Informācijas druskas smēlos viņa galvenā fantastiskā darba - "Tumsas uzvarētāju" cikla triloģijas - anotācijās.
"Tumsas uzvarētāji".
Vienīgais Šaibona zinātniski fantastiskais darbs, kas tulkots krievu valodā [līdz 2016. gadam - t.p.] ir romāns "Tumsas uzvarētāji" (armēņu valodā iznācis ar nosaukumu "Balto ēnu zemē" - Սպիտակստվերներիաշխարհում), saukts arī par garstāstu, iznākšanas gads - 1951., krievu tulkojums - 1953. Pēc kritiķu teiktā, esot izcils darbs, kurš licis pamatus armēņu zinātniski-fantastiskajai literatūrai. Grāmata stāsta par padomju zinātnieku ceļojumu un piedzīvojumiem zemūdens laivā "Oktjabrīds".
http://www.ozon.ru/context/detail/id/19590375/
"Kosmiskā okeāna kapteiņi".
Armēņu rakstnieks-fantasts Ašots Šaibons ienāca literatūrā visai negaidītā laikā - četrdesmito gadu sākumā. Savu pirmo daļu monumentālajai zinātniski-fantastiskajai triloģijai "Tumsas uzvarētāji" viņš publicēja ļoti nelabvēlīgā šim žanram laikā (1951, krievu tulkojums 1953). Pēc tam viņš sarakstīja vairākus fantastiskos romānus, kas krieviski vēl nav tulkoti. Kaut arī lielā mērā viņš palika savu laiku dēls, taču viņa prognozes tālu pārsniedza tā laika fantastikas, ko mēdz saukt par "Jefremova laiku", kopējo līmeni.
Nākošais viņa romāns, kas tagad tiek piedāvāts lasītājiem, dienas gaismu ieraudzīja 1957. gadā, pēc būtības tas ir pirmās grāmatas turpinājums un jau sen kļuvis par klasiku tiem, kas spējuši to izlasīt oriģinālā. Tulkojums veikts speciāli sērijai "Ретро библиотека приключений и научной фантастики".
http://www.ozon.ru/context/detail/id/135581879/
Mazliet vairāk par romāniem ir pateikts šajās anotācijās.
պիտակ ստվերների աշխարհում / Spitak stverneri asharhum
Ašots Šaibons ir armēņu rakstnieka, dzejnieka un dramaturga Ašota Gasparoviča Gasparjana (1905-1982) pseidonīms. Viņš vairāk pazīstams pēc citu žanru darbiem. Pirmā publikācija zinātniskās fantastikas žanrā - garstāsts "Nakts varavīksne" (1942). Romāns "Tumsas uzvarētāji" (armēņu valodā - "Balto ēnu zemē") stāsta par padomju zinātnieku aizraujošu ceļojumu zemūdens laivā - drīzāk pat veselā pilsētā - "Oktjabrīdā" pa Pasaules okeāna plašumiem, par neticamiem piedzīvojumiem, sensacionāliem atklājumiem, par mūžīgo labā un ļaunā cīņu. Romāna turpinājumi - grāmatas "Kosmiskā okeāna kapteiņi" un "Planētas Zeme noslēpumi", nav tulkoti, taču mūsu izdevniecība plāno šo "caurumu" aizpildīt, izdot tās krievu valodā.
http://www.setbook.net/books/1578468.html
Տիեզերականօվկիանոսիկապիտաններ / Tiezerakan ovkianosi kapitannerĕ
Romāns "Kosmiskā okeāna kapteiņi" ir tiešs romāna "Tumsas uzvarētāji" turpinājums, kas arī izdots izdevniecībā "Prestiž Buk" sērijā «Ретро БПНФ». Te darbojas vai tiek pieminēt iepriekšējā romāna varoņi, taču galvenie ir jaunās padomju cilvēku paaudzes pārstāvji, kosmiskās telpas iekarotāji.
