Neatpazītais objekts

1991.gada augusta beigās Mangišlakas pussalā militāristu radari atklāja milzīgu lidojošu aparātu, kurš parādījās it kā no nekurienes. Tas virzījās uz dienvidaustrumiem. Objekta garums, pēc aptuvenām aplēsēm, sastādīja ap 600 m, bet diametrs – 110 m. NLO kustējās 6 500 m augstumā ar lielu ātrumu, apmēram 10 000 km/h, uz militāristu pieprasījumiem spītīgi nereaģēja. Pirms tam, kad pieņemt kādus mērus, operatori sazinājās ar kosmodromu Kapustnaja Jarā. Noskaidrojās, ka nekādi neplānoti rakešu palaidumi tajā dienā nenotika, taču kosmodroma aparāti arī bija piefiksējuši “kaut ko” un to novēroja. Informāciju par dīvaino objektu uzreiz nodeva Piekaspijas PGA daļai. Komandieri nolēma pacelt gaisā un nosūtīt pie objekta četrus MiG-29 iznīcinātājus. Pilotiem uzstādija uzdevumu noskaidrot, kas tas par lidojošo aparātu un pēc iespējamības piespiest to nosēsties kara aerodromā. Nepakļaušanās gadījumā – šaut uz iznīcināšanu. Daudzas reizes lidotāji mēģināja nodibināt kontaktu ar objektu, taču bez rezultātiem. NLO klusēja un turpināja kustību.

Pilotiem izdevās labi apskatīt NLO. Objektam bija cigārveida forma, tā korpuss neatstaroja, tā priekšgalā atradās divi iluminatori, astes daļā – kaut kādas zaļas zīmes. Objekts neizrādīja agresiju, taču ekstra sēdē tika pieņemts lēmums par katru cenu piespiest to nolaisties. Priekš tam iznīcinātājiem vajadzēja to no divām pusēm ietvert “spīlēs” un, pārvietojoties blakus, atklat uguni. Tiklīdz kā lidmašīnas pietuvojās NLO par 500 m, tām atteica visi mēraparāti un sākās pārtraukumi dzinēju darbībā. Bet “cigārs” kustējās zigzagveidīgi uzņemot ātrumu līdz 70 000 km/h un drīzumā izzuda no radaru ekrāniem.

Katastrofa

Drīzumā paklīda baumas par avārijā cietušo NLO. Pazīstamais pētnieks Emīls Bačurins organizēja meklētājekspedīciju un devās uz katastrofas vietu – Šai-tan-Mazaras traktu. Kā par spīti, kalnos sākās sniega krišana un lavīnu plūsma, tādēļ grupa atgriezās ne ar ko, tā arī nenokļūstot līdz traktam. Militārie arī veica mēģinājumu savākt to, kas palicis pāri no NLO. Ar šo mērķi uz Šaitan-Mazaru tika nosūtīts helikopters, taču tas cieta avārijā joprojām nesaprotamu iemeslu dēļ.

Tomēr atstāt bez ievērības incidentu nevarēja, un Kazahstānas izpētes stacijas darbinieki noorganizēja jaunu ekspedīciju. Divas meklētājgrupas devās Tjaņ-Šaņa kalnos. Pakāpeniski pietuvojoties katastrofas vietai cilvēkiem sākās dīvainas sajūtas: parādījās trauksmes sajūtas, nogurums un pat depresija. Pie kam arī gaiss bija piepildīts ar elektrību tik ļoti, ka mati burtiski sacēlās. Pietuvojoties objektam uz 1,5 km, pētnieki pamēģināja noteikt azimutu un gabarītus. Taču mēraparāti uzrādīja pilnīgi dažādus rezultātus. Kvarca ģenerators arī “izgāja no ierindas”. Elektroniskie pulksteņi spītīgi rādīja uz ciparnīcas nulles, bet katram mehāniskajam bija savs laiks. Un arī kompasi it kā sajuka prātā. Mēģinājumi izmērīt magnētisko lauku 800 m attālumā no NLO arī beidzās ar neveiksmi. Magnetometri uzrādīja, ka šeit nav nekāda lauka. Starp citu, kalnu iežu paraugi, kurus paņēma objekta tuvumā, arī uzrādīja to pilnīgu atgnetizāciju. Protams, zinātniekus ieinteresēja, kas varēja būt par iemeslu atmagnetizācijai, taču atbildi tā arī neieguva. Tiesa, bija viena hipotēze, ka NLO kļuva par liela daudzuma enerģijas izdalīšanās avotu, kura neitralizēja magnētisko lauku.

Realizēt objekta video- un fotouzņemšanu neizdevās, par cik lenta galarezultātā izrādījās izgaismota.

