu. Viņa „Jauktasiņos no Venēras” (1940) ir stāsts par radījumiem, kurus sauc tvīniji, un, kuri nespēj paslēpties no cilvēkiem pat uz citas planētas.

Teodors Stārdžons („Īpaša spēja”, 1951) arī nav visai laipns pret cilvēkiem. Viņa stāstā Zemes cilvēki izsauc Venēras iedzīvotājos Homēriskus smieklus, kas jūtami sarežģī kontaktu. Venēriešu „Ekspedīcija uz Zemi’ (Artūra Klārka stāsts no 1949. gada) atrod no visas mūsu civilizācijas tikai Disneja multfilmas lenti, no tās rekonstruējot parasta Zemes iedzīvotāja izskatu, gala rezultātā iegūst Mikijpeli. Lajoša Mesterhāzi pamfletā „Raķetes, zvaigznes, receptes” (1975) netālredzīgie un parastie Zemes cilvēki atrod blakus militāristu notriektai venēriešu raķetei viņu ķermeņus un – vienkārši apēd.

Gudrās un zinātkārās Venēras amfībijas no Harija Harisona stāsta „Atnācēja nāves mokas” (1962) nolemj pārbaudīt Zemes misionāra, tēva Marka sprediķu īstumu pašā vienkāršākā veidā: sitot viņu krustā. Tā paša Harisona stāsts „Pats lielākais mednieks” (1970) attēlo Venēru kā milzīgu purvu ar bagātu dzīvnieku pasauli – paradīzi medniekiem.

Roberta Šeklija „Īpašajā zeltraču” (1959) – Venēra ir karsts tuksnesis, kur zeltrači no Zemes izstrādā zelta atradnes. Paši lielākie svētki viņiem ir kauss ar Īpašo Zeltraču kokteili – parastu, tīru ūdeni. Citā Šeklija stāstā „Paģiras” (1957) firma „Nelimitētie piedzīvojumi” atlasa nākamos kolonistus, iemetot cilvēkus mežonīgajos Venēras džungļos, kur viņus gaida gaļēdāji krūmi un citi citplanētu briesmoņi.

Taču Venēras zondes dara savu, dzīvā Venēra aiziet vēsturē un turpmākos darbos, ja arī tā parādās fantastu darbos, tad tikai kā terraformēta vai vēl terraformējama planēta.

Te ir gan brāļu Strugacku projekts „Venēra” no viņu grāmatām. Tas pats, ar tādu pašu nosaukumu risinās Kira Buličeva „Alises ceļojumā”. Venēru pārveido Igora Zabeļina romānā „Dzīves loks” biosfēru „katalīzē”, stādot tur Zemes augus, turklāt – dziļā slepenībā, lai pataupītu to kolonistiem no sociālistiskām valstīm, lai pārējie rakņājas pa mirušo Marsu.

Frēnsisam Karsakam „Zemes bēgšanā” ir pieminēts projekts „Lielais lietus”, kas izmainīja Zemes atmosfēru. Mākoņu sega palika, taču tagad, kā pienākas, tā sastāvēja no ūdens tvaikiem, turklāt Venēru „iegrieza”, lai vienādu diennakts garumu. Taču tas prasīja pārāk daudz enerģijas – vienlaicīgus daudzu atombumbu sprādzienus: izdzīvojušie cilvēki pārcēlās uz dzīvi zem kupoliem, bet sakari ar Zemi pārtrūka. Zemes iedzīvotājus var saprast, tieši tajā laikā viņiem uzbrūk ļauni citplanētieši. Venēras iedzīvotājiem vēl palaimējās, jo iebrucēji nosprieda, ka Saules sistēmā ir apdzīvota tikai viena planēta.

 Sergeja Lukjaņenko „Vakara sarunā ar īpašā sūtņa kungu” (2000) Venēru par skābekļa pilnu planētu gatavojās padarīt nevis cilvēki, bet gragi, citplanētieši, kas sākumā domā iekarot Zemi, taču beigās nolemj, ka tik jocīgu civilizāciju kā mēs labāk atstāt neskartu.

Pilnmetrāžas anime „Karš uz Venēras” (Venus senki, 1989) Venērai uzgrūž milzu ledus asteroīdu. Rezultātā jau pēc dažiem gadiem Venēra klimats kļūst derīgs dzīvošanai. 2018. gadā uz turieni dodas pirmie kolonisti. Taču, tiklīdz civilizācija nostiprinās uz planētas, cilvēku vidū izceļas karš. Galvenā varone Sjūzena, teležurnāliste no Zemes, atlido uz Venēru, lai taisītu reportāžas par karu. Viņa ir optimiste un pavisam nesaprot, cik šausmīga ir karadarbība. Vienīgais, ko viņa grib, uzfilmēt kaut ko interesantu. Taču iepazinusies ar vietējiem dumpiniekiem – sacīkšu komandu, meitene izmaina savu viedokli un kopā ar viņiem dodas kaujā pret iebrucējiem.

1961. gadā rakstnieks un zinātnieks Karls Sagans pilnīgā nopietnībā piedāvā izsmidzināt Venēras atmosfērā vienkāršākās aļģes, kas pārstrādātu ogļskābo gāzi skābeklī.

Tomēr pašu pirmo Venēras atmosfēras pārveidošanu skābekļa atmosfērā piedāvā Olafs Stepldons savā, iepriekš minētā, liela apjoma filozofiskajā epopejā „Pēdējie un pirmie cilvēki” 1930. gadā! Ar to pašu nodarbojas Zemes cilvēki Pola Andersona „Lielajā lietū” (1954), Jevgēņija Voiskunska un Isaja Lukodjanova „Zvaigžņu jūru šļakstos” (1969) un daudzās, daudzās citās grāmatās.

