Es tā arī neko neuzrakstīju par Marsu. Nevienu stāstu par Venēru, Merkūru vai citām pasaulēm manas bērnības „zudušajā” Saules sistēmā. Pasaules, kas bija kļuvušas par darbības vietu daudzām, brīnišķīgām trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu pasakām. Te es nebiju vientuļš. Pēc „marineriem” fantastikas žanrs pārcēlās uz tālākām galaktikas robežām, lai meklētu krāsainākas, eksotiskākas vietas un citplanētiešu rases, kuras vairs nebija atrast šeit, „mājās”.
Taču Marsu pilnībā neaizmirsa. Reti, bet romāni un stāsti turpināja iznākt. Jaunie stāsti bija balstīti uz „Marsa jauno koncepciju”, uz reālo, „marineru” ieraudzīto, kur slikti ierakstījās kanāli, mirušas pilsētas, smilšu peles un marsieši. Pati pretenciozākā, atmiņā paliekošākā un pēc nopelniem apbalvotā izrādījās balvas un prēmijas saņēmusī Kima Stenlija Robinsona triloģija par Marsa kolonizāciju un terraformēšanu – „Sarkanais Marss”, „Zaļais Marss” un „Zilais Marss”.
Iemesli jau bija saprotami, kopumā zinātniski-fantastisko stāstu daudzums par tuvējām planētām jūtami samazinājās „marineru” atklājumu dēļ. Īstais Marss izrādījās ne tāds intriģējošs, kā tā literārais prototips. Bez gaisa, bez dzīvības, mirusi planēta, ko atmaskoja „marineri”, nevarēja kalpot par ticamu dekorāciju Berouza, Breketas un Mūras starpplanētu avantūru fabulām vai Bredberija un Želaznija melanholiskajām starpplanētu balādēm. Pēc „marineriem” spriešana par dzīvības formām uz Marsa aprobežojās ar mikrobiem, bet retumis par ķērpjiem (kas likās izturīgāki ekstremālākā vidē) un nekādā ziņā par smilšu pelēm un toatiem. Un kamēr jautājums par dzīvības esamību uz sarkanās planētas iedvesmo biologus un pārējo zinātnes pasauli, vēl nav parādījies mikrobs, kas būtu tikpat pievilcīgs kā Deja Torisa.
Viens nulle ķērpju labā. Deja Torisa ar visu godājamo marsiešu kompāniju guļ putekļiem klātā aizmirstībā, padzīti uz grāmatu katalogu aizmuguri, lai neatgādinātu par sevi (pat kino). Kad Stīvens Spīlbergs 2004. gadā uzņēma savu „Pasauļu karu” adaptāciju, iekarotāji vairs nebija marsieši kā Velsa romānā, Orsona Velsa radiopārraidē, klasiskajos komiksos un Džordža Pala 1953. gada filmā, bet citplanētieši ar nenoteiktu dzīves vietu. Spīlberga iekarotāji ieradās uz Zemi zibeņos, ne kapsulās, kas palaistas caur kosmosa bezdibeni ar liela, auksta un nepatīkama saprāta palīdzību. Es neesmu vienīgais, kas skumst par marsiešiem...
Tāpēc mēs nemitīgi atgriežamies pie Vecā Marsa. Grāmata, ko jūs turat rokā, ir piecpadsmit jaunu stāstu krājums par Veco Marsu, pazaudēto Marsu, Marsu ar mākslīgajiem kanāliem, mirušām pilsētām un marsiešiem. Ar nelieliem izņēmumiem, grāmatas autori ir sākuši savu karjeru pēc „marineriem”. Kā arī es, viņi auga, lasot par Veco Marsu, taču viņiem nebija iespēju uzrakstīt par to. Par zaudēto pasauli, kas aizgājusi uz visiem laikiem.
Bet varbūt, ka ne uz visiem laikiem?
Jā, Persivala Louvela, Normana Bīna, Lī Breketas un K. L. Mūras Marss neeksistē. Taču, vai tas nozīmē to, ka par to nevar rakstīt? Zinātniskā fantastika ir un vienmēr ir bijusi daļa no lielās, romantiskās tradīcijas literatūrā, bet romantikai nekad nav bijis nekāds sakars ar reālismu.
Vesternu autori joprojām raksta par Vecajiem Rietumiem, kas nekad nav bijuši tieši tādi, kā tos attēlo. „Reālistiski vesterni” ar fermeriem trakuļu vietā nepirks tik labi. Detektīvu autori turpina rakstīt stāstus par izmeklētājiem, kas izmeklē slepkavības un dzenas pakaļ sērijveida slepkavām, tajā pašā laikā reāli privātdetektīvi lielāko sava darba daļu tērē, izmeklējot fiktīvus apdrošināšanas gadījumus vai filmējot laulību pārkāpējus netīros moteļos, atvieglojot dzīvi advokātiem laulību šķiršanas lietās. Vēsturisko romānu autori palaiž pasaulē lielu daudzumu stāstu par senām karalistēm, kaut to vairāk nav un, par kurām mēs zinām vēl mazāk. Bet fantāzijas autori vispār raksta par zemēm, kas vispār nekad nav eksistējušas. Neviens cits, kā pats Džons Kempbels-jaunākais, zinātniskās fantastikas spīdeklis, ir atzīmējis, ka zinātniskā fantastika īstenībā ir fantāzijas apakšžanrs.
Cīnītāji par tīrību un „smagās ZF” fanātiķi, kā arī citi liekuļi ar pakaļām galvu vietā, var gaudot, ka šie stāsti nav „īsta zinātniskā fantastika”. Lai tā būtu. Sauksim to par „kosmisko operu” jeb „kosmisko fantāziju” vai „retro ZF”, vai „zinātnisko fantāziju”, kas kuram vairāk patīk. Es personīgi tos saukšu par „stāstiem”. Kā arī visi stāsti, tie sākas ar iztēli. Atklājoties tiem, tu saproti, ka „reāls krutums” nav ticamu reāliju tēlošanā.
„Mariner” nespēja atrast Veco Marsu. Taču tu to spēsi!
Tikai pāršķir lapaspusi...
Džordžs R. R. Mārtins.
2012. gada augustā.
Tulkots no: