Iekliedzās:

– Tas taču nemaz nav cilvēks!

– Cilvēks ne cilvēks, bet mērkaķis tas arī nav. Būs kāds aktierītis vai brīvā vaļā padzīvojis trakais.

Pienācis un aplūkojis notriekto, filozofiski noteica Rūdis, kas beidzot bija iztrausies no mašīnas.

– Trakajiem nav ragu! Tas tikai precētiem vīriem un zirgiem ir. Skat, kas tam lopam ir uz galvas!

Asiņainie miesas lēveri vāļājās viscaur ap nedabiski sagriezušos augumu. Gargarais kakls apliecies ap šaurajiem pleciem ļāva apskatīt nedabiski iegareno galvu. Uz tās tiešām varēja manīt nelielus, ieapaļus izaugumus, kas atgādināja radziņus.

Ar īsiem rugājiem viscaur noaudzis plakans zods ar šauru bezzobainu muti. Deguna vietā neskaidri jautās viena iegarena nāss.

– Cilvēkam nav astes! Šitam ir! – Jānis No jauna izmisīgi iekliedzās.

– Pag, pag, – Rūdis, saķēris galvu apsēdās uz ieplaisājušā asfalta. – Ir jāiedzer, lai mākonis no galvas izplēnētu. Skat, varbūt kāda skaidra doma uzradīsies.

Izvilcis no žaketes iekškabatas, 0,2 l dabīgi dzidrā pudelīti, Rūdis ar trīcošām rokām ieklunkšķināja iekšā pāris malku.

– Še, nodzeries! – Un pasniedza sagumušajam Jānim. – Še nodzeries! Varbūt stulbums pāries! Nevar taču cilvēkam arī aste būt. Ar ragiem ir skaidrs. Čaklas sievas savējiem lauleņiem ne vien tādus ir salikušas, bet normālam vīrietim astei jābūt priekšpusē, ne pakaļā.

Mazums, kas mūsdienās notiek. Varbūt viņš no Černobiļas ieklīdis? Tur teļi ar divām galvām un astoņām kājām, bet – kronis visam – ar vienu pašu asti ir bijuši. Padomā pats, kādi ērmi uz pasaules var mitināties.

– Klausies, neskrāpē ar nazi sirdi. Es to lieliski zinu. Ko darīsim ar šito ērmu?

– Velkam malā. Varbūt velnu esam nobraukuši? Par to taču nesoda?

– Uz baznīckungu prēmiju neceri. Velnu nemaz nav. Tos baznīckungi izdomāja, lai būtu bubulis ar ko muļķus baidīt un viņu makus spaidīt. Tad varbūt tas ir čehijs?

Manīdams pārlieku izbrīnu Rūda acīs, Jānis steidzās piebilst. – Nu tie, kas kalnos dzīvo.

– Tad tu domā jehijs? Atcerējos, tie taču Gimalajos dzīvo, bet šeit tik muļķi un velni. Kur tu kādu kalnu mani? Te pat lāga paugurs slēpošanai nav, bet tu vēl kalnu čehijus mēģini piesiet. Te nav kalnu! Pagaidi, neskrien! – atgāzis galvu pilnā rīklē Rūdis iebaurojās:

– Volga krasavica...

– Idiots! Piever pāksti. Kā kretīns baurojot, vēl nelaimi piesauksi. Sadzirdējis tavu kviekšanu, no domas, ka te kādam rīkli griež pušu, atskries vēl kāds zemessargs, ko tad?

– Nav ko uztraukties. Radiatoram viegla bukte. Teiksim, ka buks priekšā izlēca, palēcās un pēc tam aizbēga mežā.

– Bet kā tas velns uzradās? Viņš taču nebija uz ceļa uzskrējis. Kā no gaisa nokrita? Tieši pampera priekšā!

Pāri ceļam planējoša vārna nolaidās uz nolīkuša alkšņa zara, tur brītiņu palika, nogrozīja galvu ar melnajām, spulgajām acīm un, aizdomīgi vēroja abus iekarsušos runātājus. Pārliecinājusies, ka tos paturot acis, tie neko ļaunu nevar nodarīt, nolaidās un, ar pāris lēcieniem piekļuvusi kārtīgai miesas skrandai, paķēra to knābī. Savicinājusi spārnus, pazuda lapotnē.

– Velkam nost!

– A ko pogainajiem teiksim?

– Es galīgi neko vairs nesaprotu! Redz, hederi kombainam zinu salabot, bet velnu lietās neko nesajēdzu.

