Beidzot 1893. gadā tika izteikts pieņēmums, ka “velna korķuviļķis” ir lielu grauzēju Palaeocastor (“aizvēsturisko bebru”) alas, tā bija īpaša izmirusi bebru ģints, kas apdzīvoja Ziemeļamerikas neauglīgās zemes, oligocēna perioda beigās. Dīvainajiem veidojumiem tika piešķirts latīniskais nosaukums Daimonheli; tāpat tos klasificēja pēc formas un izmēriem.
Strīdi par noslēpumaino “skrūvju” izcelšanos pārtrūka, kad vienā no tiem atrada fosilā bebra skeletu.
Arī skrāpējumi, kurus agrāk nepareizi iztulkoja kā nagu pēdas, kalpoja par Palaeocastor darbības pierādījumu. Atšķirībā no mūsdienu bebriem, fosilie bebri rokot izmantoja priekšzobus, nevis nagus. Uzskata, ka šie radījumi raka korķu viļķim līdzīgas alas un tuneļus. Paleontologu dati liecina, ka tie, iespējams, dzīvoja grupās, kā to mūsdienu radinieki.
Spirāle ir visai izplatīts modelis, ko var sastapt visos dabas fenomenos. Mēs redzam spirāli ikdienas parādībās; rudens lapas krīt zemē pa spirāli, DNS ir spirāliska forma... arī ribonukleīnskābei; jūras gliemežu gliemežnīcas, skaņu viļņi utt. Kustoties pa spirāli vienmēr notiek atgriešanās pozīcijā, kas tuva sākotnējai, taču izvēstai kustībā prom no tās... Spirāle savieno sevī tādas divas, it kā nesavienojamas lietas: dinamiku un stabilitāti. Dabiski, ka rodas jautājums, no kurienes aizvēsturiskajos laikos fosilās dzīvnieku sugas par to zināja? [Var iedomāties, ja bebrs raktu savu alu stāvus lejā, tā aizgrūtu, un pa tādu arī būtu grūtāk izrāpot atpakaļ laukā – t.p.] Vispār, kā vienmēr – vairāk jautājumu, nekā atbilžu... Mēs jau esam pieraduši.

http://www.proctormuseum.us/Nebraska/Nebraska%20Fossils/Terrestrial%20Beaver%20Dens/Paleocastor.htm

http://rvpups.com/?tag=daemonelix

http://travel.webshots.com/photo/1499622576072844186dzKnje

U.c.. interneta resursi