Pievērsa jaunatni zinātnei.
Mūsu valstī zinātniskā fantastika vispirms tiek uztverta kā literatūras paveids. Sakari starp to un zinātni, ja arī ir, tad vienpusēji: zinātnieki var rakstīt fantastiku savā brīvajā laikā. Un arī ne jau bieži.
Toties Rietumos interese uz zinātni un tehniku tikpat cieši ir saistīta ar aizraušanos ar zinātnisko fantastiku, tieši tāpat kā aizraušanās ar fantāziju ar piedalīšanos lomu spēlēs. Stereotips ZF pielūdzēja tēls Rietumos ir tehnisko augstskolu students vai jaunais speciālists, kuru darbos saista nevis filozofija, bet oriģinālas zinātniskās idejas. No šejienes arī mūžīgie strīdi, kur beidzas fanāts-gīks un sākas pārgudrelis-nerds un vai starp viņiem vispār ir kaut kāda starpība.
1966. gadā, laikā, kad kosmiskā ēra sāka uzņemt apgriezienus un uz ekrāniem iznāca «Zvaigžņu ceļš», saistība starp fantastiku un zinātni bija vēl spēcīgāka. Pusaudži, salasījušies grāmatas par kosmosu un nākotni, saskatījušies fantastisko seriālus un filmas, pūļiem steidzās uz tehniskajām koledžām. Pēc desmit-divdesmit gadiem viņi jau kļuva par tehniskajiem speciālistiem, programmistiem, izgudrotājiem, kosmosa pētniekiem. «Zvaigžņu ceļa» fani tagad strādā Apple un Microsoft, Hārvardā un Silicija ielejā, tajā pašā NASA, pēc aptaujām 70% darbinieku ir bijušie vai esošie «trekeri». Piebildīsim, ka slaveno Zinātniskās fantastikas slavas zāli Sietlā dibināja viens no Microsoft bosiem Pols Allens.
Zinātnieku un tehniķu vidū nekaunās atdzīties tādā «vājībā» kā fantastikas mīlestībā. «Zvaigžņu ceļa» pielūdzēju vidū, piemēram, ir NASA Reaktīvās kustības laboratorijas galvenais inženieris Marks Reimens. Iedvesmojies no epizodes «Spoka smadzenes», doktors Reimens sāka strādāt, lai radītu jonu dzinējus tālā kosmosa izpētes programmām. Projekta SETI (ārpuszemes civilizāciju meklēšana) vecākais astronoms Sets Šostaks atzinās, ka šo darbu ir izvēlējies «Zvaigžņu ceļa» iespaidā. Atdot meslus jaunības laika aizrautībai, kas ved uz panākumiem, ir ierasta lieta. Par godu «Stārtreka» varoņiem, aktieriem un lietām astronomi jau ir nosaukuši septiņas mazās planētas. [Domāti asteroīdi — t.p.] Saules sistēmā griežas ap Sauli Rodenberijs, Takei, Enterpraizs un 21 kilometrīgs Misters Spoks. Vienu no Plutona mēnešiem Starptautiskā astronomijas savienība plāno saukt par Vulkānu — par godu tāda paša nosaukuma planētai no «Zvaigžņu ceļa». Rietumu zinātnieki izturas pret Rodenberija fantastisko izdomu daudz nopietnāk, nekā varētu gaidīt. Slavenais astrofiziķis Lourenss Krauss ir izdevis pilnīgi nopietnu, populārzinātnisku grāmatu «Zvaigžņu ceļa fizika». Tajā viņš analizē seriāla fantastikos pieņēmumus un saprotamā valodā spriež par gaismas ātrumu, tārpejām un ceļojumiem laikā. Priekšvārdu grāmatai ir sarakstījis vēl pazīstamāks fiziķis, lielais Stīvens Hokings, arī — starp citu — nevienaldzīgs pret Rodenberija gara bērnu. Vienā «Zvaigžņu ceļa» epizodē Stīvens pat notēloja paša hologrammas lomu, spēlējot pokeru ar androīdu Deitu. Apskatot «Enterprise» varp-dzinēju dekorācijas uzņemšanas laukumā, Stīvens sarunā ar aktieriem uz jautājumu, cik šādas tehnoloģijas ir reālas, esot atbildējis: «Es pie tā strādāju».
Nākotnē visi tā izskatās.
Drosmīgs solis, kur vīrietis vēl nebija spēris savu kāju, «Zvaigžņu ceļā» kļuva... sieviešu mode. Mēģinot radīt nākotnes apģērbu — brīvu, bet ne izlaidīgu — seriāla kostīmu mākslinieki izvēlējās visai drosmīgu uniformu Zvaigžņu flotes dāmām. Šīs īsās kleitas nenosauksi par īpaši izaicinošām — televīzija tajos laikos bija redzējusi ne to vien. Taču pati doma, ka tādā nopietnā organizācijā kā Zvaigžņu flote, meitenēm ir tiesības valkāt apģērbu, kas izceļ visus viņu jaukumus, pārsteidza iztēli. Stārtreka minikleitas teleskatītājām kļuva par apģērbu «rītdienas» modi. Tajos pašos gados Pjērs Kardēns izlaida apģērbu kolekciju, kas lielā mērā atgādināja «Zvaigžņu ceļa» kostīmus. Tagad tas viss, dabiski, izskatās pēc stilīga retrofutūrisma, un mēs brīnāmies: kāpēc dāmas no XXIII gadsimta ir apģērbtas tā, it kā ārā būtu sešdesmitie?
Taču seksuālā revolūcija ir pagājusi, atnākusi tolerance un pēkšņi ir izrādījies, skaistuļu tērpšana īsās kleitās vairs nav nepieklājība, bet — seksisms. Viena lieta, ja dāmas pašas izvēlas mini, pavisam cita — ja tām obligāti jāvalkā šo formu saskaņā ar flotes noteikumiem. Kā rezultāts — seriālā «Star Trek: Voyager», ko uzņēma 1990. gados, kapteine Ketrīna Džeinveja un pārējās varones valkā tādu pašu apģērbu kā vīrieši. Žēl, jo šis «unisekss» ir nogalinājis lielu daļu no «Zvaigžņu ceļa» burvības.
Pareģoja tehnikas attīstību.
Mūsu dienās tehnika, ar kuru darbojas seriāla varoņi, vairs neliekas pārāk futūristiska. Drīzāk pat novecojusi. Lielāko daļu no viņu gadžetiem mēs paši lietojam ikdienā un brīžiem tie izskatās elegantāki, nekā seriālā. Uz Kirka un Spoka galdiem atrodas paši vienkāršākie personālo datoru plakanie monitori, bet pie sienām piestiprināti plazmas paneļi. Sarunājas varoņi pa neveiklas konstrukcijas atvāžamiem mobilajiem vai pa videosakariem, kas atgādina čatu ar vebkameru. Viens otra pārvietošanos, nolaižoties uz planētām, viņi izseko ar navigācijas sistēmu, kas atgādina GPS.
Nekā fantastiska. Ja neatceramies, ka tas viss notika 1966. gadā. ESM aizņēma veselas mašīnu zāles, bet vārdi «kosmiskā» un «navigācija» nestāvēja blakus vienā teikumā. Tieši tāpat kā «personālais» un «dators».
Rodenberijs un viņa dekoratori izdarīja pārsteidzoši precīzus paredzējumus. Kā viņiem tas izdevās? Viņi vienkārši mēģināja saprast, kas reāli būs vajadzīgs cilvēkam kosmosa kuģī un, ko viņi gribētu lietot paši. «Mēs visu to izdomājām paši ar savām smadzenēm!» - atzinās Viljams Šetners, kas tēloja kapteiņa Kirka lomu. «Zvaigžņu ceļā», atšķirībā no tiem pašiem «Zvaigžņu kariem», nav tik daudz fantastiska anturāža un pavisam maz ir dekoratīvu detaļu, kas sižetā nespēlē nekādu lomu. Likteņa ironijas dēļ tas ir saistīts ar oriģinālā seriāla mazo budžetu. Radītāji izmanījās kā spēja. Piemēram, slaveno teleportāciju, kas kļuva par «Zvaigžņu ceļa» simbolu, Rodenberijs ienesa vienkārši tāpēc, ka viņu pievīla dekoratori, kas nepaspēja laikus izgatavot transportatspoļu modeļus.
Taču tas vēl nav pats interesantākais. Piemērus, kā zinātnes sasniegumi iedvesmoja fantastus uz nākotnes «pareģojumiem», var nosaukt tūkstošiem. «Atgriezeniskā saite» parādās daudz retāk. Grūti pat iedomāties, ka inženieri mērķtiecīgi censtos radīt tehniku, kas redzēta fantastikā. Ja tā nav tehnika no «Zvaigžņu ceļa».
