Tēvadēls bija iecerējis, ka otrais varoņdarbs varētu būt ļaunā burvja pieveikšana. Vecais neģēlis jau sen terorizēja visu apkaimi, pieprasot nabaga izmisušajiem zemniekiem aizvien lielākas nodevas un dāvanas. Šādu labumu vecajam vajadzētu būt sakrātam diezgan daudz, bet ķēniņš vienmēr labvēlīgāk uzlūkoja vīrus, kuriem bija pienācīgi krājumi ne tikai galvā, bet arī makā.

Brīdi atpūties liela klintsbluķa ēnā, jaunais varonis atsāka ceļu. Pēkšņi aiz klintsradzes parādījās no lieliem, netēstiem akmeņiem celta māja ar šaurām logu spraudziņām un pamatīgām ozolkoka durvīm. Acīmredzot vecajam burvim bija pietiekami daudz iemeslu pārvērst savu māju par cietoksni. Viens no šiem iemesliem patlaban stāvēja durvju priekšā un skaļā balsī klaigāja.

- Nāc ārā, nelieti! Ir pienācis laiks atbildēt par saviem noziegumiem! - auroja varonis.

Durvis nočīkstēja un pagalmā, asarojošās acis mirkšķinādams, izlīda vecs, sakumpis vīrelis ar pliku pauri un garu, šķidru, sirmu bārzdeli.

- Kas traucē manu mieru? - viņš bargā balsī vaicāja. Taču tēvadēls nelikās traucēties un turpināja tālāk jau vakar izmēģināto tekstu:

- Vai tu esi tas nelietis, kas moka nabaga zemniekus? Kas izsūc no viņiem pēdīgo asins lāsi kā milzīga, nelietīga blakts?

- Ar šo kukaini man nav ne mazākās līdzības, - aizvainota tonī novilka burvis, - un es nevienam pašam zemniekam neesmu atņēmis pēdējo mantību, es vienmēr atstāju kaut ko, tā teikt, sēklai.

Varonis, laiku vairs velti netērēdams, izdūra vecim cauri savu zobenu.

- Hā, vientiesi, mani nogalināt vis tik viegli neizdosies! - ļaunais burvis apmierināti nokrekšķējās un izvilka iesprūdušo asmeni, brūce tūliņ pat aizvilkās un asinis pārstāja plūst. Varonis apstulbis noraudzījās smīnošajā burvī. Ko nu?

- Manu dzīvību vis tik viegli nepaņemsi! Tur vajadzīgsne tikai spēks, bet arī drosme, viltus un gudrība, tā gan! Zini, jele, vientiesi, ka dzīvība mana atrodas olā, ola atrodas pīlē - vienā no tā tūkstoša pīļu, kas ligzdo uz vientuļās klints, uz vienas no tām simts klintīm, kas atrodas jūras malā, tās jūras malā, kas atrodas aiz trejdeviņām zemēm...

Te pēkšņi vecis sarīstījās, palika sarkans, iegārdzās un nokrita zemē beigts.

Varonis piegāja viņam klāt, pabikstīja līķi ar kāju un paraustīja plecus:

- Tā iet, vecais mērgli, ja par daudz lielās - viņš teica, - re, kā sirds neizturēja. Un ko lai tagad es daru? Kur lai sameklē kādu citu varoņdarbu? Ek, neraža...

* * *

- Rau, kā mums veicās, kranci, - priecīgi noteica vecais zvejnieks, ķidādams tīklos sapinušos lielo putnu.

- Tāda tauka pīlīte, brālīgi sadalīsim - man tā gaļa, tev tās iekšas. Abiem būs vēders pilns.

- Vau! - atbildēja suns, paceldams galvu no tīri izlaizītās olas čaumalas.