Tagad tāds raibs sastāvs tiktu uzskatīts kā neizbēgama nodeva tolerancei, turklāt vēl paņurdētu par to. Taču tie bija sešdesmitie. Tikai daži gadi bija pagājuši, kopš tika atcelta rasu segregācija. Likums galīgi padarīja melnos vienādus tiesībās ar baltajiem, taču no galvām rasu aizspriedumus dabūt laukā nebija tik viegli. Melnādainās sievietes uz ekrāna reti tēloja ko citu, kā vien virējas un istabenes. Nemaz nerunājot par aziātiem, īpaši japāņiem! Pēc Otrā pasaules kara viņi vairums amerikāņu uzskatos tika uztverti kā ienaidnieki, tāpēc aktieriem-aziātiem visbiežāk nācās tēlot naidīgus, šauracainus ļaundarus.
Bet “Enterprise” apkalpē vadošos amatos bija melnādainā – leitnante Ņota Uhura (Nišela Nikolsa) un japānis – stūrmanis Hikaru Sulu (Džordžs Takei), nemaz nerunājot par vecāko palīgu, asausaino vulkānieti Spoku. Un neviens no apkalpes baltajiem locekļiem nepievērsa tam nekādu uzmanību. Skatītājiem lika saprast, ka nākotnē tāda “krāsaino” pārpilnība kosmosā – ir parasta lieta. Drīz “Zvaigžņu ceļš” izdarīja vēl vienu revolūciju, kļūstot par pirmo amerikāņu teleseriālu, kas parādīja starprasu skūpstu – starp Kirku un Uhuru. Nav grūti iedomāties, cik milzīgu iespaidu tas viss atstāja uz amerikāņiem. Pietiek ar to, ka pateiksim, ka tad, kad Uhuras lomas tēlotāja Nišela Nikolsa grasījās atstāt šovu izdevīgāka piedāvājuma dēļ, viņu atrunāja personīgi pats Mārtins Luters Kings.
Cīnītājs par melnādaino tiesībām paskaidroja Nikolsai, ka viņas varone kalpo visiem afroamerikāņiem par paraugu. Kingam izrādījās taisnība. To bērnu vidū, kas uzskatīja Nišelu Nikolsu par piemēru sev, bija arī jaunā Vūpija Goldberga, kas pēc tam atdeva godu Visumam, nospēlējot otrā plāna lomu “Jaunajā paaudzē”.
1970. gados NASA nolīga Nišelu, lai viņa aicinātu organizācijas rindās melnādainās sievietes un citu mazākumtautību pārstāves. Iniciatīva attaisnojās uz visiem simts procentiem. Doktore Meja Džemisone, kas 1992. gadā kļuva par pirmo afroamerikānieti kosmosā, atzinās, viņas profesijas izvēli ietekmēja tieši Uhura.
Otrajā sezonā Rodenberijs aizgāja vēl tālāk un deva triecienu Aukstā kara stereotipiem. Riskants solis — Karību krīze nebija palikusi pat pilnu piecu gadu tālā vēsturē un attiecības starp PSRS un Rietumiem palika saspringtas. Krievi bija ienaidnieki. Džemss Bonds ar visu sparu grāmatu lappusēs un uz kinoekrāniem cīnījās ar bad Russians. Te pēkšņi, «Enterprise» apkalpē parādās navigators no Krievijas — Pāvels Čehovs. Viņš bija jauns, pievilcīgs, jocīgi naivs un ne ar ko neatgādināja drūmos čekistus no spiegu filmām. Čehovu tēloja Valters Kēnigs — protams, tālu ne tīrasiņu krievs, taču aktiera vecāki bija Latvijas ebreji, viņa tēvs piekrita komunistu uzskatiem un bija cietis Makartija «raganu mednieku» laikos.
Pēc Rodenberija vārdiem, Čehovu viņš izdomāja, izlasot piezīmi avīzē «Pravda», kur «Zvaigžņu ceļš» tika kritizēts par amerikāņu nacionālismu. R, amerikāņi uz ekrāna atspēlējas par zaudēšanu kosmiskajās sacīkstēs tajā laikā, kad padomju kosmonauti iekaro kosmosu reālā dzīvē. Fani no šo vārdu pateikšanas brīža ir pārmeklējuši visus «Pravdas» eksemplārus, bet šādu rakstu tā arī nav atraduši. Visdrīzāk Džins izdomāja šo stāstu, lai būtu lielāka ažiotāža. Diezin vai viņš tā sekoja padomju avīzēm un arī «Pravda» nemaz tik bieži nerakstīja par rietumu fantastiku.