– Ja tas nav cilvēks, tad var ceļmalā novilkt. Paskat, kāds buktējums! Savu mūžu vairs ne pilītes nelakšu! Velns dīdīja man kā pie siles tikušai cūkai pielakties. Vepris nolādētais! – Noliecās, sāka gramstīties, lai saķertu, bet atkal sāka kliegt:

– Velns! Velns! Velns!

– Ko taurē, aptaurētais?

– Sari! – Jānis atkliedza. – Tie sari ir kā ar strāvu pilni.

– Es taču teicu, ka prāta apskaidrībai jāiedzer.

– Beidz! – Jānis izmisīgi ieaurojās. – Tu pielaksies, un man būs divi jāvelk ceļmalā! Nedzer! Citādi norausies! Dabūsi tā pa purnu, ka māti vairs neatminēsies! Tu saprati, kropli nolādētais! Nedzer! – Ar vienu sitienu izsitis pudeli no Rūda rokām, viņš nokomandēja. -Labāk velkam nost un laižamies!

– Es izdomāju. Jāpaņem virve, uzmetīsim uz kājas un novilksim malā. Re, kur biežņā atstāsim, lapsas nograuzīs, neviens velns neatradīs.

– Beidz to velnu piesaukt! Viens jau ir, un nevajag man pulka daudz satracinātu radinieku. Kā ar tādiem tikt galā – nevaru pat iedomāties. Beidz muldēties, nāc labāk palīgā! – Jānis no bagāžnieka izvilka velkamo virvi sēja cilpu, tajā pašā laikā lūkodamies kur varētu to ērtāk uzmest.

– Cūcības likums arvien ir spēkā. Atmini, kā Aizkalniņam sanāca? Vajadzēja, uz Rīgu braucot, cita notriekto buciņu paņemt, bet aiz līkuma pašu ceļinieki paņēma. Domāja, ka nedrīkst mantai iet postā. Cēla iekšā. Velkot pats notašķījās, un viss bagāžnieks asinīs. Tādu skatu vajadzēja redzēt! Ieraudzījuši asinis uz roktura, pogainie rāva stobrus ārā. Trakoti skaļi saklieguši, pašu apčamdīja, salonā iebāza galvas un tad lika vērt bagāžnieku vaļā. Esot uzreiz atskurbis. Tiesības nost, pašu vēl ilgi vazāja pa tiesām. Izmuldējās, muļķis, ka gribējis mātei cienastu sagādāt. Būtu teicis...

– Apbrīnojami viegls. Eu! Varbūt tas ir no gumijas. Puišeļi mūs āzē!

– Beidz muldēties! Palīdzi savilkt cilpu.

– Tā! Tā! Redz, cik gan viegli iet.

Novilkuši ceļmalas krūmos, pa virsu uzkašāja pērnās lapas un kāda dabas nedrauga izgāztās tukšās plastmasas alus pudeles. Vēl kaut kādu drazu uzmetuši, aizstreipuļoja līdz mašīnai. Izvilka aizsākto džina pudeli un pamīšus iedzēra pāris kārtīgu malku.

– Lai tam idiotam vieglas smiltis! – Rūdis noteica un jau pēc mirkļa, nabaga notriekto velnu aizmirsuši, riepām švīkstot, traucās prom nodzert sūrā mežstrādnieku darbā nopelnītos tūkstošus.

Kā par brīnumu vai sagadīšanās pēc apmēram to pašu savā paralēlajā pasaulē noteica viens no vecākajiem cilvēku pasaules ekspertiem. Tāpat kā ļaudis, viņš tūlīt pat aizmirsa par neveiksmīgi cilvēku pasaulē materializējušos mācekli, kurš, par spīti vecākā kategoriskajam aizliegumam, jaunības degsmē vēlējās atklāt, ka ļaudis nav vientuļi bezgalīgi plašajā izplatījumā.

Ja viņš būtu materializējies, kur citur, viņa misijai, iespējams būtu panākumi. Bet šeit...

Varbūt vārnas un ziemas kažoku mainošā lapsa rijot šeit materializējušos augumu, ko līdzīgu domāja, taču ļaudīm tas palika neatklāts noslēpums. Bez pienācīgas sagatavošanas pētniecības centrā palikušais augums, kas vairs nevarēja uzņemt dvēseli, tika nogādāts biosintezatorā turpmākai izmantošanai. Karstgalvīgā mācekļa dvēselei nekas cits neatlika, kā vien pievienoties līdzīgu bezpajumtnieku dvēseļu spietam.