Pūķa zvaigznājs Jana Hevēlija atlantā (XVII gadsimts)

Šodien ne velti runā par jaunas ēras iestāšanos. Pasaules pola novirzes dēļ savu stāvoklis starp zvaigznēm maina debesu ekvators un pavasara ekvinokcijas punkts, no kura astronomi aprēķina debesu koordinātas. Tāgad tas pārvietojas no Zivju zīmes uz Ūdensvīra zīmi. Šis periods, kas vēsturiski sākās pirms Pirmā pasaules kara, beigsies aptuveni 2015. gadā.

Tur, kur laikam nav varas

Kādreiz vara uz zemes bija titāna Hronosa rokās, kurš iemiesoja visaptverošo laiku. Viss dzimst un izzūd laikā. Dzima arī Hronosa bērni, un Hronoss viņus iznīcināja. Viņa dievišķā sieva Reja notiekošā dēļ gluži vai prātu zaudēja. Un, lai tas maksā ko maksādams, nolēma glābt savu trešo dēlu Zevu. Kā zināms, viņa savu dēlu dzemdēja slepus kādā alā Krītā, atstājot viņu kazas Almatejas meitu nimfu gādībā. Ap mazuļa Zeva zelta šūpulīti, kas karājās kokā (lai Hronoss viņu nespētu atrast ne uz zemes, ne debesīs, ne jūrā), apbruņoti gari un koribanti ar zobeniem sita pa vairogiem, lai nomāktu mazuļa raudas un neļautu Hronosam viņu sadzirdēt. Ļaunais Hronoss, kaut kā uzzinājis par Rejas viltību, sāka meklēt dēlu. Tāpēc Zevam nācās pārvērsties par spārnotu pPūķi – Drakonu, savas auklītes pārvērst par Lācenēm un paslēpties tur, kur Laikam nav varas, kur Hornoss nekad viņu neatrastu. Tā debesīs parādījās spārnotā Pūķa, Lielā Lāča un Mazā Lāča zvaigznājs. Kļuvis par zvaigžņu sargu, Pūķis Zevs debesīs ieņēma īapšu vietu. Viņš no visām pusēm apņem noslēpumaino ekliptikas polu, ap kuru, kā senatnē uzskatīja, kustas laiks (bet ekliptikas abos galos mīt cilvēku dvēseles). Ekliptikas ziemeļu gals, kas atrodas Pūķa zvaigznājā, asociējas ar paradīzi. Otrs – dienvidos – ar mirušo pazemes valstību. Šī koniskā ass bija svētā Dzīvības koka, kura mīkla bija jāatmin visiem, kuri vēlējās kļūt nemirstīgi, prototips. Viņiem bija jāatklāj Pūķa un Herkulesa zvaigznāja noslēpums un jāsaprot, kāpēc Hesperīdu zelta āboli bija tik vērtīgs ieguvums. Patiesībā Pūķis sargā paradīzes vārtus un ceļu, kas ved uz nemirstību, turp, kur aug Dzīvības koks. Tur neeksistē laiks, un mūžīgā jaunība iedvesmo cilvēku dvēseles. Bet kāds tam sakars ar Herkulesa zvaigznāju? Zvaigžņu kartē līdzās Pūķa galvai ir ceļos nometies cilvēks. Tas ir Hērakls jeb Herkuless, kā viņu dēvēja romieši. Ar kāju viņš tur spārnotā Pūķa galvu un neļauj viņam izkustēties no vietas. Tas ir viņa uzvaras – nemirstīgā gara uzvaras pār matēriju – simbols.

Hēras dienestā

Lepnajai un diženajai Hērai Pūķis bija vajadzīgs, lai no visiem nosargātu viņas noslēpumaino un brīnišķīgo kāzu dāvanu. Pirms kļūt par paša Zeva sievu, viņa to saņēma no Gejas rokām. No savām dzīlēm Māte Zeme izcēla brīnišķīgu ābeli, kas reizi gadā dāvāja trīs zelta ābolus. Protams, tie bija brīnumāboli (sniedza mūžīgo jaunību), un tiem nepiederējās nonākt necienīgo rokās. Hēra par to parūpējās un, pieņēmusi brīnumaino koku, aizveda to tālu, uz Zemes rietumu malu, kur titāns Atlants turēja uz saviem pleciem visu debesu sfēru un kur bija viņa meitu hesperīdu dārzs. Tieši šajā dārzā sāka augt ābele. Lai neviens nevarētu noplūkt ‘aizliegtos augļus”, Hēra nolika sargu – briesmīgo Pūķi, kurš nekad negulēja un nepārtraukti uz visām pusēm spļāva uguns liesmas. Neviens nevarēja viņu uzvarēt, bet ābolu mednieku bija gana. Stāsta, ka tieši āboliem bija jāatdod spēks Prometejam, jo neviens no mirstīgajiem vienalga nevarēja tos nobaudīt – viņiem tie būtu kā zelta gabals, nekas vairāk. Ar Hērakla rokām tika paveikts varoņdarbs, iegūti āboli un sakauts pūķis. Viltīgajai Hērai nekas cits neatlika kā atzīt varoņa uzvaru un nosūtīt viņu uz Debesīm paša zvaigznājā. Taču kāpēc varonis nometies uz ceļgala Pūķa priekšā? Tā nu tas iegājies, ka senais Pūķis bija arī lielo zināšanu, kuras vajadzēja iegūt varonim, sargātājs. Interesanti, ka visspožākā Herkulesa zvaigznāja dubultzvaigzne saucas Res-Algeti, kas arābu valodā nozīmē „Ceļos nokritušā galva”.