Ņemsim par piemēru Mārtinu Kūperu, vienu no vadošajiem kompānijas Motorola inženieriem, kas 1973. gadā radīja pasaulē pirmo mobilo telefonu. Viņš pats stāstīja, ka darboties ar mobilajiem telefoniem viņu rosināja pārrunu ierīces, ko izmantoja «Zvaigžņu ceļa» varoņi. Protams, līdz ērtajai, mazajai, saliekamajai lietiņai, ko izmatoja kapteinis Kirks, Kupera modelim bija tālu. Viņa aparāts pēc formas, izmēriem un masas vairāk atgādināja ķieģeli ar antenu. Taču jau nākošajā desmitgadē Motorola gatavoja mobilos, ne mazāk ērtus, kā «XXIII gadsimta» butaforijas.
Protams, Mārtins Kupers bija liels dīvainis. Kā lai vēl nosauc cilvēku, kas reklamē savu izgudrojumu, zvanot tiešajā ēterā uz radiostacijām no skaļām autotrasēm (lai neviens nešaubītos, ka viņa telefons ir mobils)? Vai viņš tāds ir viens? Nepavisam nē. Arī Robs Haitanijs, mobilo iekārtu Palm operāciju sistēmas programmu arhitekts, arī iedvesmojās no teleseriāla. Izstrādājot lietotāju interfeisa sistēmas, viņš par pamatu ņēma interfeisdatorus no «Enterprise» komandtiltiņa. Bet QuickTime izstrādātājs Stīvs Pērlmans sāka strādāt pie muzikālām programmām, ieraudzījis, kā seriālā «Zvaigžņu ceļš: Jaunā paaudze» androīds Deits veikli operē ar milzīgo, virtuālo fonotēku.
Vienkāršs tādu piemēru pārskaitījums aizņemtu veselu lapaspusi — un arī tad, ja runājam tikai par slaveniem izgudrotājiem, kas atklāti ir atzinušies, ka apzināti sekojuši iemīļotajam seriālam. Cik vēl daudz vairāk ir vienkāršu «Zvaigžņu ceļa» pielūdzēju, kas padara mūsu dzīvi vieglāku? Grūti saskaitīt. Vismaz, daudzas mūsdienu mobilās iekārtas pēc dizaina aizdomīgi atgādina «skanerus», ko lietoja seriāla «Zvaigžņu ceļš: Jaunā paaudze» varoņi.
Vēl grūtāk ir novilkt robežu starp to, ko «Zvaigžņu ceļš» ir pareģojis un to, kas radies tā iespaidā. Ņemsim kaut vai acu protēzi, ko valkāja aklais inženieris Džordijs Lafordžs «Jaunajā paaudzē». Ne tik sen, 2012. gadā Izraēlas zinātnieki izstrādāja «sajūtu aizvietošanas ierīci», kas atšķiras no Džordija brillēm tikai ar mazāk eksotisku izskatu. Vai izraēlieši ir noskatījuši šo ideju no amerikāņu seriāla, vai arī teledarbinieki atkal ir pareģojuši nākotni? Vai varbūt dažas idejas vienkārši lidinās gaisā? Levārs Bērtons, kas tēloja Lafordžu, sliecas uz pirmo versiju.
Puiši, kas skatījās vecās «Zvaigžņu ceļa» sērijas ir izauguši, kļuvuši par inženieriem un radījuši šīs tehnoloģijas. Telefonu garnitūras? Vai «Zvaigžņu ceļā» bija mobilie? Bija. Zinātniskā fantastika, literatūra, popkultūra — caur to mēs radām mūsu reālo nākotni. Vienkārši, laiks ir paātrinājies un šajā nākotnē mēs dzīvojam jau tagad. Un tas nav nejauši. (Levārs Bērtons)
Levārs jāpalabo: mēs tālu ne visā esam panākuši Rodenberija XXIII gadsimtu. Seriāla varoņi pilnā sparā izmantoja teleportāciju, bet mēs joprojām nemākam teleportēt kaut ko lielāku par fotonu. Viņu kuģi lidoja starp zvaigznēm, bet mēs esam iestrēguši uz savas planētas un tikai reizēm ar zondēm pētam Saules sistēmu. Taču, ja ar tādu precizitāti piepildījās sīkumi, tādi kā fonotēkas un mobilie, kāpēc par realitāti nevarētu kļūt arī galvenie «Zvaigžņu ceļa» fantastiskie pieņēmumi?