Barsums piederēja viņam un tikai viņam. Tajā laikā, kad Persivala Louvela teorijas bija pieejamas visiem. Otiss Edelberts Klains, Stanlijs Veinbaums, Klaivs Steipls Lūiss, Džeks Viljamsons, Edmonds Hamiltons un neskaitāms citu rakstnieku daudzums centās aiznest uz Marsu kaut ko savu. Kaut arī 1928. gadā Edvards „Doks” Smits savā „Kosmiskajā cīrulī” pacēla zinātnisko fantastiku līdz zvaigžņu līmenim. Tikai nedaudzi ceha kolēģi sasniedza tādas pat virsotnes. No divdesmitajiem līdz sešdesmitajiem gadiem vairums ZF rakstnieku centās turēties tuvāk mājām, Saules sistēmā, kas mudžēja no dzīvības, kur katra nākamā planēta, pavadonis un asteroīds bija eksotiskāki par iepriekšējiem.
Cik pasakas par Marsu tika sarakstītas zinātniskās fantastikas plaša patēriņa uzplaukuma laikmetā? Varbūt, ka simti. Varbūt, ka tūkstoši. Desmitiem tūkstošu? Iespējams. Vairāk, kā es vēlētos? Protams. Taču pat neizcili un aizmirsti, pat paši sliktākie no sacerējumiem, padarīja sarkano planētu tuvāku un reālāku. Manas bērnības Marss nebija H. Dž. Velsa vai Persivala Louvela, vai Edgara Raisa Berouza izdoma. Nebija tik nozīmīgs un svarīgs, kā viņiem. Tas bija vienojošs tēls, par ko bija rakstījuši daudzi autori, katrs no kuriem desmitgažu laikā bija ienesis tajā savas īpašās iezīmes un atribūtus, radot organisku pasauli, kas piederēja visiem un nevienam atsevišķi.
Tāds bija mans Marss. Patiesību sakot, bērnībā es nelasīju Berouza romānus (es līdz tiem nonācu daudz vēlāk, četrdesmit gadu vecumā, trīsdesmit gadus par vēlu nekā vajadzētu), taču es pazinu un mīlēju rakstniekus, kurus iedvesmoja Barsums. Savu pirmo vizīti uz Marsu es veicu „Polaris” apkalpes: Toma Korbeta, Astro un Rodžera Menninga kompānijā no klasiskās bērnu teleoperas „Kosmosa kadets Toms Korbets” (pēc Roberta E. Hainlaina romāna „Kosmosa kadets” motīviem). Pats Hainlains paņēma mani līdz uz nedaudz savādāku Marsu „Sarkanajā planētā”, citā manas bērnības grāmatā, ko izdeva izdevniecība „Scribner”. Par niknajām Marsa smilšu pelēm es uzzināju no Endrū Nortones un viņas dubultnieka Endrū Norta. Ar Marsa tuksnešiem es saskāros „Šamblo” ar Ketrīnu Mūru un Nordvestu Smitu. Pēc tam pienāca kārta Lī Duglasai Breketai un Ērikam Džonam Stārkam, vēl vienam lielam kosmosa varonim. Lielākā vecumā es atklāju sev „Marsiešu hronikas”, kas bija nākušas no Reja Bredberija spalvas, ar pilnīgi citu skatu uz Veco Marsu: skumju, bez avantūrām, taču tikpat brīnumainu un tādu pat neaizmirstamu.
Atmiņā paliekošais, poētiskais Rodžera Želaznija stāsts „Roze Ekleziastam” kļuva par, iespējams, pēdējo, lielo stāstu par to Marsu, kāds tas bija. 1963. gadā iznācis žurnālā „Fantasy & Science Fiction”, Želaznija stāsts uzreiz kļuva par klasiku. (Želaznijs tāpat ir sarakstījis pēdējo lielo darbu par Veco Venēru – „Viņa sejas durvis, viņa lūpu lukturi” – kas saņēma Nebula balvu).
Tajā laikā, kad es sev atklāju Bredberija u Želaznija grāmatas, es jau pats rakstīju pats savus stāstus. Mani pirmie darbi bija prozaiski stāsti par supervaroņiem sešdesmito gadu komiksu fenziniem, taču drīz vien es pārgāju uz zobeniem un maģiju, asa sižeta stāstiem un zinātnisko fantastiku, un jau sāku sapņot par rakstnieka karjeru. Es domāju, ka kādreiz ar es kaut ko uzrakstīšu par Marsu.
Tam nebija lemts notikt. Tajā pašā laikā, kad Želaznijs sacerēja savus darbus par Veco Marsu un Veco Venēru, kosmiskās sacīkstes kļuva ar vien asākas. No mūsu bloka Pirmajā ielā es sekoju visiem pilotējamo aparātu startiem pa vecu, melnbaltu televizoru un ticēju, ka vēroju jaunas ēras sākumu, kad piepildīsies visi zinātniskās fantastikas sapņi. Sākumā startēja „sputņiki”, „avangardi” un „eksploreri”. Pēc tam „Mercury”, „Gemini”, „Apollo”.
Jurijs Gagarins, Alans Šepards, Džons Glens.
Un „Mariner”... Ak, „Mariner”...
„Mariner” panāca to, ka vecajam, labajam Marsam un viņa māsiņai Venērai, mitrai un ūdeņu bagātai, ar nogrimušām pilsētām, nebeidzamiem purviem un venēriešiem ar peldplēvi starp pirkstiem pienāca gals. „Mariner-2”, ko palaida 1962. gada augustā, sekmīgi aizlidoja garām Venērai, sasniedzot tās orbītu trīs ar pusi mēnešos. „Mariner-4” 1964. gada novembrī tādu pašu godu parādīja Marsam. „Mariner-5” atkal devās uz satikšanos ar Venēru 1967. gada jūnijā. „Mariner-7” sekoja „Mariner-6” 1969. gada pavasarī ar mēneša atstarpi. Abi uz Marsu. „Mariner-8” pazuda, neieguvis slavu, toties viņa sekotājs, ko palaida 1971. gada maijā, jau novembrī sasniedza Marsa orbītu un pievienojās Fobosam un Deimosam, kļūstot par pirmo sarkanās planētas mākslīgo pavadoni. Pēdējais no sērijas, „Mariner-10” kursēja ne tikai garām Venērai, bet spēja nokļūt arī līdz Merkūram, kur atrada pierādījumus tam, ka Merkūrs nemaz nav vienmēr pavērsts pret Sauli tikai ar vienu pusi.
Tas viss bija ārkārtīgi interesanti, tikai...