Romānā ir visi atribūti, kas piemīt fantastiskajai literatūrai: kosmisko kuģu būve, Mēness apgūšana, Mēness pilsētu būve, Mēness dzīļu izstrāde, ir arī "špionu" sižeta līnija, kā arī citplanētieši, kas atlidojuši vai nu no Venēras, vai kaut kur no zvaigznēm. Viņi parādīšanās uz Zemes un Mēness mērķis nav visai skaidrs, varbūt tas tiks izskaidrots triloģijas trešajā daļā. Ar vienu vārdu sakot, ramānā "Kosmiskā okeāna kapteiņi" ir viss, lai to nosauktu par fantastikas romānu. Taču darbs ir tik ļoti pārpildīts ar smalkiem sadzīves sīkumiem, mīlas "trijstūru" un mīlas "duetu" attiecībām, kā arī operetes stila spiegu gaitām, ka vietām tas sāk likties kā ražošanas romāns uz fantastikas fona ar bufonādes elementiem.
Tomēr kā Padomju Savienības fantastikas literatūras etaps tas noteikti ir derīgs, kaut arī par aizraujošu to ir grūti saukt.
Երկիրմոլորակիգաղտնիքները(kr. "Planētas Zeme noslēpumi") - ir garstāstu "Balto ēnu zemē" un "Kosmosa okeāna kapteiņi" turpinājums, kas sarakstīts 1962. gadā.
Visumā Šaibons ir saņēmis pozitīvu kritiku, biežāk attiecībā uz viņa zinātniski-fantastiskajiem darbiem. Armēņu dzejnieks un prozaiķis Nairi Zarjans par viņu ir rakstījis:
"Ašots Šaibons ir atradis vietu mūsu literatūrā. Armēņu literatūrā pirms viņa nebija zinātniski-fantastisku romānu. Šaibons ir pirmais, kurš pievērsies šim žanram..."
Izmantota arī informācija no Vikipēdijas.
Ašota Šaibona biogrāfija armēņu valodā.
http://avproduction.am/?ln=am&page=person&id=1589
Par autoru un tā laika fantastiku vispār.
Par armēņu fantastiku praktiski nav, ko teikt. Un tajā pašā laikā ir ko teikt. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, mēs, armēņi, neesam tendēti uz sapņošanu - ne acumirklīgu, ne tālu, var teikt, par zvaigznēm. Pārsteidzoši arī tas, ka armēņu fantasti, kuri ir guvuši panākumus - gan pie rakstniekiem, gan lasītājiem - pārsvarā ir krievu valodā rakstoši. Nemīl pie mums fantastiku! Nevar jau arī teikt, ka to pie mums īpaši popularizētu vai reklamētu. Arī profesionālā literatūras kritika pašmāju fantastikai tāpat nepievērš uzmanību - varbūt tikai recenzijās... Nospiedošai armēņu daļai priekšstati par fantastiku nesniedzas tālāk par Žilu Vernu un Beļajevu - par fantāziju, alternatīvo vēsturi un dažādiem nokļuvējiem daudziem vispār nav nekāda priekšstata. Tajā pašā laikā fantastikas mīļotāji Armēnijā vienmēr ir bijuši: lasa un labprāt! - taču savu rakstnieku nav - viens-divi un vairāk nav ko sskaitīt... Tomēr, kā teicis Horenaci, kaut arī mēs esam maza tauta, taču arī mums ir ar ko lepoties.
Armēņu zinātniskās fantastikas pamatlicējs Ašots Šaibons (Ašots Gasparovičs Gasparjans) tagad praktiski ir aizmirsts. Par viņa romāniem šodien atceras labi, ja literatūras vēsturnieki un daži vecākās paaudzes cilvēki, tie, kuriem 1950. gados bija 15-18 gadi.