***

Kā jau teikts, stāsti par otro planētu kā kūsājošas dzīvības pilnu planētu patiešām uz pazuda.

Septiņdesmitajos gados maz kas parādās fantastikā par Venēru un, ja runājam plašāk – arī par Marsu un jebkādu citu Saules sistēmas planētu. Taču astoņdesmitajos un vēl biežāk un biežāk deviņdesmitajos un nulles gados, rakstnieki-fantasti atkal sāka interesēties par Saules sistēmu, tāpēc ka palaistās kosmiskās zondes sāka piegādāt datus, kas pierādīja, ka tā ir daudz interesantāka un pat brīnumaināka vieta, kā sākumā domāja. Fantasti atgriezās arī pie Venēras, jo ideja par tās apgūšanu, padarot to piemērotāku dzīvei – atkārtošos: pirmo reizi kaut ko līdzīgu piedāvāja, cik es zinu, Olafs Stepldons romānā „Pēdējie un pirmie cilvēki” 1930. gadā, kad cilvēki sāk radīt uz Venēras skābekļa atmosfēru – tika apskatīta tādu rakstnieku kā Pamela Sardženta un Kims Stenlijs Robinsons darbos. Džona Varlija stāstā „Kausā” tika attēlotas pilsētas zem bruņu kupola, kas iztur augstas temperatūras, spiedienu un indīgo atmosfēru. Džefrija Lendisa stāstā „Sultāns mākoņos”, kas 2011. gadā ieguva Teodora Stārdžona prēmiju, tiek minētas pilsētas, kas mūžīgi kustas Venēras atmosfēras augšējos, aukstākajos slāņos.

Tā nu pēdējās, dažās desmitgadēs interese pret mīlestības planētu ir radusies no jauna, taču vairums no rakstniekiem ir aizmirsuši veco, labo Jauno Venēru, par kuru tik daudzus gadus ir sapņojuši iepriekš.

Kāpēc nevarētu par to atcerēties no jauna? Pie darba ķeras viens no slavenākajiem fantastikas antoloģiju veidotājiem Gārdners Dozua kopā ar Džordžu Mārtinu. Nav izslēgts, ka vēlēšanās rakstīt vecās, labās fantastikas garā virmo gaisā jau sen. Vai par to neliecina stīmpanks?

Tālāk, lai runā Dozua.

Kā Džordžs Mārtins piezīmēja savā priekšvārdā antoloģijai „Senais Marss”: "...zinātniskā fantastika vienmēr ir bijusi daļa no lielās, romantiskās tradīcijas literatūrā, bet tā sauktajos, reālistiskajos romānos nekad nav bijis reālisms. Galu galā, Mārtins saka, „rietumu rakstnieki joprojām raksta par Mežonīgajiem Rietumiem, kas nekad nav eksistējuši tādā veidā, kā tas tiek attēlots”; „reālistisks vesterns”, kas attēlo fermerus šāvēju-kovboju vietā, tik labi netiks pirkts. Detektīvu autori turpina sacerēt pasakas par privātdetektīviem, kas atklāj slepkavības un izseko sērijveida maniakus, tajā pašā laikā, reālā dzīvē policijas inspektori lielāko darba daļu velta, pētot fiktīvas pretenzijas uz apdrošināšanu, fotogrāfē laulību pārkāpšanas ainas lētos moteļos, lai juridiski pamatotu laulību šķiršanu. Vēsturisku romānu autori vairo darbus par seniem laikiem, kas beigušies, un par kuriem mēs zinām maz vai gandrīz neko.

Kāpēc tad neradīt no jauna brīnišķīgo, dīvaino, krāsaino sapni par Veco Venēru?

Rezultātā mēs sazinājāmies ar vairākiem, mums zināmiem autoriem, kā pazīstamie, tā iesācējiem, brīdinot, ka mums nav vajadzīgi, ne veco šedevru pakaļdarinājumi, ne postmodernistiskas parodijas, ne stāsti par terraformēšanu un mūsdienu Venēras kolonizēšanu vai orbitālās stacijas ap planētu, kupolveida pilsētas indīgo gāzu ellišķīgās pekles vidū, bet ir vajadzīgs kaut kas nostalģisks par apdzīvotu Venēru, ko var atrast Lī Breketas, Edgara Berouza, Ketrīnas Mūras, Otisa Klaina, Pola Andersona, Roberta Hainlaina un daudzu citu darbos, pirms nepielūdzamie fakti, ko savāca kosmiskās zondes, sagrāva šos faktus līdz pamatiem. Vajadzīgi stāsti par veco, labo Venēru, kas klāta purviem, bezgalīgiem okeāniem, smakojošiem džungļiem. Venēra, kur mudž no dinozauriem, un protams, ar venēriešiem, citu saprātīgu rasi, kas derīga kontaktam. Vai tas ir tik svarīgi, kāds būs šis kontakts – asiņainās divkaujās, mīlas priekos, aborigēnu parašu izpētē vai nekaunīgā ekspluatācijā jeb neveiklā sadzīvē ar atnācējiem no Zemes.

2015. gadā iznāk Džordža Mārtina un Gārdnera Dozua sastādītā antoloģija "Vecā Venēra" (Old Venus). Acīmredzot visi stāsti par Venēru vēl nav izstāstīti.

Rakstā izmantotas daļas no Gārdnera Dozua priekšvārda antoloģijai “Vecā Venēra” un žurnāls „Mir fantastiki”: Pāvela Gremļeva raksts „Zemes māsa un Vētru planēta”, kā arī cita informācija no tīmekļa.