Pats populārākais fantasts uz Zemes

Jā-jā, tas pats GRRM, lielais un šausmīgais fantāzijas sāgas „Ledus un Liesmu dziesma” – piecu biezu grāmatu, sestā ir procesā, turklāt ilggadīgā, septītā – kaut kur aiz horizonta – autors. Sāga, pēc kuras kompānija HBO katru sezonu filmē superpopulāro teleseriālu „Troņu spēli”.

Protams, ka Mārtina rakstnieka karjera ir plašāka un dziļāka par „Dziesmu”, taču plašām masām rakstnieks ir pazīstams vispirms kā cilvēks, kurš ir izdomājis Dejenerisu Targarienu ar viņas pūķiem, nevainīgu nogalināto lordu Edardu Stārku un viņa daudzos bērnus, gudro un drosmīgo Tirionu Lanisteru, bastardu Džonu Snovu, sadistu Ramsiju Boltonu un burtiski simtiem citu personāžu. Daudzi no viņiem jau ir paspējuši nomirt; daudz, visdrīzāk, līdz finālam nenodzīvos, turklāt ies bojā visšausmīgākā nāvē – lasītājiem pašā negaidītākajā brīdī: tieši ar māku nogalināt personāžus Mārtins ir vairāk nekā slavens.

Dzīvā fantāzijas leģenda apmeklēja Krieviju pirmo reizi. „Fantasamblejai” nav jaunums atvest ārzemju viesus – viņu vidū ir bijuši tādi, vismaz fantastikas mīļotāju vidū pazīstami rakstnieki kā Pīters Votss, Alisters Reinolds, Iens Makdonalds, Korijs Doktorovs, Kims Ņūmens. Taču Mārtina mēroga zvaigznes – bet viņš visdrīzāk dotajā brīdī pašlaik ir pats populārākais fantasts uz Zemes – KF konventos joprojām ir retums.

Tomēr, „nomedīt” dzīvu Mārtinu izrādījās viegli – vienkārši sakrita divi apstākļi. Pirmkārt, nedēļu pirms „Fantasamblejas” kaimiņos, Somijā notika WorldCon-s, planētas galvenais konvents (tas katru gadu notiek citā pilsētā), kur rakstnieks noteikti un vienmēr piedalās. Pierunāt uz jauniem iespaidiem kāro Mārtinu apmeklēt „Fantasambleju” un pie viena arī Sanktpēterburgu, par kuru viņš bija daudz dzirdējis, taču nekad nebija redzējis, bija tehnikas lieta: ģeogrāfiski un hronoloģiski viss bija ļoti tuvu.

Otrkārt, tā sanāca, ka „Fantasamblejas” orgkomitejas loceklim, šo rindu autoram, bija tiešais sakaru kanāls ar pašu Mārtinu. 2009. gadā, kad WorldCon-s arī notika Somijas galvaspilsētā, Mārtins pēc konventa uz dienu aizbrauca uz Tallinu, lai satiktos ar pāris simtu cienītājiem un lasītājiem grāmatu „Rahva Raamat”. Teleseriāla „Troņu spēles” vēl nebija, Mārtins bija populārs, taču, ne tik ļoti, kā tas bija „Raivolā”, staigāt visur ar miesassargiem un sarunāt interviju ar viņu bija samērā vienkārši.

Kad iznāks „Ziemas vēji”? Oi...

Pēc tās intervijas es palūdz Džordžam meilu, ko vēlāk, patiesību sakot, pazaudēju (nav jāsmejas, visādi gadās). Tomēr, pēc dažiem gadiem, kad parādījās ideja, uzaicināt Mārtinu uz Pīteru, sakarus nodibināt izrādījās ļoti ātri – caur Dzīvo Žurnālu, kur fantasts taisa savu „ne-blogu”. Lai izgaisinātu vienu no mītiem, pateikšu, ka par došanos uz konventu Guest of Honour – goda viesa – statusā, Džordžs Mārtins un viņa komanda naudu neprasa. Dīvaini būtu arī gaidīt ko tādu no cilvēka, kas audzis ne visai bagāta, veca fana ģimenē, kurš braukāja uz konventiem jau pusgadsimtu kā parasts dalībnieks un katru gadu sarīki WorldCon-ā „lūzeru vakariņas” rakstniekiem, kuriem dotajā gadā nav tikusi galvenā fendoma prēmija „Hugo”...

Neskatoties uz pastāvīgo miesassargu klātbūtni, katrs „Fantasamblejas” dalībnieks varēja tā vai citādi tikties ar Mārtinu personīgi – pieiet viņam klāt pastaigas laikā (šo iespēju izmantoja nedaudzi, kas saprotams, ļaudis metra klātbūtnē jutās ļoti bikli), uzdot jautājumu rakstiski (visi šie jautājumi nokļuva kastītē, no kuras divu stundu laikā, kad norisinājās tikšanās ar lasītājiem, Mārtins pats izvēlējās papīrīšus un deva tos tulkiem), dabūt autogrāfu (divas ilgās autogrāfu sesijas piesaistīja lasītāju masas, liekot atcerēties Visocki: „Uz kabinetu aste milzīga no cilvēkiem, pat liekas, simts...”).