Kas pagājušā gadsimta vidū bija padomju fantastika? Tajā laikā komunistiskā ideoloģija bija jau pārvērtusies par nesagraujamu monolītu. Ideoloģiskās nostādnes reglamentēja visu valsts un tautas dzīvi - no tā, ko ražot, līdz tam, ko lasīt. Monolīta spiedienam tika pakļauta arī fantastika. Valstij bija konkrēti uzdevumi, tātad arī rakstniekiem, tajā skaitā, fantastiem, bija jāatspoguļo un jāiedvesmo, taču nekādā ziņā "nepārspīlējot". Tā veidojās 1940.-1950. gadu tuvā mērķā fantastika. Tā radās no absolūti vienpusīga priekšstata, ka zinātniskās fantastikas gandrīz vai vienīgais uzdevums ir - izteikt prognozes, respektīvi, tās reālismu mērīja ar zīlēšanas precizitāti. "Tuvajiem" fantastiem likās, ka īsās distancēs ir vieglāk nekļūdīties. Tā bija tīra ilūzija, jo trāpījums mērķī ir tieši proporcionāls skata plašumam uz nākotni. "Pat pareģi kļūdās, ja tos pieviļ iztēles spēja", - konstatēja Artūrs Klārks sav grāmatā "Nākotnes vaibsti".
"Tuvo" fantastu uzstādījumi praktiski veda pie fantastikas kā tādas likvidēšanas. Teorētiķi mācīja rakstniekus, lai viņi neattēlo kaut kādas tur tāles, bet noteikti tuvāko rītdienu: "tieši rītdienu, ko no mūsu dienām šķir viens vai divi desmiti gadu, vai pat tikai daži gadi", - prasīja kāds no iespaidīgākajiem kritiķiem. Šis reglaments tika paņemts no "vēsturiskiem" norādījumiem par... laukus aizsargājošām meža joslām, ko bija paredzēts izaudzēt 15 gadu laikā. Atiešana no no šiem termiņiem tika kvalificēta, kā nostāšanās buržuāziskās fantastikas pusē. Tēmas, kas attiecās uz kosmisko fantastiku, vispār jau bija iemesls, lai tevi apvainotu kosmopolitismā.
Pēckara padomju fantastika lielā mērā pārvērtās par sava veida ražošanas romānu. Tagad tā balstījās, nevis uz to nezināmo, kas iedvesmoja Aleksandru Beļajevu, Žilu Vernu un Herbertu Velsu, bet uz vairāk vai mazāk pazīstamo, ko noteikti varēja realizēt. Fantastiski pieņēmumi bija, taču tikai pie pašas iespējamības robežām. Skaitliskais pieaugums, mēroga maiņa līdz praktiski globālam nostiprinājās kā princips. Pašas domas "sīkumainība" tika sabiezināta ar sadzīves detaļām, tehnoloģiju sīkumiem, turklāt, tas viss tika pastiprināts ar tādām lietām, kā samākslotiem piedzīvojumiem un joprojām nemainīgu spiegošanas māniju.
Lielu ideju trūkums, ko A. Beļajevs jau pamanīja 1930. gados, pārvērtās par pasaules redzējuma iztrūkumu. Rakstnieki rūpējās tikai par to, lai veiklāk ievērptu populārus paskaidrojumus un aprakstus piedzīvojumu gaitā. No šejienes arī veiklu un uzbāzīgu pionieru-pārgalvju armija, kuri tādā vai citādā ceļā nonāk laboratorijās, slepus ielavās zemūdens laivās vai kaut kādos "pazemes gājējos", lai noklausītos autora ilgās un garlaicīgās lekcijas, pie reizes arī izglābjot visus obligāto katastrofu laikā...