1992.gada vasarā kazahu ufologi izlēma sākt savus citplanētiešu kuģa meklējumus. Ekspedīciju uz Šaitan-Mazara traktu organizēja militārists, atvaļināts majors Genādijs Svečkovs. Grupai izdevās nokļūt līdz katastrofas vietai un pat ieraudzīt katastrofu cietušo kuģi. Šokētie cilvēki zaudēja runas dāvanasm kad viņu acu priekšā parādījās cigārveidīgais objekts, pārlūzis uz pusēm. Starp citu, situācija ar mēraparātiem atkārtojās un cilvēku sajūtas bija analoģiskas tām, kuras izjuta viņu priekšgājēji.

Kas tas bija?

Pētnieki ilgi lauzīja galvas cerībā atrast atbildi uz jautājumu: kas tad noticis ar kuģi? Tika izteikts pieļāvums, ka, pārvietojoties ar milzīgu ātrumu un diezgan nelielā augstumā, objekts aizķēra kādu nebūt klinti. Pēc tam, ar bojātu korpusu, tas sāka slīdēt pa līdzenu laukumu kalnos. Spriežot pēc pēdām, kuras bija atstājis objekts, šis ceļš bija garāks par kilometru. Acīmredzot, no berzes vai cita iemesla NLO centrālajā daļā notika sprādziens, kurš sarāva kuģi divās apmēram līdzīgās daļās. Aparāta iekšeinē visi, kas to redzēja, saskatījā kādu daudzpakāpju konstrukciju, kura sastāvēja no balsta karkasiem. Net tikai palika noslēpumā, vai kuģi vadīja citplanētieši, kuriem šī vieta kļuva par brāļu kapu, vai arī tas lidoja autopilotā.

Vēl viens jautājums, kurš satrauca pētniekus: no kurienes uzradās šis objekts? Tika izvirzītas pilnīgi reālas hipotēzes par to, ka NLO patiesībā bija aerostats, kurš izmantoja kodoldegvielu. Vai arī tas bija kaut kādas jaunākās izstrādes kosmiskas ierīces neveiksmīga palaišana?

Taču tos, kuri ticēja NLO, tādi izskaidrojumi neapmierināja. Eksperti turpināja meklējumus Tjaņ-Šaņa kalnos. Dīvaini bija tas, ka uz baumu fona masu informācijas līdzekļi pat nepieskārās šai tēmai, it kā eksistētu tās aizliegums.

1998.gadā, 7 gadus pēc katastrofas, ufoloģiskās ekspedīcija žurnālista Nikolaja Subbotina vadībā no jauna devās uz notikuma vietu. Tomēr pētniekus gaidīja nepatīkams pārsteigums. Par pirms septiņiem gadiem notikušajiem notikumiem atgādināja tikai divmetrīga piltuve, kura bija palikusi pēc sprādziena. Nebija ne atlīzu, ne kāda mājiena par tām. Kas attiecas uz mēraparātiem, tad tie visi strādāja ierastā rezīmā, it kā noliedzot 1991.gada notikumus. Zinātnieki pieļāva, ka šeit paspēja pabūt militāristi, kuri satīrīja katastrofas vietu ar viņiem piemītošo pedantiskumu. Tikai no gaisa bija redzamas līnijas, ļoti līdzīgas pacelšanās-nolaišanās joslām, bet jau rūpīgi nomaskētas ar līdzenām akmeņu rindām. Un arī uz vienas no klintīm varēja izšķirt izdauzījumu, kurš radies no NLO sadursmes ar akmeni.

Atgriezies no ekspedīcijas Subbotins satikās ar Emīlu Bačurski, kurš bija pabijis traktā neilgi pirms viņa. Bačurins apgalvoja, ka tikai pirms mēneša viņš varēja iztaisīt objekta skices un fotogrāfijas. Viņa novērojumi vēlreiz apstiprināja, ka nosēšanās laikā citplanētiešu kuģis uzsprāga, par cik tam bija izkropļots apšuvums, bet dažus iekšējos elementus kāds it kā būtu izgriezis uz āru. Taču apstiprinājums šiem vārdiem no jauna neatradās, filmiņa izrādījās izgaismota. Redzams, tad no objekta vēl nāca starojums. Vienīgais starojuma eksistēšanas pierādījums bija apdegumi uz Bačurina rokām.

Taču ko darīja citplanētiešu kuģis Tjaņ-Šaņa kalnos, paliek mīkla vēl joprojām. Ko atnācēji meklēja šajā rajonā? Savu nolaišanās-pacelšanās bāzi? Un kāpēc gaisa kuģis cieta katastrofu? Varbūt, vaina visam ir Šaitan-Mazar trakts, kuram izsenis ir slikta slava vietējo iedzīvotāju vidū?

Kas zina, varbūt atbildes uz visiem šiem jautājumiem atrodas Kapustina Jara pazemes bunkeros.