Bez tā visa, 68 gadus vecajam Džordžam Mārtinam pietika spēka vēl diskusijai ar fantastu Svjatoslavu Loginovu par ZF-stāstiem, dažām intervijām, vienu no tām viņš deva portālam Rus.Postimees. Ierobežojumu jautājumos tikpat kā nebija: Mārtinu pavadošās personas noteikti lūdza neuzdot metram jautājumus par politiku, veselību un vēl par to, kad viņš uzrakstīs līdz beigām „Ledus un Liesmas dziesmas” sesto daļu „Ziemas vējus”...

Vesterosas debesis un Austerlicas debesis

-Jūs ne reizi vien esat runājis, ka gribētu uzrakstīt savu „Karu un mieru” fantastikas anturāžā, taču tas tā arī nav noticis. Tomēr jau ceturtdaļgadsimtu jūs rakstāt sāgu, ko varētu aprakstīt kā „Karu un mieru” fantāzijas žanrā. Var minēt arī tiešākas paralēles: „ziema nāk” – visi mēs saprotam, kādu lomu nospēlēja krievu ziema Napoleona karaspēkam, arī Napoleona iebrukums līdzinās Balto Gājēju karagājienam. Taču, ja nopietni: vai jūs patiešām orientējāties uz Ļevu Tolstoju?

-Ja nopietni, tad, protams, ka nē. Es bieži runāju par „Karu un mieru”, tāpēc ka tā ir klasika, kas stāsta, dabiski, gan par mieru, gan par karu, tajā ir milzums daudz personāžu, tai ir milzu mērogs, darbība notiek ilga laika periodā. „Karš un miers” ir ļoti izdevīgs, kad vajag atsaukties un patiesi episku literāru darbu.

-Tātad tā ir sagadīšanās, ka teleseriālā „Troņu spēle” Bastardu kaujas laikā kamera kādā mirklī parāda bezgalīgās debesis – un krievu skatītājs atceras kņazu Andreju un „Austerlicas debesis”?

-Tas ir teleseriāls, šodien man ar to nav ļoti tiešu attiecību, tā kā slavēt vai kritizēt par katru tādu ainu vajag Dēvidu Beniofu un Denielu Vaisu, kuri ir „Troņu spēles” radītāji. Mēs joprojām kontaktējamies, taču ne tik cieši kā pirmajos gados, kad es pārlasīju visus scenārijus. Esmu atgājis no seriāla, lai rakstītu grāmatas...

-Kā zināms, teleseriāls galu galā ir apsteidzis grāmatas un beigsies ātrāk, nekā jūs sarakstīsiet pēdējo, septīto sējumu. Turklāt starp grāmatām un teleseriālu jau ir redzamas atšķirības. Kā jums izdodas nepadoties seriāla ietemei un virzīt savu līniju grāmatās?

-Īstenībā tā nav nekāda problēma. Kad es izdomāju sāgu, teleseriāls vēl nemaz nebija, arī pašas pasaules nebija. Es tiktāl esmu saradojies ar varoņiem, ka momentāli iegremdējos viņu dzīvēs un manis radītajā pasaulē... vismaz tad, kad darbs sokas. Dažreiz apkārtējā pasaule klauvē pie durvīm un logiem pārāk uzstājīgi un mani traucē, tāpēc darbs vedas sliktāk.

Tomēr jāatceras tas, ka sāgu sacerēt es sāku 1991. gadā, bet pirmā tikšanās ar Dēvidu un Denielu, ar kuriem mēs apspriedām iespējamo teleseriālu, notika 2007. gadā. 16 gadus es radīju varoņus bez televīzijas – viņi vairāk nekā ir nostiprinājušies manā galvā, lai tagad teleseriāls varētu viņus kaut kā ietekmēt.

-Stāsta, ka grāfs Ļevs Tolstojs reiz gāja pa ielu un raudāja. Kad paziņas jautāja, kāpēc viņš raud, Tolstojs esot atbildējis: „Anna ir nomirusi”. Izrādās, ka viņš nespēja paredzēt – vismaz emocionālā līmenī – savas varones nāvi. Jūs ne reizi vien esat sacījis, ka jūsu varoņi, līdz kaut kādai pakāpei ir brīvi un var jūs pārsteigt. Taču vai varoņa nāve var jums kā autoram būt negaidīta?

-Jā, vairāki varoņi mani jau ir pārsteiguši un tieši tādā veidā...

-Vai viņi ir nomiruši jums negaidīti?