Tomēr Hērakls savā varoņdarbā nebija vientuļš. Atcerēsimies Zeva uzvaru pār Titānu, Apolona uzvaru pār Pitonu, Zigfrīda uzvaru pār Fāfniru, Georgija uzvaru pār Pūķi... Visi uzvarētāji bija Gaismas kareivji, kas uzvarēja Tumsu. Gandrīz visos mītos, kur runāts par sauli, minēts arī Pūķis – gudrības simbols. Ēģiptē gandrīz visu dievu saiknes ar Pūķi avots bija lielā zvaigzne – šī zvaigznāja alfa – Tubans (arābu valodā – pūķis). No 3500. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras tā ieņēma Polārzvaigznes vietu. Pēc tās orientēti daudzi Ēģiptes tempļi. Aptuveni pēc 20 tūkstošiem gadu Tubans atkal kļūs par Polārzvaigzni.

Pūķa asinis

Ēģiptes un Babilonijas priesteri un gaišreģi, kā arī Ķīnas imperatori sevi dēvēja par „Pūķa – Dieva dēliem” un „Pūķa dēliem”. „Es esmu Pūķis, es esmu druīds,” sauca ķeltu priesteri – druīdi. Viņi uzskatīja, ka Pūķis iemieso gudrību, nemirstību un atdzimšanu. Senās leģendās runā par Britānijas trim augstākajiem druīdiem – Anglijā, Aijunā un Inisa Visas salā (tagad tā ir Vitu sala, zināma arī kā Pūķa sala). Stāsta, ka sensenos laikos uz šīs salas dzīvojis pats lielākais un pats pēdējais reiz varenās Pūķu cilts pārstāvis. Viņš bijis spēcīgs, bet miermīlīgs: bijis gatavs dzīvot līdzās cilvēkiem ar noteikumu, ka katrs no viņiem uzturēsies savā teritorijā. Pūķi, kā zināms, bija ļoti pieķērušies savai teritorijai. Un tā tas turpinājās simtiem gadu, kamēr šajās zemēs tika ieviesta kristietība. Pūķi sāka uzlūkot kā kārdinātāju – sātana kalpu. Taču vietām, kur Pūķi mitinājās, piemita īpašs spēks. Jau simtiem gadu druīdi ved uz šo salu savus mācekļus, lai atklātu viņiem savus priesteru noslēpumus. Runā, ka pats karalis Artūrs tur saņēmis augstāko iesvētīšanu. Kā stāsta leģenda, druīds Merlins atvedis viņu uz vietu, kur gulējuši kaut kāda milzīga un neredzēta spārnota dzīvnieka kauli. Tie atgādinājuši reptiļa skeletu: plakana ragaina galva, gluds un garš kakls un aste, spēcīgi zobi un nagi. Spārni kā sikspārnim, palikuši laika neskarti, tā arī gulēja, salikti viens pret otru. Tos klāja līdzenas zaļu un zeltainu zvīņu rindas. No Merlina stāstītā Artūrs uzzinājis, ka tās ir leģendārā Inisa Visas salas Pūķa mirstīgās atliekas. Druīds iemācījis jaunajam varonim vissvarīgāko – kā atrast Sanguis Draconis – Pūķa asinis. Šī noslēpumainā un neiedomājami vērtīgā neticami senā viela bija labi zināma. To šeit – uz Pūķa salas – ieguva jau kopš pirmajām romiešu okupācijas dienām, bet avots šķita mūžam neizsīkstošs. Lai Artūru iesvētītu, mags sagatavoja speciālu ugunskuru un ar īpašiem buramvārdiem – Nuc Hebae Aemos Lucem... Et Calore – aizdedzināja to. Kad ugunskura vietā bija palikušas tikai gruzdošas ogles, viņš izstiepa virs tām dūrē savilktu plaukstu ar sakaltušu asiņu gabaliņiem un teica: „Dāvā viņam Vadību... dāvā viņam Patiesības izjūtu... dāvā viņam Priekškara pavēršanu...” Virs ugunskura pacēlās reibinoši dūmi, un Artūram bija jāatrod savs garīgais skolotājs un nezināmā ceļā jāiztur pārbaudījumi. Uzvaras gadījumā viņš sasniedza Pūķa sirdi un pats kļuva par Pūķi – gudrības sargātāju. Un visu savu dzīvi veltīja kalpošanai un mūžīgajai cīņai par patiesības un gara uzvaru.

Starp austrumiem un rietumiem

Lielākā daļa tautu Pūķi atveido kā milzīgu lidojošu ķirzaku – dusmīgu un nevaldāmu. Viņš sevī iemieso stihijas: zemi, gaisu, uguni un ūdeni, parasti dzīvo zemes dzīlēs vai ūdens dzelmē, lido pa gaisu un spļauj uguni. Austrumos Pūķi pieņemts uzskatīt par dabas spēku – gan labvēlīgu (lietus), gan graujošu (taifūns) – iemiesojumu. Daudzos mītos tiek uzskatīts, ka Pūķis ir varavīksne, kas pasauli norobežu no vētrām un nelaimēm un savieno debesis un zemi.

Rietumos Pūķis sargāja burvju ābeli un tās nemirstības ābolu dievišķo uguni. Nonācis debesīs, viņš joprojām ir sargs. Tikai tagad sargā kosmisko nekustīgo ekliptikas asi un kosmosa „ābolu” – mūžīgo zvaigžņu un dievušķo planētu – gaismu.