Tagad ir pienācis laiks atgriezties pie Ašota Šaibona. No pirmā skata liekas, ka viņa romāni ir sarakstīti tipiskā „tuvā mērķa” fantastikas gultnē. No mūsdienu skatapunkta Šaibona romānā var atrast daudz kļūdu un nepilnību. Pateiksim tikai to, ka autors izvelk pa visu Mēnesi telefona kabeļus, bet cilvēki sazinās viens ar otru ar telefona štekeru palīdzību, ko sprauž īpašās skafandru ligzdās, katram, kas zina, ka arī kosmosā radio ir radio, tas var izsaukt tikai smieklus!? Visai dīvaini izklausās tas, ka visi romāna varoņi, liels vai mazs vēršas viens pie otra vienīgi ar vārdu-tēvavārdu. Arī paši varoņi ir visai caurejoši, bieži viņu rīcība ir psiholoģiski nemotivēta, runa – pārāk izpušķota un retoriska. Absolūti smieklīgi ir muļķīgie ļaundari – aizrobežu ienaidnieki-nelieši ar savām spiegošanas „lidojošām tenisa bumbiņām” un rācijām, kas noslēptas lūgšanu grāmatās, visai neskaidri ir attēloti paši citplanētieši, izņemot tikai „skaistuli” Iki Oki... Ir arī visai daudz visādu klavieru krūmos. Ne par kādiem datoriem, saprotama lieta, runas nav – tikai vieni elektriskie releji un citi aparāti. Sakari ar Mēnesi – ar radiolokācijas iekārtu. Ir arī kaut kādi slepeni X-stari, ar to palīdzību tiek notriektas ienaidnieka kosmiskās torpēdas. Vēl Mēness Grimaldi ciematā ir komendanti (kā tad padomju ciemats var iztikt bez komendantiem?!)...
Tā tas viss ir. Izņemot vienu apstākli: Ašots Šaibons pēc visa spriežot, bija pirmais, kurš pēckara padomju fantastikā atrāvās no planētas ar nosaukumu Zeme un izgāja kosmosā. [Jāpiebilst, ka baltkrievu rakstnieks Nikolajs Gomolka sava romāna „Sestais okeāns” pirmo daļu „Par lielo trasi” publicē žurnālā „Polimja” 1954. gadā, taču tur ir tikai stāstīts par Mēness raķetes būvi, tās starts notiek romāna otrajā daļā, kas sarakstīta 1956. gadā, bet pats romāns grāmatā publicēts tikai 1959. gadā. Ivana Jefremova romāns „Andromēdas miglājs” ir sarakstīts 1955-56. gadā, bet izdots 1957. gadā. Tā kā te drīzāk var runāt par fotofinišu, lai noskaidrotu, kurš bija pirmais. Galu galā 1957. gadā ukraiņu fantasts Oļesjs Berdņiks publicē divus garstāstus ar zīmīgiem nosaukumiem: „Ārpus laika un telpas” un „Iekonservētā planēta”. Viņa romāns – kosmiskā opera „Titānu ceļi” iznāk 1959. gadā. Taču iespējams, visus apsteidz Georgijs Martinovs, kura romāna „Zvaigžņu kuģotāji” pirmā daļa „220 dienas zvaigžņu kuģī”, arī „Dziestošās dzīvības pasaulē” iznāk 1955. gadā – t.p.] Jau tas ir daudz, ka Šaibons pašā „ķecerīgākajā” veidā pārkāpa aizliegumu rakstīt par kosmosu – viņš iedrošinājās savā romānā iesaistīt citplanētiešus! Kādā veidā padomju cenzūra palaida garām tādu „kriminālu”, atliek tikai zīlēt. [Īstenībā jau nav ko zīlēt, kā zināms no krievu-padomju fantastu atmiņām, „Hruščova atkusnī” arī atsevišķi cilvēki cenzūrā nemaz nebija tādi zvēri, vai vispār no fantastikas neko nesaprata, viņiem pietika ar paskaidrojumiem par spožo komunistisko nākotni un viņi parakstīja atļaujas publicēt, neskatoties. 1970. gados gan šī brīvība jau bija beigusies – t.p.] Visdrīzāk savu lomu te nospēlēja tas, darbs iznāca Armēnijā, Savienības perifērijā, turklāt vēl – armēņu valodā, Vissavienības rezonanse tam nebija, tātad, mierīgi varēja palaist garām. Tomēr krievu valodā darbs tulkots netika – par spīti lielam fantastikas pieprasījumam. Cits Šaibona romāns – „Balto ēnu zemē” (ar nosaukumu „Tumsas uzvarētāji”) – krievu valodā tomēr tika iztulkots, tāpēc ka pilnībā ierakstījās šajos slavenajos rāmjos „uz pašas robežas”... Jāatgādina, ka pirmais Armēnijas jaunākajā vēsturē fantastiskais garstāsts – Ašota Šaibona „Nakts varavīksne” dienasgaismu ieraudzīja turpat 1942. gadā (pēc citiem datiem – pat 1936.!) Ar to var teikt arī sākās armēņu zinātniskā fantastika.