-Hm.. Nu... Skatoties uz to, kas ir negaidīti. Dažu varoņi likteņi jau bija noteikti pirms, tam, kad es vispār sāku sacerēt sāgas pirmo sējumu. Lords Edards Stārks ir lielisks piemērs. Es vienmēr sapratu, ka viņš nepārdzīvos pirmā sējuma finālu. Te paraugs man bija nevis Tolstojs, bet drīzāk fantasts Fenks Herberts un viņa „Kāpa”. Frenks zināja, ka hercogs Leto mirs pirmās daļas laikā, pēc tam lasītāju uzmanība pievērsīsies viņa dēla un meitas likteņiem. Kā man liekas, es aizgāju nedaudz tālāk par Herbertu – Neds Stārks izvilka daudz tālāk un viņš ir svarīgs personāžs, nevis otrā plāna, tāpēc lasītājs redz pasauli tajā skaitā arī ar viņa acīm (runa ir par Mārtina slaveno POV - point-of-view characters – varoņiem, caur kuru uztveres prizmu mēs iepazīstamies ar tiem vai citiem sāgas notikumiem – N. K. ). Jo iedarbīgāka ir viņa nāve. Es vienmēr zināju, ka Neds Stārks mirs.

Labākās un sliktākās rakstnieka dienas

Tikšanās laikā ar lasītājiem, atbildot uz kārtējo jautājumu „nu, kāpēc, nu kāpēc jūs nogalinājāt nedu Stārku”, Mārtins parasti atjokoja: „Šons Bīns prasīja algas pielikumu!” Atgādināsim, ka Šons Bīns tēloja Neda Stārka lomu teleseriālā „Troņu spēle”. Vispār uz fanu jautājumiem rakstnieks atbildēja, nekautrējoties no gariem skaidrojumiem, ne no lakoniskām atrunām. Tā, uz lūgumu, komentēt teicienu, ka „visas galvenās fantastikas prēmijas Rietumos pēdējos gados pasniedz pēc gendera, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, nevis literārās kvalitātes pazīmēm” Mārtins atbildēja īsi: «It’s a bullshit!» – „Tās ir muļķības!”

-Neizbēgamais krievu jautājums: vai jūs principā ir iespaidojusi krievu literatūra – klasiskā vai varbūt fantastiskā? Piemēram, brāļi Strugacki?

-Nē, nevaru teikt, ka ir iespaidojusi. Koledžā es lasīju standarta krievu klasiku: „Karu un mieru”. „Brāļus Karamazovus”, „Annu Kareņinu” un tā tālāk. Pēc tam es izlasīju „Doktoru Živago”, tāpēc ka pirms tam noskatījos filmu ar Omāru Šarifu un man patika gan filma, gan grāmata. Vēl pēc divdesmit gadiem es lasīju kaut ko no brāļiem Strugackiem, taču nevaru teikt, ka viņi mani kaut kā spēcīgi iespaidoja.

-Kāda ir jūsu „rakstnieka” dienaskārtība?

-Pēdējos dažus mēnešus es esmu izkritis no sava parastā rakstnieka režīma – pēc tām vai citām pazīmēm, konkrēti, augusts bija aizņemts ar WorldCon-u, pēc tā „Fantasambleja”. Rezultātā es vēlu eju gulēt un vēlu ceļos... Kad es ievēroju rakstnieka režīmu, kā likums, es pieceļos deviņos no rīta, apmēram stundu tērēju kafijai, brokastīm un tam, lai kaut kā atmostos, bet desmitos sāku strādāt. Parasti es sākumā pārbaudu pastu un, varbūt tā ir kļūda, tur vienmēr ir vēstules, kas prasa steidzamu atbildi.

Taču labākajās dienās es operatīvi tieku galā ar vēstulēm un sāku domāt par Vesterosu un strādāju pie grāmatas. Tādās dienās piecpadsmit pāri vienpadsmitiem es nolieku blakus datoram karstas kafijas tasi un iegremdējos sacerēšanā, un nākošais, ko es pamanu – aiz loga ir jau tumšs, iestājusies nakts, bet kafija sen jau atdzisusi... Taču tā ir labās dienās, tādas dienas nav vienmēr. Sliktās dienās es pārskatu nodaļas, ko vakar esmu sarakstījis, man kaut kas nepatīk, es rediģēju tekstu, pārrakstu to, strādāju tā, teiksim, stundu, kaut gan man liekas, ka ir pagājušas piecas stundas, pēc tam es domāju: varbūt man atkal vajadzētu pārbaudīt pastu?...

Vienu es zinu stingri: darbs man jāsāk agri no rīta. Ja kaut kādu iemeslu dēļ sacerēt es varu sākt tikai pulksten trijos dienā, tad man to ir grūti darīt tīri psiholoģisku iemeslu dēļ. Kad es sāku strādāt agri no rīta, es varu strādāt līdz vēlai naktij. Kad es sāku strādāt vēlāk – tā nav mana labākā rakstnieka diena...

http://rus.postimees.ee/4221231/dzhordzh-r-r-martin-ubiyca-geroev-i-otec-drakonov