Tomēr, seriāla radītāji neatturējās no tā, lai savukārt pakaitinātu ideoloģisko pretinieku par lielmanību. Patiešām, to laiku padomju izdevumi bieži grēkoja ar viltus patriotismu, pierakstot krieviem lidmašīnas, gaisa balona un tvaika lokomotīves izgudrošanu. Tāpēc Čehovs laiku pa laikam paziņo, piemēram, ka Pelnrušķīte un Češīras kaķis ir izgudroti Krievijā, bet britu astronoms Džons Bērks īstenībā ir krievs Ivans Burkovs.
Starprasu barjeru graušana turpinās arī «Jaunajā paaudzē». Ja Kirka komandā no citplanētiešiem bija tikai pusasiņu Spoks, tad kapteinim Pikardam pakļautībā bija vesela internacionāle. Bijušie Kirka un viņa komandas pretinieki klingoni iekļāvās Federācijā un viens no šīs rases pārstāvjiem, virsnieks Vorfs, sāk dienēt jaunajā «Enterprise». Pēkšņi izrādās, ka bez vardarbīgas alkām, klingoniem ir arī savdabīga kultūra un bruņinieku goda kodekss. Drošības dienestu uz kuģa vada romulāniete Taša Jara, padomniece Diāna Troja bija pa pusei betazoīde. Bet par galveno robežu grāvēju kļūst virsnieks Deits — androīds, daudz cilvēciskāks par citām būtnēm no miesas un asinīm. «Zvaigžņu ceļš» neļauj saviem varoņiem skatīties no augšas pat uz «neīstu» cilvēku.
Iedvesmoja masu kultūru.
Protams, «Zvaigžņu ceļš» nav NASA reklāmas rullītis un nav aģitmateriāls par minoritāšu tiesību aizstāvēšanu, pirmkārt, tas ir ļoti populārs fantastikas seriāls. Iespaids, ko tas ir atstājis uz televīziju un kinofantastiku, ir milzīgs. Var droši teikt, ja nebūtu «Zvaigžņu ceļa», tad nebūtu arī «Babilonas-5», nebūtu «Jāņtārpiņa» un «Zvaigžņu kreisera «Galaktika»-s». Ja kāds uzskaitītu vēl visas parodijas, atsauces, veltījumus un «Zvaigžņu ceļa» pieminēšanu grāmatās, kino un teleseriālos, nepietiktu pat vesela «MF» žurnāla numura.
Izdomātu personāžu vidū «trekeru» nav mazāk kā NASA. «Zvaigžņu ceļa» fani bija: Mārtijs Makflajs no «Atpakaļ nākotnē», Džons Kraitons no «Visuma malā», Ksanders Hariss no «Bafijas», Hiro Nakamura no «Varoņiem», Džeks O'Nīls no «Zvaigžņu vārtiem». Un protams, Šeldons Kūpers no «Lielā sprādziena teorijas» - nerda stereotips, kurš mīl sveicināt draugus ar slaveno Spoka žestu un spēlē stārtreka trīsdimensiju šahu. Čainas Mjevila «Krakenā» visi Londonas magi aizraujas nevis ar fantāziju, bet gan ar zinātnisko fantastiku, vispirms, jau ar Rodenberija gara bērnu. Grāmatas galvenais varonis Billijs Hārovs pat ir dabūjis darbojošos pistoli-fāzeru, kas radīts ar maģijas palīdzību, un visur nēsā līdzi kapteiņa Kirka figūriņu, caur kuru draudzīgs gars dod viņam padomus.
«Zvaigžņu ceļa» parodijas var sastapt praktiski visos amerikāņu satīriskajos multseriālos: «Simpsonos», «Grifinos», «Amerikāņu papucītī», «Jautrajos multeņos», «Saplacinātajā kosmosā». [Burtisks tulkojums no krievu valodas — oriģinālu nosaukumi var atšķirties! - t.p.]
«Dienvidparka» sērijā «Glābsim teļagaļu» Kārtmens piespiež ASV valdību iedot viņa rīcībā mašīnu, ko vada... oficieris Vorfs no «Jaunās paaudzes». Steidzami sagrimmētam aktierim Maiklam Dornam nākas izpildīt puišeļa untumus, saucot viņu «manu kaptein!».