Romāns „Kosmiskā okeāna kapteiņi” tika pabeigts 1955. gadā, bet iznāca 1957. gadā. Nedaudz vēlāk tajā pašā gadā iznāca Ivana Jefremova grāmata „Andromēdas miglājs”. Taču, ja „Andromēdas miglājs” iznāca centrālajā padomju izdevniecībā un - uzreiz ieguva plašu rezonansi un kļuva slavens, tad Šaibona triloģija ieraudzīja dienasgaismu mazajā Armēnijā un kļuva pieejama tikai mūsu lasošajai publikai. Ja būtu nedaudz savādāk, jauna – kosmiskā ēra padomju fantastikā sāktos tieši ar Šaibona „Kapteiņiem...”. Atkārtosim: lai cik dziļi Ašota Šaibona grāmata ar savām saknēm ieaug iepriekšējā „tuvās robežas” fantastikā, ražošanas-piedzīvojumu fantastikā, ar savu galotni tā izrāvās Visumā. Pagaidām vēl aukstu un ļaudīm svešu. Tikai pēc tam kosmosu apgūs, apdzīvos un cilvēciskos citi, pārvēršot to par cilvēces jauno māju. [Ja pieņem, ka Martinovs bija publicējis tikai sava romāna pirmo daļu, bet Berdņika darbi nebija romāni, tad autoram ir taisnība, cik nu es to tēmu zinu – t.p.] Kādam taču bija jāiet pirmajam, kādam bija jāiemin taciņa, pa kuru pēc tam dosies brāļi Strugacki un citi rakstnieki. Tāds pionieris – ne tikai armēņu, bet visā padomju fantastiskajā literatūrā bija Ašots Šaibons. [Strugacku „Ugunīgo mākoņu valstībā” iznāca 1959. gadā – t.p.]
Taču, kā runā, pierakstītais nepazūd, un Ašota Šaibona vārds nav zudis nebūtībā. Autoritatīva krievu izdevniecība «Престиж Бук» izdod Ašota Šaibona triloģiju krievu valodā sērijā „Piedzīvojumu un zinātniskās fantastikas retro-bibliotēka” («Престиж Бук»), kas noformēta kā agrāko laiku sērija «Библиотекa приключений».
Nelsons Aleksaņans, 2015. gada 15. maijā.
Īsa padomju kosmiskās fantastikas vēsture ir izklāstīta Borisa Ņevska rakstā, šajā adresē:
http://www.mirf.ru/book/sovetskaya-kosmicheskaya-fantastika
Beigās jāpiebilst, ka uz pirmā, armēņu zinātniskā fantasta godu pretendē arī Karens Aramovičs Simoņans (dzimis Erevanā, 1936. gada 17. martā). Sācis publicēties 1956. gadā, sākumā žurnālos, Pirmais darbs, kas minēts Vikipēdijā ir “Marsieši” (1957). Arī turpmāk, lielākoties rakstījis stāstus, kas publicēti krājumos. Pašlaik dzīvo Parīzē (Francijā).