Tam, ka vārdam ir liels spēks, ir ticējuši mūsu senči visā pasaulē. To pierāda buršanās tradīcijas, ko cilvēki piekopuši teju visās tautās visos laikos, uzticot savu likteni vai bēdu augstākam spēkam. Dzīve mainīgā pasaulē, kurā cilvēks atstāts likteņa varā, noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Latviešu folkloras krātuvē ir vairāk nekā 54 tūkstoši buramvārdu variantu.
Pētniecībā Latvijā buramvārdu tēma ir ienākusi tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma, jo padomju laikā šī tēma bija klusināta un lielā mērā arī aizliegta, norādīja Lielbārdis. Arī šobrīd pētnieku interese par buramvārdiem ir diezgan plaša visā Eiropā.
Pētnieki atklājuši, ka pirmais buramvārdu pieraksts latviešu valodā fiksēts 1558. gadā. "Tas ir noticis Rīgā, kādā raganu prāvas tiesu protokolā ir pierakstīti šie grūti atšifrējamie, grūti salasāmie buramvārdi latviešu valodā. Tie gan nav pilnīgi.
Tas ir pirmais pieraksts latviešu valodā, bet tas nenozīmē, ka līdz tam vai pēc tam nebija buramvārdu latviešu valodā," norādīja Lielbārdis.
"Mēs zinām, ka tautasdziesmu tradīcija latviešiem ir ļoti sena, un tāpat arī buramvārdi ir latviešu tautasdziesmu formā, piemēram, asins vārdi vai kādi citi. Tas ir jautājums par pierakstīšanu – tautām vai kultūrām, kurām ir senāka rakstu tradīcija, tām buramvārdus atradīsim senāk pierakstītus," viņš skaidroja.
Līdz tam buramvārdus nodeva mutvārdos no paaudzes paaudzē, vēl 19. gadsimtā gandrīz katrā lauku saimē bija cilvēks, kas spēja palīdzēt ar buramvārdiem. Tie bija paredzēti visdažādākajām situācijām, lielākoties dažādu traumu vai kaišu ārstēšanai, bet arī saimniecības drošībai, dabas spēku savaldīšanai, pat lāstu uzlikšanai un mīlas likstu risināšanai.
"Buramvārdiem, atšķirībā no citiem folkloras žanriem vai tekstiem, ir mazliet sakrāls raksturs.
Tie nav skaitāmi vai izmantojam ikdienās situācijās, ja nu vienīgi tās ir īpašas, kad jāārstē kādas traumas, veselības sarežģījumi vai, piemēram, saimniecībā kaut kas notiek lopiem, bet tās ir īpašas reizes, īpaši gadījumi," uzsvēra Lielbārdis.
"Buramvārdi ir daļa no ārstniecības, dziedniecības pieredzes," viņš piebilda.
Nebūt ne visi varēja pielietot buramvārdus vai tos vispār apgūt, jo latviešu tradīcijas stingri paredz, kādā veidā tika iegūtas vai pārmantotas šīs zināšanas. Vienlaikus vēsturiski redzams, ka ļoti daudzi buramvārdi, kurus latvieši izmantoja vēl 19.–20 gadsimtā, ir sastopami Eiropā jau 12.–13. gadsimtā.
"Varam secināt, ka latviešu buramvārdu tradīcijas iegulst tādā plašākā kultūras areālā un arī ir ļoti cieši saistītas ar kristietības tradīcijām, tieši ar ārstēšanu, dziedināšanu. Piemēram, apvārdot sāli vai apvārdot ūdeni bija tāda pamata lieta, kādā veidā viduslaiku priesteri gan dziedināja slimos, gan veica dažādas attīrīšanas un garu izdzīšanas, un vēl 20. gadsimtā mēs redzam, ka šādā pašā veidā darbojas dziednieki, vārdotāji Latvijā," skaidroja pētnieks.