Seši buķetes ziediņi
Zinātnieki-arheologi, pētnieki-amatnieki, ogļrači un kalnrači Zemes dzīlēs regulāri atrod neiedomājamus senatnes artefaktus. 1852.gadā plašu popularitāti izpelnījies gadījums, kad Dorčesteras apkaimē (Masačūsetas štats) tika atrasta pirmskembrijas laikmeta metāla vāzīte. Žurnāls “Scientific American” toreiz paziņoja: “Pirms dažām dienām paugurainā apvidū dažu desmitu asu attālumā no cienījamā Dorčesteras iedzīvotāja Holla kunga viesu nama tika veikti spridzināšanas darbi. Spēcīgais sprādziens izmeta lielu daudzumu iežu. Akmens bluķus – daži svēra vairākas tonnas – izmētāja uz visām pusēm. Starp šķembām atradās sprādziena pušu plēsts metāla trauks… Trauks bija izgatavots no metāla, kas pēc krāsas atgādināja cinku vai kādu sakausējumu ar bagātīgu sudraba piedevu. Trauka sienas rotāja ar sudrabu krāšņi inkrustēts sešu ziediņu attēls buķetes veidā, vīnogulāju stīgas vai vainags”. Visinteresantākais šeit bija vāzītes vecums. Tā bija izcelta no kalnu iežiem, ko tagad dēvē par Roksberi drupu iezi un tam bija 600 miljoni gadu. Saskaņā ar dominējošo uzskatu, ka tajos tālajos laikos Zemi apdzīvojuši tikai visvienkāršākie vienšūņi, Dončesteras trauks daiļrunīgi liecināja par labu toreiz Ziemeļamerikā dzīvojušajiem prasmīgajiem meistariem, kas pratuši apstrādāt metālu.
Spoguļsiena Oklahomā
Jāsaka, ka tamlīdzīgi atradumi, kaut gan ļoti reti, nebūt nav vienīgie. Piemēram, 1910.gadā Senžandelivjē apkaimē (Francija) 65-144.miljonus gadu vecās krīta iegulās atrada akmenī ieaugušas neparastas ovāla kaluma metāla caurules. 1844.gadā pie Kingudi-Kvoras (Skotija) izcēla akmenī iemūrētu rupju metāla naglu no devona perioda (360-408 miljoni gadu).
Visai interesants ir gadījums ar betona sienas atrašanu 1928.gadā ogļu šahtā Hiveneras pilsētiņas (Oklahomas štats, ASV) tuvumā. Minētā šahta Nr.5 bija tik dziļa, ka tajā nācās nolaisties ar speciālu liftu, bet gaisu šahtā iesūknēja ar sūkni. Pēc spridzināšanas darbu veikšanas kalnracis Atlass Elmons Metis uzdūrās vairākiem akurātiem, 30 centimetrus bieziem kubiskas formas betona blokiem. Nezināmais senais meistars “kubu” virsmu bija tik rūpīgi nopulējis, ka tajos varēja spoguļoties. No šādiem blokiem sastāvēja visa cauri, mazākais 286 miljonus gadu veciem akmeņogļu slāņiem, ejoša siena. Pēc kāda laika 100 jardus dziļāk strādājošais Metisa kolēģis uzdūrās tai pašai vai analogai neiedomājama vecuma sienai.
Atrodot tādos dziļumos dinozauru paliekas, to uzskata par pašu par sevi saprotamu, bet betona sienas un naglas…
Lielo satricinājumu pēdas
Kur gan izzudušas visas šīs biedējoši tālās civilizācijas? Tās varēja aiziet bojā no kādiem iekšējiem cēloņiem vai kosmiska mēroga katastrofu rezultātā. Tad pie darba ķērās ūdens un vēju erozija, kā arī citi graujoši procesi.
Visiem labi zināms, ka zinātniekiem ir vairāk nekā tūkstoš gadus vecas bērza tāšu grāmatas atradums. Ko gan lai saka par simtiem miljonu gadu vecām krūzītēm, naglām un spoguļiem!
Gadījušies arī tādi arheoloģiskie atradumi, kas liecina par labu tam, ka senās civilizācijas lietojušas drausmīgi postoša spēka ieročus. Kādā senākās Mazāzijas pilsētas Čatal-Guoka, kas atrodas Turcijas centrālās daļas dienvidos, līmenī arheologi atklāja biezas apdegušu ķieģeļu kārtas. Bloki izrādījās drausmīga karstuma sakausēti, kas nokļuvis dziļāk par metru zem grīdas, un pārogļojis zemi kopā ar šeit apbedīto cilvēku un ar mirušajiem apbedīto priekšmetu paliekām. Augstā temperatūra pārtrauca jebkādu bakteriālo puvi.
Atrokot Babilonas lielo zikurātu (kulta celtne), radās iespaids, ka to līdz pamatiem iznīcinājusi drausmīga uguns. Atsevišķos drupu sektoros ķieģeļi bija sakusuši līdz stiklveidīgam stāvoklim un pārvērtušies viendabīgā masā.
Sīrijas ziemeļu daļā seno valdnieku celtās būves vietā, ko tagad pazīst kā Alkahanu jeb Atčanu, bija tā izdedzinātas, ka jēlmāla ķieģeļi pat biezo sienu vidienē bija kļuvuši koši sarkani un saplaisājuši. No māliem un kaļķa gatavotā java pārvērtusies stiklā, bet bazalta gabali atsevišķās vietās vienkārši izkusuši.
Apdzīvotas vietas ar līdzīgi apkusušām mūra sienām atrastas arī Indijā, starp Gangas upi un Radžmahalas pakalniem un Amerikā Nāves Ielejā.
Paraudzīsimies pagātnē savādāk
Ēģiptē atklāti plaši tuksnešu apgabali, kur smiltis klātas ar stiklveidīgas masas kārtu. Šāda veida metamorfozes ar smiltīm, kā zināms, notiek tikai kodolsprādziena apstākļos. Pēc tam, kad Gobi tuksnesī Lobnora ezera rajonā ķīnieši veica kodolizmēģinājumus, tur palika līdzīgi sektori. Bet Gobi tuksnesī ir vēl daudz citu vietu ar stiklveidīgām smiltīm, kas zināmas ne vienu vien gadu tūkstoti. Savukārt Lielbritānijā ir daudz senu cietokšņu un torņu, kuru mūrējums stipra karstuma iedarbības rezultātā pārvērties par kaļķi. Visšausminošākais senatnes graujošo kataklizmu liecinieks ir 400 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Mumbajas (Bombejas) atrodošais apmēram 50 tūkstošu gadus vecais krāteris. Visādā ziņā tas radies virszemes kodolsprādziena rezultātā. Krāterim, kura iekšpusē izveidojies ezers, ir gandrīz ideāli apaļa forma. Ezera diametrs ir 2150 metri. Meteorītu materiālu pēdas nav konstatētas, toties bazalti apkausēti ar vairāk nekā 600 tūkstošu atmosfēru spiedienu.
Protams, tādi atradumi liek savādāk paraudzīties uz Zemes un cilvēces vēsturi kopumā. Gadu gaitā arheoloģisko atklājumu kļūst arvien vairāk, un arī mūsu pašu progress liek savādāk paskatīties uz planētas vēsturi. Iespējams, mums jāņem vērā, ka uz šīs Zemes nebūt neesam pirmie, un kāda saprātīga būtne šeit pabijusi jau pirms mums.