Protams, visbiežāk «Zvaigžņu ceļu» apspēlē «Futuramas» radītāji. Pietiek atcerēties patmīlīgo kapteini Zepu Branniganu un viņa pagļēvo palīgu Kifu — parodiju par Kirku un Spoku attiecīgi. Epizode «Kāpēc man būt par iemīlējošos krabi?», kur Zoidbergs dodas uz vairošanās svētkiem, lai nesajuktu prātā no libido, gandrīz burtiski atkārto sēriju «Niknuma laiks», kur līdzīgas nepatikšanas notiek ar aukstasinīgo Spoku. Bet sērijā «Kur fani nav spēruši kāju» noskaidrojas, ka «Futuramas» pasaulē «trekerisms» ir kļuvis par reliģiju, tās fanātiķi ir gājuši bojā svētajā karā ar «Zvaigžņu karu» pielūdzējiem. Par šīs epizodes varoņiem kļūst aktieri no oriģinālā «Zvaigžņu ceļa», kas ieskaņo paši sevi.
Atsevišķi pieminēšanas vērta ir 1999. gada komēdija «Galaktikas meklējumos». Tajā aktieri, kas tēlo zinātniski-fantastiskajā seriālā, ir spiesti sēsties īstā kosmiskajā kuģī un glābt veselu citplanētiešu rasi. Scenāristi lieliski ir parodējuši visas galvenās seriāla klišejas un izdarījuši to galīgi neapvainojoši, pārvēršot lenti par «Zvaigžņu ceļa» draudzīgu ommāžu.
Pēc līdzīga principa ir veidots Džona Skalci romāns «Sarkanie mundieri» (Redshirts), Par tā varoņiem kļūst drošības dienesta darbinieki no «Zvaigžņu ceļa» pasaules, kurus seriāla scenāristi izmantoja kā «lielgabala gaļu» - nabagi gāja bojā pie katras izdevības. «Sarkano mundieru» mirstība ir kļuvusi par tādu pašu fanu folkloras daļu kā impērijas trieciennieku šaušanas «trāpīgums» «Zvaigžņu karos». Grāmatas sižets stāsta par to, ka vairāki jauni līdzstrādnieki beidzot nolemj noskaidrot, kāpēc viņiem visu laiku draud nāve.
[Nevaru nepieminēt, ka «Zvaigžņu ceļa» varoņu gaitas, tāpat kā citos populāros seriālos, ir aprakstītas milzums daudz romānos, kas ir veidoti, gan pēc filmām, gan veido ZC «paplašināto Visumu». Romāni uzskaitīti šeit: — t.p.]
***
Džins Rodenberijs nomira 1991. gadā. Atzīstot viņa nopelnus zinātnē un kultūrā, fantasta pelni tika izkaisīti atklātā kosmosā. Šajā laikā «Žvaigžņu ceļš» bija pārvērties par cienījamu, taču galīgi nemodernu večuku pensijā. Pirmajā plānā iznāca romāni-brīdinājumi, stāsti par robotu sacelšanos un cietsirdīgām korporācijām.
Nākošā diena sāka iezīmēties kiberpanka skabajos vai postapokalipses pelnu krāsas toņos. «Zvaigžņu ceļš» ar tā sajūsmas pilno optimismu, ticību progresam, saprāta uzvarai un vispārējo brālību likās kā jocīga laikmeta — sešdesmito gadu — rudiments, kuram vieta tikai uz muzeja putekļainā plaukta.
Taču pagājuši jau divdesmit divi gadi un mūs vēl joprojām nav pakļāvuši roboti un mēs neesam sadeguši kodolkara liesmās. Un «Zvaigžņu ceļš», lai cik dīvaini tas arī nebūtu, nav aizmirsts — tas dzīvo jaunās ekranizācijās un neskaitāmās atsaucēs uz oriģinālu. Mēs lietojam gadžetus no «Zvaigžņu ceļa» un ar grūtībām atceramies, ka kādreiz to nemaz nebija. Nav zināms, vai pilnībā izzudīs naids un neiecietība, taču melnie, aziāti un krievi tiešām strādā plecs pie pleca.
Liekas, ka vecajam Rodenberijam kaut kur tomēr ir bijusi taisnība!
[Diemžēl, gada laikā, kopš tapis šis raksts, situācija ir kardināli mainījusies, taču tas ir pavisam cits stāsts — t.p.]
http://www.mirf.ru/Articles/art5681.htm
Latviski par “Zvaigžņu ceļu”: http://lv.wikipedia.org/wiki/Zvaig%C5%BE%C5%86u_ce%C4%BC%C5%A1